Par dzimstību un valsts varas pienākumiem

Jānis Mauliņš, rakstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Statistikas valoda ir skaidra un skarba. Nu jau astoņu deviņu gadu garumā mums ir paši zemākie dzimstības rādītāji pasaulē, dzīvā spēka atražošanas koeficients svārstās no 0,53 līdz 0,56, kas nozīmē, ka pašreizējās paaudzes vietā stājas gandrīz divas reizes mazākā nākamā paaudze. Tātad — vidēji pēc 27 gadiem būs tikai puse no to pieaugušo skaita, kas šobrīd ir brieduma vecumā.

Atgādināsim, ka 1988.gadā Latvijā šis koeficients bija 1,02. Togad pirmo un pēdējo reizi pēckara laikā nākamā paaudze veidojās par 2% lielāka nekā iepriekšējā, tas ir, tauta pārtrauca izmirt. Bet līdz ar Atmodas izraisītiem pārdzīvojumiem un izmaiņām dzimstības rādītāji nu strauji slīdējuši lejup.

1. Demogrāfu kampaņas vēsture

1988.gada dzimstības rādītāji (tāpat kā pati Atmoda) nebija Debesu sūtīti. Grūti vārdā nosaukt visus tā laika aizrautīgos demogrāfijas idejas atbalstītājus, kas draudzīgi darbojās plecu pie pleca. Vispirms akadēmiskā nosvērtībā ierunājās profesors Bruno Mežgailis, pievienojās rakstnieks ārsts — Jānis Liepiņš, filozofs Vilnis Zariņš un daudzi citi, pieslēdzās dzejnieki: Armands Melnalksnis, Jānis Peters, pievienojās pat komponists Raimonds Pauls un citi. Beigās iespaidīgu oficiālu atbalstu deva Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas sekretārs Imants Andersons, kas publicēja demogrāfisku pētījumu “Trešais bērns”, ar to radikāli mainīdams līdz tam naidīgo funkcionāru un VDK attieksmi pret demogrāfiju.

Gan cekas, gan čekas funkcionāri labi saprata, ka rūpes par tautas dzīvo spēku ir slēpta pati nopietnākā nacionālā pretošanās kustība. Jau 80.gadu sākumā senilā Leonīda Brežņeva runu rakstītāji attapās šļupstošā šefa lasāmtekstā ielikt atziņu, ka demogrāfija kļuvusi par politisku jautājumu. Sarosījās čeka.

Veltīgi. Pareizāk sakot, ar pretēju efektu. Proti, kad tautā izplatījās ziņa, ka par dzīvīgu ģimeņu sludināšanu VDK divas dienas pratinājusi kādu demogrāfu, daudzi attapās, ka bērnu pulka papildināšana patiešām ir acīmredzot vērtīga, turklāt miermīlīga, ar apcietināšanu nedraudoša, tāpēc grūti apturama cīņa par tautas pastāvēšanu. Tā, lūk, čekas represijas palīdzēja tautai saprast, kas ir galvenais tās pastāvēšanā. Tālab 1988.gadā tauta beidza izmirt.

Tiesa, to sekmēja arī daži tālaika valdības lēmumi, kas materiāli atbalstīja dzimstības veicināšanu.

2. Psiholoģiskais klimats

Nav šaubu, dzimstības līmeņa galvenais noteicējs ir psiholoģiskais klimats jeb noskaņa sabiedrībā, kas veidojas no daudziem komponentiem. Katrā ziņā toreizējās valdības oficiālā nostāja, atbalstot demogrāfiju, ko izteica Imants Andersons, arī palīdzēja vienam otram izšķirties par ģimenes paplašināšanu, jo tauta tomēr ir zināmā mērā ganāmpulks, kas gaida norādījumus no arī ne visai mīlētiem ganiem.

Tāpēc tagad ar lielu prieku un gandarījumu noklausījos Ministru prezidenta Einara Repšes Vecgada uzrunu tautai televīzijā 31.decembrī.

Esmu pārliecināts, ka vismaz daži simti Latvijas pilsoņu par savu esmi varēs pateikties dzīvīgajiem vārdiem, kas atskanēja no Ministru prezidenta mutes.

Tas bija mums priecīgs pārsteigums. Protams, tūlīt atradās cilvēki, kas presē par Einara Repšes vārdiem zobojās. Sākās vecā sliņķu, nevaruļu un egoistisku merkantiļu dziesmiņa, ko savā laikā, lasot demogrāfijas lekcijas, esmu noklausījies neskaitāmas reizes visvisādos locījumos. Cilvēki bieži vien nav ļauni, tikai ar aplami ievirzītām vēlmēm un noskaņām, kā dziesmā dzied: kļuvuši paši sev ienaidnieki. Jo atteikšanās no bērniem, ķerot mantu, meklējot izpriecu vieglumu un grābjot citus labumus, cilvēks sagādā sev smagas paģiras mūža otrā pusē. Ja tauta strauji saruks, tad smaga nomāktība, par spīti sasniegtai turībai, būs neizbēgama. Tas, ka Latvijas premjerministrs uzsvēra zemās dzimstības problēmu, lieku reizi liecina, ka viņš ir stratēģisks domātājs, īsts valstsvīrs, kādu diemžēl līdz šim mums ir trūcis. Patiešām nevienai citai valsts prioritātei nebūs jēgas, ja zudīs tauta, valsts, ja apkārt būs sveši ļaudis, sirdi spiedīs neremdināma zaudējuma izjūta par savas tautas iznīcību un savu līdzdalību šajā postā.

3. Nepamanīta netaisnība

Nesen laikraksts “Diena” iesniedza Satversmes tiesā prasību atcelt divus Krimināllikuma pantus kā neatbilstošus visiem vienādas atbildības principam. Domājams, ka Satversmes tiesa prasību atzīs par pamatotu. Diemžēl dzīvē un likumos iegājusies lielāka nevienlīdzība un netaisnība pret cilvēkiem, kas audzina un aprūpē jauno paaudzi. Žurnālisti to nepamana, likumdevēji nedomā mainīt.

Likumi nosaka pensiju lielumu atkarībā no sociālo iemaksu apjoma un darba stāža, ignorējot tās vai citas personas ieguldījumu jaunās paaudzes tapšanā, bez kuras pensijas un sociālā palīdzība nevarētu īstenoties.

Plašu sociālo nodrošinājumu vecajai paaudzei valsts uzņēmusies tikai 20.gadsimta otrā pusē. Agrāk par vecākiem gādāja bērni, bet bezbērnniekus ievietoja sabiedrības uzturētās nabagmājās, kur tos aprūpēja citu bērni. Tā bija skaidrāk saskatāma bezbērnnieku parādniecība pret citu ļaužu bērniem. Tagad bezbērnnieki lielīgi atbild: es tak maksāju nodokļus, esmu to nopelnījis. Aizmirst vienīgi to, ka tādus pašus nodokļus maksājuši visi, arī tie, kas izaudzināja viņu aprūpētājus, bez kuru eksistences iemaksām nebūtu pat graša vērtības. Nākamais iebildums: no maniem nodokļiem tiek maksāti pabalsti bērniem.

Salīdzinot bērnu un ģimenes pabalstus ar īstenajiem izdevumiem bērnu apgādei un aprūpei, kļūst redzami īstie netaisnības apmēri.

Pašreizējais paaugstinātais ģimenes pabalsts ir 6 lati mēnesī. Savukārt bērnunamos viena bērna uzturēšanas izmaksas svārstās no 120 līdz 200 latiem mēnesī, tātad vidēji ap 150 latu mēnesī. Izaudzinot vienu bērnu līdz 20 gadu vecumam, vecāki ziedo spēkus un līdzekļus valsts nākotnes fondā 150x12x20=36 000 latu vērtībā. Ja izaudzina trīs bērnus, šī summa pārsniedz jau 100 000.

Un tas vēl nav viss. Jaunradīta paaudze nodrošina valsts un tautas pastāvēšanu, kultūras un ierastās vides saglabāšanu, pasargā no jau minētās smagās depresijas, ko radītu tautas iznīkšana, utt.

Kā redzams no šāda aprēķina, prasība pēc krietna bezbērnu un mazģimeņu nodokļa vientuļiem vai precētiem bezbērnu ļaudīm būtu tikai lielas, nepelnītas netaisnības mazināšana. Uzsveru: netaisnības mazināšana, jo pilnībā novērst netaisnību tuvākos gadu desmitos nebūs iespējams, jo tad katram bezbērnu cilvēkam līdz pat pensijas vecumam mūsu apstākļos būtu jāmaksā apmēram 70 latu mēnesī, lai segtu pusi no bērnu aprūpes izdevumiem tiem, kas audzina bērnus.

Protams, pat ar tādu bezbērnu iemaksu nevienlīdzība netiktu pilnībā novērsta, jo bērnu audzināšanu objektīvi traucē karjera un komercija, līdz ar to vecākiem iznāk mazāka izpeļņa, tātad arī iemaksa pensijas fondā, no kā atkarīgs pensijas lielums. Bērnu audzināšana ģimenē būtībā ir virsstundu darbs, par ko pienāktos lielāka atmaksa.

4. Kā netaisnību mazināt

6.Saeimā, kad pastāvēja Demogrāfijas apakškomisija, par šiem jautājumiem bieži izraisījās sarunas. Tikko kāds ieminējās par nodokļa uzlikšanu bezbērnniekiem, citi sabaidījās: nē, nē, nodokļi jau tā lieli. Vēlētāji tādu politiku nepiedos, citi deputāti nepiekritīs. Par smago netaisnību, kas iegājusies un turpinās, neviens negribēja klausīties. Gluži otrādi, brīdināja, ka bezbērnnieki tādu nodokli uztvers kā pāridarījumu, pat kā cilvēktiesību pārkāpumu. Kā var piespiest audzināt bērnus tiem, kas to nevēlas? Nu, skaidrs brīvās gribas ierobežojums.

Elementāra demagoģija, bet ļoti iegājusies, tāpēc par tās aplamību ļaudis grūti pārliecināt. Līdzīgi tam kā daudziem nesen pareiza šķita komunistiskā teorija, vēl tagad saprātīgi šķiet zodiakālie horoskopi utt.

Aptaujas liecina, ka daudzi bezbērnu ļaudis gluži labi saprot savu parādu sabiedrībai un reālo netaisnību, kas rodas starp bērnu audzinātājiem un bezbērnniekiem, tāpēc pret tādu nodokli neiebilst.

Nodoklis dotu ne tikai papildu līdzekļus, ar ko atbalstīt ģimenes, bet mainītu arī psiholoģisko gaisotni, jo oficiāli tiktu atzīts vientuļnieku parāds sabiedrībai.

Padomju laikā, kad pastāvēja apmēra ziņā niecīgs bezbērnu un mazģimeņu nodoklis, man jaunībā vairākus gadus to klusi atvilka no algas līdz noskaidroju, kas tas par nodokli. Kad uzzināju, pamodās protests un reizē vainas apziņa. Nopietnāk padomājot, protesta noskaņa zuda, bet vainas apziņa palika. Cilvēka uzskati nerodas no zila gaisa, tos ietekmē ne tikai apstākļi, sabiedriskā gaisotne, bet arī valsts likumi. Savukārt no uzskatiem un prāta slēdzieniem atkarīga indivīda rīcība un galu galā tautas liktenis. No tā jāsecina, ka nopietna izeja no pašreizējās demogrāfiskās krīzes iespējama, tikai nosakot pietiekami lielu bezbērnu nodokli, lai šos līdzekļus novirzītu ģimeņu atbalstam. Agri vai vēlu bezbērnu ļaudis šo likumu sapratīs. Principā šādam likumam nav nekāda negatīva aspekta. Tas būtu taisnīgs un visaptverošs kā valstiskas demogrāfiskās politikas konceptuālais pamats, kas vērsts uz iepriekš minētās netaisnības mazināšanu.

5. Ģimeņu atbalsta apšaubāmie veidi

Dažkārt likumdevēji ģimenes un bērnu atbalstam izvēlas šķietami vienkāršāku ceļu, kas neprasa papildu līdzekļus no valsta budžeta, toties uzliek papildu saistības darba devējiem. Tāda nepārdomāta ģimenes aizstāvība var dot pretēju rezultātu ar negatīvām sekām.

Piemēram, Anglijā ar likumu noteikts, ka darba devējam, ja tas nevar nodrošināt mātei pie darba vietas bērnu novietni, jāmaksā darbiniecei kompensācija 100 mārciņas nedēļā, tātad gandrīz 400 latu mēnesī.

Tik liela kompensācija Londonā, kur dzīves dārdzība ir augsta, nav nekas pārsteidzošs. Tādai summai, šķiet, vajadzētu pozitīvi ietekmēt dzimstību. Diemžēl rezultāts izrādās pretējs. Darba devēji, izvēloties darbinieces, veic rūpīgu iepriekšēju izpēti, noskaidrojot, vai kandidāte nav nodomājusi kuplināt ģimeni. Galvenās cietējas izrādījās ģimeniski noskaņotās sievietes. Retāk atteikumi skāra ģimenes tēvus. Vēlami kļuva rūdīti vecpuiši un vecmeitas.

Uzliekot par pienākumu privātuzņēmējam izmaksāt papildu summas darbiniecēm ar bērniem, likumdevējs rada arī citu jaunu netaisnību, proti, sabiedrībā nevienādi tiek sadalīta atbildība par jauno paaudzi. Pat labi strādājošs uzņēmums ar lielāku sieviešu kontingentu papildu izdevumu dēļ var piedzīvot bankrotu. Jau bez šīs kompensācijas prasības dzemdību atvaļinājumi un bērnu slimošana padara sievietes par nevēlamāku personāla daļu, tādējādi negribot rada dzimumu diskrimināciju.

Lai gan pētījumi rāda, ka precēti bērnu vecāki ir darbā rūpīgāki, strādā ar lielāku atbildību un centību, tomēr tas nav pietiekami, lai darba devēji izvēlētos precētas sievietes. Likumdevējam rūpīgi jāapsver visi likumprojekti un likumi, kas atbildību par atbalstu ģimenēm un bērniem uzliek darba devējam. Daudz taisnīgāks ir krietns bezbērnu nodoklis vienlaikus ar atvieglojumiem darba devējiem, kas pieņem darbā sievietes mātes, lai kaut nedaudz līdzsvarotu viņu karjeras iespējas brīvā darba tirgū. Valsts institūcijas jau tāpēc radītas un pastāv, lai novērstu netaisnības tirgus pašplūsmē, solidāri atbalstītu tos, kam atbalsts nepieciešams, un nodibinātu vienādu atbildību par nākotnes nodrošinājumu.

6. Likumdevēju bailes no vēlētājiem

Nav šaubu, ka 60 latu pensija (vai vēl trūcīgāks sociālais pabalsts) vecajiem ļaudīm nenodrošina spožu dzīvi. Tāpēc pensionāri rīko protestus un piketus. Bērni skolas vecumā, kas saņem gandrīz desmit reizes mazāku valsts pabalstu, klusē. Viņi ir par nevarīgiem, lai rīkotu demonstrācijas, viņiem nav vēlēšanu tiesību.

Te parādās demokrātijas vājums. Lai nākamajās vēlēšanās nezaudētu, politiķiem jāatbalsta vecie un bezbērnu ļaudis, jo tie kopā Latvijā veido vēlētāju vairākumu. Jo mazāk dzimst bērnu, jo mazāka būs jaunā paaudze un attiecīgi lielāka tā vēlētāju daļa, kas diktēs savu gribu pret bērnu pabalstiem un vientuļnieku nodokļiem. Šis apburtais loks, ko balsta egoistiski materiālas intereses, ved uz tautas bojāeju. To var pārraut, vienīgi pamodinot kopējo tautas gribu un apziņu, pārtraucot populistisku pakļaušanos lielās vēlētāju grupas savtīgam egoismam.

Tas nenāksies viegli. Savā laikā man skolēnu, skolotāju, vecāku un literatūras mīļotāju auditorijās, aizstāvot dzīvīgas vairākbērnu ģimenes un uzrādot bezbērnnieku parādniecību sabiedrībai, nācās piedzīvot tik daudz agresīvu, dažkārt gluži absurdu pretuzbrukumu, ka par to varētu uzrakstīt krietni lielu psiholoģisku pētījumu, uzrādot, cik smagi egoisms, slinkums, izlaidība un iegājušies greizi uzskati var deformēt cilvēka apziņu. Daži vecpuiši vēstulēs man piedraudēja ar fizisku izrēķināšanos, bet vecmeitas — bijušās plintnieces — sūdzējās Valsts drošības komitejai, prasīdamas manis apcietināšanu, kālab arī divas dienas tiku šajā iestādījumā attiecīgi tirdīts.

Pats dīvainākais, ka lielākā daļa agresīvo pretuzbrucēju bija normāli tautieši, pat nacionāli noskaņoti.

Kāds nocietināts vecpuisis, mans bijušais skolasbiedrs, kurš publiski bija izteicies, ka par demogrāfisko muldēšanu mani vajadzētu nošaut, vēlāk apprecējās, audzina divus dēlus un tagad ģimenes dzīvē jūtas lieliski.

Lai šis gadījums palīdz likumdevējiem mazināt bailes no vēlētājiem vecpuišiem. Kas zina, pēc kāda laika bezbērnu nodokļa likuma atmodinātie ļaudis varbūt sūtīs politiķiem pateicības vēstules par acu un prāta atvēršanu. Vārdu sakot, jātic saprāta un normālas domas uzvarai, lai arī ceļš uz to nebūs rozēm kaisīts.

7. Jaunie laiki un psiholoģiskā gaisotne

Politikā šobrīd notiek meklējumi pēc jauniem ceļiem un jauniem cilvēkiem. Tautā atgriezusies cerība uz godīgumu valsts vadībā, uz ideālu atdzimšanu. Šis laiks ir piemērots, lai politiķi izvirzītu lielus, būtiskus mērķus. Premjerministra runa Vecgadā liecina, ka valdība apzinājusies problēmas nopietnību. Diemžēl to nevar teikt par sabiedrību, kuras noskaņa stiprā mērā atkarīga no plašsakaru nostājas.

Žurnālistiem ir iespēja vai nu pataisīt tautu par muļķi vai nespējnieci, vai dot tai spēka domu un laimes ceļrādi.

Tautā saprāta ir pietiekami, lai pareizi spriestu par ministru algu paaugstinājumu, kas varbūt desmitkārt vai pat simtkārt samazinās zaudējumus, ko radītu lēto ministru bezatbildība, muļķība un šķības intereses, kā rāda iepriekšējo valdību sastrādātās aplamības. Tauta saprastu arī bezbērnu nodokļa ieviešanu. Sarunās esmu pārliecinājies, ka pret to neiebilst krietna daļa bezbērnu vīriešu.

Padomju laikā tāds nodoklis bija jāmaksā neprecētiem vīriešiem no 25 gadu vecuma, sievietēm — tikai pēc stāšanās laulībā. Diez vai mūsdienās neprecēto sievieti, kas bieži pati izvairās no laulības, vajadzētu atbrīvot no tāda nodokļa. Aptaujas nerāda, ka vīrieši mazāk vēlētos bērnus nekā sievietes, bet bērna iegūšanas iespējas nav salīdzināmas.

Atbalstāms likumprojekts, ko 6.Saeimā savulaik jau iesniedza toreizējā Demogrāfijas apakškomisija. Tas paredzēja daļēji vai pilnīgi dzēst kredītus studējošiem jauniešiem, ja tie kļuvuši par viena vai divu bērnu vecākiem. Diemžēl šo likumprojektu nepieņēma izskatīšanai.

Ministru prezidenta E.Repšes izpratne par katastrofāli zemo dzimstību Latvijā pati par sevi ir labvēlīgas psiholoģiskas gaisotnes veidotāja. Tā iedrošināja arī mani pabeigt šo rakstu un nosūtīt redakcijai.

Patiešām ir pēdējais laiks saprast, kas notiek ar Latvijas tautu, apjēgt pašu svarīgāko, bez kura citi valsts mērķi izskatās muļķīgi. Nav jābūt sevišķi spožai iztēlei, lai iedomātos garīgo nomāktību, ko pēc gadiem desmit divdesmit piedzīvos un līdz mūža galam izjutīs pašreizējās jaunās paaudzes pārstāvji sarūkošās tautas vidū bez cerībām vērst kaut ko par labu. Viņi saņems pelnītās nievas un nicinājumu no saviem pēcnācējiem par nelīdzsvaroto tiekšanos pēc bagātības un vieglas dzīves, pretī saņemot dzīves tukšumu.

8. Dzimstību atbalstošie likumprojekti

Pirmais noteicošais varētu būt vientuļu un mazģimeņu nodoklis, kam iespējami divi varianti:

1) visām bezbērnu personām, kas vecākas par 25 gadiem, neatkarīgi no ienākumu lieluma jāmaksā vienāda summa — 120 latu gadā.

Šāda nodokļa priekšrocība būtu: nespēja izvairīties, neuzrādot ienākumus vai tos samazinot; visus sabiedrības parādniekus nostādītu vienādi, tālab mazāk ciestu talantīgie un centīgie.

Diemžēl tas maz stimulētu talantīgos un centīgos (labi atalgotos) mainīt savus ieradumus, lai gan tieši šo cilvēku pēcnācēji varētu uzlabot tautas genofondu;

2) nodokli noteikt 10% apmērā katrai bezbērnu personai no 25 gadu vecuma līdz aiziešanai pensijā neatkarīgi no dzimuma un ģimenes stāvokļa.

Vēlams šo nodokli pielīdzināt sociālajam nodoklim, to attiecīgi palielinot. Tas palielinātu izdevumus arī bezbērnu personas darba devējam, tā mazinot ģimenes cilvēku — sevišķi sieviešu māšu — diskrimināciju darba tirgū.

Likumā varētu paredzēt, ka nodokļu summa nedrīkst būt mazāka par 120 latiem gadā, ka viena bērna gadījumā laulātie var izvēlēties, kurš no viņiem vēlas atbrīvojumu no nodokļa.

Populārāks par bezbērnu nodokli būtu bērnu vecāku daļējs vai pilns atbrīvojums no fiziskās personas ienākuma nodokļa. Tas atbalstītu godīgos ieņēmumu uzrādītājus un veiksmīgākos darbiniekus. Diemžēl tas radītu valsts budžetam tikai zaudējumus. Tāpat labumu negūtu nestrādājošās sievietes, kas atrodas pēcdzemdību atvaļinājumā.

Dzimstību atbalstošo likumu un veidu var būt ļoti daudz. Vajadzētu mainīt likuma normu, kas paredz bērnu kopšanas pabalstu tikai nestrādājošām mātēm, lai mazinātu sieviešu diskrimināciju karjeras veidošanā.

Sakārtojamas arī likuma normas par alimentiem, uzņemoties valstij lielāku atbildību alimentu piedziņā līdz pat piespiedu darbu noteikšanai. Darba šajā likumdošanas jomā ir ļoti daudz. Par pareizu problēmas atrisinājumu likumdevēji un valsts vadība saņems nākamo paaudžu dedzīgu pateicību.