Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 25. maijā

Interviju Latvijas radio 25.maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08 vada žurnālists Aidis Tomsons

Š ī nedēļa ir tāda samērā saspringta, ja mēs raugāmies no ārpolitikas viedokļa, kas mums tikai nav bijis šajā nedēļā! Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnsapulce, biznesmeņi, arī daži premjeri — Luksemburgas premjers, tagad Islandes premjers...

A.Bērziņš: — Mongolijas premjers.

— Tas gan laikam pirmo reizi?

A.Bērziņš: — Jā!

— Pirmo reizi. Jebkurā gadījumā — cik tas nozīmīgi un kā tas izskatās šobrīd, vai mēs esam atplaukuši ārpolitiski?

A.Bērziņš: — Faktiski mēs tik tiešām esam nedaudz ārpolitiski savas akcijas cēluši, kaut vai ar šo Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, jo tiešām bija atbraukuši ļoti daudzi augsta līmeņa politiķi un, protams, ar viņiem visiem kaut vai protokola pēc ir jātiekas. Bet ir arī, protams, divas ļoti nopietnas vizītes, tā ir Luksemburgas premjera vizīte un tagad Islandes premjera vizīte. Tātad tas, protams, prasa pietiekami daudz laika, bet es domāju, ka attiecības ir ļoti labas. Piemēram, ja runājam par Islandi, Islande ir NATO dalībvalsts, kurai pašai nav sava karaspēka.

— Kā tas viņiem ir izdevies?

A.Bērziņš: — Viņiem ir viena kara bāze, kas faktiski nodrošina visas kopējās drošības sistēmas ietvaros viņu drošību, un viņiem nav sava karaspēka. Tajā pašā laikā tā nav arī Eiropas Savienības locekle. Viņi saka: bet mēs esam kopējā Eiropas Savienības tirgū. Tātad tāda interesanta valsts, un tā bija valsts, kas pati pirmā atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību 1991.gadā, tad, kad visi pārējie vēl baidījās to darīt. Viņi ir ļoti sirsnīgi, un mums tā saruna ar premjeru ir tāda ļoti silta un saprotoša. Viņi ir maza tauta, viņi ļoti labi apzinās, ko nozīmē būt mazai tautai starp lielām tautām.

— Es saprotu arī — šodien viesi vēl... iepazīstināsit ar Rīgu?

A.Bērziņš: — Jā, nu, tā vienkārši tāda protokola lieta, bet mēs apmēram vienu stundu pastaigāsim pa Vecrīgu, lai viņš redz pilsētu, jo kaut ko redzēt var tikai tad, kad tu tā pats paej kājām, nevis brauc mašīnā ar karodziņu. Tad rīt mums ir paredzēta tikšanās Olainē, tehnoloģiskā centra atklāšanā. Gribu teikt, ka Islandes bizness diezgan nopietni ir ienācis Latvijā, un tas, ko viņi saka, tas ir labi. Viņi saka, ka mums ir vienkārša un caurspīdīga nodokļu politika, ka šī nodokļu politika viņus apmierina, jo tā ir labāka nekā viņu pašu valstī, un viņus apmierina arī attieksme, kāda pret viņiem ir šeit. Tātad ļoti pozitīva zīme.

— Tajā pašā laikā, nu, ja mēs tā raugāmies vēl nedaudz no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas viedokļa, — es arī vakar biju devies uz Lemberga preses konferenci, kur viņš minēja skaitļus, kur Eiropa it kā negatīvi vērtē Latviju, tur no korupcijas viedokļa, no efektivitātes viedokļa utt.

A.Bērziņš: — Jā, tāda problēma pastāv, un šeit, faktiski runājot par korupciju, ERAB domā, ka mums nav pietiekami caurspīdīga un labi organizēta valsts administrācija. Viņi domā tā, ka katra vieta, kur, teiksim, ir grūti pieņemams lēmums vai nav skaidri saprotams, pie kā konkrēti ir jāiet un kas konkrēti ir jāizdara, lai tu saņemtu to vai citu atļauju, ka tā ir tāda vieta, kur rodas korupcija.

A.Bērziņš: — Un faktiski tieši tāpat jau es arī domāju. Jāsaka godīgi, ka tagad es trīs gadus neesmu bijis valdībā. Jāsaka — atnākot un paskatoties uz tiem uzstādījumiem, kādus, piemēram, ir devušas starptautiskās institūcijas par to, kāda ir kapacitāte šodien mūsu valsts administrācijai, mēs esam apmēram turpat, kur bijām pirms trim gadiem, nekas būtisks nav noticis. Ir, protams, noticis tas, ka cilvēki ir mācījušies, ir auguši, bet no pašas administrācijas kā sistēmas sakārtošanas viedokļa, nekas principā nav mainījies.

— Bēdīgi. Vai mainīsies?

A.Bērziņš: — Jāmainās! Jāmainās! Ir starptautiskas rekomendācijas, kuras jau iepriekšējā valdība īsi pirms savas darbības beigām ir uzklausījusi. Tur ir ļoti daudz racionālu domu iekšā. Vienkārši jāsāk tagad gatavot plānu, ļoti konkrēti jānosaka atbildīgie, termiņi, un jāsāk tas darīt. Bez tā jau mēs vispār nevaram sapņot, ka tiksim tuvu Eiropas Savienībai.

— Jūs pirmdien un otrdien būsiet Briselē. Ko jūs tur gribat...?

A.Bērziņš: — Jā, tā ir mana pirmā vizīte uz citu valsti. Man ir pirmdien tikšanās ar Eiropas Savienības komisāru Ginteru Ferhoigenu, kurš ir atbildīgais par Eiropas Savienības paplašināšanos. Jānodibina personīgi kontakti, jāizrunājas par to, kā Latvija, mēs, virzāmies šajā procesā, un jāpalūdz, protams, arī atbalsts šajā procesā turpmāk. Jo mēs šobrīd esam gatavi darīt vairāk un runāt par vairākām tēmām, nekā pašlaik Eiropas Savienība, tā birokrātija, mums ver vaļā. Tagad desmit tēmas mēs slēdzam; es būtu gatavs runāt par nākamajām 12 vai pat 14 tēmām. Tajā pašā laikā mums saka: nu, varbūt mēs sešas atvērsim sarunām, teiksim, Francijas prezidentūras laikā. Uzdevums ir panākt iespējami ātrāk, lai mēs faktiski vienlaikus ar Igauniju un tām pirmās grupas jeb otrās grupas valstīm, kas tika pirms mums uzaicinātas, nonāktu līdz finiša taisnei, lai varētu sākt runāt par iestāšanos.

— Ziedoņa kungs jautā: Latvijai nepietiek līdzekļu savu ieslodzīto uzturēšanai, kāpēc mēs prasām Indijā ieslodzīto lidotāju izdošanu?

A.Bērziņš : — Viņi ir mūsu zemes iedzīvotāji, kuri ir noziegušies, un tā ir vispārēja starptautiska prakse, ka parasti tā valsts, kuras iedzīvotāji ir cilvēki, kas izdarījuši kādus pārkāpumus vai krimināli sodāmas lietas un ir ielikti cietumā, pieprasa šādu personu izdošanu.

— Jautājums: ebreji ir atraduši, ka Šveices bankās ir noguldīta nauda arī no Latvijas, nu, pirms kara. Vai publicēs šos noguldītāju uzvārdus? Jautātājs esot dzirdējis, ka tur pat esot tāds uzvārds kā Kārlis Ulmanis.

A.Bērziņš : — Man liekas, ka šie uzvārdi bija vienreiz... Ja es pareizi atceros, tie pat bija "Dienā" publicēti. Katrā gadījumā skaidrs ir viens, ka tur nav nekā slēpjama, un katrs cilvēks, kuram tur ir bijis kāds noguldījums... ja viņš var pierādīt, ka viņš ir kāda cita radinieks, tad viņš var, protams, pretendēt uz šiem noguldījumiem.

— Otrdienas "Lauku Avīzē" Krustiņa raksts esot bijis par 17.jūniju, es gan neesmu lasījis, un prasa jūsu komentāru jeb jūsu attieksmi attiecībā uz 17.jūniju. Droši vien ir runa par okupācijas dienu.

A.Bērziņš: — Nu nevar noliegt, no vēstures nekur nevar aizbēgt. 17.jūnijs bija okupācijas diena. Bet es gribētu teikt, ka diez vai mums vajadzētu koncentrēties uz vienu okupācijas dienu. Mums ir bijušas ļoti daudzas okupācijas dienas. Kāpēc mēs nesvinam to okupācijas dienu, kad, piemēram, Pēteris I ar savu karaspēku ienāca, vai tad, kad Zviedrijas karaspēks ienāca Latvijā? Vai tad, kad vācieši varbūt ienāca un padzina baltu tautas varbūt vairāk atpakaļ uz meža pusi? Es domāju, ka diez vai tā ir tā prātīgākā lieta — saraibināt pilnu kalendāru ar dažādām šīm te dienām. Man, piemēram, nav nekādas vēlēšanās, lai man kāds atgādina katru gadu kādā konkrētā dienā, ka es esmu bijis okupēts. Tas cilvēka vērtības apziņu nebūt neceļ, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka zināma daļa Latvijas iedzīvotāju domā tāpat. Un tajā pašā laikā, ja parlaments tā ir lēmis, nu, tad tā arī darīsim.

— Runājot par kompensācijas sertifikātiem. Ja runājam par represētajiem, tad jautājums — kad varētu šī nauda tikt izmaksāta?

A.Bērziņš: — Ļoti skaidras un konkrētas atbildes par to, kādā veidā tas tiks izmaksāts, pilnīgi pēc uzvārdiem, sniegs Ekonomikas ministrija. Tātad es neesmu gatavs runāt par konkrētiem datumiem. Ir jāgriežas Ekonomikas ministrijā, vai nu pie paša Kalvīša kunga vai pie valsts sekretāres, vai jāraksta Bernāna kungam, kurš atbild par visu sertifikātu programmu. Tur jūs saņemsit pilnīgu atbildi.

— Ja mēs runājam ne tikai par represētajiem, bet par pārējiem — vai viņiem ir cerības saņemt naudu par kompensācijas sertifikātiem?

A.Bērziņš: — Cerības ir.

— Ir?

A.Bērziņš: — Jā, jā!

— Tas arī ir labi. Ja runājam vispār par pašreizējo situāciju sertifikātu tirgū, kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju? Paliks pāri sertifikāti?

A.Bērziņš: — Zināt, runājot ar speciālistiem, ir jau konstatēts, kāpēc tas tā notiks. Nu, pirmkārt, tāpēc, ka savā laikā, novērtējot sertifikātu apjomu, tika novērtēts pilnīgi viss īpašums, kas bija, — neatkarīgi no tā, vai tas tiek privatizēts vai netiek privatizēts, un pašlaik tiešām izskatās, ka viena neliela daļa sertifikātu varētu palikt pāri. Un tajā pašā laikā es gribētu aicināt visus iedzīvotājus aktīvi iesaistīties privatizācijas procesā, kas vēl norit. Pirmkārt jau — privatizēt savus dzīvokļus, lai šie sertifikāti tiešām nepazūd. Es domāju, ja katrs pie tā piedomātu un nopietni piestrādātu, tad, nu, mēs varam panākt situāciju, ka tas apjoms, kas paliks pāri, būs salīdzinoši neliels un nesāpīgs.

— Runājot par represētajiem. Te viens jautātājs interesējas: Liepājā tomēr nav bezmaksas medikamentu, jo ārsti nedrīkst izrakstīt vairāk nekā 18 santīmu vērtībā. Es zinu, ka tāda situācija ir ne tikai Liepājā. Spriežot, ka mūsu klausītājiem patiešām pietrūkst naudas, šiem cilvēkiem zāļu kompensācijai...

A.Bērziņš: — Nu, es gribētu teikt, ka ne tikai represētajiem. Vispār, teiksim, visiem pensijā esošiem cilvēkiem, kuriem nav kādu citu ienākuma avotu vai bērnu, kas viņus pabalstītu, ir salīdzinoši grūti ar zālēm. Šim nolūkam ir domātas sociālās palīdzības iestādes, kas ir pašvaldību pārziņā. Rīgai, piemēram, tie bija 9,4 miljoni latu, kas katru gadu kā budžets tika atdots tieši palīdzībai šiem cilvēkiem. Ir dažādas programmas. Ir dzīvokļu palīdzība, ir zāļu palīdzība, ir transporta palīdzība — ja tas ir, teiksim, invalīds, kuram kaut kur ir jāizbrauc speciāli. Tātad daudzas programmas. Ir jāvēršas sociālās palīdzības dienestā un jāmēģina rast šī palīdzība.

— Tajā pašā laikā, gan invalīdiem, gan represētajiem, ir paredzēts šis kompensācijas mehānisms, kurš vienkārši šobrīd buksē tieši tāpēc, ka trūkst naudas.

A.Bērziņš: — Nu, naudas, budžetā trūkst pilnīgi visās vietās. Man nupat bija tikšanās ar Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjiem, un viņi mums lūdza, lai mēs sagatavojam plānu rīcībai, ja gadījumā budžets nepildīsies, ko mēs darīsim. Un tas plāns būtībā ir tāds, ka tādā gadījumā mums ir jāsamazina budžeta deficīts vēl par pusprocentu; un pusprocents ir aptuveni 40miljoni latu. Tas nozīmē, ka mēs runājam nevis par papildu pieaugumu, bet, ka mums būs jāsamazina savi izdevumi. Tātad to nekādā gadījumā nevarēs darīt uz veco cilvēku rēķina jeb uz šo te dažādu sociālo programmu rēķina. Ja tas būs jādara, tad tas būs jādara uz citu, teiksim, birokrātu samazināšanas vai kādu citu izdevumu samazināšanas rēķina. Bet cerēt, ka pati no sevis parādīsies kaut kāda nauda, nevar.

— Ja patiešām tā situācija ir tāda šobrīd, mēs nedaudz arī skaram Pasaules bankas intereses par pensijām, vairāki cilvēki ir jautājuši par to, ko darīt cilvēkiem, kas ir pirmspensijas vecumā un nevar atrast darbu. Vai valsts meklē vai iedomājas, kādā veidā varētu palīdzēt šajā lietā?

A.Bērziņš: — Nu, es gribu teikt, pirmkārt, jau aktīvi ir jāiet un šis darbs jāmeklē. Nu, teiksim, Rīgā ir 1700 brīvas darbavietas Nodarbinātības valsts dienestā katru dienu atvērtas. Cita lieta — vai cilvēks vēlas tos piedāvātos darbus, vai nevēlas. Otra lieta, protams, ir tā, ka ir dažādas šīs speciālās programmas — ir sabiedriskie darbi, ir pagaidu sabiedriskie darbi, ir pārkvalifikācijas programmas. Es domāju, ka neatkarīgi no tā, kādā vecumā cilvēks ir, viņam vienkārši ir jāiet, nevis jānokar deguns, bet jāiet un aktīvi jāmēģina kaut ko darīt.

— Ja mēs runājam par Rīgas situāciju, tā patiešām ir stipri atšķirīgāka nekā lauku rajonos — kaut kur Koknesē vai Līvānos. Ko darīt cilvēkiem tieši šajos rajonos, jo viņi līdz pensijas vecumam nekad nevar novilkt?

A.Bērziņš: — Ir jāskatās, jāvienojas. Kopīgi. Ja tas ir masīvs apjoms, tad kopīgi ar pašvaldību ir jāveic speciālas programmas, pašvaldībai kopā ar Nodarbinātības valsts dienestu. Nu nav kaut kāda universāla veida. Katrs konkrēts gadījums ir īpašs, katrs cilvēks ir citāds.

— Ja jūs paaugstināsit pensijas vecumu — droši vien tas ir jādara — tad jautājums: vai jūs mēģināsit kaut kādā veidā šo sociālo aizsargātības sistēmu jeb shēmu uzlabot tieši pirmspensijas vecuma cilvēkiem?

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka tās vēl būs ļoti lielas un garas sarunas, pirms mēs atgriezīsimies pie šīs tēmas, kas mums ir ierakstīta valdības deklarācijā. Un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka tādējādi mums būs jārada kaut kāds īpašs kompensācijas mehānisms. Visticamāk, ka tā varētu būt kaut kāda līdzekļu dotācija, palielinājums Nodarbinātības valsts dienestam pagaidu sabiedrisko darbu jeb pārkvalifikācijas pasākumu veikšanai. Bet tajā pašā laikā jāsaprot arī tas, ka darba vietu pie mājas durvīm neviens tev klāt neatvedīs. Cilvēkam jākļūst aktīvākam un pašam jādomā, kā es protu sevi piedāvāt, vai es varu sevi piedāvāt; vai tam, pie kura es eju pieteikties darbā, kāpēc viņam būtu mani jāņem? Man jāprot pasniegt, ka man ir tieši tās labākās zināšanas, tās labākās prasmes, ka es varu to, to, to un to.

— Škutānes kundze saka, ka, viņasprāt, varbūt vajadzētu palielināt arī šo te strādājošo pensiju izmaksu līdz 80 latiem, un tad to algu var saņemt, cik grib. Nevis 60, bet 80 lati.

A.Bērziņš: — Nē, nu, būs šeit vesela virkne diskusiju. Es saprotu, ka mēs vēl valdībā pie šī jautājuma neesam ķērušies. Pašlaik labklājības ministrs gatavo šos priekšlikumus, un mēs par tiem runāsim valdībā. Un es pieņemu, ka būs arī ļoti plašas diskusijas Saeimā. Varētu būt arī šāda veida risinājums. Tātad es nesaku pagaidām neko. Skaidra ir tā virzība uz to, lai pensionārs tomēr varētu saņemt pilnu darba samaksu un pilnu pensiju, un tādējādi iemaksāt vairāk līdzekļu sociālās apdrošināšanas budžetā, un mums savukārt būtu nauda, ko indeksēt pensijas pārējiem.

— Runājot par izdevumiem — cilvēkam gan laikam pietiek nopirkt žurnālu "Privātā Dzīve", viņš lasa un skatās attēlotos banketus, viesības un galdus, viņš interesējas, par kādu naudu tad tas viss tiek...?

A.Bērziņš: — Nu, tad ir jārunā, par kuru konkrētu...

— Par kādām valsts pieņemšanām — es pieļauju arī...

A.Bērziņš: — Ja tās ir valsts pieņemšanas, tas ir pie Valsts prezidentes, tad to arī rīko Valsts prezidenta kanceleja. Es gribētu teikt, ka tur nu nav nekā, absolūti nekādu pārmērību. Tur parasti viss aprobežojas ar vienu glāzi šampanieša un vienu mazu maizīti, ko tev oficiants atnes. Tajā pašā laikā, ja kādas privātpersonas vai kādi uzņēmumi rīko savas jubilejas, viņi to dara par saviem līdzekļiem. Protams, iepriekš nomaksājot nodokļus.

— Kāds klausītājs interesējas, kur ir palikusi trīs miljonu lieta. Viņš saka: ir klusums šobrīd, Panteļējevs esot solījis apēst žaketi, ja neatrod. Neēdot.

A.Bērziņš: — Es zinu, ka tā ir prokuratūrā. Tātad prokuratūra pie šīs lietas strādā. Tā ir ļoti komplicēta lieta. Es domāju, ka jaunais prokurors tagad pārskatīs visas šīs lietas, un es domāju, ka šī lieta gūs straujāku virzību.

— Un kas notiks ar pedofilijas lietu? Kāpēc tā ir apstājusies?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Neesmu šajā jautājumā iedziļinājies.

— Ženijas kundze jautā: vai nevarētu atvērt vismaz vienu veikalu, kur tirgo tikai Latvijas preces, tādā veidā popularizējot latviešu preces?

A.Bērziņš: — Domāju, ka Latvijas preces ir jebkurā veikalā, un man liekas, ka Latvijas preces vislabāk var popularizēt, noliekot tās blakām kādām ārzemju precēm. Tagad gan no iepakojuma viedokļa, gan, pēc manām domām, pēc garšas, tās mums ir daudz, daudz labākas. Es, piemēram, neņemu nemaz nekādas ārzemju preces, ēdu to pašu Latvijas sieru; man garšo Latvijas piens, Latvijas sviests ir nesalīdzināmi garšīgāks par importa margarīnu.

— Viens juridiskās personas pārstāvis interesējas: vai juridiskās personas var pieteikties pie jums audiencē?

A.Bērziņš: — Ir iespējams pieteikt audienci. Man ir biroja vadītājs, kurš ļoti precīzi skatās, vai šī audience tik tiešām ir nepieciešama. Iespējams, ka ir tāda lieta, ka to var atrisināt kāds cits cilvēks, ka tur nemaz nav nepieciešams īpaši tikties. Es pilnīgi godīgi varu pateikt: laika vispār vairs nav!

— Varbūt tad ļoti precīzi: viņš saka — ja nē, tad kas var izskatīt reģionālās attīstības projektu?

A.Bērziņš: — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, tāda mums ir, ministrs Makarovs. Vajadzētu papriekšu griezties pie viņa ar visiem šiem projektiem, un tad, ja Makarovs saka: ļoti labs projekts, vai arī nekam neder, tad iespējams būtu vērts griezties pie mums. Bet es esmu pārliecināts, ka viņš tā neteiks.

— Šķēle savulaik esot iesācis darbu ar algu norēķina kartēm. Klausītājprāt, tas ir bijis, uzspiežot strādājošajiem maksāt par kartes apkalpošanu. Kā jūs to vērtējat?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka kopumā tā ir ļoti pozitīva lieta. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka, ja tev ir algas norēķina karte un ja tev ir alga, tad faktiski lielākā daļā iestāžu, ja tas ir pastāvīgs darbs, tad iestādes grāmatvedība tev atver tā saukto kredītu par kaut kādu apjomu — par trešdaļu, 20procentiem. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja tev ievajagas naudu mēneša beigās, bet tev šīs naudas nav, tev ir iespēja uz nākošās algas rēķina pašam pārkreditēties, neaizņemoties ne no viena cita. Otra lieta, kas man liekas īpaši svarīga, ir tāda: ja tev ir parastais algas saraksts, tad citiem, tad ir tā, ka tu nāc, paraksties savā ailītē, kur tev tā alga ir, bet skaties, protams, cik saņem kāds cits. Man liekas, no tāda vispārējā viedokļa ir labāk, ja katram cilvēkam ir sava veida motivācija, un viņam ir jādomā vairāk par sevi, par to, kā sevi apliecināt, nevis skatīties, kas notiek pie cita. Es domāju, tīri psiholoģiski tas ir stipri labāk. Otrkārt, tas ir labāk — nav vajadzīgs kasieris, nav jāved skaidra nauda ar mašīnām uz darbavietām, nenotiek laupīšanas. Ir ļoti daudzas dažādas priekšrocības. Un, ja tu gadījumā netērē savu naudu, tad nauda atrodas visu laiku apgrozībā, tev nāk procenti. Ja es, piemēram, izņemu visu naudu, ielieku kabatā, tad tā nauda nav apgrozībā, tā nestrādā, un tā ir ietekme uz valsts ekonomiku kopumā.

— Valija Būtiņa interesējas par parakstu vākšanu "Latvenergo" privatizācijai. Viņa saka: vai tad nav jāgaida parakstu vākšanas rezultāti? Mums šobrīd, pirms te ir runa par kaut kādu apvienošanos, tur Latvija un Igaunija...

A.Bērziņš: — Jā, es gribētu teikt, ka līdz ar šo lēmumu savā veidā, protams, referendumam ir zudusi tāda, nu, īsta jēga. Faktiski, ja mēs runājam par vienotu Baltijas ekonomisko telpu, tad tā vairs nav tik tieša privatizācija. Iespējams, ka privatizācija varētu būt, bet tā nav vairs tik tieša privatizācija. Mēs, runājot par šādu kopēju lielu projektu, būsim, no tāda tīri tehnoloģijas viedokļa, būsim spiesti paņemt daļu īpašuma Igaunijas — ja gadījumā mēs līdz tam nonākam — Igaunijas uzņēmumā. Un savukārt deleģēt daļu īpašuma igauņiem, nu, vienādas īpašuma daļas, un tad kopīgi lemt par šo jautājumu. Bet no šāda viedokļa es, godīgi sakot, nesaredzu, ka būtu kāda nepieciešamība pēc referenduma, un es personīgi neparakstīšos.

— Tajā pašā laikā, ja notiek patiešām tuvināšanās līdz pat apvienošanai, jautājums par restrukturizāciju, tas paliek...

A.Bērziņš: — Tas paliek vienalga.

— Paliek?

A.Bērziņš: — Protams, protams. Jārestrukturizē ir šā vai tā. Piemēram, igauņi savu uzņēmumu jau ir restrukturizējuši. Lietuvieši jau arī daļēji, viņi pat ir aizgājuši nedaudz tālāk par mums. Man bija tikšanās ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, tieši Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sakarā. Lietuviešu kolēģis teica: mēs arī labprāt gribētu... Mums ir dažas citas problēmas, kas saistītas ar Ignalinas spēkstacijas apstādināšanu, jo tā neatbilst Eiropas standartiem no drošības viedokļa. Bet mēs labprāt gribētu nākt arī šajā procesā iekšā. Un mēs viņiem teicām: durvis ir vaļā. Mēs neesam ne par ko runājuši, mēs vienkārši esam parakstījuši tikai nodomu protokolu par to, ka mēs varētu sākt domāt, kā izdarīt tā, lai šis uzņēmums būtu lielāks, stiprāks, konkurētspējīgāks un cena, par kuru pārdod enerģiju, būtu ilgtermiņā stabilāka un iedzīvotājiem pieejamāka.

— Nu ko, paldies Ministru prezidentam! Es atgādinu — jūs varat joprojām izmantot mūsu premjera pasta kastīti internetā, tā ir tāda pati, kā bija savulaik Šķēlem, premjeru kabineti tomēr nemainās: mpr@mk.gov.lv . Protams, varat sūtīt vēstules uz Latvijas radio! Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!