Konkrētā brīdī ar konkrētiem lēmumiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 4. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

– Aptuveni pirms gada Latvijā bija skaļas diskusijas, daudzi bija satraukušies, ka izmaiņas Aizsargjoslu likumā varētu nopietni ierobežot apbūvi jūras piekrastē, un tagad piejūras teritorijas apbūve, pēc zaļo teiktā, notiekot pilnā sparā. Vides aizsardzības klubs un sabiedrība par atklātību “Delna” šodien devušies apsekot kāpu apbūvi Rīgas līča piekrastē, un Vides aizsardzības kluba viceprezidents vakar mums atzina, ka pēc pagājušajā gadā pieņemtajām un arī jūsu akceptētajām izmaiņām Aizsargjoslu likumā situācija esot katastrofāli pasliktinājusies. Skatoties no šodienas pozīcijām, – vai jūs atzīstat, ka darbs toreiz netika izdarīts līdz galam?

Vaira Vīķe–Freiberga: – Darbs netika izdarīts līdz galam tādā nozīmē, ka patlaban pieņemtie likumi, kas ir izsludināti un ir spēkā, netiek lietoti, tie netiek piemēroti. Ļaudis, ieskaitot pašvaldības, neseko likumam. Un tad, kad, piemēram, gadījumā kā Saulkrastos, sākot no viena nelikumīga lēmuma, tiek būvēts vesels kāršu namiņš, un beidzot ar citiem lēmumiem, kas no tā izriet, protams, rodas neapmierinošas situācijas. Bet patlabanējā likumdošana paredz gan aizsargjoslu 300 metru platumā, gan arī iespēju pašvaldībām izstrādāt tādu detālplānu, kas atrastu savu vietu pašvaldības attīstībai, par kādu mums ir jādomā nākotnē, jo nevaram jau modernā pasaulē turpināt dzīvot neaizskartā dabā. Ja Latvija grib attīstīt, piemēram, tūrismu, ja mūsu Baltijas jūras piekraste kļūs par tūrisma pievilcības spēku Latvijā, tad ir jāparedz arī, lai tas tiktu izmantots tādā veidā, ka visai valstij un katrā ziņā vietējām pašvaldībām no tā nāktu kāds labums. Te ir nepieciešama racionāla izplānošana un racionāla izšķiršanās. Viens, kā šobrīd ļoti pietrūkst, ir tas, ka pašvaldībām nav izstrādāti detālplāni, kas būtu tikuši izvērtēti, kur savu viedokli būtu devusi gan Vides aizsardzības ministrija, gan visas citas attiecīgās instances. Ļoti daudzām piejūras pašvaldībām, man šķiet, Nīca ir viens tāds piemērs, šāda detālplāna vienkārši nav, un viņi pat sūdzas, ka trūkstot līdzekļu, lai tādu plānu izstrādātu. Te nu noteikti, es pieņemu, ministrijai vajadzētu nākt palīgā ar relatīvi maziem ieguldījumiem plāna izstrādāšanā, lai palīdzētu tām pašvaldībām, kas ir ļoti nabadzīgas, nenonākt līdz pilnīgi haotiskai šīs mūsu dabas bagātības izmantošanai.

– Kā jums šķiet, pēc izmaiņām Aizsargjoslu likumā situācija kāpu aizsardzības jautājumā ir uzlabojusies vai pasliktinājusies?

V.Vīķe–Freiberga: – Man nav statistikas, kas man ļautu par to spriest vienādi vai otrādi, es laipni lūgtu kādu, kam tāda ir pieejama, atsūtīt Prezidenta kancelejai.

– Martā jūs izteicāties, ka jūsu kanceleja varētu lūgt Saeimai sagatavot priekšlikumus toreiz vēl negatavajā teritorijas plānošanas likumā, nosakot moratoriju kāpu apbūvei līdz brīdim, kad valdība būs apstiprinājusi nacionālo plānojumu visai piekrastei. Tomēr tas tā arī vēlējuma izteiksmē ir palicis. Kāpēc jūs tomēr to neierosinājāt?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Uz to jau tika aicināts, un valdībai, ministrijai būtu jāvirza šāds jautājums. Tieši Vides ministrijai būtu par to jārūpējas. Starp citu, es atgriezīšos pie tā, ko jau teicu, — patlaban spēkā esošais likums, ja tas tiktu lietots, būtībā neļautu nelikumīgu kāpu apbūvi, atliek tikai tam sekot.

— Piekrastes nacionālais plānojums, kas arī ierobežotu nekontrolējamo apbūvi, arī vēl nav izstrādāts, lai arī valdība solīja, ka pagājušā gadā tas būs izdarīts. Jūsuprāt, kāpēc tas notiek tik gausi?

V.Vīķe–Freiberga: — Dievs tētīt, es jums varētu sarakstīt, saprotiet, 50 sējumu grāmatas ar visu, ko Latvijai vajadzētu darīt un kas notiek gausi. Tā ir viena lieta starp 5000 citām.

— Tagad arvien skaļāk izskan protesti pret nelikumīgajām darbībām Pāvilostā, kur pie apbūvējamas zemes pašā jūras krastā neskaidrā veidā tikuši gan domes vadītāja, gan viņas dēls, gan citas domes amatpersonām tuvas personas. Pāvilostas iedzīvotāji jums arī nosūtīja vēstuli, kurā lūdza izsludināt moratoriju šajā reģionā. Kāda ir jūsu atbilde?

V.Vīķe–Freiberga: — Pāvilosta ir tikai viena no vietām, par kurām ir gan sūdzības, gan problēmas. Mēs, piemēram, pēc vizītes Mērsragā un Rojā panācām to, ka tur beidzot tiek iesniegts apstiprināšanai tas detālplāns, kurš visu laiku kavējās un netika veidots.

— Kāpēc tur tas netika veidots?

V.Vīķe–Freiberga: — Prasiet viņiem, kāpēc, prasiet tiem cilvēkiem, kas to nedarīja! Es atkārtoju: pašvaldībām šis detālplāns nav izveidots, un Pāvilosta ir viens piemērs, kas parāda, ka vietējā pašvaldība var būt ieinteresēta savtīgos nolūkos rast risinājumus. Tamdēļ ir nepieciešama valsts mēroga institūciju līdzdalība šajos procesos, lai rastu kaut kādu līdzsvaru. Jo, ja mēs visu nodotu, teiksim, vienas nabadzīgas pašvaldības rokās, tad tur ir iespējami dažādi drūmi un nepieņemami varianti, no kuriem dažus mēs esam redzējuši dzīvē īstenotus, tamdēļ ir ļoti rūpīgi šai lietai jāpieiet, lai pašvaldības tiesības un prerogatīvas tomēr tiktu līdzsvarotas ar valsts līmeņa institūciju līdzdalību, iejaukšanos un kontroli.

— Pievērsīsimies citam tematam. Veselības ministra izveidotā komisija secinājusi, ka Aleksandra Laventa veselības stāvoklis pēdējos divos gados ir stabils, ārstēšanās slimnīcā viņam nav bijusi nepieciešama, un visas procedūras pacients varēja saņemt, arī atrodoties cietumā. Visi medicīnas speciālisti atzīst, ka šim ārstam nekas par to nebūs. Arī iepriekšējās komisijas principā atzinušas, ka Lavents var ārstēties cietumā. Vai jums nešķiet, ka viena ārsta lēmums ir pārāk ietekmējis kopējo tiesas procesu?

V.Vīķe–Freiberga: — Īstenībā mans jautājums būs sekojošais — kamdēļ tiesu vara nav jau sen, pirms vairākiem gadiem, sasaukusi šādu ārstu komisiju, kas toreiz, kad Laventa kungs sāka slimot, būtu sniegusi izvērtējumu un izlēmusi tad, kad tas notika? Ne jau trīs vai četrus gadus vēlāk, bet toreiz, kad tā parādījās kā problēma. Es saskatītu, ka nopietnai prāvai, kur ir ļoti svarīgas konsekvences lēmumā, kas tur eventuāli tiks pieņemts, būtu ļoti būtiski, lai apsūdzētais, ja viņš saslimst, izietu cauri šādai objektīvai tiesas ieceltai ārstu komisijai — un to mūsu likumdošana paredz. Mans jautājums tātad būtu — kamdēļ netika izmantoti likumdošanā pieejamie un paredzētie instrumenti, lai visus šos secinājumus toreiz jau izdarītu, kad tam būtu varējušas būt kādas jēdzīgas sekas? Tagad jau skatīties atpakaļ ir sen par vēlu. Es tikai gribētu cerēt, ka varbūt būs mācība nākotnē, kad kārtējo reizi tiesas zālē saļims apsūdzētais, ka tad tiktu sasaukti neitrāli mediķi, ne tikai viņa personīgais ārsts, kam viņš maksā. Pie tam, cik noprotams, dažkārt krietnu labumu no tā iegūst ārsts vai viņa klīnika. Bet neatkarīga tiesas nozīmēta ārstu komisija izvērtētu, un tad mēs redzētu — ir vai nav viņam vajadzīga atrašanās slimnīcā, vai pietiek ar slimnīcu, kas ir cietumā.

— Vēl noslēgumā arī par Irākas jautājumu. Intervijā Latvijas Televīzijā jūs teicāt, ka mēs esam lūguši no NATO, lai mums apsola un dod drošības garantijas, kāpēc mums būtu jāpiedalās iespējamās akcijās pret Irāku. Bet vai jūs uzskatāt, ka Latvijas sabiedrībā ir rosināta pietiekami kvalitatīva diskusija par kara jautājumiem, lai amatpersonas varētu tā mierīgi izteikties par to, ka Latvija piedalīsies vai nepiedalīsies?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, amatpersonas ir ievēlētas amatā, lai konkrētā brīdī tās pieņemtu lēmumus, un amatpersonām ir dāvāts zināms uzticības mandāts. Ja tauta ir absolūti totāli neapmierināta ar amatpersonas rīcību, tad, protams, kaut kādā stadijā ir iespējams reaģēt un šo amatpersonu no amata atbrīvot vai arī uzsākt kādu sūdzību procedūru. Bet ir jāsaprot tas, ka amatpersonām zināmās situācijās ir jāspēj reaģēt, jāreaģē tūliņ un jāpieņem lēmums. Tamdēļ jau tās ir ievēlētas. Amatpersonas mēs ievēlam, lai deleģētu tām atbildību.

— Bet valsts rīkosies tikai savās valsts interesēs, tā jūs teicāt. Valsts ir arī iedzīvotāji.

V.Vīķe–Freiberga: — Un valsts ir iedzīvotāji, un iedzīvotāji ir ievēlējuši parlamentu. Jebkādai akcijai, ko Latvija veiks šādā virzienā, vienmēr būs jātiek apspriestai mūsu Saeimā un jāsaņem tās apstiprinājums.

— Bet vai tomēr nevajadzētu noskaidrot tautas viedokli, jo citās valstīs tā notiek?

V.Vīķe–Freiberga: — Tautas viedokli pauž ievēlēti tās priekšstāvji, kas attiecas uz politiskiem lēmumiem. Un, kā es saku, Latvijā ir ļoti demokrātiska sistēma, un es vēlētos atgādināt, ka mūsu Latvijā nav bijusi runa ne par kādām militārām akcijām, kurās Latvija vēlētos piedalīties. Tajā brīdī, kad šāds jautājums radīsies, šis jautājums tiks apspriests parlamentā pilnīgi skaidri.

— Nesen pret karu iestājās arī Romas pāvests un Tibetas dalailama. Pāvests pat riskēja ar to, ka Vatikāns varētu sabojāt savas attiecības ar ASV. Kāpēc Latvija nevarētu tāpat rīkoties?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, Latvija nav reliģiska iestāde, Latvija ir valsts, valsts pieņem valstiskus lēmumus, reliģiskie līderi pieņem reliģiskām pozīcijām attiecīgus viedokļus, viņi pauž, viņi domā par ļaužu dvēselēm, un valsts domā par ļaužu dzīvībām uz zemes.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā