Par augstākās izglītības, profesijas un kultūras devēju

Foto: Jānis Brencis

Prof. Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa universitātes rektors:

Akadēmiskā runa P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 31.01.2003., Prof. Paula Stradiņa balvu saņemot

Atmiņu lappusītēs pāršķirstot plašsaziņas līdzekļos dzirdēto, redzēto un lasīto, vērojot notiekošo valsts un sabiedriskās instancēs, runājot ar pieredzējušiem politiķiem, prātā nāk dzeja un tikai tīras sagadīšanās pēc tas atkal ir Veidenbaums, tiesa, drusku pārfrāzēts:

“Mums latviešiem

augstskolu milzīgs bars,

Ne velti tām dodam šo vārdu,

Jo viņu darbos mīt burvīgs gars.

Tās miegu mums dāvina gārdu!”

Tik tiešām, Latvijā ir turpat 40 valsts akreditētas augstākās izglītības iestādes, bet 2002. gads atnesis vēl vienu – Rīgas Stradiņa universitāti. Ar ko tā ir tik nozīmīga, lai kļūtu par Latvijas augstākās izglītības neatņemamu sastāvdaļu?

Pasaulē universitāšu ir daudz un to likteņi ir raibi kā pati pēdējās tūkstošgades dzīve. Taču esmu pārliecināts, ka cilvēkus, kuri ir dibinājuši universitātes, vienmēr ir vadījusi misijas apziņa, vai vismaz aprēķins – kāpēc viņi to dara. Katram jaundzimušajam ir jādod vārds, un universitāšu nosaukumi dod bagātīgu vielu pārdomām. Kāds ķeizars nodibina universitāti, un, saprotams, viņa vārdā tā tiek nosaukta. Kā nekā – ķeizars reprezentē valsti, tautu, dod naudu un attiecīgā ķeizariskā dinastija uzņemas gadsimtos mērāmu atbildību par universitātes darbības nodrošināšanu. Pilsētu vārdi universitātēm ir Eiropas tradīcija. Pilsētas bija vai nu pilnīgi, vai daļēji autonomi subjekti. Jebkurā zemē pilsētas bija bagātākā, inovatīvākā un arī ambiciozākā vieta, kas universitātes esamību uzskatīja par prestiža lietu un to arī attiecīgi finansēja. Pastāv konfesionālās universitātes, piemēram, katoļu, kas savas darbības pamatā liek kristīgo morāli un ētiku, tomēr svarīgi piezīmēt – ne pasaules uzskatu.

XX gadsimta nogale situāciju ir padarījusi krietni komplicētāku. Kauņā atjauno Vītauta Dižā (Vitautus Magnus) universitāti, respektējot pirmskara tradīciju un cildinot vadoni, kura laikā Lietuva pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Kāpēc XXI gadsimtā viņa vārdā nosaukt būtībā jaunu, modernu universitāti? Vai būtu cerēts reanimēt ideālo laimes, varenības, lielvalsts apziņas sajūtu? Tā vai citādi, bet rezultāts rāda, ka ir uztaustīta pareizā zīme – Vītauta Dižā universitāte 10 gados ir kļuvusi par vienu no lielākajām un prestižākajām Lietuvas augstskolām.

Bet ko lai saka par Poliju, kur Krakovas universitāte pazaudē pilsētas vārdu, bet atgūst seno karaļu Jagleoņu nosaukumu? Ne man tiesāt šīs rīcības pareizību, bet praktiski novērojumi rāda, ka nepoļi šo nosaukumu izrunāt nespēj un, bez sīkākiem paskaidrojumiem izdzirdot Jagleoņu universitātes vārdu, pat nerodas priekšstats, kurā pasaules malā tā atrodas.

Protams, ir arī daudzi piemēri, kad universitātes tiek nosauktas izcilu valstsvīru (Džordžs Vašingtons), sabiedrisku darbinieku (Patriss Lumumba), vienkārši cilvēku, kuri iedeva naudu starta kapitālam (Jēls – ASV), vai, visbiežāk, izcilu zinātnieku, domātāju vārdos (Renē Dekarts – Parīzē), (Zemelveiss – Budapeštā), (Lomonosovs – Maskavā) utt. Šajā sarakstā īpaši izceļama Humbolta universitāte Berlīnē, jo tajā XIX gadsimtā tika iedibināts turpat gadsimtu visā pasaulē dominējošais universitātes darbības modelis – pamatā ir zinātne, uz kuras tiek “uzpotētas” zinātnei pakārtotas studiju programmas. Lai nu ko, bet oriģinalitātes trūkumu nevar pārmest frančiem: pirms dažiem gadiem dažādās Parīzes universitātes tiek sanumurētas — Parīzes 1. universitāte, 2., un tā līdz 12.

Latvijā 90. gadu perturbācijas vārdiem un uzvārdiem augstskolu nosaukumos bija liktenīgas. Granītā iecirstais Arvīda Pelšes vārds nolidoja no Akmens tilta Daugavā, acīmredzot simboliski norādot uz Melnā bruņinieka ne tikai šķietamo, bet patieso galu, jo Lāčplēsis palika sauszemē. Bronzā kaltais Pēteris Stučka vientuļi veras Raiņa bulvāra 19 noliktavas sienās, mierinot sevi ar faktu, ka reizē ar viņu no Latvijas Universitātes nosaukuma pazuda arī vārds “valsts”. Liktenis nebija labvēlīgs arī Teodoram Zaļkalnam. Vienīgi sirmais mestrs Jāzeps Vītols ne tikai sagaidīja savu pīšļu atgriešanos Dzimtenes smiltājā, bet arī palika nesatricināms Mūzikas akadēmijas nosaukuma maiņās. No jauna nākusi klāt privāta iestāde – Alberta koledža.

Rīgas Medicīnas institūtam, vēlāk Latvijas Medicīnas akadēmijai, liktenis bija labvēlīgs – minimāla politizācija, nošķirtība no ideoloģizētās lielo augstskolu saimes, darbības joma, kas nepakļaujas diskusijām par tās pastāvēšanas lietderību. Augsts prasīgums nozarē kopumā un tai skaitā arī augstskolā.

90. gadi nāca ar trīs fundamentālām atziņām.

Pirmā. Latvijas Medicīnas akadēmija (AML), paralēli tradicionālajām specialitātēm aktīvi sagatavojot speciālistus jaunās jomās, īsā laikā var efektīvi ietekmēt veselības aprūpes sistēmu Latvijā kopumā, būtiski paplašinot un padziļinot medicīniskās palīdzības un sociālās aprūpes iespējas. To nodrošina AML ciešā integrācija veselības aprūpes iestāžu struktūrā.

Otrā. Astoņdesmit gados izkoptās augstskolas darba tradīcijas uz kopējā kvalitātes kritēriju un darbības mērķu izļodzīšanās fona var būt noderīgas ne tikai medicīnas un veselības aprūpes nozarēm, bet arī citām zinātņu jomām. Pēc kvalitatīvas augstākās izglītības ir pieprasījums.

Trešā. Mērķtiecīgi koncentrējot un vadot visus augstskolai pieejamos finansu un materiālos resursus, arī juku laikos iespējams nodrošināt nepārtrauktu akadēmiskā personāla atjaunošanos, zinātnisko un klīnisko skolu saglabāšanos, “miermīlīgu” akadēmisko paaudžu nomaiņu, t.i., būt konkurētspējīgiem strauji mainīgajā, vilinošiem izaicinājumiem pārbagātajā biznesa un darba spēka tirgus vidē.

Tādējādi 1997. gadā pilnībā nobrieda atziņa, ka AML var un tai ir jāpārtop par universitāti. Pieņemot šo lēmumu, bija jāatbild uz vēl vienu būtisku jautājumu — vai laikmeta prasībām atbilst atsevišķa, pamatā medicīniska profila universitāte. Situācijas analīze un veselais saprāts teica — “jā”. Un mēs neesam kļūdījušies.

2002. gadā Austrijā stājās spēkā jaunais Augstākās izglītības likums, no kura izriet, ka augstākā medicīniskā izglītība jāorganizē nozares medicīnas universitātēs, kuras ir integrētas veselības aprūpes sistēmā. Kā tikko janvārī Eiropas universitāšu asociācijas padomes sēdē teica Vīnes universitātes rektors Georgs Vinklers, tad vienīgie kontrargumenti medicīnas universitātēm bijuši, ka tā ir padomju sistēmas ievazāšana Rietumos. Ideoloģiskās klišejas 2002. gadā vairs nedarbojas, pragmatiskie apsvērumi ņem virsroku. Līdzīgas pārmaiņas šobrīd briest arī Lielbritānijas augstākās izglītības sistēmā, veidojot speciālās pēcdiploma medicīnas universitātes pie veselības departamentiem un plānojot arī atsevišķas medicīnas universitātes pamatstudijām.

To visu redzot, kā lai neatceras klasiku: — “Pats domā, spried un sver, pats esi kungs, pats savai laimei durvis ver.” Starp citu, šis gadījums ir vēl viens arguments, kāpēc vajag savu, suverēnu Latvijas valsti.

Līdz ar to, atrisinot šo Hamletisko jautājumu par labu – “universitātei būt”, nākamais solis veiksmīgai attīstībai, saprotams, bija – kā universitāti saukt? Ka šajā gadījumā kļūdīties nedrīkst, bija skaidrs uzreiz un ne bez pamata, kā to apliecināja vēlākie notikumi.

Atzīšos, ka apspriešanai kā dzīvotspējīgu piedāvāju tikai vienu nosaukuma modeli. Proti, to veido trīs vārdi:

1. “Rīgas” – tādējādi uzsverot eiropeisko tradīciju un Rīgas vārda ievērojami lielāko atpazīstamību pasaulē salīdzinot ar vārdu “Latvija”,

2. personvārds,

3. “universitāte”.

“Personvārds” nebija ilgi un mokoši jāmeklē, nebija pat variantu, no kuriem izvēlēties – vārds “Stradiņš” nāca dabiski, pašsaprotami un pārliecinoši. Visdziļākie pateicības vārdi akadēmiķim Jānim Stradiņam, kurš ne tikai neliedza savu senču vārdu iekļaut universitātes nosaukumā, bet arī dzīvi iesaistījās jaunās universitātes identitātes formulēšanā un pamatošanā. Stradiņa vārda došana universitātei nav kaut kāda parāda dzēšana, atzinības izteikšana par nopelniem vai, nedod Dievs, vēlme gūt kaut kādus taustāmus, praktiskus labumus.

Universitātes simbolam diez vai derētu divsejainā dieva Janusa tēls, kuram tikpat liela seja raugās pagātnē kā nākotnē. Universitāte vispirms ir tagadne, jo lielākā tās personāla daļa – studējošie – tajā darbojas īslaicīgi. Notikumi pagātnē nav arguments rīcībai nākotnē. Universitātes daudzu gadu tradīcijas veido vidi, morālo klimatu, kā moderni saka – rada telpu visas augstskolas korporatīvai identitātei. Ar nākotni universitātei ir savdabas attiecības. Tā gan pieņem nākotnes izaicinājumu, gan pati veido nākotni. Universitāte ne tikai nodrošina darba tirgu ar speciālistiem, bet pati rada speciālistus, kuri veidos darba tirgus pieprasījumu.

Universitātes ir demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības skola. Tā ir ļoti svarīga darba sastāvdaļa, kā uzskatāmi un pārliecinoši pierādīt, ka cieņa pret indivīdu, uzskatu daudzveidību, tolerance ir jāprot savienot ar mērķtiecīgu un efektīvu visas universitātes darbību, risinot dotos uzdevumus un apņemtās saistības.

XXI gadsimts sācies ar radikālām izmaiņām priekšstatos par studiju un pētniecības īpatsvaru un nozīmi universitātes darbībā. Doktorantūra ir izglītības sastāvdaļa, kas sagatavo darbam zinātnē, un doktora grāds apliecina gatavību būt profesionālam zinātniekam. Tas ir kritērijs zinātnisko grantu saņemšanai, programmu vadībai, arī akadēmiskai karjerai.

Universitātes monopols uz zinātnisko, radošo darbību, manuprāt, vairs nav nemaz tik pašsaprotams. Zinātne pēc savas būtības ir kultūras sastāvdaļa, radošā ģēnija vai, cituprāt, mistikas izpausme. Neviens neuzskata, ka gleznot var tikai Mākslas akadēmijā vai spēlēt vijoli pie profesora Jura Karlsona. Tāpat ārstē ne jau Stradiņa universitātē, bet slimnīcā, doktorātā vai pacienta mājās.

Zinātniskās darbības minimumu universitātē nosaka apjoms, kāds nepieciešams doktorantūras programmas realizēšanai, jo tāpat kā neārstējot nevar mācīt medicīnu, nespēlējot vijoli, nevar pastāvēt vijoļklase, tāpat neveicot pētniecisko darbību, nevar sekmīgi iegūt doktora grādu un nodrošināt akadēmiskā personāla dabisku apriti. Tādēļ ļoti būtiski, ka zinātne universitātē jāveic visā pārstāvētajā nozaru spektrā, nevis tikai ārējas ekspertu komisijas piešķīrumu veidā atsevišķiem pētnieku projektiem. Humbolta zinātniskās universitātes modelis diemžēl ir vēsture. Kultūrā, tātad arī zinātnē, spēles noteikumus diktē globālā komercializācija, kurā pasūtījumus vinnē sacensībā stiprākais. Institucionālai piederībai nozīme mazinās, lai arī es nebūt neaicinu universitātes no šīs konkurences cīņas vienkārši izstāties.

Eiropas universitāšu asociācijas prezidents Ēriks Fromā jau vairākkārt ir atgādinājis, ka 2002.gada rudenī Kopenhāgenā saietā par vienoto Eiropas zinātnes telpas izveidi, kurā piedalījās zinātnes organizatori un slavenie pētnieki no visas Rietumu un Austrumu pasaules, divu dienu laikā vārds universitāte izskanēja tikai vienā runā, un tā bija viņa paša runa. Kā mēdz teikt — bez komentāriem!

Latvijā konkrēti problēma ir tā, ka arī šis minimums doktorantūrai nepieciešamās zinātnes universitātēs ne tuvu nav nodrošināts.

Informācijas sabiedrības ietvaros universitātes vairs nav patiesības nesējas pēdējā instance. Zūd arī citas vērtības, bet nāk klāt jaunas. Universitātes kā tādi Tālavas taurētāji aizvien vairāk ir aicinātas pūst trauksmes taures sakarā ar nesaprātīgiem valdību lēmumiem, alkatības vai muļķības vadītu projektu bīstamajām sekām, dodot pamatotus, analītiskus skaidrojumus un situācijas risinājumus.

Universitātes misiju un uzdevumus var analizēt daudzos līmeņos un no dažādiem skatu punktiem. Līdz ar to arī ir ļoti atšķirīgas izpratnes par to, kā jābūt organizētai universitātes iekšējai dzīvei.

Ir masu universitātes, ir dārgas privātas augstskolas, ir uzņēmējdarbības universitātes, ir augstskolas, kas paredzētas augstākās politiskās, militārās, specdienestu elites atjaunošanas vajadzībām.

Bet ir augstskolas, kurās tiek uzskatīts, ka studijas un pētniecība noteiktā cilvēka dzīves posmā ir viņa pamatnodarbošanās, tam ir jāvelta visi savas radošās enerģijas, intelektuālie un laika resursi. Citiem vārdiem, ir augstskolas, kurās ir ne tikai jāstudē, bet cītīgi jāmācās katru dienu. Un pie šīs grupas, es uzdrošinos apgalvot, pieder arī Rīgas Stradiņa universitāte. Tā ir mūsu tradīcija, tā ir mūsu pieredze, un tā ir mūsu atbildība, ka ikviens, kas absolvē mūsu universitāti, ar garantiju ir gudrāks, prasmīgāks, analītiskāks un, es ceru, arī pienākuma apziņā atbildīgāks, salīdzinot ar imatrikulācijas momentu.

Stradiņa vārds mūsu universitātei ir spēka zīme. Stradiņa dzimtas redzamāko pārstāvju veikums jau vairākās paaudzēs konkrētu cilvēku, sabiedrības, valsts un savas profesionālās nozares attīstības labā ir mūsu atskaites sistēma, mūsu morālais kredo – ja dari, tad dari no sirds un ziedo tam visus savus radošos spēkus un enerģiju. RSU ir pārliecināta, ka Stradiņa vārds mūsu universitātei ļaus sakņoties XX gadsimta sasniegumos un atziņās, bet universitātes staltais koks (kāpēc ne liepa – tomēr sieviešu dzimtē) būs gatavs XXI gadsimta izaicinājumiem un pārbaudījumiem.

Tagad, kad Rīgas Stradiņa universitāte, mūsu darbiniekiem un studentiem gan izturot vajadzīgajā brīdī pauzi, gan aktīvi rīkojoties, bet galvenais — saglabājot mieru un pārliecību par sava paveiktā darba pareizību, no malējās vietas uz rezervistu soliņa atkal ir nokļuvusi uz laukuma kā aktīvs spēlētājs, ar kuru gan komandas saimnieki, gan vadība, gan publika saista cerības un sagaida panākumus, ir iespējams paanalizēt – kādi etioloģiskie faktori un patoģenētiskie mehānismi deva šādu procesa virzību. Šoreiz tikai par dažiem, pat ļoti personiskiem.

Tā nu liktenim bija labpaticies, ka es piedzimu tajā pašā pilsētā, kur profesors Pauls Stradiņš, proti, Viesītē, Sēlijas sirdī. Viesīte un tās tuvākā apkārtne bija gaišs novads un ir tāds, bagāts ar gudriem un darbīgiem cilvēkiem, joprojām.

Manā ģimenē profesora Paula Stradiņa vārds bija tuvu Dieva vietā, jo profesors 1937.gadā personīgi trīs mēnešus Rīgā, Zaubes ielas mājā, bija rūpīgi ārstējis vienkāršu slimokases dalībnieku – manu vectētiņu, atgriežot viņu dzīvē pēc smagas trombembolijas. Uzsākot studijas Rīgas Medicīnas institūtā (RMI), manas grupas kuratore bija docente Maija Sosāre. Studiju laikā trīs gadus no vietas man tika piešķirta Stradiņa stipendija. Vēl Brežņeva laikos RMI tā bija otrā, tūlīt aiz Ļeņina stipendijas. Protams, studijas P.Stradiņa slimnīcā un daudzi citi paši par sevi saprotami fakti. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatas par Latvijas zinātnes vēsturi, kas manā un daudzu manu vienaudžu uztverē būtiski mainīja zinātniski politiski ģeogrāfiskos akcentus un mērogus. Atmodas laiks nāca ar Jāņa Stradiņa iedvesmojošām un argumentējošām runām un rakstiem. Darbs akadēmijā deva iespēju iepazīties ar daudzām dokumentārām un atmiņu liecībām par P.Stradiņa veikumu.

Šo uzskaitījumu varētu turpināt, taču būtiskais ir tas, ka šķietamais vieglums, ar kādu nāca Rīgas Stradiņa universitātes nosaukums, sakņojas nemainīgi spēcīgā Stradiņa vārda informatīvajā laukā, kurā mēs visi jau daudzus gadu desmitus atrodamies...

Un tā — līdz medicīnas vēstures problēmām savā runā vēl neesmu ticis, lai arī atziņas par asins nolaišanas metodēm un āderciršu evolūciju Latvijā, iespējams, arī šodienas kontekstā būtu tīri aktuālas...

Pārsteigums vienmēr izraisa pārdzīvojumu. Negaidīts pārsteigums to rada divtik lielu. Taču patīkams negaidīts pārsteigums rada pārdzīvojumu, kas paliek sirdī ne tikai šodien, bet uz visu mūžu.

Es no sirds pateicos mūsu valsts viselitārākajai institūcijai – Latvijas Zinātņu akadēmijai un personīgi tās prezidentam akadēmiķim Jānim Stradiņam un muzejam ar pasaules vārdu un slavu — P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam un personīgi tā direktoram docentam Kārlim Ērikam Aronam par man izrādīto godu, piešķirot tik ļoti nozīmīgo balvu.

Esmu pateicīgs visiem, ar kuriem man ir tas gods diendienā kopā strādāt, par uzticību un godprātīgo darbu savas Alma Mater uzplaukumam.

Un lai arī mūsu valstī ir jauni morāles un uzvedības kritēriji, kur partijai un valdībai vairs publiskas pateicības nav cieņā, es atļaušos būt konservatīvs un izteikt pateicību daudzajiem premjeriem, labklājības, veselības un izglītības un zinātnes bijušajiem un esošajiem ministriem un viņu vadītajiem kolektīviem par izpratni un atbalstu Rīgas Stradiņa universitātei izšķirīgos brīžos.

Vivat, crescat, floreat Academia Scientiarum Latviensis, Museum Historiae Medicinae Pauli Stradini nominatum, Universitas Rigensis Stradina in aeternum!

P.S. Savukārt rīt, 5. februārī, Rīgas Stradiņa universitāte saņem augsti prestižo un darbā pelnīto starptautisko ISO sertifikātu.