Par nepolitizētu specdienestu darbu

Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš:

Kādas, jūsuprāt, ir priekšrocības un kādi trūkumi pašreizējai specdienestu struktūrai, kad SAB ir pakļauts Saeimas Nacionālās drošības komisijai, bet pārējie divi specdienesti (Drošības policija un Militārās pretizlūkošanas dienests) – SAB?

Pirmkārt, nepareizi tiek uzskatīts, ka pārējie divi specdienesti ir pakļauti SAB. Šie dienesti ir pakļauti katrs savam ministram – attiecīgi iekšlietu un aizsardzības. Man nav nekādu iespēju administratīvi ietekmēt vienu vai otru dienestu, piemēram, noteikt kadru politiku vai atvēlēto resursu daudzumu tā vai cita uzdevuma veikšanai. SAB nosacītā vara pār šiem dienestiem ir tīri informatīva – viņiem ir jāsniedz informācija. Tas vajadzīgs tāpēc, ka mums savukārt ar šo informāciju jāapgādā valsts vadība. Mēs liekam klāt savu informāciju, salīdzinām to – informācija pārklājas un apstiprinās, un tā izveidojas galaprodukts. Turklāt tas ir vajadzīgs valsts apdraudējuma analīzei, kuras veikšanai nepieciešama pilna informācija. Ja runājam par šādas struktūras trūkumiem, tad tie visi ir atrisināmi. Grūtākais ir tas, ka šie spēki tomēr ir sadrumstaloti. Neatkarīgi no tā, kā darbs tiek koordinēts, starp dienestiem pastāv sāncensība...

Tātad pretēji jūsu oponentiem, kas apgalvo, ka viss ir koncentrēts un monopolizēts, jūs uzskatāt – sistēma ir sadrumstalota.

Nē, sistēma nav sadrumstalota. Viss atkarīgs no tā, kādi ir Latvijas specdienestu uzdevumi un kādi ir Latvijas resursi. Piemēram, ASV izlūkošanas iestāžu kopienā ietilpa ap 20 iestāžu, bet pēc 11. septembra daudzas no tām apvienoja Nacionālās drošības ministrijā. Tātad arī viņi koncentrē spēkus. Protams, var jau visus jautājumus atrisināt ar instrukcijām, pavēlēm, nolikumiem. Taču man liekas, ka efektīvāks būtu modelis, kad civilais specdienests būtu viens, nevis divi, kā tas ir pašreiz (SAB un Drošības policija). Tas būtu efektīvāk arī tāpēc, ka mūsu darbā nosacīti ir pārklāšanās pretizlūkošanas sektorā, kas ir ļoti svarīgs darbības lauks un kur maksimāli efektīvi vajag izmantot pieejamos resursus.

Kādas ir pašreizējās struktūras priekšrocības?

Galvenais pluss, runājot konkrēti par SAB, ir tas, ka mūsu statuss mums ir nodrošinājis zināmu politisko neatkarību. Es ar to nedomāju neatkarību no valsts vai valdības, bet neatkarību no vienas vai otras partijas īstermiņa politiskajām interesēm. Līdz ar to SAB piešķirto līdzekļu ietvaros ir bijusi pietiekami laba attīstība. To nodrošināja stabilitāte. Nevienam no pārējiem dienestiem nav bijusi tāda stabilitāte. Tur ir bijušas biežas vadības maiņas, kas parasti atsaucas arī uz darbiniekiem, uz darba kvalitāti un arī starptautiskās sadarbības jautājumiem. Neviens jau ar tevi nesadarbosies, ja nav savstarpējās uzticības. To nevar iegūt mēneša vai pat vairāku laikā, tā jāveido ilgākā laika periodā.

Tomēr, kad 1994. gadā šī sistēma tika veidota, situācija bija citāda. Tajā laikā dominēja ideja, ka SAB jāveido no nulles, ka tajā jāpieņem cilvēki bez saistībām ar veco iekārtu. Tagad, kā jau minēju, labāk būtu viens dienests, jo apdraudējumu raksturs ir mainījies – kļuvis globālāks. Latvija nedrīkst pret terorismu izturēties vieglprātīgi un uzskatīt, ka mēs esam maliņā un tas mūs neskar. Terorisms, organizētā noziedzība, starptautiskās naudas atmazgāšanas vai kontrabandas shēmas – tas nozīmē, ka jāpalielinās starptautiskās sadarbības nozīmīgumam. Tas savukārt nozīmē, ka efektivitāte būs lielāka, ja starptautiskās sadarbības partneris no Latvijas puses būs viens, nevis divi.

Ko dos specdienestu reorganizācija, pakļaujot tos premjeram?

Kā es jau to vairākkārt esmu teicis, es negribētu to detalizēti vērtēt, jo tas ir politiskās izlemšanas jautājums.

Mēs varam apspriest to teorētiski.

Es vairāk varētu runāt par praksi. Daudz kas ir atkarīgs no personālijām. Premjeram un specdienestiem ir jāsadarbojas ļoti cieši, jo premjers vada izpildvaru. Ja sadarbība ir tāda, ka nav savstarpēju pretrunu, tad ir vienalga, kam dienests pakļauts. Bet, ja pastāv kaut kādas pretrunas, tad, protams, pakļautības variantā ir rīkojums, kas jāpilda. Tad premjeram ir pārliecība, ka viņš vada to, kas notiek. Šādā gadījumā atbalsts specdienestiem no valdības puses arī ir nopietnāks. Dodot vai nedodot naudu dienestam, Ministru kabinets var būtiski iespaidot tā darbību un spējas. Protams, parlaments var pārbalsot valdības viedokli par budžetu, bet prakse rāda, ka galvenā loma ir valdībai. Tātad no sadarbības viedokļa SAB iegūst, ja tiek pakļauts premjeram.

Teorētiskais mīnuss ir tas, ka tad var teikt, ka premjers visu sakoncentrējis savās rokās. Viss ir atkarīgs no kopējā mehānisma, kāds tiek ieviests: kādas ir parlamenta uzraudzības iespējas, parlamenta iespējas piekļūt informācijai, kādas ir Valsts prezidentes iespējas piekļūt informācijai vai dot uzdevumu noskaidrot vienu vai otru jautājumu. Jāņem vērā, ka parlamenta loma specdienestu uzraudzībā mūsdienu sabiedrībā aug.

Ja runājam par informatīvo pakļautību, mēs jau tagad esam pakļauti Ministru kabinetam, tāpat kā Valsts prezidentei un Nacionālās drošības komisijai.

Runājot pat ar ļoti kompetentām amatpersonām, atklājas, ka neviens nezina, ko SAB dara. Vienlaikus gan tiek atzīts – ja kaut ko paprasa SAB, tad atbilde ir pietiekami kompetenta. Protams, tas rada situāciju, ka no jums baidās. Vai tieši šī situācija nerada pamatu pārmetumiem, ka jūs dozējat informācijas apjomu, ko sniegt valsts amatpersonām, ka SAB ir informācijas monopolists?

Tas ir maldīgi. Šajā mehānismā vienmēr var atrast, ko uzlabot vai pilnveidot. Informācija būtu jādod vismaz divos līmeņos, ja ne vairāk. Pirmais līmenis varētu būt vispārīga rakstura informācija. Piemēram, Nacionālās drošības padomē (NDP) ir deviņi locekļi. Informācija tiek gatavota viņiem visiem. Jāskatās, cik viņiem katram tā varētu būt lietderīga. Jādomā, kā pasargāt informācijas avotus kaut vai no nejaušas atklāšanas – avotu aizsardzība ir ļoti svarīgs elements specdienestu darbā. Meklēt šajos jautājumos vidusceļu ir pietiekami sarežģīti. Jāņem vērā, ka vienu vairāk interesē viens sektors, otru – cits. SAB sniedz NDP iknedēļas informāciju. Šai informācijai mēs līdzi dodam īpašu veidlapu, uz kuras var rakstīt vērtējumus, viedokļus, jautājumus.

Otrs līmenis, jau grūtāks, – tā ir amatpersonu individuālā informēšana atbilstīgi katra kompetencei. Nevar salīdzināt aizsardzības ministra interesi par militārām lietām ar citu NDP locekļu interesi par šīm lietām. Viņiem interese par tās vai citas kaujas tehnikas izvietošanu tur vai citur varētu nešķist tik interesanta un darbā nepieciešama. Savukārt aizsardzības ministram varētu mazāk interesēt kādi citi jautājumi.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc U. Dreiblata intervijas “Lainis Kamaldiņš: tas nav premjera pienākums dot rīkojumu izsekot”

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.