Par Latvijas pārstāvjiem Eiropas gaiteņos

Eduards Stiprais, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu delegācijas sekretariāta vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pavisam maz laika atlicis līdz 2004. gadam, kad Latvija acīmredzot būs pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un būs vajadzīgs lielāks skaits ierēdņu un citu speciālistu, kas īstenos tās ikdienas kontaktus ar šo milzīgo organizāciju. Apmēram cik šādu speciālistu būs nepieciešams?

— Lai atbildētu iespējami precīzi, mums ir jānošķir divi jautājumi: cilvēki, kas strādās dažādās ES institūcijās, un tas speciālistu loks, kas pārstāvēs Latviju kā dalībvalsti.

Par pirmo grupu — mūsu darbiniekiem ES institūcijās — mums jau ir aptuvenas aplēses. Darbs šajās institūcijās būs cilvēka paša izšķiršanās — vai viņš to vēlas vai ne. Piemēram, būt Eiropas Komisijas loceklim no Latvijas kā dalībvalsts. Šāda amatpersona tad nepārstāvēs Latvijas, bet ES kopējās intereses. Taču Latvija ieteiks kandidātu šim amatam.

Cits līmenis — Eiropas Komisijas darbinieki. Ir paredzēts, ka Latvijai varētu tikt rezervētas divdesmit vai nedaudz vairāk vietas. Lai iestātos darbā Eiropas Komisijā, būs jāiztur konkurss ar diezgan augstām prasībām. Protams, jāpārvalda vismaz viena svešvaloda un jābūt labām zināšanām par ES uzdevumiem un darbības principiem.

— Kuras svešvalodas būs jāzina šādam darbiniekam?

— Eiropas Komisijā ir trīs darba valodas — angļu, franču un vācu. Vācu valoda varbūt nedaudz mazāk, bet angļu un franču valoda ir ļoti aktuālas. Minimālā prasība ir vienu no šīm svešvalodām pārvaldīt ļoti labi, otru — saprašanas līmenī.

— Taču arī latviešu valoda būs viena no ES oficiālajām valodām.

— Tieši tā. Tāpēc arī ir prasība, ka bez latviešu valodas jāzina vēl vismaz viena citas dalībvalsts oficiālā valoda.

— Tātad pēc Latvijas iestāšanās ES ļoti pieaugs vajadzība pēc augstas kvalifikācijas tulkiem.

— Jā. Mūsu aprēķini rāda, ka no Latvijas būs nepieciešami vairāk nekā simt tulku un tulkotāju, tātad gan cilvēki, kas nodrošinās sinhrono tulkošanu, gan tie, kas tulkos rakstiskos dokumentus. Šī problēma ir apzināta jau pirms krietna laika, un jau vairākus gadus Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē ar Eiropas Komisijas papildu atbalstu tiek sagatavoti tulki. Ir izveidota speciāla mācību programma.

Trūkums, protams, līdz šim bija tas, ka šajā mācību programmā nepieteicās īpaši daudz studentu, jo šobrīd tulkošanas tirgus Latvijā ir ļoti ierobežots. Kamēr neesam iestājušies ES, pietiek varbūt ar kādiem desmit tulkiem, lai drošinātu pieprasījumu.

— Vai tas ir galvenokārt Ārlietu ministrijas darbības apjoms?

— Nē, mums vajag pat daudz mazāk tulku. Jo viena no prasībām jaunajiem darbiniekiem, kas sāk darbu Ārlietu ministrijā, ir — labi pārvaldīt vismaz vienu svešvalodu. Tulkus Ārlietu ministrija izmanto ļoti retos gadījumos. Pēc iestāšanās ES situācija būtiski mainīsies. Var redzēt, ka studentu interese pēdējā gadā par šo profesiju arī strauji pieaug. Katrā ziņā tulkotāji lingvisti noteikti veidos lielāko daļu no jaunajiem ES darbiniekiem, kas tiks piesaistīti no Latvijas.

— Intervijā “Latvijas Vēstnesim” arī ārlietu ministre Sandra Kalniete uzsvēra, ka Latvijas iestāšanās ES nebūt nav tikai Ārlietu ministrijas kompetencē. Arī sarunu laikā ar ES attiecīgas sadaļas sagatavoja citas ministrijas. Pēc Latvijas iestāšanās ES daudzu mūsu valsts ministriju funkcijas paplašināsies. Arī viņiem vajadzēs jaunas kvalifikācijas ierēdņus un tulkus.

— Domāju, ka to speciālistu skaits, kam nepieciešamas vēl kādas specifiskas zināšanas, būtiski nepieaugs. Ar ES jautājumiem valsts pārvaldes iestādes pastāvīgi strādā jau piecus pēdējos gadus. Šie cilvēki ES likumdošanu jau ir izpētījuši.

Es, protams, nevaru šobrīd vērtēt katru atsevišķu ministriju — kurš to apguvis labāk, kurš sliktāk. Bet kopumā var teikt, ka šie speciālisti ir gatavi darbam ES. Gribētos gan atzīmēt, ka atsevišķiem cilvēkiem būtu jāuzlabo svešvalodu zināšanas. Tomēr ļoti daudzās ES sanāksmēs tiks nodrošināts tulkojums uz latviešu valodu un no tās. Taču, protams, daudzos gadījumos, lai paaugstinātu darba efektivitāti un informāciju ātrāk nodotu saviem partneriem, svešvalodu zināšanas var lieti noderēt. Tieši tādēļ Valsts administrācijas skola sadarbībā ar Britu padomi un Francijas kultūras centru Rīgā jau vairākus gadus rīko ierēdņu mācības, un to cilvēku loks, kas pārvalda šīs svešvalodas, pamazām paplašinās.

— Cilvēkiem, kas Briselē risinās konkrētus Latvijas un citu ES dalībvalstu un institūciju sadarbības jautājumus, svešvalodu zināšanas būs ārkārtīgi nepieciešamas arī kuluāru sarunās un ikdienas neformālajos kontaktos, kad arī iespējams rast daudzus racionālus risinājumus.

— Tieši tā. Tāpēc es arī uzsvēru, ka ir ļoti svarīgi visur paaugstināt svešvalodu zināšanu līmeni.

— Presē ir parādījies pieņēmums, ka Latvijai vajadzētu kādus trīssimt speciālistus darbam ES institūcijās.

— Manuprāt, trīs simti būs maksimālais skaitlis. Kā jau teicu, lingvistu skaits varētu būt aptuveni simt divdesmit. Darbam Eiropas Komisijā — ierēdņu līmenī — būs vajadzīgi cilvēki divdesmit. Apmēram tikpat cilvēku vajadzēs darbam Eiropas Parlamentā — kā biroja darbiniekus, dažādās citās institūcijās arī apmēram tādu pašu skaitu. Saskaitot kopā, iznāk kādi divsimt darbinieki, varbūt nedaudz vairāk. Taču tās nebūs absolūti garantētās darba vietas. Cilvēkiem, pirms viņi šos amatus varēs ieņemt, būs jāpierāda sava profesionālā kvalifikācija.

— No budžeta viedokļa — vai šos amatus apmaksās ES vai Latvijas Ārlietu ministrija?

— Viss, kas attiecas uz darbu ES institūcijās, pilnībā tiks apmaksāts no ES budžeta. Vēl vairāk: viss, kas attiecas uz oficiālo mūsu valsts pārstāvju dalību oficiālos ES pasākumos, piemēram, dažādās komisijās vai darba grupās, arī visas izmaksas, kas saistītas ar piedalīšanos, ceļa un viesnīcas izdevumi tiks segti no ES budžeta.

— Šobrīd ir liela starpība starp algu, ko saņem ES ierēdnis Briselē un mūsu Ārlietu ministrijas ierēdnis Rīgā. Tātad materiālais aspekts būs ļoti nozīmīgs stimuls, lai konkursā uz ES ierēdņu vietām pieteiktos patiešām labi sagatavoti pretendenti.

— Noteikti. Otrs ļoti būtisks faktors būs arī veicamā darba nozīmīgums. Eiropas Komisijā taču tiek sagatavoti priekšlikumi lēmumiem, kas skar visas Eiropas lietas, Eiropas nākotni. Tātad, es domāju, ne vien nauda būs noteicošais faktors. Ļoti būtisks stimuls būs arī iespēja labāk realizēt savas radošās potences.

Taču, jā, algu līmenis Eiropas Komisijā ir patiešām augsts, samaksas līmenis tur ir pat augstāks nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu. Jo cilvēkam ir jāpārceļas dzīvot uz citu valsti, turklāt ar ģimeni. Nav arī garantiju, ka dzīvesbiedrs šajā valstī atradīs darbu. Līdzi ir arī bērni. Jāiekārto jauns mājoklis, jāatrisina daudzas citas problēmas – tas viss prasa naudu. Tādēļ, lai darbam ES institūcijās varētu piesaistīt patiešām augstas klases speciālistus, šī alga ir diezgan augsta.

— Vai visi ES speciālisti no Latvijas dosies strādāt uz Briseli? Būs taču nepieciešami arī ES ierēdņi darbam Rīgā.

— Varbūt arī būs, bet šajā gadījumā mēs varam runāt tikai par kādu duci šādu darbinieku. Piemēram, Rīgā būs Eiropas Komisijas informācijas birojs, kas daļēji pārņems pašreizējās Eiropas Komisijas delegācijas funkcijas. Varētu būt arī Eiropas Parlamenta informācijas birojs. Bet tie būs kādi pieci seši darbinieki.

— No Latvijas?

— Ne obligāti. Tikpat labi tie varētu būt kādu citu ES dalībvalstu pilsoņi, jo tā būs ES iestāde un darbinieki tiks izraudzīti atklātā konkursā. Jā, varbūt viena no pamatprasībām šiem darbiniekiem varētu būt latviešu valodas zināšanas. Bet, ja atradīsies, piemēram, kāds lietuvietis, kas ļoti labi pārvalda latviešu valodu, tad arī viņš varēs pieteikties darbam šajā birojā. Gluži tāpat kā Latvijas pilsoņi varēs pieteikties darbam šādos birojos Stokholmā, Viļņā vai Londonā.

— Tātad, Latvijas pilsoņiem pēc mūsu valsts iestāšanas ES radīsies jaunas iespējas. Ir kāda laba paruna: “Labs saimnieks ragavas taisa vasarā, bet ratus – ziemā.” Rezumēsim mūsu sarunu: vai Latvijas speciālistu gatavošana darbam ES tiek veikta laikus? Vai un kā šis darbs tiek koordinēts?

— Šobrīd nav vienotas koordinācijas valsts mērogā, jo nepieciešamā speciālistu skaita “kritiskā masa” ir sasniegta. Šis process nav sācies ne vakar, ne aizvakar, bet jau 1995. vai 1996. gadā. Piemēram, Valsts administrācijas skolā speciālie mācību kursi ES jautājumos notiek regulāri jau vismaz četrus gadus, un gandrīz visi valsts pārvaldes darbinieki šajos kursos jau ir piedalījušies. Tas notiek plānveidīgi. Tieši tāpat ir attiecībā uz mūsu dalību dažādos pasākumos, lēmumu pieņemšanas procesā un dažādu darba grupu un komiteju darbā — tur mēs vēl paredzam tuvākā gada laikā veikt diezgan specifisku apmācību tieši par procedūrām, kas eksistē ES. Lai mūsu valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji tajās neapjuktu un nepazustu. Bet, protams, mēs viņiem vairs nemācīsim, kas ir ES un kā tā radusies, bet tieši to, kā mūsu pozīcijas, intereses aizstāvēt ES “mašinērijā”.

Otrs aspekts saistīts ar palīdzību Latvijas pārstāvjiem iekļūt darbā dažādās ES institūcijās. Mums ir svarīgi, lai šajās ES institūcijās strādātu cilvēki, kas izprot Latvijas specifiku. Klīst daudzi un dažādi mīti par ES — ka tur tiek pieņemti lēmumi, kas absolūti atrauti no reālās dzīves. Un tieši tādēļ, lai izvairītos no tādu lēmumu pieņemšanas, ir svarīgi, lai cilvēki, kas ir klāt lēmumu pieņemšanas procesā, saprastu mūsu situāciju un kaut vai lasītu Latvijas avīzes, saglabātu saikni ar Latviju. Neraugoties uz to, ka viņi strādās ES institūcijās un pārstāvēs ES, nevis Latviju. Ir svarīgi izprast Latvijas īpatnības.

To apliecina arī daži piemēri. Tā, piemēram, mēs pielikām zināmas pūles jau iestāšanās sarunu laikā, lai dabūtu uz šejieni atbildīgas ES amatpersonas – Ginteru Ferhoigenu, Francu Fišleru... Mēs viņus aizvedām uz laukiem un parādījām Latvijas laukus tādus, kādi tie ir, bez izskaistinājuma. Protams, arī ne pašas sliktākās vietas. Lai ir ar ko salīdzināt. Tādēļ brīdī, kad bija izšķirošais sarunu posms par lauksaimniecības jautājumiem, ES pusei par mums jau bija daudz labāka izpratne.

— Līdzīgi kā, piemēram, vāciešiem un nīderlandiešiem brīnums ir vilku medības Latvijā.

— Tieši tā. Vāciešiem daudz saprotamākas ir, teiksim, spāņu vai portugāļu problēmas, jo šīs valstis ES ir jau ilgāk nekā divdesmit piecus gadus un informācijas apmaiņa jau ir notikusi.

Vēl, runājot par cilvēkiem, kas strādās ES institūcijās, gribu teikt, ka uz rudens pusi mēs arī paredzam iespēju ar atsevišķu ES dalībvalstu palīdzību organizēt atsevišķus kursus vai cita veida mācību programmas šiem cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem izprast ES atlases kritērijus un sagatavoties ES atlases testiem.

— Acīmredzot, domājot par Latvijas turpmāko dalību ES, mums visiem jāsaprot, ka ārkārtīgi daudz būs atkarīgs tieši no mūsu ierēdņu prasmes “dabūt cauri” šai ES mašinērijai Latvijas interesēm atbilstošus projektus.

— Es teiktu: vēl vairāk! Šobrīd tas nav atkarīgs tik daudz no ierēdņiem. Es domāju, šobrīd daudz svarīgāk ir, lai mums būtu skaidras mūsu pašu intereses. Lai mums būtu skaidrs, ko mēs gribam panākt ES. Lai valsts līmenī mums būtu skaidrs redzējums, kā mēs gribam attīstīties. Jo, ja ir skaidri šie mērķi, nav grūti izdomāt, kā taktiski līdz šim mērķim nonākt, kurā brīdī ko darīt. Varbūt vienu brīdi nedaudz arī piekāpjoties, lai pēc tam panāktu vēl vairāk. Es domāju, šie taktiskie jautājumi lai paliek ierēdņu līmenī. Bet ir ļoti svarīgi, lai vispirms politiķiem būtu ļoti skaidras vadlīnijas.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors