Daidžests. Citu rakstītais

"Savrupnams atkal tiek celts godā"

"Potsdamer

Neueste Nachrichten"

— 2000.01.25.

Latvijas Parlamenta prezidents viesojas Jana Boumana namā.

Jana Boumana nams Holandiešu kvartālā aizvien biežāk kļūst par augstu ārvalstu viesu apskates objektu. Šeit savas sēdes noturēja jauno federālo zemju un Berlīnes ekonomikas ministri. Francijas prezidents Žaks Širaks un Francijas ministru prezidents Lionels Žospēns lepnajā 1735. gadā celtajā savrupnamā tikās ar Gerhardu Šrēderu.

Vakar Latvijas Republikas Parlamenta vadītājs, viņa ekselence Jānis Straume kopā ar delegāciju no Latvijas apmeklēja Holandiešu kvartālu un muzeja ēku. "Parasti demokrātu programmā iekļauti piļu apmeklējumi", tā sasveicinoties ar Latvijas delegāciju teica Kristians Vendlands, Nīderlandes kultūras aizsardzības apvienības priekšsēdētājs. Viņš latviešiem sniedza ieskatu Holandiešu kvartāla vēsturē, kā arī parastajā pilsoņu dzīvē, kāda tā bija Fridriha Vilhelma I laikā. "Holandiešu kvartāls ir kas īpašs", Straume šķita sajūsmināts. Arī Latvijā tiekot atjaunoti svarīgi arhitektoniski ansambļi, bet kas līdzīgs Boumana namam tur neesot.

Straume, kurš Potsdamā uzturas pirmo reizi, ar savu vairāku dienu vizīti Brandenburgā un Berlīnē atbild Landtāga prezidenta Herberta Knobliha ielūgumam. Ar Potsdamu, tā Straume, viņam asociējas tā Vācijas daļa, kura atradās līdzīgā vēsturiskā situācijā, kā tas bija ar Latviju: "Abas atradās padomju totalitārisma ietekmē." Latvijas delegācijas vizīte notiek uz Vācijas un Latvijas valstu attiecību fona. "Brandenburga ir daļa no tām," teica Straume. Jau janvārī Latvijas lauksaimniecības ministrs uzsācis kopīgus projektus. Pārtikas produktu nozarē, it sevišķi gaļas pārstrādes jomā, Parlamenta priekšsēdētājs uzskata, ka Brandenburgā gūtā pieredze būs noderīga. Pēc Boumana nama apmeklējuma Latvijas delegācijas programmā ierakstīts Potsdamas līguma parakstīšanas vietas Cecilienhof , kā arī pils apmeklējums.

"Baltijas valstīs atgriežas patēriņa gadi"

"Dagens Industri"

— 2000.01.28.

Igaunija. "Igaunija atgriežas labajos gados 90. gadu vidū. Ekonomiskā atgūšanās Igaunijā un Latvijā ir fakts, kamēr Lietuva atpaliek." Ceturtdien SEB iepazīstināja ar savu ziņojumu par Baltijas valstīm, kas sniedz tikpat optimistisku ainu kā pirms dažām dienām "Handelsbanken".

Eksporta pieaugums ir galvenais atkopšanās cēlonis. "Igaunijā jau notiek pamatīgs pieaugums. Latvijā tas ir stabils. Lietuvā pastāv pārāk liela nelīdzsvarotība, taču arī tur eksports ir palielinājies", teica Mikaēls Juhansons, kurš bankā ir par Baltijas valstīm atbildīgais analītiķis.

Tomēr aug ne jau tikai eksports, palielinās arī pašmāju patēriņš.

"Igaunijā un Latvijā patēriņš ir pārsteidzoši spēcīgs, pat ņemot vērā lielo bezdarbu. Palielinājusies ir arī celtniecība, sevišķi Latvijā", Mikaēls Juhansons teica.

"Igaunija atkal tuvojas labajam 1995., 1996. un 1997. gadam, kas iezīmējās ar spēcīgu iekšzemes kopproduktu un iepirkšanās svētkiem."

Iekšzemes patēriņš izpaužas arī banku izsniegtajos aizdevumos.

"Visās trīs valstīs kredītu izsniegšana ir ļoti pieaugusi. Aizņemas gandrīz vienīgi uzņēmumi. Privātpersonu aizņēmumi veido tikai 5 - 10%, un vēl nepastāv funkcionējošs dzīvokļu iegādes aizņēmumu tirgus", teica Baltic Holding finansu šefs Bjorns Melcers. Baltic Holding pieder SEB trīs bankas Baltijas valstīs.

Lietuvā turpretī pašmāju patēriņš vēl arvien ir pārāk vājš, un tas ir saistīts ar ārkārtīgi lielo budžeta sašaurināšanu un rekordlielo 8,5% bezdarbu.

SEB

uzskata, ka Igaunijas IKP šogad palielināsies par 4,5% un nākamgad par 5%.

Gaidāms, ka Latvijā pieaugums no nulles pagājušajā gadā palielināsies līdz 3% šogad un 4% 2001. gadā. Ekonomika ir stabilizējusies pēc krituma ražojošajā rūpniecībā.

Lietuva vēl aizvien atrodas krīzē.

"Recesija bija dziļāka nekā mēs bijām rēķinājušies. 4 - 5% pieauguma vietā pagājušajā gadā notika kritums par 4%. Šogad būs nulles pieaugums. Tikai 2001. gadā gaidāms, ka IKP pieaugs par 3 procentiem", Mikaēls Juhansons teica.

Finansu tirgi rūpīgi seko jomām, kurās ir problēmu rašanās risks - valstu budžetam, tekošajam rēķinam un politiskajai attīstībai Latvijā un Lietuvā. Lietuvā saglabājas devalvācijas risks, tomēr tas ir mazinājies, šāds ir bankas secinājums.

"Igaunijā valda politiskā stabilitāte, kas ir devusi rezultātus arī ekonomikā. Latvijā stāvoklis ir daudz nestabilāks, tomēr gaidāms, ka Andra Šķēles valdība vismaz tuvākajā laikā noturēsies. Sagatavošanās iestājai Eiropas Savienībā un privatizācija ir lielie jautājumi", teica SEB padomdevējs Bengts Deniss, kurš ziņojumā ir atbildīgs par politisko analīzi.

"Lietuvā ir izveidojusies valdību maiņas tradīcija. Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā pie viņiem ir notikušas desmit valdību maiņas. Šoruden droši vien notiks jauna maiņa, kad pašreizējai Kubiļa valdībai varētu nākties aiziet."

Lietuva ir pavēstījusi par piesaisti eiro 2001. gadā, un tad var notikt maiņas kursa izmaiņas.

Rēta Vaikla

"Pieaugums Baltijas valstīs kļūst straujāks"

"Finanstidningen"

— 2000.01.28.

Igaunija, Latvija un Lietuva atgūstas no Krievijas krīzes sekām, un tām ir visi priekšnoteikumi, lai atkal kļūtu par Baltijas jūras reģiona "tīģerekonomikām". Šādu secinājumu savā prognozē ir izdarījusi SEB.

Tieši Baltijas valstu eksporta sektors tuvākajos gados izraisīs jaunu konjunktūras augšupeju. Igaunijai un Latvijai pirmām kārtām palīdz aizvien spēcīgākā eksporta tirgu attīstība Eiropā, un Lietuvai pamazām palīdz aizvien stabilāka attīstība Krievijā.

SEB prognozē 4,5% pieaugumu Igaunijā šogad un apmēram 5% nākamgad. Tiek lēsts, ka Latvijā pieaugums šogad būs 3% un 4 procenti 2001. gadā, kad pieaugums ir gaidāms arī Lietuvā.

"Mēs uzskatām, ka šīs valstis atkal sasniegs strauja pieauguma - tīģerpieauguma - periodu, ja vien politiskā situācija būs relatīvi stabila, valdības panāks labāku maksājumu bilanci un ekonomiskajā politikā nepieļaus fundamentālas kļūdas", teica Bengts Deniss, kurš kopā ar Mikaēlu Juhansonu ceturtdien prezentēja SEB jaunāko analīzi par Baltijas valstīm.

Deviņdesmito gadu vidū iekšzemes kopprodukta pieaugums Baltijas valstīs sasniedza pat 10% gadā, bet pēc Krievijas krīzes 1998. gadā attīstība lielākoties ir bijusi negatīva. Līdz ar šo valstu tirdzniecības aizvien plašāko pārorientēšanos uz Eiropas tirgu un prom no Krievijas, ir parādījušās pirmās atkopšanās pazīmes. Igaunijas ekonomika jau pagājušā gada trešajā ceturksnī uzrādīja nelielus pozitīva pieauguma skaitļus, un Latvijā konjunktūra ir stabilizējusies. Turpretī Lietuvā situācija vēl joprojām ir smaga.

SEB analīzē iztēlotajam pozitīvajam pieauguma scenārijam tomēr pastāv zināmi draudi. Pirmām kārtām, visas trīs Baltijas valstis vēl aizvien cīnās ar lieliem budžeta iztrūkumiem un deficītu tirdzniecībā ar apkārtējo pasauli, kas pagājušā gada rudenī izraisīja pamatīgu satraukumu Latvijas un Lietuvas akciju un valūtas tirgū.

Valsts finansu un tekošā rēķina attīstībai arī būs izšķiroša nozīme, runājot par tirgus turpmāko uzticību Baltijas valstīm, norāda SEB. Šajās valstīs uzsāktajai stingrajai finansu politikai ir jāturpinās, kā arī ir nepieciešams samazināt budžeta iztrūkumu.

Igaunijā ir priekšnoteikumi jau šogad panākt sabalansētu budžetu, toties situācija Latvijā izskatās daudz nelabvēlīgāka, un jo sevišķi Lietuvā. Saspīlētā budžeta situācija Lietuvā šogad var izraisīt jaunas procentu un valūtas turbulences, un SEB norāda, ka vēl arvien pastāv risks, ka šīs valsts valūta, lits, šogad vai nākamgad varētu tikt devalvēts.

Anna Koblanka

"Darījumi ar Baltijas valstīm"

"Finanstidningen"

— 2000.01.19.

Pārtikas produktu tirdzniecības gigants "ICA" turpmākajos gados Baltijas valstīs atvērs vairāk nekā 100 veikalus.

Priekšsēdis Rolands Falīns ( Roland Fahlin ) ir pārliecināts arī par to, ka pārtikas produktu nozarē notiks vairāki lieli darījumi. Nupat viņš "ICA" ir pārdevis holandiešu "Ahold".

"Divos gados mēs kļūsim par tirgus līderiem Baltijas valstīs. Es rēķinos, ka šajā reģionā mūsu apgrozījums sasniegs vairākus miljardus kronu", Rolands Falīns teica.

Viņš uz mirkli apklust, lai izbaudītu šo vārdu jēgu. Par viņa ambīcijām nav ne mazāko šaubu. Baltijas valstis, it sevišķi Latvija un Lietuva, ir galvenais "ICA" ekspansijas mērķis ārpus ziemeļvalstīm.

Rolands Falīns runā par pāris simtiem veikalu. To skaits var būt 100 vai 200, tas ir atkarīgs no tā, cik lieli tie būs.

"ICA" nenodarbosies ar zemas cenas preču veikalu atvēršanu, lai gan pirktspēja Baltijas valstīs ir daudz mazāka nekā Skandināvijā. Profils tā vietā būs diezgan lieli supermārketi jeb lielveikali, kas pievilinās galvenokārt ar pilniem plauktiem un svaigiem produktiem.

"Liels un plašs sortiments vēl aizvien ir izšķiroša konkurences priekšrocība šajās valstīs. Tiešī šādā veidā mēs izaicināsim vietējos tirgotājus", saka Rolands Falīns, kurš cer uz "labu" peļņu.

Preču zīme Baltijas valstīs būs nevis"ICA", bet "Rimi", kas ir uzņēmuma norvēģu daļas nosaukums. Tieši norvēģi bija iniciatori virzībai uz austrumiem.

Šis ziemeļvalstu pārtikas produktu milzis vēlas augt arī pašu mājās, tas ir, Norvēģijā un Zviedrijā.

"Mēs plānojam savu tirgus daļu Zviedrijā piecos gados palielināt par 4 - 5%. Tas nozīmē nedaudz vairāk kā 100 jaunus veikalus. Arī Norvēģijā mēs kļūsim lielāki."

Ekspansijas stratēģija tomēr nav bezmaksas, un tikai nākotne rādīs, cik liela daļa no šiem plāniem piepildīsies. Ļoti iespējams, ka būs nepieciešami jauni kapitālieguldījumi, un šādā gadījumā ļoti noderēs darījumā ar holandiešu Ahold iegūtā nauda.

Tieši pirms Ziemassvētkiem Rolands Falīns pārsteigtajam tirgum paziņoja, ka Ahold par vairāk nekā 15 miljardiem kronu pērk pusi no ICA AB akcijām, vairumtirdzniecību, finansu un nekustamā īpašuma pārvaldi un norvēģu veikalus. Tas nozīmē, ka sarunās uzņēmums bija novērtēts par 31 miljardu, kas pēc daudzu lietpratēju domām ir ārkārtīgi liela summa.

Pirms tam uzņēmums domāja par strauju savu akciju kotēšanas sākšanu biržā. Tagad šie plāni ir nolikti pie malas, un ICA vadītāji viens otru pārtraukdami stāsta, cik fantastisks ir šis jaunais darījums.

Zviedru vadība paliks arī jaunajā uzņēmumā ar Rolandu Falīnu kā priekšsēdi un Svanti Nilsonu kā koncerna vadītāju. Aholds kļūs par priekšsēža vietnieku, un valdē būs vēl trīs pārstāvji.

Ahold

ir gigants starptautiskajā arēnā. Līdz ar šo pirkumu ICA ir iekļuvusi pārtikas rūpniecības elitē. Ahold ir pasaulē ceturtais lielākais ikdienas preču tirdzniecības uzņēmums, un pēc nupat notikušā pirkuma tā apgrozījums sasniegs 340 miljardus kronu. ICA apgrozījums ir apmēram 60 miljardi kronu.

Jans Almgrēns

"Par Krievijas nākotni"

ASV Valsts departaments

— 2000.01.24.

Valsts sekretāres vietnieka Strouba Talbota 20.janvāra lekcija Oksfordā.

ASV valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots savā 20.janvāra lekcijā pievērsās Krievijas grūtajai cīņai par atbrīvošanos no savas pagātnes, īpašu uzmanību pievēršot situācijai Čečenijā.

"Šodien Krievijā jau eksistē plurālistiska sabiedrība un politiskā sistēma, ne tikai salīdzinājumā ar 1945.gadu, bet arī ar 1991.gadu, kad politiskā vara joprojām vēl bija koncentrēta vienas institūcijas - Padomju Savienības Komunistiskās partijas - rokās," viņš teica savā lekcijā Oksfordas universitātē.

Taču pēdējos 10 gados "Čečenija ir bijis pastāvīgs šķērslis Krievijas kustībā tajā virzienā, kurā mēs un arī daudzi krievi cer, ka tā turpinās virzīties. Kamēr citur visos neaptveramajos Krievijas plašumos reformatori eksperimentē ar to, ko viņi dēvē par jauno domāšanu, šķietami nepārvaramais konflikts Ziemeļkaukāzā ir atdzīvinājis vissliktākās vecās domāšanas iezīmes: proti, pārspīlētu paļaušanos uz spēku un veselu cilvēku kategoriju uzskatīšanu par ienaidniekiem.

"Taču "ne tikai domātāji vecajās kategorijās ir vainojami par šo atgriešanos atpakaļ," piebilda Talbots. "No 1992.gada un visu 1993.gadu reformatoru valdība Maskavā lielā mērā ļāva Čečenijai rīkoties pašai. Maskavas nevērības un nožēlojamo vietējo apstākļu kombinācija uzkurināja čečenu vēlmi iegūt pilnīgu neatkarību."

Čečenija ir "briesmīgs atgādinājums, cik grūti Krievijai ir atbrīvoties no savas pagātnes."

Talbots norādīja, ka Čečenijas konflikts "ir uzkurinājis nacionālisma atdzimšanu" Krievijā un "tas daudziem krieviem ir arī sācis plašākā nozīmē simbolizēt pārestību un ievainojamības izjūtu pēc desmit citu iedomātu vai patiesu grūtību un neveiksmju gadiem - jo īpaši šīm neveiksmēm pieskaitot NATO paplašināšanos un Kosovas karu.

Taču lai gan šīs tendences ir ļaunu vēstošas, tās tomēr nekādā gadījumā nav guvušas virsroku. To uzplūdu un atplūdu politiskā gaisotne joprojām ir plurālistiska. Atavistiskie spēki un balsis konkurē ar jaunajām, modernajām balsīm un spēkiem, kas iestājas par atklātu, visus ietverošu sabiedrību un par atklātu sadarbības garu attiecībās ar ārpasauli."

Talbots uzskata, ka prezidenta amata izpildītāja Vladimira Putina nolūki nav pilnīgi skaidri, atzīmēdams, ka "Putins mūsu tikšanās reizē man pats izteicās … [ka] viņš vēloties redzēt Krieviju kā ‘daļu no Rietumiem’. Ir tiesa, ka viņš ir raidījis citus pavisam savādākus signālus citiem, pavisam savādākiem klausītājiem … Mēs varam kopīgi lauzīt galvas - un šobrīd tas arī ir viss, ko mēs varam darīt - par to, kas tieši viņam ir padomā, veicot nesenos manevrus parlamentā."

Putins atkārto vienu domu "ikvienam, ar ko viņš tiekas, un tā ir vēlēšanās redzēt Krieviju atgūstam savu spēku, savu nacionālā lepnuma un mērķa izjūtu," teica Talbots. Tā kā tas ir "obligāts un nepieciešams" mērķis, "tad viss ir atkarīgs no tā, kā Krievija definē spēku, kā tā definē drošību. Vai tā šīs lietas vērtēs šodienīgā izpratnē, vai balstoties uz pagātnes kritērijiem - vai šī izpratne būs tāda, kas savu efektivitāti jau ir pierādījusi visur citur, jeb tie būs kritēriji, kas jau ir izrādījušies katastrofāli Krievijai padomju varas laikā?"

Turklāt, "vai Krievija atzīs, ka globālās - un reģionālās - savstarpējās atkarības laikmetā robežu caurlaidība ir tāda nepieciešamība, kuru jebkurai dzīvotspējīgai valstij ir jāpadara par pozitīvu vērtību? Vai arī tā atgriezīsies pie vecajiem ieradumiem, uzskatot šo un citus dzīves faktus par vājuma izpausmi, kuru ir nepieciešams neitralizēt vai - lietojot vispadomiskāko no visiem darbības vārdiem - likvidēt?"

Talbota ieskatā atbildes uz šiem jautājumiem "droši vien būs evolucionāra un nevis revolucionāra rakstura." "Galu galā, vienīgi krievi paši var izlemt, kāda būs viņu valsts. To nevar izdarīt neviens cits."

Ko iespējams darīt Rietumiem? "Mēs varam un mums ir jābūt stingriem, ievērojot pašiem savus mērķus, savas intereses un savas vērtības; mums ir jābūt skaidrai un konsekventai izpratnei par to, ko mēs varam atbalstīt un pret ko mums ir jāiestājas; mums ir jāizmanto mūsu rīcībā esošās ietekmes spējas, pat tādā gadījumā, ja tās ir visai nosacītas (kā tas izrādās arvien biežāk), lai veicinātu Krievijas demokratizācijas procesu pašos zemākajos līmeņos ar apmaiņām un tehniskās palīdzības programmām, kuras atbalsta vēlēšanas, partiju veidošanu un pilsoniskās sabiedrības attīstību," teica Talbots.

"Krievija un "Vienotība’’’’

"Die Welt"

— 2000.01.24.

Sergejs Šoigu ir Krievijas ārkārtas situāciju ministrs un partijas "Vienotība" priekšsēdētājs, kurai Valsts domē ir otra spēcīgākā frakcija un pie kuras pieder arī Vladimirs Putins.

Kas noteica nesen Krievijā notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātu? To var apkopot vienkāršā formā: Krievijas vēlētāji ievēlot tādu Valsts Domi, kurā galvenais spēks ir progresīvo centrisko spēku partiju pārstāvjiem, izteicās par to, lai mūsu jaunā demokrātija saņemtu jaunu impulsu un jaunu attīstības virzienu. Abi ir obligāti mūsu iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanai un Krievijas kā pilntiesīgas locekles uzņemšanai pasaules ekonomiskajā savienībā.

Es un daži mani kolēģi, dibinot partiju "Vienotība", cerējām uz šādu vēlēšanu rezultātu. Dažos mēnešos mēs pārvērtāmies par vēlēšanu bloku, kas kļuva par ļoti nopietnu konkurentu komunistiem. Tā kā mums ir nodoms cieši sadarboties ar labējo spēku savienību (LSS) un citām progresīvajām frakcijām, tad mēs varam cerēt, ka mums Domē daudzos vitāli svarīgos jautājumos būs vairākums.

Daži politiskie analītiķi domāja, ka "Vienotība" nav izveidota, lai virzītu uz priekšu noteiktu politisko līniju, bet Vladimira Putina kandidatūras atbalstīšanai prezidenta vēlēšanās. Tā, maigi izsakoties, nav taisnība. Mēs gribam izveidot konstruktīvas attiecības starp Domi un valdību. To grib arī vēlētāji, kuri saprotamu iemeslu dēļ ir noguruši no obstrukcionisma, kas laikā, kad bija nepieciešami konkrēti pasākumi, agrāk bieži noveda līdz pata situācijai.

"Vienotības" dibinātāji labo Putina darbu premjerministra amatā vērtē kā pierādījumu, ka viņa iespējamā galīgā apstiprināšana augstākajā amatā ir patiesi pamatota. Tā domā arī vēlētāji, kas sabiedriskās domas aptaujās viņam liek augstāko atzīmi. Daudzi uzmanību pievērš tam, ka Putins ir ļoti pozitīvi izteicies par "Vienotības" un LSS programmām. Diemžēl, juceklis parlamenta vēlēšanu cīņās un Čečenijas konflikts ir novirzījis uzmanību no dažiem svarīgiem politiskajiem jautājumiem. "Vienotība" tiecas īstenot reformas, kurām pašreiz ir reālas izredzes. Šīs reformas attiecas uz diviem mūsu dzīves aspektiem - ekonomisko un cilvēktiesību.

Mēs cīnīsimies, lai mainītu traucējošo nodokļu likumdošanu, uzmanību pievēršot šādām lietām: nodokļu pazemināšanai un cīņai pret nodokļu nemaksāšanu; pašmāju un ārvalstu investoru ar likumu noteiktajām tiesībām; investīciju materiālajai stimulēšanai, kas varētu radīt jaunas darba vietas; jāatceļ bezjēdzīgais aizliegums pārdot lauksaimniecībā izmantojamo zemi.

Šīm pārmaiņām ir liela nozīme uzņēmējdarbības klimata uzlabošanā Krievijā un mūsu kā partneru pozīciju nostiprināšanā. Taču pilsoņiem ir arī personiskās prasības, ko mēs cenšamies apmierināt. Mūsu likumdevējiem, pie kuriem tagad piederam arī mēs, ir jāveic: sadales sistēma sociālās programmas ietvaros ir jāreformē tā, lai palīdzība nonāktu arī līdz tiem, kuriem tā ir domāta; viņiem ir jāgarantē brīva dzīves vietas izvēle, kā paredzēts konstitūcijā un, proti, bez vietējo pārvalžu iejaukšanās; jāpaplašina piekļūšana valdības un oficiālo orgānu informācijai; un ir jāuzlabo nosacījumi aizturēšanas un apcietinājuma vietās.

Šī programma ir pretencioza, īpaši tāpēc, ka daudz uzmanības un resursu prasa Čečenija. Es, kā ārkārtas situāciju ministrs, esmu guvis personisko pieredzi. Nesen es divas nedēļas pavadīju Čečenijā un palīdzēju vairāk nekā 2500 cilvēkiem atgriezties mājās, teritorijā, kur atkal ir iespējama mierīga dzīvošana, kā arī piedalījos citu pasākumu veikšanā mierīgas dzīves aizsargāšanai. To prasa arī vēlētāji. Viņi vēlas, lai politiskā vadība tiktu galā ar terorismu Čečenijā, lai atkal tiktu atjaunota civilā sabiedrība un mēs pavirzītos uz priekšu mūsu nacionālo problēmu risināšanā.

Lai gan Krievijai ar demokrātiju ir tikai desmit gadu pieredze, cilvēki slāpst pēc tā, lai vēlēšanās izteiktu savu gribu: vēlēšanās piedalījās 61% balsstiesīgo. Krievijā tiek gaidīta jaunā politiskā paaudze, lai tā izpildītu vēlētāju gribu.

Sergejs Šoigu

"Kā gāja bojā Padomju savienība"

"The Washington Times"

— 2000.01.25

Nesen ir iznācis nopietns pētījums par mūsdienu vēsturi, kas ir visvērtīgākais, kāds pēdējos gados publicēts.

Raksta autors tā apgalvo ne tikai tāpēc, ka minētās grāmatas autors Braiens Krozjē ir ļoti cienījams vēsturnieks un publicists, bet gan tāpēc, ka gandrīz puse no viņa grāmatas sastāv no pārsteidzošiem padomju slepenajiem dokumentiem, kas tika publicēti Maskavā pirms un pēc Padomju savienības sabrukuma. Tagad tie atrodas Hūvera institūta arhīvos. Šos dokumentus, kas ir skaitāmi vairākos tūkstošos, grāmatas autors ir izvēlējies, lai dokumentētu savu analīzi par to, kā sākās globālā katastrofa — Ļeņina revolūcija; kā tā izplatījās un kā beidzās.

Šie iztulkotie dokumenti savā veidā ir paskaidrojums grāmatas nodaļām. Gan speciālistam, gan vidusmēra lasītājam šie arhīva materiāli ir tikpat aizraujoša lasāmviela, cik Krozjē proza. Politbiroja diskusijas un memorandi sniedz pārsteidzošu ieskatu padomju līderu domāšanā 1956.gada Ungārijas nemieru, Polijas antipadomiskās "Solidaritātes" un Afganistānas kara laikā. Arhīva materiāli par sarunām starp Josifu Staļinu un Mao Czedunu, Staļina neveiksmīgo maršala Tito noslepkavošanas organizēšanu un padomju inspirēto 1950.gada karu Korejā liek matiem saslieties stāvus.

Viens no grāmatas panākumiem varētu būt tāds, ka tai vajadzētu pārtraukt kreisi liberālo vēsturnieku apgalvojumus, ka tieši Rietumi bija sākuši auksto karu. Patiesībā gan vēsturnieka rakstītais, gan kādreiz slepenie padomju arhīvi skaidri parāda, ka aukstais karš patiesībā sākās tajā dienā, kad varu sagrāba Ļeņins, lai vēlāk radītu, kā to sauc grāmatas autors, "ekspansijas mehānismu."

Marksisma—ļeņinisma "likumi" paredzēja, ka pasaules proletariāts sakaus kapitālismu. Tāpēc saskaņā ar perverso boļševiku loģiku Padomju Savienība, tiecoties uz dominējošo lomu pasaulē, centās pildīt vēstures "likumus."

Kad Ņikita Hruščovs Adlajam Stīvensonam paziņoja: "Mēs jūs apraksim", viņš patiesībā izteiksmīgāk pārfrāzēja Ļeņina rakstīto tūlīt pēc boļševiku revolūcijas: "Mēs nedzīvojam tikai valstī, bet gan valstu sistēmā, un Padomju Republikas pastāvēšana blakus impēriskajām valstīm ilgākā laika periodā nav iedomājama. Galu galā uzvarēs vai nu viena, vai otra puse. Un vēl pirms šīm beigām nav novēršami vairāki šausminoši konflikti starp Padomju Republiku un buržuāziskajām valstīm."

Dokuments, kas varētu būtiski palīdzēt izprast Otrā pasaules kara sākumu, ir atrodams grāmatas 519.lappusē. Tas ir Staļina runas teksts 1939.gada 19.augustā partijas Centrālkomitejā. Maz ekspertu zināja par šādas runas eksistenci pirms grāmatas publikācijas. Šādus aukstasinīgus izteikumus izmantoja Staļins, lai pamatotu 1939.gada nacistu un padomju paktu, kas izraisīja Otro pasaules karu:

1. Miera laikā komunistiskās kustības nespēj pārņemt varu Eiropā. Viņš teica: "Komunistiskās partijas diktatūru var iedomāties vienīgi plaša kara rezultātā."

2. "PSRS interesēm atbilst...kara izraisīšanās starp Reihu un Francijas un Lielbritānijas kapitālistisko bloku...un karam vajadzētu būt pēc iespējas ilgstošākam, lai tas vājinātu abas puses."

3. "Lai iegūtu laiku, mēs saglabāsim neitralitātes pozīciju."

4. "Mūsu priekšā ir plašs darbības lauks pasaules revolūcijas īstenošanai."

Staļins neticēja, ka nacisti varētu pārkāpt neuzbrukšanas paktu un uzbrukt Krievijai, ko tie 1941.gada jūnijā arī izdarīja. Staļina pārrēķināšanās, kas liecina par šī slepkavnieciskā diktatora neierobežoto augstprātību, kara laikā prasīja 20 miljonu krievu dzīvības.

Krozjē ir nobažījies, ka par spīti padomju impērijas sabrukumam kādreiz nefunkcionējušās Centrāleiropas komunistiskās partijas atgriežas pie varas. Viņš raksta: "Padomju impērija ir sabrukusi. Taču nevar izslēgt jaunas komunistiskas impērijas rašanos 1999.gadā."

Iespējams. Tomēr par spīti komunistiskās Ķīnas, Vjetnamas un Kubas eksistencei jaunas komunistiskas impērijas dzimšana netiek novērota. Nav centra, nav tādas "ceļa zvaigznes", kāds reiz bija Kremlis; nav valdošas ideoloģijas, kas leģitimizētu "impēriju." Terora vara modernā valstī vairs nav tik ticama kā kādreiz, un kapitālisma vilinājums kļūst arvien spēcīgāks. Nevar izslēgt Krievijas impērijas izveides centienus, taču arī tas ir maz iespējams. Impēriju pārvalde maksā pārāk dārgi, ko pierāda karš Čečenijā.

Arnolds Beihmans

 

"Zvejas laiks"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.20.

Briesmas, kas apdraud tagadējo prezidenta v.i. uz varas virsotnēm.

Krievija tomēr ir apbrīnojama valsts, lai arī cik banāli skanētu šis apgalvojums. Droši vien, nekur pasaulē attiecībām starp pilsoņiem un politiskajiem līderiem nav tik iracionāla rakstura, ka tās var salīdzināt ar vētrainu mīlas romānu. Pie kam Krievijas politiskais raksturs ir absolūti sievišķīgs. Jo arī dzīvē bieži iemīlas nevis pateicoties kaut kam, bet par spīti tam. Pilna ar cerībām un gaidām mūsu valsts kā atvarā metas romānā ar savu kārtējo līderi, pilnībā ļaujas kaislībām, bez pārpalikuma un tikai, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt, nedaudz apskaidrojas. Un tad atklājas, ka izredzētais ir nevis pasaku princis, bet parasts cilvēks ar daudzām cilvēciskām vājībām: bieži iedzer, sāpīgi kaujas, nopelna pavisam nedaudz. Ir pienācis laiks īstenības apstiprinājumam, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis.

Atcerēsimies krievu vairākuma attieksmi pret Mihailu Gorbačovu "perestroikas" un "glasnostj" laikā. Kā tad viņi lepojās ar savu līderi, kā bez ierunām ticēja viņam. Vajadzēja tikai nedaudz laika, lai uz Gorbačovu kristu apvainojumi par PSRS sabrukumu, par valsts interešu nodošanu.

Atcerēsimies Borisu Jeļcinu, kas teica runu no tanka, iestājās Baltā nama aizsardzībā. Tad Borisu Nikolajeviču bez ierunām atbalstīja vismaz 85% Krievijas iedzīvotāju. Bet kas ir palicis no šīs popularitātes dažus gadus vēlāk?

Šie atgādinājumi ir izdarīti ne tāpēc, lai pastrīdētos par Gorbačova un Jeļcina lomu Krievijas un pasaules liktenī. Šī tēma ir pavisam citai sarunai. Tagad runa ir par to, ka Krievija, šķiet, ir uz jauna vētraina politiskā romāna sliekšņa, par kura varoni ir nozīmēts Vladimirs Putins.

Prezidenta v.i. un premjera popularitāte tagad ir tik liela, ka strīdas tikai par to, vai būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta vai arī viss beigsies triumfāli pirmajā.

Tiešām, sāncenšu, kuri varētu mest nopietnu izaicinājumu Putinam, tagad nav, un diez vai parādīsies. Ja arī kas var traucēt viņa uzvarai prezidenta vēlēšanās, tad tikai apstākļi, bet tiem jābūt šokējošiem un pēc mērogiem katastrofiskiem.

Un, protams, pirmās lamatas ir Čečenija, kurās var iekrist Putins ceļā uz prezidentūru.

Skaidrs, ka Čečenijā notikumi norisinās pavisam savādāk, nekā mūs informē oficiālie militārie avoti. Ja kāds vēlētos summēt Krievijas militāro ministriju oficiālo militāro pārskatu datus par nogalināto čečenu kaujinieku skaitu, tad būtu jāatzīst, ka Čečenijā jau ir iznīcināti visi vīrieši. Tomēr kaujinieki turpina darboties un rada Krievijas karaspēkam jūtamus zaudējumus. Vēl vairāk: ir acīm redzams, ka arī čečenu propagandas orgāni pārspīlē savus panākumus un federālo spēku zaudējumus. Lūk, arī izrādās, ka patiesību mēs nezinām. Tāpēc negaidīti uzbrukumi militārajām komandatūrām un garnizoniem "attīrītajos" čečenu ciemos tā pārsteidz Krievijas publiku.

Ģenerāļa Kazanceva paziņojumi par to, ka mēs bijām pārlieku liberāli un uzticīgi, bet tagad darbosimies asāk un mainīsim pašu jēdzienu "bēglis", nenoskaidro situāciju. Militāristi mēģinājuši dot definīciju tam, kas var tikt uzskatīts par bēgli. Izrādījās, ka sievietes, bērni līdz 10 gadu vecumam un vīrieši vecāki par 65 gadiem. Militāristiem likās, ka tāds definējums radikāli uzlabos situāciju. Bet kas tad skaitīsies čečenu vīrieši starp 10 un 65 gadiem? Visi bez izņēmuma kaujinieki? Un ko ar viņiem darīt? Aizsūtīt uz filtrācijas nometnēm? Bet tās ir jāuzceļ. Šajā gadījumā vienas Čečenijas atbrīvotā daļa būs līdzīga vienai lielai "zonai", bet nevis Krievijas Federācijas subjektam.

Tiesa, jaunais vicepremjers Šoigu jau palaboja militāristus un apsolīja risināt čečenu problēmu racionālāk un kompleksāk. Bet tas tikai apstiprina iespaidu – kopējā priekšstata par to, ko darīt ar Čečeniju, Maskavai nav.

Un, galvenais, nav saprašanas, ka militāristi, pat ja ļoti pacentīsies un izvietos komandatūras un garnizonus katrā čečenu ciemā, spēs nodrošināt tikai teritorijas kontroli. Bet reālajā Čečenijas problēmas risinājumā jābūt republikas iedzīvotāju kontrolei, ko militāristi pēc savas dabas nespēs sasniegt. Tas nav viņu uzdevums. Iedzīvotāju kontrole nevis slepus noskatīšanās un noklausīšanās nozīmē, bet nomācošā čečenu vairākuma pašu pārliecības nozīmē, ka dzīvot Krievijas sastāvā viņiem ir ievērojami labāk un drošāk, nekā klīst apkārt bandu sastāvos, kas zog naftu, tirgo narkotikas, zog cilvēkus un drukā viltotus dolārus.

Tā ka pirmais "naža asmens", pa kuru vajadzēs iet prezidenta v.i. un neievainot sevi līdz vēlēšanām, tiks noteikts ar nepieciešamību, no vienas puses, likvidēt bandītu anklāvu Čečenijā, ko no viņa sagaida nomācošais vairākums Krievijas iedzīvotāju, no otras – neiesaistīties jaunā kaukāziešu karā ar nepieņemami augstu zaudējumu līmeni kā armijā, tā arī mierīgo iedzīvotāju vidū. Un, protams, pie tam izbēgt no 1996. gada militārās katastrofas atkārtošanās. Bet galvenais ir izstrādāt un sākt realizēt čečenu problēmas politisko daļu, bez kuras jebkuri militārie panākumi un visi upuri ir bezjēdzīgi. Šis uzdevums ir ļoti grūts, bet šeit Putina labā strādā pirmsvēlēšanu perioda īslaicība. Ļoti maza ir katastrofiska nogruvuma iespēja Čečenijā divarpus mēnešos, kas palikuši līdz vēlēšanām.

Otra "mīna", uz kuras var uzskriet prezidenta v.i. pirmsvēlēšanu kuģis, ir saistīta ar Krievijas ekonomikas stāvokli, bet precīzāk, ar tās tagadējo atvērtību un saistību ar ārpasauli. Zināmā mērā Krievija tagad ir vairāk ievainojama nekā 1945. gadā pēc uzvaras Otrajā pasaules karā. Tad liela daļa valsts bija drupās, bet padomju sabiedrība bija izolēta no pasaules informatīvi un ekonomiski, kas ļāva realizēt slēgtas mobilizētas ekonomikas modeli, nebaidoties no nopietniem sociāliem satricinājumiem.

Tagad stāvoklis ir pavisam citāds. Krievija vēl, iespējams, nav integrēta pasaules ekonomikā, bet jau saistīta ar to pa tūkstošiem dažādu kanālu. Bet tas nozīmē, ka tā ir atvērta ārējai iedarbībai. Atliek, piemēram, Eiropas Savienības valstīm par 10% pacelt eksporta muitas nodevu Krievijas naftai un gāzei, kad mūsu 2000. gada budžets, pie kura saskaņošanas strādāja Dome, momentāli sabruks. Ja mēs tā arī nespēsim vienoties ar Londonas klubu par mūsu parādu restrukturizāciju, ja SVF atteiks Krievijai piešķirt Krievijai apsolītos kredītus, tad 2000. gada pirmajā pusgadā Krievijai nāksies izmaksāt 6 miljardus dolāru. No saviem līdzekļiem. Bet jau ir apsolīts par 20% palielināt pensijas un algas budžeta iestāžu darbiniekiem. Pirmsvēlēšanu ziņā solis, neapšaubāmi, ir ļoti stingrs un Putina popularitāti palielinās. Kaut arī neviens pagaidām nesaka, no kādiem ienākumiem to ir domāts finansēt. Nevis vienu mēnesi, bet visu gadu.

Krievijas ekonomikas kritiskā atkarība no ārējiem faktoriem nemaz nenozīmē, ka mums vajag upurēt principiālas nacionālās intereses, lai patiktu Rietumiem. Bet no Krievijas ārpolitiskā resora un no visas valdības tiek prasīts ļoti smalks un piņķerīgs darbs, kas ļautu izvairīties no tāda pasliktinājuma attiecībās ar Rietumiem, kas var izraisīt Krievijas ekonomikas kolapsu. Šo attiecību atsaldēšana jau tā ir pārāk tālu aizgājusi. Krievijai ir vajadzīga normāla konstruktīva sadarbība ar rūpnieciski attīstītajām valstīm. Arī Rietumi objektīvi nav ieinteresēti Krievijas ekonomiskajā un politiskajā krahā. Bet vajag pievērst uzmanību, ka vairumā Rietumu valstu nomainījusies vadītāju paaudze. Un, ja "draugs Helmuts" bija Krievijai parādā par to, ka iegāja vēsturē kā Vācijas apvienotājs, tad tagadējie līderi pret Krieviju nekādu sentimentu nejūt. Viņi mums neko nav parādā. Ne piedot vecos parādus, ne dot jaunus.

Šodien piedauzības akmens mūsu attiecībās ar Rietumiem izrādījās Čečenija. Tas nozīmē, ka vajadzīga ļoti aktīva ārpolitiskā piepūle, izskaidrojot to, ka Čečenijā Krievija cīnās ar starptautisko terorismu, pie tam ar vienu no bīstamākajiem tā paveidiem – radikālo islamismu, kas draud gan Rietumeiropai, gan ASV. Un pielikt punktu šim terorismam ir mūsu interesēs. Mēs arvien vairāk akcentējam, ka Čečenija ir Krievijas iekšējā lieta (ko neviens arī neapstrīd), un nevienu nepielaižam notikumu vietai, pat lai palīdzētu bēgļiem. Un bezcerīgi zaudējam "informācijas karā". Bet varbūt der atgādināt Rietumiem, ka čečenu bandu agresija pret Dagestānu ir pārsteidzoši līdzīga tai, kā Irāka sagrāba neatkarīgo Kuveitu? Tad pasaules sabiedrība nešaubījās, kas ignorē starptautiskās tiesības un kas jāsoda. Mēs karu Čečenijā neatlaidīgi saucam par anitteroristisku operāciju. Bet neko nedarām, lai tā kaut cik būtu līdzīga tādai operācijai. Propagandistiskā plānā, īpaši attiecībā uz ārpasauli, mēs vai nu neko nedarām, vai darbojamies kontrproduktīvi.

Jebkurā gadījumā, ja Krievijai neizdosies izvairīties no katastrofiskas iekšējās ekonomiskās situācijas attīstības, tas prasīs pāreju uz kaut kādu mobilizētas ekonomikas formu, kas diez vai vispār ir iespējams, vai arī ir saistīts ar milzīgiem sociāliem satricinājumiem. Vismaz par tādas pārejas mēģinājuma divām sekām katrā ziņā var runāt: pirmkārt, antirietumnieciskie noskaņojumi sabiedrībā kļūs dominējoši, kas pamatā ir pretrunā Krievijas interesēm, un, otrkārt, Putina popularitāte izzudīs ātrāk, nekā tā parādījās. Tas ir otrais "naža asmens", pa kuru nāksies iet prezidenta v.i. Tiesa, tāpat kā pirmajā gadījumā, situācija var saasināties drīzāk pēc, nekā pirms prezidenta vēlēšanām.

Un visbeidzot, par trešo KF prezidenta amata kandidāta Vladimira Putina problēmu. Brīnumainā veidā tā izriet no jūtām, kam nav racionāla izskaidrojuma, kas pieaug Krievijas elektorātā pret savu izredzēto. Viņa popularitātes līmenis ir bezprecedenti augsts un turpina pieaugt. Bez redzamas meistarīgo sabiedriskās domas manipulētāju piepūles, drīzāk par spīti viņiem, bez uzbrukumiem sāncenšiem un kompromitējošu ziņu kara. Mēs ar to arī sākām, ka mīlestību racionālās kategorijās aprakstīt nav iespējams. Daudzējādā ziņā Putins turpina palikt noslēpums, bet tas nozīmē, ka negrauj ilūzijas un cerības, ko ar viņu saista arvien vairāk Krievijas iedzīvotāju. Visapbrīnojamākais, ka šodien Putinu atbalstošie līdzpilsoņi ir cilvēki ar ļoti dažādiem uzskatiem, ar ļoti dažādu pārticību un stāvokli sabiedrībā. Un katrs no viņiem gaida, ka Putins ieturēs tieši to politiku, īstenos tieši tos pasākumus, ko viņš, vēlētājs, uzskata par patiešām pareiziem. Bieži šīs gaidas ne vienkārši nesakrīt, bet izslēdz viena otru. Vieni gaida, ka Putins atstums oligarhus no valsts barotavas un liks viņiem padalīties ar līdzpilsoņiem ar naudu un īpašumiem, citi, pretēji, domā, ka jaunais prezidents pareizi sapratīs, uz ko viņam der atsperties, un pateicībā norēķināsies ar jaunajiem valsts īpašuma gabaliņiem, eksporta atvieglojumiem utt. Vieni uzskata, ka Putinam jānotīra Čečenija no zemes virsas, citi no viņa gaida Čečenijas problēmas politisku risinājumu. Vieni Putinā redz skarbu patriotu – lielvalstnieku, "spēcīgo roku", citi no viņa gaida liberālu reformu turpināšanu. Vieni saka, ka ekonomikā Putins būs pakāpenisks tirgonis, gandrīz vai "otrais Gaidara izdevums", citi ir pārliecināti, ka Putina valdīšanas laikā galvenais darbonis ekonomikā būs valsts.

Skaidrs, ka tā nevar ilgi turpināties. Putinam arvien lielākajā problēmu skaitā nāksies ieņemt to vai citu pozīciju, bet tas nozīmē, ka pieaugs vīlušos skaits, sagrauto ilūziju skaits, to skaits, kas no viņa gaidīja pavisam citu darbību, pavisam citu politiku. No šī viedokļa raugoties, Putinam būtu lietderīgi ilgāk saglabāt politisko noslēpumainību. Bet darboties nākas jau tagad, līdz vēlēšanām. Atstādinot Nikolaju Akseņenko un Pāvelu Borodinu, kuri kontrolēja gigantiskas finansu plūsmas, Putins jau daudz pateica. Kādu tas iepriecināja, citus ļoti sarūgtināja un vēl vairāk iebaidīja. Tā ka līdz vēlēšanām Putins var savākt pietiekami daudz ietekmīgu ienaidnieku, un viņi negarlaikosies. Tomēr Putinam ir spēcīga priekšrocība. Viņš tagad ir gan prezidents, gan premjers vienā personā. Sakoncentrējot rokās visu izpildvaru valstī, var veiksmīgi stāvēt pretī ietekmīgiem pretiniekiem.

Vai Putins spēs izvest valsti no pārrāvuma un vai tiks galā ar nosauktajām un kaudzi citu problēmu, kas šodien ir Krievijai? Uz šo jautājumu šodien neviens neatbildēs. Pārāk maz mēs zinām par cilvēku, kuram domājam uzticēt vadīt valsti. Jā, redzams, ka viņš ir gudrs un izglītots. Droši vien, pirmais no Krievijas līderiem, kas saprata, ka Jaungada naktī jāapciemo tos, kuriem ir īpaši grūti – savas karojošās armijas karavīrus un virsniekus.

Var novērtēt arī to, ka pēc būtības Jeļcina (kurš Putinu oficiāli nosauca par savu mantinieku un nodeva varu drīzāk dinastiskā, nekā demokrātiskā manierē) izvirzītais spēja sevi nostādīt tā, ka viņa vārds nekādā ziņā neasociējas ar sabiedrībai nepopulāriem jēdzieniem "Ģimene" vai "Jeļcins". Zinām, ka visu dzīvi viņš ir bijis speciālo dienestu virsnieks. Zinām, ka viņš kādu laiku vadīja FDD. Bet speciālis dienests - tā nav visa valsts, un pat, ja Putins bija ļoti efektīvs šajā amatā, nav nekādu garantiju, ka viņš kļūs valsts līderis tādā mērogā, kāds Krievijai tagad ir vajadzīgs. Bet process jau ir iekustināts. Putinu kā prezidentu vēlas redzēt lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju, un diezin vai kaut kas spēs aizkavēt šai vēlmei īstenoties.

Tomēr pat šajos divarpus mēnešos Vladimira Putina ceļš uz virsotni nebūs rozēm klāts. Tiešām, viņa rokās ir daudz spēcīgu kāršu, bet tās vēl vajag paspēt izspēlēt. Protams, spēcīgākā no tām ir administratīvais resurss. Putins vienlaikus kontrolē gan Kremli, gan Balto namu. Prezidenta vēlēšanu sacīkstēs tas ir gigantisks dzinulis, īpaši, ja to prasmīgi izmanto. Ap Putinu objektīvi ir izveidots spēcīgs varas gravitācijas lauks, kas ierauj tos, kuri tradicionāli atbalsta spēcīgāko. Starp politiķiem un sabiedrību jau sākusies konkurence: kurš aktīvāk atbalstīs Putina kandidatūru. Katrs izmet savu tīklu, cerot izvilkt savu veiksmes zelta zivtiņu. Bet veiksme ir atkarīga no tuvuma nākamajai varai. Tā sakot, zvejas laiks.

Tomēr atgriezīsimies pie Vladimira Putina spēcīgajām kārtīm tagadējā politiskajā izvietojumā. Droši vien, otrais prezidenta v.i. trumpis ir viņa politiskais resurss - kustība "Jedinstvo". Un par šo kārti viņam atsevišķi jāpateicas Igoram Šabdurasulovam. Kamēr Kremļa polittehnologi mocījās neskaidrās bailēs un priekšnojautās par to, ka vajag kaut kādu atsvaru kustībai "Tēvzeme – visa Krievija", citādi Jevgēņijs Maksimovičs un Jurijs Mihailovičs tiešām kļūs bīstami spēcīgi, Šabdurasulovs, nākot uz prezidenta administrāciju, sāka darboties. Pārsteidzoši īsā periodā viņš izveidoja politisko kustību, spēja pārliecināt ļoti daudzus reģionālos līderus viņa perspektīvā, un gala rezultātā "Jedinstvo" panāca tiesības izveidot pēc skaita otru lielāko frakciju Valsts domē. Sajūtot, uz kurieni pārvietojas reālās varas centrs, "Visas Krievijas" līderi, nedomājot, pameta TVK sabiedrotos un paspēja paziņot par savu atbalstu Putinam un vēlmi sadarboties ar "Jedinstvo". "Jedinstvo" atbalstīja pietiekami daudzskaitlīga grupa "Narodnij deputat". Rezultātā izveidojās mūsdienu Krievijas vēsturē unikāla situācija, kad prezidenta v.i. Dome var kļūt nevis pa nesamierināmu politisko oponentu, bet pilnībā pieskaitāmu partneri. Pirms prezidenta vēlēšanām Putinam tas ir īpaši svarīgi. Tā ka "Jedinstvo" izveidošanu un panākumu nodrošināšanu var uzskatīt par spēcīgāko politisko kombināciju Domes vēlēšanās-99.

Taisnība, politiskās priekšrocības, ko ieguva Vladimirs Putins ar "Jedinstvo" panākumiem, pagaidām vēl nav pārāk drošas. Nav skaidrs, kā šī frakcija uzvedīsies Valsts domē, vai tā spēs nodrošināt iekšfrakcijas disciplīnu kaut vai tuvu tai, kas eksistē KFKP. Jo sarakstos "Jedinstvo" Domē, pēc visa spriežot, tika dažādu politisko uzskatu cilvēki. "Jedinstvo" vēl nav noformulējusi ne skaidru politisko ideoloģiju, ne ekonomisko programmu. Pagaidām "Jedinstvo" galvenais spēks ir populārākā prezidenta kandidāta tuvums un atbalsts. Ilglaicīgā perspektīvā tas ir par maz, citādi virs kustības pastāvīgi lidināsies "Mūsu mājas - Krievija" politiskā likteņa atkārtošanās draudi.

Var uzskatīt, ka Krievija jau ir gatava nodot sevi un savu likteni jaunajam politiskajam līderim. Varbūt šoreiz tai paveiksies. Jo tādas lietas notiek, kaut arī ne pārāk bieži.

"Raus savas rūpes ietērpj piesardzīgos vārdos"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.24.

Saruna ar Vācijas prezidentu.

Ar rūpēm Johanes Raus raugās uz CDU ziedojumu skandālu un uz tā iespējamajām sekām uz partiju sistēmu Vācijā. Vācijas prezidents gan pārņem citu politiķu formulējumu, ka runa neesot par "valsts krīzi", vismaz pašreiz ne, kad skarta viena partija. Tomēr viņš šo novērtējumu ietērpj piesardzīgākos vārdos, nevis tā, kā to nesen izdarīja SPD frakcijas priekšsēdētājs Peters Štruks, kas teica, ka valstī neesot krīze. Raus savukārt izteicies tā: "Es ceru, ka tā nav." Viņš visu laiku seko jaunajām ziņām, tāpat attīstības tendencēm citās valstīs, kurās, kā kādreiz Itālijā, pazuda Tautas partijas. Raus runā par "dziļāko krīzi CDU". Tomēr viņa argumentācijā iespraucas arī piezīme, "ka mums ir liela krīze". Raus ir zaudējis arī savu humorpilno runas veidu, kad viņš runā par stāvokli vācu partiju politikā. Pēc paziņojuma par Hesenes CDU skandālu viņa tonis ir mainījies. Raus atgādina, ka pēdējā laikā bieži laikrakstos citētie viņa drīzāk nomierinošie izteikumi par ziedojumu skandālu esot izteikti pirms šo laiku notikumiem, bet publicēti tikai pēc tam. Tagad viņam jāatzīstot, ka "paša teiktie vārdi neatbilst šī laika situācijai".

Dažas attīstības tendences un notikumi arī Rauam, kam partiju politika nav sveša, nav saprotami. Viņš šajā sakarībā piemērā ar Kola pamatojumu par slepenajiem pabalstiem Austrumvācijas federālo zemju CDU filiālēm domā, ka partijai pašai šajā grūtajā situācijā esot sevi jāaizstāv. Vai šajā sakarībā runa bijusi par "uztveres traucējumiem", jautā Raus. "Viņa taču bija spēcīga."

Tas, ka Manfreds Kanters, taisnības paraugs, līdz šim " Law and order " tipa politiķis, kas viesa uzticību, iesaistīts Hesenes notikumos un melos, no politikas tālu stāvošam nav saprotams. Vai Kanters neizdabūja cauri likumu par naudas atmazgāšanas apkarošanu? Ziņas no Hesenes - vairāk nekā citas līdz šim zināmās detaļas par skandālu - būtu radījušas "papildu bailes un šoku". Ebreju mantojuma atstājēju izgudrojums šajā sakarībā "līdz šim esot bijis dramatiskākais notikums". Raus baidās, katrā ziņā viņš var iedomāties, "ka tas vēl nav viss". Viņš atceras Baršela skandālus, kuri toreiz tika apzīmēti kā ļaunākie politisko paražu pārkāpumi. Viņu šis sliktais piemērs pamācījis. Kopš ebreju novēlējumu izgudrojuma valsts vadītājam uzmācas šaubas, vai vispār pastāv ziedotāji, kuru vārdus Kols nevēlas nosaukt.

Prezidentu sasniedz rūpju pilnas vēstules, kuras atgādina par Veimāras Republikas likteni. Viņš tās uztver nopietni. Viņš piekrīt arī bažām, kas saistītas ar vārdu "Veimāras briesmas", tomēr atzīst, ka "Veimāru", galvenokārt vecākās paaudzes politiķi, izmantojuši kā terminu krīzes situācijas apzīmējumam politikā, tomēr par patiesām līdzībām - vēl - nevarot būt runas. Tomēr viņš gribot palīdzēt, lai nenotiktu tā, ka atkārtojas pagātne. Raus saskata mierinājumu aptaujās, kurās autoritāte pret atsevišķiem politiķiem gan krītas, tomēr atbalsts demokrātijai paliek nemainīgs. Raus arī neapgalvo, ka iedragāta ir partiju būtība un struktūra. Tomēr viņš savam priekšgājējam fon Vaiczekeram negribot tik izteikti runāt pretim, kā viņš to darīja pēc tam, kad Vaiczekers partijām pārmeta viņu "varas aizmiršanu" un " varas apsēstību". Šodien viņš Vaiczekeru saprotot labāk nekā toreiz, — tā Raus. Savas cerības viņš izsaka šādi: "Demokrātijai piemīt pašattīrīšanās spēks." Sabiedrībai nevajadzētu izteikt vispārēju spriedumu par visām partijām un visiem politiķiem pēc moto "viņi visi ir tādi".

Katrā ziņā viņš saistībā ar pašreizējām diskusijām medijiem neizdara pārmetumus, tikai iesaka izvairīties no šādiem virsrakstiem. Tagad runāt par "medībām ar dzinējiem" — viņam tas būtu augstākā mērā "piespiedu darbs", un to var uzskatīt par viņa skatījumu uz lietām un cilvēkiem.

Raus teicis: viņš neparedzot, ka politiskā vide, tātad partiju vide, tiks "aparta", kā reiz notika Itālijā. "Tas nav mans iespaids." Tomēr viņš runā arī par "brīdinājuma zīmi". Viņš norāda, ka, vēlot Landrātu Reinlandē-Pfalzā, esot piedalījies tikai 31% no cilvēkiem ar vēlēšanu tiesībām.

Drīzāk gan mediju, nevis politiskajā realitātē Raus jutās pakļauts pārmetumam, ka viņš klusē valstij grūtā situācijā un partiju politiskās veidošanās procesā, tāpēc kā valsts vadītājs pilnībā neatbilst savam uzdevumam. Nesen uz viņu tika attiecināti trāpīgi vārdu savienojumi — "republika bez galvas" un "paralizēts prezidents". Viņa runas pazuda ikdienas ziņu plūsmā. Kā tika citēts kāds viņa bijušais runu sastādītājs — tās skanot, kā "klasiķi no vecām platēm".

Raus šo pārmetumu tik viegli neatvaira. Pirms gada viņam dotā neatkarība no partijām ir viens no viņa atturības iemesliem. Raus negrib radīt iespaidu, ka par labu savai politiskajai dzimtenei, sociāldemokrātijai, izmanto vecās konkurences situāciju. Viņš saka, ka "neesot nekāda iemesla naidīgumam". CDU vadību ap Volfgangu Šoibli viņš nevērtē. Kā nesen Tucingā, savu izpratni viņš izsaka pusteikumos ("gadījumā, ja vajadzīgi tīrītāji spēki un atjaunošanās") vai arī norādījumos (ja pret tiesībām un likumiem "notikuši pamatīgi pārkāpumi, nedrīkst politiku un visas partijas turēt aizdomās"). Kā valsts prezidents viņš nedrīkstot vērtēt atsevišķus politiķus.

Tomēr ir arī citi noteicoši iemesli Raua atturībai. Jau pirms Vācijas prezidenta vēlēšanām viņš paziņoja, ka politika nav politiska lieta. Viņš lika saprast, ka viņa izpratne par amatu, vadības stilu atšķirsies no viņa priekšgājēja Hercoga. Hercogs savas aktivitātes augstajā valsts amatā orientēja uz mediju demokrātijas noteikumiem. Viņam bija svarīgi ar sabiedrībai ietekmīgiem inscenējumiem izraisīt politiskās diskusijas un ietekmēt politiskos procesus. Turpretim Raus drīzāk personisku sarunu uzskata par lielāko publisko uzstāšanos. Viņam gan jāsaprot, ka mediju interese par valsts prezidentu jūtami samazinājusies. Lielajās diskusijās par republikas stāvokli valsts vadītājs vairs nav galvenais runātājs.

Par pašreizējo krīzi Raus saka, ka nezinot, ko viņam par saviem izteikumiem Tucingā vajadzējis teikt. Bet Konstitūciju viņš nevarot saistīt ar godavārdu, un to viņš saka, saistībā ar Kola izturēšanos. "Tomēr valsts prezidentam nevajag teikt ik dienas," tā skan viņa atbilde. Viņš neko negaidot no tā, ka CDU krīzes dēļ tagad visu partiju priekšsēdētājus lūdz pie "viena galda". Ko viņi tur varētu teikt, - izņemot vienīgi sagatavotus paziņojumus? Viņš tās uzskata par aktivitātēm, "ar kurām neko nevar panākt".

Raus atgādina, ka konkurenti gaidāmajās vēlēšanu cīņās - Klements pret Ritgeru Ziemeļreinā-Vestfālenē un Rīe pret Simonisu Šlēzvigā-Holšteinā- aizstāvēs savas intereses, un pamatoti. Raus saka: "Simboliska politika nav tas pareizākais." Arī viņa priekšgājēji nav tvēruši pēc mikrofona, lai pārrunātu aktuālus notikumus. "Ko tad es attiecīgā laika posmā būtu varējis teikt, kam būtu attaisnojošs raksturs?" tā viņš jautā, skaidrojot savu atturību. Tomēr viņš arī paskaidro, ka tagad redz laiku, lai atklāti pateiktu savas domas. Politiskajos procesos, kuros ir dalībnieki un tie, kurus šie procesi ietekmējuši, viņš neiejaucas. Ne ar Kolu, ne arī ar Šoibli Raus nav runājis kopš CDU krīzes sākuma laika, kad tā vēl tika saukta par "Kīpa skandālu".

Raus atgādina, ka partijām jāmainās. Jau agrāk, kad viņš bija aktīvs sociāldemokrāts, viņš savējos esot brīdinājis, lai partiju ikdiena netiek sajaukta ar patieso dzīvi. Šodien viņš to izsaka ar norādījumu, ka partijām jābūt kam vairāk nekā politisko "pakalpojumu pasākumiem". Raus to vispirms uzskata par negatīvu parādību. Viņš nedomājot ne par Amerikas vēlēšanu kampaņas mehānismu, bet gan par kanclera vēlēšanu apvienībām. Nepietiekot arī veikt tikai stilistiskas pārmaiņas, piemēram, iztopot jaunajiem dalībniekiem un simpatizētājiem vai ļaujot uzstāties rokgrupām. Tomēr partijām jārūpējas par jauniem cilvēkiem un jāņem vērā, ka tie ir gatavi apzināti iesaistīties, bet ne uzreiz organizēties. Partijām jārūpējas par cilvēkiem, nevis jāriņķo tikai ap savu asi un jāaprobežojas ar "pašnodarbinātību" - kā tas pašreiz notiekot. Vācu partijas būtu jāsaglabā kā "dalībnieku partijas," saka Raus, kas, bez šaubām, kā viņš parasti izsakās, nozīmē partiju politisko jautājumu apskati galvenokārt "ar mediju starpniecību".

CDU krīzes nedrīkstēt bloķēt attiecības starp partijām un sabiedriskajām organizācijām. Tām vajadzētu kļūt daudzpusīgākām un arī pārredzamākām. "Mums nepieciešama komunikācija starp politiku un sabiedrību," viņš saka. "Es esmu pret dubultsienu." Tomēr tas nedrīkstētu novest pie "kompanjonu draudzības". Varbūt tā Raus ir viena no mācībām - nevis no paša CDU ziedojuma skandāla, bet no apstākļiem, kurā tas radās? Vairāk gan raugoties uz situāciju Ziemeļreinā-Vestfālenē, kur ilgais SPD valdīšanas laiks noveda pie atsevišķu aizliegto robežu noslēpuma, Raus atzīst, ka šādās lietās "varbūt" pats nav bijis pietiekami "jūtīgs".

Raus nepretendē, lai no tagadējā ziedojumu skandāla izdarītu tiešas tiesiskas konsekvences. Viņš Tucingā teica, ka esot nepieciešama diskusija. Tomēr viņš brīdina no "ilūzijas, ka visu problēmu risinājums slēpjas likumu mainīšanā". Tomēr politika nevarēs iztikt bez "starpbilances", ja zināmi būs visi skandāla fakti. Skeptiski viņš izsakās par priekšlikumiem, ka ar laika termiņa ierobežošanu atsevišķiem amatiem vai par atsevišķu uzdevumu sadales aizliegumiem - piemēram, attiecībā uz partiju un valdības amatiem - izdarīt secinājumus no CDU krīzes. Šķiet, ka ar to vēlas sagatavoties diskusijai. Komisija par partijas finansēšanu, ko viņš Vācijas auditoru tiesas prezidenta Heda fon Vedela vadībā sasauca no jauna, varētu būt piemērotā komisija un būtu organizēta tā, ka pieredzējuši partiju politiķi būtu komisijas konsultanti - viņu vidū bijušais partijas priekšsēdētājs Genšers (FDP) un Fogels (SPD). Pēc Raua domām, viņiem vieniem nevajadzētu nodarboties ar partiju finansēm.

Ginters Bannass, Ekhards Fūrs

 

"Iejaukšanās leģitimitāte"

"Financial Times"

— 2000.01.10.

Starptautiska rīcība cilvēktiesību aizsardzībā prasa jaunu izpratni par valsti un individuālo suverenitāti.

21. gadsimta sākumā Apvienotās Nācijas ir ieguvušas centrālu nozīmi lielākam cilvēku skaitam nekā jelkad agrāk. Lielā mērā tā ir noticis tālab, ka globalizācijas un starptautiskās sadarbības spēki ir sākuši pārdefinēt valsts suverenitāti pašā tās pamatjēdzienā. Apvienotās Nācijas ir saistījušas sevi ar ideju, ka neviena atsevišķa cilvēka — lai arī kāds viņa dzimums, etniskā izcelsme vai rase — tiesības nedrīkst aizskart vai ignorēt.

Šī ideja, kas ieslēgta Apvienoto Nāciju hartā un Universālajā cilvēktiesību deklarācijā, ir mūsu centienu iedvesmas un impulsu avots.

Pagājušajā gadā es savos pūliņos attīstīt mūsu izpratni par to, ko nozīmē būt nāciju kopienai, centrā liku indivīdu. Vai tas nozīmē virzīt uz priekšu attīstību, uzlabot vides apstākļus vai uzsvērt preventīvas rīcības nozīmīgumu, vai pat iejaukšanos pāri valstu robežām, lai novērstu vērā ņemamus cilvēktiesību pārkāpumus,— mūsu uzmanības centrā ir bijis individuāls cilvēks.

Globalizācija un starptautiskā sadarbība maina mūsu izpratni par valsts suverenitāti: tagad valstis arvien biežāk tiek uzskatītas par savu tautu kalpiem un nevis otrādi. Tajā pašā laikā individuālā suverenitāte — un ar to es saprotu cilvēktiesības un mūsu hartā iekļautās pamatbrīvības — ir nostiprināta, pateicoties atjaunotai apziņai par ikviena cilvēka tiesībām kontrolēt savu likteni.

Šī paralēlā attīstība, kura ir visai zīmīga un daudzējādā ziņā apsveicama, nepakļaujas vienkāršai interpretācijai vai vienkāršiem secinājumiem. Taču tā pieprasa, lai mēs būtu gatavi padomāt no jauna par to, kā ANO atbild uz humanitārajām krīzēm, kuras skar tik lielu daļu pasaules; kā arī par mūsu gatavību rīkoties dažos konfliktu rajonos, kamēr mēs šķietami esam vienaldzīgi pret daudzām citām krīzēm, kuru upuru skaitam un ciešanām vajadzētu panākt, lai mēs sāktu rīkoties.

Nepieciešamību pārdomāt šos nozīmīgos jautājumus rada pēdējās desmitgades notikumi un it īpaši izaicinājumi, ar kuriem starptautiskajai sabiedrībai šodien jāsaskaras Kosovā un Austrumtimorā.

Sākot no Sjerraleones un Sudānas un beidzot ar Kambodžu un Afganistānu, pasaulē ir visai daudz tautu, kurām no starptautiskās sabiedrības ir nepieciešams ne tikai uzmundrinošs vārds, bet arī reāla un pastāvīga apņemšanās palīdzēt pārtraukt vardarbības ciklus un nostādīt tās uz droša ceļa labklājības virzienā.

Kamēr genocīds Ruandā un slaktiņš Srebreņicā mūsu paaudzei norādīs uz bezdarbības sekām masu slepkavības priekšā, nesenais konflikts Kosovā ir licis uzdot svarīgus jautājumus par darbības sekām pilnīgas vienotības trūkuma apstākļos starptautiskajā sabiedrībā.

Tas ir ļoti asi iezīmējis dilemmu, ko dēvē par humanitāro iejaukšanos: no vienas puses, tas ir jautājums par reģionālas organizācijas rīcības leģitimitāti bez ANO mandāta; bet, no otras,— universāli atzīts imperatīvs efektīvi apturēt cilvēktiesību pārkāpumus, kuriem ir ārkārtīgi smagas humanitāras sekas. Kosovas gadījumā novērotā nespēja apvienot šīs vienlīdz pārliecinošās starptautiskās sabiedrības intereses — universālo leģitimitāti un efektivitāti cilvēktiesību aizsardzībā — var uzskatīt tikai par traģēdiju.

Tā ir atklājusi nākamā gadsimta pamatizaicinājumu Apvienotajām Nācijām un starptautiskajai sabiedrībai kopumā: kā panākt vienotību par principu, ka masveidīgus un sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus — lai kur tie arī nenotiktu — nedrīkst atļaut turpināt.

Apvienoto Nāciju harta deklarē, ka "bruņotu spēku nedrīkst lietot, izņemot vienīgi kopējo interešu labā". Taču kas ir šīs kopējās intereses? Kas tās noteiks? Kas tās aizstāvēs? Kā vadībā? Un ar kādiem iejaukšanās līdzekļiem? Tie ir monumentāli jautājumi. Skaidrs ir tas, ka individuāla cilvēka tiesības tagad ir centrālais punkts šajās "kopējās interesēs".

Tāpat kā mēs esam sapratuši, ka pasaule nedrīkst vienkārši stāvēt blakus un noskatīties, kad norisinās pamatīgi cilvēktiesību pārkāpumi, mēs esam arī apzinājušies, ka intervencei ir jābalstās uz leģitīmiem un universāliem principiem, ja mēs vēlamies, lai tā baudītu pastāvīgu pasaules tautu atbalstu. Šī attīstībā esošā starptautiskā norma, kas dod priekšroku intervencei, lai aizsargātu mierīgos iedzīvotājus no vispārēja slaktiņa, neapšaubāmi turpinās mest nopietnus izaicinājumus starptautiskajai sabiedrībai.

Jebkura šāda evolūcija mūsu izpratnē par valsts suverenitāti un individuālo suverenitāti atsevišķās vietās tiks uztverta ar neuzticību, skepsi vai pat naidīgumu. Taču tā ir evolūcija, ko mums vajadzētu apsveikt. Par spīti visiem tās ierobežojumiem un nepilnībām tā ir apliecinājums par cilvēci, kurai ciešanas savā vidū rūp vairāk, nevis mazāk, un par cilvēci, kura darīs vairāk, nevis mazāk, lai to apturētu. Tā ir cerīga pazīme jauna gadsimta sākumā.

Kofi Annans  

"Eiropai nepieciešams vairāk ieceļotāju"

"Dagens Industri"

— 2000.01.14.

Brisele.

159 miljoni ieceļotāju. Tieši tik daudz Eiropai nepieciešams uzņemt līdz 2025. gadam, lai šis kontinents neciestu no tikšķošās pensionāru bumbas.

Šodien strādājošo un pensionāru attiecība Eiropā ir apmēram 4:1, taču novecojošās iedzīvotāju struktūras dēļ šī attiecība pēc 25 gadiem būs apmēram 2 strādājošie iepretī vienam nestrādājošam eiropietim. Tādēļ Eiropai vajadzētu atvieglot savu ierobežojošo ieceļotāju politiku. Šāds secinājums atrodams ANO ziņojumā, kas tiks iesniegts martā.

ES statistikas orgāns Eurostat ir darījis zināmu, ka pagājušajā gadā jaundzimušo eiropiešu īpatsvars ir samazinājies par 0,5% līdz tikai 11 jaundzimušiem uz 1000 iedzīvotājiem. Šis bijis viszemākais dzimstības rādītājs visā pēckara laikā. Zviedrijā būtu bijis negatīvs iedzīvotāju pieaugums bez pagājušā gada neto ieceļotājiem.

Novecojošie Eiropas iedzīvotāji ir arguments par labu lielākam ieceļotāju skaitam, kas varētu sekmēt iedzīvotāju struktūras uzlabošanos - ne tikai, lai nodrošinātu aizvien pieaugošo veco cilvēku skaitu, bet arī lai segtu nepieciešamību pēc darbaspēka. Eiropas Centrālā banka brīdina, ka vairākās ES dalībvalstīs jau tagad sāk parādīties pudeles kakla problēmas, lai gan Eiropas Savienībā bezdarbs ir veseli 9,8%.

Holandē, kur ir Eiropā vismazākais bezdarbs, 3%, premjerministrs Vims Koks aicina atgriezties gados vecos iedzīvotājus, kas ir aizgājuši no darba tirgus, lai piepildītu tukšās vietas. Īrijā, kur ir Eiropā visātrāk augošā ekonomika, arī nepietiek kvalificēta un nekvalificēta darbaspēka. Tāpēc nav nekā pārāk pārsteidzoša, ka Īrija ir tā ES dalībvalsts, kas uzņem visvairāk ieceļotāju attiecībā pret saviem iedzīvotājiem.

20. gadsimtā Eiropas attīstības tendence bija dzimstības samazināšanās un aizvien restruktīvāka bēgļu un patvēruma piešķiršanas politika. ANO ziņojums pielies eļļu šīm karstajām debatēm, kaut arī tā secinājumi tiek noraidīti kā politiski neiespējami.

Vairums ES dalībvalstu vēlas nevis laist iekšā vairāk ieceļotāju, bet palielināt pensionēšanās vecumu un samazināt valsts daļu pensiju sistēmas finansēšanā.

Pagājušajā gadā neto ieceļošana ES dalībvalstīs palielinājās līdz apmēram 700 000 no 550 000 ieceļotāju 1998. gadā. Vislielākā neto ieceļošana pagājušajā gadā notika Īrijā, Norvēģijā un Lielbritānijā. Zviedrija atradās zem vidējā ES līmeņa ar 1,9 ieceļotājiem uz 1000 iedzīvotājiem. Eiropas iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā palielinājās par nepilnu miljonu, taču saskaņā ar ANO ieteikumu pieaugumam vajadzētu būt 6 miljoni ik gadu nākamajā 25 gadu periodā.

Ula Helblūms

"1968. gadā Eiropai draudēja liels karš"

"Die Presse"

— 2000.01.12.

Lielbritānija rēķinājās ar padomju soda akciju pret Rumāniju; kā sekas Londona neizslēdza arī uzbrukumu Austrijai.

Londona/Vīne

. Acīmredzot 1968. gadā Eiropa bija daudz tuvāk lielajam karam starp NATO un Varšavas paktu nekā līdz šim tika pieņemts. To savā ziņojumā atklāj Londonas svētdienas laikraksts "Observer", atsaucoties uz līdz šim slepenu britu valdības dokumentu, kas tikai tagad ir nodots atklātībā.

1968. gada septembrī arvien biežāk no Rietumu slepenajiem dienestiem tika saņemta informācija, ka Maskava plāno soda akciju pret Rumāniju, jo turienes KP vadītājs Nikolae Čaušesku bija kritizējis vardarbīgo "Prāgas pavasara" apspiešanu, ko veica Varšavas pakts.

Saskaņā ar kādu Nīderlandes slepenā dienesta ziņojumu 1968. gada 22. novembrī 150.000 padomju, ungāru un poļu karavīriem vajadzēja iebrukt Rumānijā. Harolda Vilsona britu valdība pat rēķinājās ar sliktāko: ka Varšavas pakta vienības dosies tālāk, okupēs nepaklausīgo Dienvidslāviju un līdz ar to nopietni apdraudēs visu Vidusjūras telpas austrumu daļu, ieskaitot NATO partneres Grieķiju un Turciju.

Ja NATO nebūtu stingri nostājusies pret šādām ekspansijas tieksmēm, tad tas vēl vairāk rosinātu Maskavas "apetīti" un par nākošajiem padomju iekarošanas stratēģijas upuriem būtu kļuvušas tādas neitrālās valstis kā Somija, Zviedrija un Austrija, kā arī Irāna, Grieķija un Turcija. To, ka šādas Rietumu bažas pastāvēja, apstiprina norvēģu laikraksta "Aftenposten" ziņojums, ka pēc krievu vienību iespiešanās Ziemeļeiropā 1968. gada vasarā visiem Norvēģijas karavīriem tika izdalīta jaudīgāka munīcija. Briti izstrādāja plānu, kā uz Dienvidslāviju nosūtīt speciālās vienības, kas palīdzētu maršala Tito vienībām aizstāvēties padomju uzbrukuma gadījumā. Kāpēc otrreiz neizcēlās lielais Eiropas karš un spriedze starp Austrumiem un Rietumiem pakāpeniski samazinājās, to pašreiz atklātībā nodotie Londonas dokumenti neatklāj.

"21. gadsimta laupītāji"

"The Washington Post"

— 2000.01.05.

Mierīgā iekuģošana šajā 21.gs. pirmajā nedēļā liedz saskatīt negaisa mākoņus pie pamales. Taču tie tur ir, un viens no drūmākajiem negaisiem ir globālā korupcija.

Šī problēma atgādina pirātu sirojumus pirms 250 gadiem. Tāpat kā toreiz, arī tagad drosmīgie antrepenieri paplašina tirdzniecības robežas. Tā laika jaunā globālā ekonomika nesa labumu godīgajiem pircējiem un pārdevējiem. Taču globālās tirdzniecības ūdeņos ložņāja pirāti, būdami gatavi nolaupīt dārgās kravas.

Mūsdienu pirāti ir bijuši veiksmīgi. Piemēram, Krievijā gangsteru kapitālistu grupa, kas ir pazīstama kā "oligarhi", pēdējos desmit gadus ir izlaupījusi valsts vērtības, un pat Krievijas jaunajam, dzelžainajam prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam sagādās problēmas viņu ietekmes laušana. Nigērijas jaunais prezidents Olusekvins Obasanjo cīnās ar korupcijas spēkiem, kas ir iesakņojušies tik dziļi un plaši, ka pat valdībai sagādā grūtības sniegt pakalpojumus, par kuriem amatpersonas pieprasa kukuļus. Āzijas jaunie līderi Dienvidkorejā, Taizemē un Indonēzijā cenšas tikt galā ar "draugu kapitālismu", kas veicināja 1997.gada ekonomisko katastrofu.

Arī pirmās pasaules valstīs korupcijai ir dziļas saknes. Visuzkrītošākais piemērs ir Elf skandāls Francijā. Pirms pieciem gadiem bezbailīgā tiesnese Eva Žolī sāka izmeklēt Francijas valsts naftas kompānijas Elf Acquitaine kukuļdošanas fondus un korumpētās attiecības. Izmeklēšanas procesā ir atklājusies saistība ar bijušo ārlietu ministru Rolānu Dimā un pagājušajā nedēļā arī ar bijušo iekšlietu ministru Šarlu Paskvā. Skandāls ir pārsviedies arī uz Vāciju, jo ir iegūti arī pierādījumi, ka kompānijas kukuļošanas fondi ir ļāvuši finansēt arī bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola politisko partiju.

Amerikāņi varētu iedomāties, ka viņi pret šādu korupciju ir imūni. Lai gan ir taisnība, ka kabineta ministri nepiebāž kabatas ar biezām aploksnēm, kuras viņiem būtu nodrošinājuši bruņojuma līgumi, kā dažkārt atgadās Eiropā, amerikāņi nebūt nav imūni. Šķiet, visievērojamākā banka Citibank ir izrādījusies par dažu pasaules korumpētāko amatpersonu naudas atmazgātāju. Citibank loma tika izklāstīta divu dienu senāta noklaušināšanā novembrī, kuru organizēta senators Karls Levains. Viņi detalizēti izklāstīja Citibank "privātās banku" aktivitātes attiecībās ar veselu virkni "nejauko" klientu, tai skaitā Raulu Salinasu, bijušā Meksikas prezidenta brāli, kas pašlaik atrodas Meksikas cietumā par slepkavību; Asifu Zardari, bijušās premjerministres Benaziras Bhuto brāli, kas pašlaik par kukuļošanu izcieš sodu Pakistānas cietumā; Omaru Bongo, Gabonas prezidentu, kura vārds parādījās saistībā ar Elf lietas izmeklēšanu, u.c.

Levains teica: "Amerika nedrīkst izteikt nosodījumu korupcijai ārvalstīs un vienlaikus paciest, ja amerikāņu bankas gūst peļņu no šīs korupcijas."

Pret šo globālo korupcijas invāziju cīnās mazpazīstama ASV aģentūra "Finansu noziegumu likumu iedibināšanas tīkls" jeb FINCEN . Tā cenšas izsekot naudas atmazgāšanas procesam ar divām banku un citu finansu institūciju operācijām, kas tām ir jāveic – tie ir "valūtas transakciju ziņojumi", ja kāds nogulda vairāk par 10 000$ skaidrā naudā; kā arī "ziņojumi par aizdomīgām aktivitātēm", kas teorētiski tiek sniegti tādā gadījumā, ja bankas darbinieki uzskata, ka darījums varētu būt saistīts ar krāpšanām vai citādām nelikumībām.

Aģentūras, kas ir Finansu ministrijas apakšvienība, rīcībā pašlaik ir vārdi, dati un vietas par vairāk nekā 12 miljonu lieliem skaidras naudas noguldījumiem un vairāk nekā 325 000 "aizdomīgām" aktivitātēm. Tomēr pēdējā definīcija ir tik nenoteikta un subjektīva, ka nespēj konstatēt "privātās banku" aktivitātes transakcijas, kas bieži vien gluži vienkārši nozīmē naudas atmazgāšanu. Vēl viena problēma ir tā, ka FINCEN savas aktivitātes galvenokārt ir vērsusi uz cīņu pret narkotiku karaļiem, nevis daudz plašāko globālās korupcijas problēmu.

Jaunais finansu ministrs Lorenss Sammers ir nolēmis padarīt naudas atmazgāšanu par savu galveno prioritāti atlikušajā gadā šajā amatā. Viņš palīdzējis izstrādāt jaunu "valsts stratēģiju" problēmas risināšanai. Visbūtiskākās pārmaiņas saistās ar ārvalstu noziegumiem, piemēram, bruņojuma kontrabandu, valsts korupciju un krāpšanu, pamudinot bankas ziņot par aizdomīgām aktivitātēm. Tas varētu pamudināt Citibank sekmīgāk pārbaudīt lielos naudu noguldījumus no pasaules Salinasam un Bongo. Sammersam būs nepieciešami kongresa apstiprināti likumi, lai īstenotu šo plašāko programmu, un viņš to ir pelnījis.

Karš pret globālo korupciju var izrādīties visnopietnākā 21.gs. cīņa. Tā ir cīņa, kas patiesi norisinās aizkulisēs, un tajā ir iesaistīti daži no pasaules drausmīgākajiem cilvēkiem. Globālie noziedznieki ir daudz spēcīgāki, nekā cilvēki iedomājas, tāpēc godīgajām valdībām ir nepieciešama visa iespējamā palīdzība.

Deivids Ignatiuss

"Tas nav mūsu maitasgabals"

"Izvestija"

— 2000.01.25.

Apvērsums Ekvadorā par labu ASV un nevis par labu Krievijai.

Kāda ASV prezidenta izteiktā frāze: "Tas gan ir maitasgabals, taču tomēr tas ir mūsu maitasgabals", runājot par kādu no Vidusamerikas valstu diktatoriem gandrīz pirms piecdesmit gadiem, dīvainā kārtā vēl joprojām skan visai aktuāli. Valsts apvērsums Ekvadorā izsauca interesi pasaulē un arī Krievijā tikai un vienīgi no ekonomiskā viedokļa - mūsu valstij ar šo tālo zemi ekonomikā ir daudz kopēja.

Ekvadora ir pirmā valsts visā pasaulē, kas neatmaksāja savus parādus par eiroobligācijām un tomēr pamanījās restrukturēt šo parādu. Krievijai vēl joprojām eksistē pilnīgi reāli maksātnespējas draudi par izlaistajām eiroobligācijām, bet daži Krievijas reģioni (piemēram, Ņižņijnovgorodas apgabals) jau ar šo problēmu ir saskārušies. Tajā faktā, ka Krievijas "zilie papīrīši" pirmdien sāka kristies cenā, sava nozīme ir bijusi arī "Ekvadoras pēdām" - investori visā pasaulē tādos brīžos vienmēr atceras, cik bīstami ir ieguldīt naudu nestabilajos attīstības valstu tirgos.

Savienotajām Valstīm Ekvadoras situācijas attīstībā bija sava kāršu spēlmaņa interese. Agrākais valsts prezidents Džamils Mauads Vitts neslēpa savus nodomus pakāpeniski padarīt ASV dolāru par savas valsts nacionālo valūtu, nomainot ar to strauji vērtību zaudējošo pašreizējo valūtu - sukre.

Pirmajā acu uzmetienā sensacionāla šķita ziņa, ka militārā hunta tikai dienu pēc apvērsuma panāca, ka prezidenta zvērestu nodod viceprezidents Gustavo Noboa. Parasti ne pārāk attīstītajās Āzijas, Āfrikas, Vidusamerikas, Latīņamerikas un Dienvidamerikas valstīs karstgalvji militārajās formās ne jau tādēļ sagrābj varu, lai prezidentu nomainītu ar viceprezidentu. Tik steidzīgas prezidenta nomaiņas iemesls kļuva skaidrs jau pēc pašiem pirmajiem Gustavo Noboas paziņojumiem. Jaunais Ekvadoras prezidents nekavējoties paziņoja, ka viņš esot nolēmis līdz galam īstenot ideju par ASV dolāra ieviešanu savā valstī, tas ir, viņš apstiprināja savu uzticību nozīmīgākajam gāztā valsts galvas plānam.

Lai kaut kādā veidā mīkstinātu iedzīvotāju neapmierinātību, kuri bija sarīkojuši masveida nekārtības un grautiņus, kas arī izprovocēja militāristus uz apvērsumu, Gustavo Noboa ar dežūrfrāzēm solīja pastiprināt cīņu pret korupciju.

Jaunais prezidents pagaidām arī atturējās no jauniem nozīmējumiem svarīgākajos ekonomiskajos amatos - acīmredzami gaidīdams tautas dusmu viļņa noplakšanu, lai tad tajos ieceltu ļaudis, kuri turpinās agrāk uzsākto kursu.

Citas izejas Ekvadorai vienkārši nav - ja valsts neatrisinās ārējo parādu radītās problēmas, tad tās saimniecība sabruks pavisam. Bet šo problēmu ir iespējams atrisināt, vienīgi saglabājot labas attiecības ar Savienotajām Valstīm - galveno Ekvadoras kreditoru.

Tādēļ arī pašā Ekvadorā neviens nešaubās, ka militāristi ir piekrituši Gustavo Noboas nozīmēšanai, tikai pakļaudamies tiešam Vašingtonas spiedienam, turklāt šo militāristu paklausību nebūt nav izraisījusi viņu vēlēšanās ieklausīties pasaules sabiedrības viedokļos par demokrātisko normu pārkāpumiem. Ne jau gadījuma pēc par Vašingtonas izrādīto spiedienu publiski sūdzējās viens no indiāņu konfederācijas vadītājiem Antonio Vargass (tieši indiāņi bija tie, kas izraisīja masveida nekārtības). Var nešaubīgi apgalvot, ka Noboa īstenos proamerikānisku ekonomisko kursu.

Ekvadora nav vienīgā valsts, kas vēlas dolāru padarīt par savu nacionālo valūtu. Šī ideja arvien vairāk piekritēju rod Argentīnā - valstī, kas ir daudzkārt vairāk attīstīta nekā Ekvadora. Savukārt Savienotajās Valstis daudz piekritēju rod ideja par pasaules sadalīšanu trīs valūtu - dolāra, eiro un jēnas - globālās ietekmes zonās. ASV finansu ministrs Lorenss Sammers ne vienu reizi vien ir izteicies par šādu zonu izveidošanu, lai būtu iespējams efektīvāk regulēt pasaules ekonomiku. Ekvadoras piemērs pārliecinoši rada, kādā ceļā šis mērķis ir sasniedzams.

Semjons Novoprudskis

"Eksistē priekšnoteikumi, lai Belgrada

pievienotos Maskavas un Minskas savienībai"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.26.

Dienvidslāvijas ārlietu ministrs Živadins Jovanovičs uzskata, ka plāni, ko Rietumi iecerējuši kopā ar teroristiem, ir absolūti iluzoriski.

- Ministra kungs! Šodien Krievija un Dienvidslāvija daudzējādā ziņā risina līdzīgus uzdevumus. Gan Maskava, gan Belgrada cenšas visai pasaulei izskaidrot terorisma draudus, ar ko tās ir saskārušās savās valstīs. Kā jūs šajā kontekstā vērtējat divu valstu sadarbības līmeni un mūsu attiecību perspektīvas?

- Šobrīd mums ir vienoti izaicinājumi un kopēji mērķi. Mūsu draudzības stiprināšanai un sadarbībai ir jāapmierina mūsu tautu cerības. Mums jāattīsta divpusējās sadarbības ekonomiskos, kultūras, zinātniski tehniskos un citus sakarus. Mums priekšā ir pozitīva rakstura izaicinājumi. Mēs vēlamies ar šīs sadarbības starpniecību ienest pozitīvu ieguldījumu Eiropas un pasaules attīstībā.

Taču ir arī specifisks izaicinājums - cīņa pret separātismu un terorismu, kas sekmīga var būt tikai tad, ja eksistē apzināšanās, ka terorisms un separātisms šodien vispirms tiek virzīti pret slāvu tautām. Un turklāt tas rada draudus visai pasaulei.

Terorisms un separātisms, ar ko saskārās Serbija un Dienvidslāvija, kā arī Krievija, - tās ir briesmas, kuru izpausme ir saistītas viena ar otru ne tikai laika, bet arī personīgā ziņā, tā kā teroristi cirkulē starp Ziemeļkaukāzu un Kosovu, no viena reģiona uz otru. Protams, to kustība ir krietni plašāka, no Kašmiras līdz Afganistānai un Čečenijai - un tālāk uz Rietumiem. Terorisms - tas ir universāls ļaunums. Šobrīd cīņa pret terorismu un separātismu ir vēl jo grūtāka, tā kā, diemžēl, šos graujošos faktorus izmanto vienpolāras pasaules iekārtas idejas nesēju stratēģiskos nolūkos. Terorisms Čečenijā un Kosovā nav nejaušs un neradās pats no sevis. To no malas atbalsta, piegādā finanses, profesionālo palīdzību un ieročus. Vienpolāras pasaules koncepcijas nesēji - pēc mūsu pārliecības, tā ir amerikāņu administrācija - ar separātisma veicināšanu un atbalstu terorismam cenšas atdalīt visas tās valstis un tautas, kas sevī iemieso šķēršļus hegemonijai, ekspansijai un neokoloniālismam. Šajā nozīmē ir acīm redzams, ka tāda politika ir vērsta pret Dienvidslāviju, pret tās teritoriālo vienotību un suverenitāti, kā arī pret Krieviju kā lielvaru un vienlaicīgi kā faktoru, kas cīnās pret vienpolāras pasaules koncepciju.

Mēs attīstām veiksmīgu sadarbību. Mums ļoti svarīgs ir kredītu atbalsts, kuru Krievijas valdība ir izrādījusi Dienvidslāvijai. Daļa no šī kredīta jau ir apgūta. Krievu palīdzība gāzes piegādē ir īpaši svarīga apstākļos, kad Rietumeiropa un Amerika neatļauj ievest naftu apkurei. Mums ir diezgan veiksmīga preču apmaiņa, kaut arī nepietiekamā līmenī. Mēs tiecamies attīstīt to un šajā sakarā gribam novērst muitas, administratīvās un visas citas barjeras mūsu sadarbībai. Tieši šobrīd noslēguma stadijā atrodas sagatavošanas darbi, lai parakstītu līgumu par tirdzniecības liberalizāciju, uz kā pamata preces brīvi cirkulēs starp Krieviju un Dienvidslāviju abos virzienos, kas novestu pie sadarbības apjoma ievērojamas palielināšanās.

- Mūsu tautu tuvināšanās nolūkā eksistē ideja par Dienvidslāvijas iestāšanos Krievijas un Baltkrievijas Savienībā. Šobrīd Dienvidslāvija ir Krievijas un Baltkrievijas parlamentārās Savienības asociētā biedre. Vai ir paredzēta turpmākā kustība šajā virzienā?

- Vispirms gribētu izteikt gandarījumu par Līguma par Krievijas un Baltkrievijas Savienības izveidošanu parakstīšanu. Mēs uzskatām, ka šis notikums ir ļoti svarīgs abām valstīm un tam ir plašāka pozitīva nozīme visai Eiropai. Dienvidslāvija ir apmierināta ar Krievijas un Baltkrievijas Savienības atvērtību no Dienvidslāvijas sadarbības ar Savienību viedokļa. Un šajā sakarā mēs esam apmierināti arī ar to, ka Dienvidslāvija piedalījās un piedalās kā novērotāja parlamentārā Savienībā. Dienvidslāvija, kā zināms, ir paudusi savu interesi pievienoties Krievijas un Baltkrievijas Savienībai. Un mēs uzskatām, ka Savienības starp Krieviju un Baltkrieviju noslēgšana rada priekšnoteikumus izskatīt tādas Dienvidslāvijas iniciatīvas īstenošanu. Mēs uzskatām, ka Krievijas un Baltkrievijas Savienība un Dienvidslāvijas piedalīšanās šādā Savienībā atspoguļo ne tikai triju valstu tautu pozitīvu attīstību, bet tas ir arī ieguldījums Eiropas pozitīvās tendencēs un attīstībā.

- Šobrīd gan Krievija, gan Dienvidslāvija saskaras ar informācijas kara problēmu pret viņām no Rietumu puses. Kādā veidā jūsu valdība darbojas pret to?

- Kas attiecas uz informācijas agresiju, mūsu atbilde ir - patiesība. Mūsu valdība piedāvā tikai pašu un ārvalstu sabiedrības faktus. Faktus par agresiju, par Kosovā turpinošos terorismu, par Dienvidslāvijas atjaunošanu un attīstību, par mūsu atvērtības pret vienlīdzīgu sadarbību ar citām valstīm politiku.

Pirms dažām dienām Ārlietu ministrija iesniedza prasību Hāgas starptautiskajā tiesā pret NATO un pret dažiem ārzemju pārstāvjiem, kas šobrīd atrodas Kosovā, par noziegumiem, kas tika veikti viņu vadībā. To atbalstīja gan Maskavā, gan Pekinā, gan Deli, gan arī daudzās Eiropas galvaspilsētās.

- Gribētu precizēt, vai jūs iesniedzāt prasību Starptautiskajā tiesā vai Starptautiskajā tribunālā bijušās Dienvidslāvijas jautājumos?

- Tribunāls - tas nav tiesību instruments, tas ir NATO instruments, agresijas upuru sodīšanas instruments. Vai jūs jebkad esat dzirdējuši par tribunālu par Vjetnamu vai Somāliju? Bet vai tad tur nebija noziegumu? Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas tribunāls - tā ir pagarināta NATO roka. NATO tikai baidās no pašu atbildības par Dienvidslāvijā veiktajiem noziegumiem pret cilvēcīgumu un mēģina aizstāvēties, piedāvājot upuri par vainīgo.

Uzbrukums Dienvidslāvijai ir arī rasistiskas pozīcijas izpausme. Šo rasismu caurskata šī brīža mēģinājumos mācīt serbu tautai demokrātiju. Iedomājieties to eiropiešu un amerikāņu ministru domāšanas līmeni, kuri vēršas ar vēstījumiem pie serbu tautas. Viņi uzskata, ka serbu tauta - tie ir vieni vienīgi nemākuļi un kādam no malas viņus ir jāapmāca. Kas ir šie skolotāji? Tie, kuri vakar viņu galināja. Vai ir kaut kas zināms par to, kurš personīgi ir atbildīgs par agresiju pret Dienvidslāviju? Kāds taču personīgi vadīja agresiju pret Dienvidslāviju.

Tie, kas deva pavēles par serbu bērnu bombardēšanu, šodien saka: "Mēs jūs mīlam! Tikai jūs neko nesaprotat, un mēs gribam jums visu paskaidrot".

Konkrēto dāmu un ministru kungus, kas vēršas pie serbu tautas, vada neveselīgi apsvērumi par to, ka tautas Eiropā un pasaulē sadalītas talantīgās un atpalikušās un ka pirmajām ir jāmāca otrās. Diemžēl, serbu tautai nav laika, lai nodarbotos ar tāda veida vēstījumu apgūšanu. Serbu tauta vienmēr ir bijusi pret paternitātes pieeju un jebkāda veida diskrimināciju. Serbu tauta vispirmām kārtām tic sev un saviem vēsturiskajiem draugiem.

Mēs neticēsim tiem, kas netic ne amerikāņu, ne britu, ne vācu tautām. Ir zināms, kas un kā ir melojis par politiku, par privāto dzīvi, par dažām izvirtībām. Laika nepietiktu, lai uzskaitītu korupcijas faktus, kurā iegrimuši demokrātijas skolotāji.

Turpinājums — nākamajā preses pārskatā

"Kāpēc sociālā valsts?"

"Die Welt"

— 2000.01.21.

Norberts Blīms 16 gadu bija Vācijas darba ministrs un pašreiz ir Bundestāga CDU frakcijas deputāts.

Nemierīgos laikos ir labi balstīties uz principiem. Sociālā valsts, tāpat kā tiesiska valsts, ir sakārtotas sabiedrības pamats. Cilvēks no dabas ir vājāks par jebkuru citu radījumu. Viņš viens pats nespēj tikt galā ar bargo dabu. Viņa izdzīvošanu nenodrošina neviens instinkts. Viņam izdzīvošanas nosacījumi ir jārada pašam. Viens no tiem ir valsts. Tātad solidaritāte nav nekāds luksuss, bet cilvēces eksistences noteikums. Lai gan sociālā valsts ir moderns atradums, tā jau ir dziļi noenkurojies mūsu eksistences nodrošinājums. Solidaritātes dispozīcijai ir divas formas. Viena ir ģimenes solidaritātes forma: "Viens par visiem, visi par vienu"; otra bāzējas uz savstarpīgumu: "Kā tu man, tā es tev."

Pirmā ir vecāka nekā otrā. Tā dod iespēju cilvēkiem uz Zemes justies kā mājās. Bioloģiski cilvēks ir dzimis priekšlaikus un ir ļoti atkarīgs no ģimenes. Otro solidaritātes formu var reducēt uz vienkāršām savstarpīguma attiecībām: "Kā tu man, tā es tev." No tās attīstījās, piemēram, krimināltiesības – taču tas ir arī pateicības avots: labs ir jāatmaksā ar labu. Abas solidaritātes formas nav iespējams bez savstarpējas vienam otra atzīšanas. Šī atzīšana ir jebkuru cilvēcisko attiecību pamatā, kas sniedzas ārpus "asinssaitēm". Civilizācijas procesā tika izveidotas abas solidaritātes formas. No ģimeniskajām attiecībām attīstījās valstiskais aprūpes princips, kura nozīmīgākā forma pie mums ir sociālā palīdzība. Tā neaizstāj sākotnējo kopienu ģimeni, bet to papildina. Turpretī sociālā apdrošināšana prioritāri sekoja savstarpīguma principam. Abos principos ir iekonservēta mūžsenā cilvēces pieredze. Tātad jautājums ir, vai tiem arī šodien vēl ir sava vieta.

Vācija kā sociālā valsts ir attīstījusi trīs lielas sociālās drošības institūcijas: sociālo palīdzību, sociālo apdrošināšanu un apgādi. Ja kara upuru apgādi uzskata par sociālās apdrošināšanas apakšgrupu, tad dzinējspēks, no kura impulsu saņem trīs pamatinstitūcijas, tiek reducēts līdz abām solidaritātes formām: "Viens par visiem, visi par vienu" un "Kā tu man, tā es tev". Uz pirmo solidaritātes formu attiecas sociālā palīdzība, bet uz otru - sociālā apdrošināšana. Sociālā palīdzība balstās uz ģimenes pienākumu. Sociālās palīdzības galvenais uzdevums ir nabadzības apkarošana. Tā orientējas uz nepieciešamību un to ar nodokļiem finansē visi pilsoņi. Savukārt sociālā apdrošināšana pamatojas uz savstarpīguma principu. Iepriekšējai iemaksai seko izmaksa kā pretpakalpojums, kuras indikators ir iemaksātā summa. Pensiju apdrošināšana garantē pensiju atbilstoši iemaksātajai summai. Šajā sistēmā, kad pretenzijas uz pensiju ir atkarīgas no iemaksātās summas, slēpjas liela gudrība. Tam, kurš vēlas vairāk, arī vairāk ir jādod. Tā kā došanas robežas nosaka katra atsevišķa indivīda spēja veikt iemaksu, arī saņemšana ir ierobežota. Tātad uz iemaksu balstīta sistēma ir labāk nodrošināta pret pretenziju inflāciju nekā no nodokļiem finansētais pamatpensiju modelis.

Tāpat nav apstrīdams arī tas, ka pārdalīšanas efekts no nodokļiem finansētā pamatmodelī ir ievērojami lielāks nekā no iemaksām finansētajā paaudžu līgumā. Pirmajā gadījumā priekšplānā atrodas pārdale starp personām, bet otrajā - pārdale starp paaudzēm. Paaudžu solidaritāte sadalījuma procesu neorganizē kā iemaksātās naudas atmaksāšanu, bet gan kā proporcionālas tiesības uz nākamā sociālā produkta daļu, kas atbilst piedalīšanās apjomam pie iepriekšējā sociālā produkta.

Pie sociālās politikas diskusiju lielākajām neskaidrībām pieder tas, ka abas elementārās solidaritātes formas tiks turpinātas jaukti. Viens no pēdējiem neskaidrības radīšanas mēģinājumiem ir ar nabadzību saistīta pamatpensija pensiju apdrošināšanā. Tātad pensiju apdrošināšana ir jāpaplašina ar milzīgu nabadzības pārbaudes aparātu, kas izfiltrētu katru pensionāru, kurš ir nabadzīgs. Taču apdrošināšanas un savstarpīguma principam atbilst iepriekšējo iemaksu neņemšana vērā. Apdrošināšanas gadījumā pret ugunsgrēku neviens zaudējumus cietušajam nejautā, vai viņam ir vēl kāda cita māja, uz kuru viņš varētu pārcelties un tādējādi nevajadzētu izmaksāt apdrošināšanu. Jautājumam par nabadzību apdrošināšanā nav vietas.

Līdz ar apdrošināšanas un aprūpes apvienošanu izzudīs arī emancipatoriskais dzinējs, kas ir iebūvēts pensiju apdrošināšanā, proti, ka darba ņēmējs atraisās no valsts apgādes un savu pensiju saņem saskaņā ar paša apzinīgi strādājot iegūtajām tiesībām. Tas, kurš sociālo valsti reducē līdz nabadzīgajiem, gan ietaupa naudu, taču tiek likvidēts svarīgs sociālās valsts regulēšanas princips.

Darbs vienmēr ir saturējis tādu piepūles momentu kā sevis pārvarēšana. Pamudinājums strādāt nefunkcionē instinktīvi vai automātiski. Tam ir nepieciešams stabilizators. Šai nolūkā mūsu rīcībā ir tikai divi instrumenti: atalgojums "čaklajiem" un sods "slinkajiem". Brīva ekonomiskā kārtība priekšplānā kā pamudinājumu izvirza atalgojumu. Tāpēc sociālā apdrošināšana atbilstoši devumam (iemaksai) ir tuvāka tirgus ekonomikai un pamatpensija tuvāka komandu ekonomikai.

Norberts Blīms

"Pilsoniskā sabiedrība"

"Foreign Policy"

— Winter 1999-2000

Pilsoniskā sabiedrība ir kļuvusi par vienu no populārākajiem modes vārdiem pļāpājošajās aprindās visā pasaulē; prezidenti un politologi to uzbāzīgi reklamē kā atslēgu politiskajiem, ekonomiskajiem un sabiedrības panākumiem.

Tomēr, gluži tāpat kā ar Interneta akcijām, pilsoniskās sabiedrības kā koncepcijas vērtība ir pārspīlēta, ja paraugās uz tās gūtajiem rezultātiem. Lai izvairītos no liela ilūziju zuduma nākotnē, iespējamajiem pircējiem vajadzētu dziļāk izvērtēt tās iespējas.

 

Pilsoniskā sabiedrības koncepcija

ir samērā nesens izgudrojums

Bija nepieciešama Apgaismība. Termins "pilsoniskā sabiedrība" ir atrodams gan Cicerona un citu romiešu, gan arī sengrieķu filozofu darbos, kaut gan klasiskajā nozīmē pilsoniskajai sabiedrībai tika likta vienlīdzības zīme ar valsti. Mūsdienīgā pilsoniskās sabiedrības ideja izveidojās 18.gadsimta nogalē Skotijas un kontinentālās Eiropas Apgaismības laikmetā. Daudzi politiskie teorētiķi no Tomasa Peina līdz Georgam Hēgelim izstrādāja pilsoniskās sabiedrības jēdzienu, uzskatot to par tādu jomu, kas ir paralēla, bet tajā pašā laikā atšķirīga no valsts - tā ir joma, kurā pilsoņi biedrojas saskaņā ar savām interesēm un vēlmēm. Jaunā domāšana atspoguļoja pārmaiņas ekonomiskajā realitātē: privātīpašuma nostiprināšanos, tirgus konkurenci, kā arī buržuāzijas izaugsmi. Jaunā domāšana balstījās arī uz augošajām sabiedrības prasībām pēc brīvības, kā tas skaidri izpaudās Amerikas un Franču revolūciju laikā.

19.gadsimta vidū termins zaudēja savu nozīmi, jo politiskie filozofi savu uzmanību pievērsa industriālās revolūcijas sociālajām un politiskajām sekām. Termins atkal kļuva populārs pēc Otrā pasaules kara, kad savos darbos to atjaunoja marksistu teorētiķis Antonio Gramši, attēlodams pilsonisko sabiedrību kā neatkarīgas politiskās aktivitātes kodolu, kā būtiski svarīgu jomu cīņā pret tirāniju. Lai gan Gramši vairāk pētīja labējā spārna diktatūras, tomēr viņa grāmatām bija liela ietekme 1970. un 1980. gados tajās aprindās, kas cīnījās pret jebkādas nokrāsas politiskajām diktatūrām Austrumeiropā un Latīņamerikā. Arī čehu, ungāru un poļu aktīvisti par savējo pieņēma pilsoniskās sabiedrības karogu, padarot to par varonības simbolu Berlīnes mūra krišanas laikā.

1990. gados pavisam negaidīti pilsoniskā sabiedrība kļuva par mantru ikvienam, sākot no prezidentiem un beidzot ar politologiem. Globālā demokratizācijas tendence atbrīvoja vietu pilsoniskajai sabiedrībai bijušajās diktatoru pārvaldītajās valstīs visā pasaulē. Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā sabiedrībā valdošais apnikums ar nogurušajām partiju sistēmām izraisīja jaunu interesi par pilsonisko sabiedrību kā līdzekli sabiedriskai atjaunotnei. Jo īpaši attīstības pasaulē privatizācija un citas tirgus reformas deva iespēju pilsoniskajai sabiedrībai uzplaukt laikā, kad valdības sāka ierobežot savu varu. Savukārt informācijas revolūcija deva jaunus instrumentus sakaru nodibināšanai un pilsoņu varas palielināšanai. Pilsoniskā sabiedrība kļuva par galveno elementu pasaules uztverē pēc Aukstā kara.

 

Nevalstiskās organizācijas

ir pilsoniskās sabiedrības sirds

Ne gluži. Pašreiz entuziasma pamatā par pilsonisko sabiedrību ir aizraušanās ar nevalstiskām organizācijām (NGOs), jo īpaši ar atbalsta grupām, kas cīnās par sabiedrību interesējošiem jautājumiem - par apkārtējo vidi, cilvēktiesībām, sieviešu problēmām, vēlēšanu uzraudzību, korupcijas apkarošanu un citām "labām lietām". Šādas grupas pēdējos gados ir savairojušās ģeometriskā progresijā, īpaši tajās valstīs, kurās ir sākti demokrātiski pārkārtojumi. Tomēr būtu kļūdaini likt vienlīdzības zīmi starp pilsonisko sabiedrību un NGOs. Strikti ņemot, pilsoniskā sabiedrība ir plašāks jēdziens, kas ietver visas organizācijas un asociācijas, kas eksistē ārpus valstiskajiem ietvariem (ieskaitot politiskās partijas) un ārpus tirgus. Pilsoniskā sabiedrība sevī ietver visu to plašo organizāciju spektru, kuras politologi tradicionāli dēvē par interešu grupām - ne tikai kādas lietas aizstāvības NGOs, bet arī arodbiedrības, profesionālās asociācijas (tādas kā ārstu un juristu apvienības), tirdzniecības palātas, etniskās biedrības utt. Pilsoniskā sabiedrība sevī iekļauj arī daudzas citas asociācijas, kas ir izveidotas citiem mērķiem, kas atšķiras no īpašu sociālo vai politisko jautājumu atbalstīšanas, piemēram, reliģiskās organizācijas, studentu grupas, kultūras organizācijas (no koriem līdz putnu vērotāju klubiem), sporta klubi un neformālās vietējo kopienu grupas.

Nevalstiskās organizācijas patiešām spēlē svarīgu, arvien lielāku lomu attīstītajās un attīstības sabiedrībās. Tās piedalās politikas veidošanā, izrādot spiedienu uz valdībām, kā arī nodrošinot tehnisko ekspertīzi politikas veidotājiem. Tās atbalsta pilsoņu līdzdalību un pilsonisko izglītošanos. Tās nodrošina vadības apmācības jauniem cilvēkiem, kuri vēlas iesaistīties pilsoniskās dzīves procesos, taču nav ieinteresēti darboties politiskajās partijās. Tomēr daudzās valstīs nevalstisko organizāciju skaits un apjoms ir daudz mazāks nekā citām tradicionālākajām pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļām. Reliģiskajām organizācijām, arodbiedrībām un citām grupām bieži vien ir patiesi stabils pamats sabiedrībā, kā arī droši vietējas izcelsmes finansēšanas līdzekļi, kā parasti trūkst atbalsta grupām, īpaši tiem dučiem jauno nevalstisko organizāciju valstīs, kuras ir sākušas demokratizēties. Šajās valstīs strauji augošajā NGO sektorā bieži vien dominējošo lomu spēlē elites vadīti grupējumi, kam ir tikai visai vājas saites ar pilsoņiem, kuru interesēs tās šķietami rīkojas, turklāt tās ir atkarīgas no starptautiskajiem finansu avotiem, lai papildinātu savus budžetus, kuri nav nodrošināmi ar vietējiem finansu līdzekļiem.

 

Pilsoniskā sabiedrība

ir silta un komfortabla

Tas ir atkarīgs no tā, vai jums patīk ērti iekārtoties Krievijas mafijas vai Montānas štata pašaizsardzības grupu paspārnē, vai arī cieši sadarboties ar vietējo vecāku un skolotāju asociāciju. Arī tās ir daļa NLO pilsoniskās sabiedrības. Ekstrapolējot no tām drosmīgajām pilsoņu grupām, kuras cīnījās pret komunismu Austrumeiropā, daži pilsoniskās sabiedrības entuziasti propagandē kļūdaino ieskatu, ka pilsoniskajā sabiedrībā visi mērķi ir cēli un ka tos īsteno tikai nopietni cilvēki labos nolūkos. Tomēr patiesībā visur pilsoniskā sabiedrība ir visai haotisks labā, sliktā un pavisam ekscentriskā apvienojums. Pavirša mājaslapu pārlūkošana Internetā palīdz labāk izprast šo milzīgo dažādību. Atziņa, ka cilvēki jebkurā sabiedrībā biedrojas un sadarbojas, lai īstenotu kā zemiskus, tā arī pavisam cēlus mērķus, ir būtiski svarīga, lai demistificētu pilsoniskās sabiedrības jēdzienu. Kā nesen rakstīja komentētājs Deivids Rīfs sakarā ar Bosnijas notikumiem, "[Bijušais Bosnijas serbu vadītājs Radovans] Karadžičs tajā ārkārtējā laikā pārāk uzticīgi un centīgi īstenoja vienkāršo serbu centienus un ilgas; par to viņš visai pamatoti varētu tikt dēvēts par tikpat izcilu pilsoniskās sabiedrības pārstāvi kā Vāclavs Havels." Ja jēdzienu par pilsonisko sabiedrību aprobežo tikai ar tām darbībām un to veicējiem, kuriem ir augsti un cēli mērķi, tad tas, kā atzīmē Rīfs, "kļūst par teoloģisku un nevis par politisku vai socioloģisku jēdzienu."

Ideja, ka pilsoniskā sabiedrība jau savā būtībā tiecas panākt labumu visai sabiedrībai, ir kļūdaina vēl divu citu iemeslu dēļ. Lai gan daudziem pilsoniskajiem aktīvistiem šķiet, ka viņi uzstājas visas sabiedrības vārdā, ir jāatzīst, ka sabiedrības intereses ir visai apstrīdama lieta. Tīrs gaiss neapšaubāmi nāk par labu sabiedrībai, taču tai par labu nāk arī zemas enerģijas izmaksas. Tieši tas pats ir sakāms par brīvo tirdzniecību pretstatā darba vietu nodrošināšanai mājās vai par runas brīvības un aizsardzības pret apmelojumiem pretstatu. Viena mērķa vai viena jautājuma nevalstiskās organizācijas, piemēram, Nacionālā šaujamieroču asociācija un dažas apkārtējās vides aizsardzības grupas pārāk intensīvi un nereti pat tuvredzīgi fokusējas tikai uz savām īpašajām problēmām; tās nav ieinteresētas sabalansēt dažādos uzskatus par labumu sabiedrībai. Cīņa par sabiedrības interesēm nenotiek starp pilsonisko sabiedrību no vienas puses, un "sliktajiem zēniem" - no otras; tā notiek pašas pilsoniskās sabiedrības iekšienē.

Turklāt pilsoniskā sabiedrība ir ļoti aizņemta ar privāto ekonomisko interešu realizāciju. Bezpeļņas grupas, sākot no īrnieku organizācijām un beidzot ar arodbiedrībām, strādā ar lielu neatlaidību, lai nodrošinātu savu dalībnieku tiešās ekonomiskās intereses. Nav izslēgts, ka dažas grupas pilsoniskajā sabiedrībā izvirza "augstākus" - tas ir, nemateriālus - principus un vērtības, taču lielākā daļa pilsoniskās sabiedrības ir aizņemta ar savu privāto un bieži vien aprobežoto un netīro mērķu sasniegšanu.

 

Stipra pilsoniskā sabiedrība

nodrošina demokrātiju

Vilinoša iedoma.

Aktīvai pilsoniskai sabiedrībai nereti ir nozīmīga loma demokrātijas attīstības veicināšanā. Tā var disciplinēt valsti, panākt, ka pilsoņu interesēm tiek pievērsta nopietna uzmanība un veicināt lielāku pilsoņu sabiedrisko un politisko līdzdalību. Vēl vairāk - tādi zinātnieki kā Hārvardas politologs Roberts Patnems (Robert Putnam), kura ietekmīgais 1995.gada raksts "Spēlēšana vienatnē: Amerikas sarūkošais sociālais kapitāls" analizēja neapšaubāmo uz vietējo komūnu orientēto apvienību skaita samazināšanos ASV, neatlaidīgi un pārliecinoši apgalvo, ka vāja pilsoniskā sabiedrība noved pie "pilsoniskās iesaistes" un "sabiedrības uzticības" samazināšanās.

Turpinājums — nākamajā preses pārskatā

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors

 

 

 

a