Par cilvēkiem, kurus neaizmirst

Kā zināms, ievērojamais Latvijas un Eiropas publicists un sabiedriskais darbinieks profesors Mavriks Vulfsons, nosvinējis savu 85. dzimšanas dienu, enerģiski nodevies jaunas grāmatas “Cilvēki, kurus neaizmirst. Gadi. Tikšanās. Likteņi” veidošanai. Ar to cienījamais metrs vēlas atstāt rakstu pieminekli visiem tiem, kas ar godīgāko prātu un sirdi iestājās un stāvēja par mūsu Trešo Atmodu, par mūsu valsti, par mūsu brīvību un neatkarību... Šoreiz – viena no gaišo atmiņu lauskām, kuru atsūtījis pazīstamais biznesa un politikas cilvēks Brunis Rubess.

Es virsrakstā liktu angliski “Nationality Latvian? No, Jewish! The message, however, is very much Latvian” – kā tas ir vienai Mavrika Vulfsona grāmatai “Tautība – latviešu? Nē – žīdu!”, to papildinot. Grasījos gan rakstīt “Sirds un prāts toties latviešu!”, bet tad apstājos: ko es zinu par Mavrika sirdi vai prātu?! Zinu, varu liecināt, ko un kā viņš ar gudrību, drosmi un šarmu pārstāvēja Vācijā. Politiski kritiskajos gados, no 1988. līdz 1992., bez bailēm un mitas paužot ziņas un domas, kas nāca par labu Latvijas brīvībai. Tāpēc atļaujos teikt vien vārdus: “Taču viņa pavēstītais – ļoti latvisks.”

Ko Mavriks Vulfsons teica par Molotova-Ribentropa slepeno protokolu svarīgajā Radošo savienību kongresā un PSRS Augstākajā padomē, ir daudziem lasītājiem labāk zināms nekā man. (Atkārtoti publicēts “Latvijas Vēstnesī”, Nr. 8, 16.01.2003.) Es to laiku pavadīju Vācijā, un mana darbavieta – biju “Volkswagen” koncerna stratēģijas šefs – man atļāva novērot un novērtēt, kādas reakcijas viņa teiktais izsauca lasītājos un klausītājos iespaidīgās vācu sabiedrības aprindās.

Plaši lasītā “Die Welt” slejās vairākas reizes nedēļā parādījās profesora Vulfsona domas par Latvijas vai Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību. Viņa analīzes publiskoja izcilais nedēļas laikraksts “Die Zeit”. Viņa ieskatus bieži sniedza radio un televīzija.

Bet vēl iespaidīgākas bija divas runas internacionālai publikai.

1991. gadā “Volkswagen” koncerna vadības pilsētā Volfsburgā notika vairāku dienu gara augsta līmeņa “Starptautiskās partnerības iniciatīvas (International Partnership Initiative)” konference, kuru atklāja Vācijas valsts prezidents fon Veiczekers, un runātāju starpā bija vismaz trīs premjeri — Francijas Rokārs, Čehijas Klauss un mūsu pašu Godmanis. Runas klausījās un debatēs savus viedokļus izteica kādi 600 dalībnieki, kuri par šo iespēju bija maksājuši cienījamas dalības maksas. Priekšpēdējā konferences dienā noskaidrojās, ka programmas nagla Eduards Ševarnadze no Maskavas neieradīsies. Tad rīkotāji lūdza Mavriku Vulfsonu stāties viņa vietā. Un Vulfsons uzaicinājumu pieņēma, un, savā konferences dalībnieka sēdeklī sēdēdams un ar vienu ausi vēl aizvien klausīdamies augstvērtīgos priekšnesumus, uzrakstīja konferences galveno – noslēguma – runu, par ko saņēma nedalītas ovācijas. Tagad atskatoties, vien jānobrīnās, cik viņa izteiktās šaubas par brīvas saimniecības un demokrātiskas sabiedrības iespējām Krievijā izrādījās pamatotas.

Līdzīgu, bet detalizētāku un fundamentālāku stāvokļa vērtējumu sirmais vīrs sniedza 1992. gada jūlijā “Atlantijas tilta (Die Atlantik-Bruecke)” sanāksmei Rīgā. Arī šeit Mavrika Vulfsona labi izsvarotie argumenti par Latvijas iespējām un nākotni sajūsmināja politiski zinīgo vācu un amerikāņu grupu.

Jo runāja cilvēks, kam tautība – senču. Bet sludinātās tiesības, izredzes, nākotne – latviešu!

Brunis Rubess, tag. Latvijas Bankas konsultants

27.01.2003. no Bāzeles