Mans liktenis ir cieši saistīts ar Latviju

Pērnā gada nogalē ar Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu iznāca grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" pirmā daļa. Patlaban rit darbs pie šā izdevuma otrās daļas, tai rudens pusē vajadzētu nonākt lasītāju rokās. Iepazīstinām ar nodaļu no topošā jaundarba.

Ojārs Kalniņš, diplomāts, Latvijas institūta direktors:

Ieejot XXI gadsimtā, Latvijai un Baltijas valstīm ir viena liela priekšrocība. Mēs atrodamies Ziemeļeiropā — dinamiskā, perspektīvā pasaules daļā. Vairāki pētnieki paredz, ka valstu sadarbība ieņems arvien svarīgāku lomu globalizācijas procesos. No vienas puses, valstis zaudē savu suverenitāti, jo tās arvien vairāk apvienojas tādās struktūrās kā Eiropas Savienība, tās apvieno arī Pasaules tirdzniecības organizācija vai Pasaules banka. No otras puses, reģionālie grupējumi kļūs arvien svarīgāki, jo ir kopīgas intereses un vērtības. Ja Latvija ieņems apzinātu, aktīvu un mērķtiecīgu lomu Baltijas jūras reģiona attīstībā, tad integrācija Eiropā būs daudz vieglāka.

— Kas, ieejot jaunajā gadsimtā, jūsu izjūtās un intuīcijā dominē — cerības vai bažas: par pasauli, par latviešiem, par saviem tuviniekiem un sevi?

— Manā dzīvē vienmēr ir dominējušas cerības. Bažīties ir normāli, un no tā mēs nekad neizbēgsim. Tādēļ ir nepieciešamas cerības. Lai dzīvotu, lai celtos no rīta un sāktu dienu, mums ir jābūt cerībām, ka kaut ko labu panāksim, iegūsim vai piedzīvosim. Pat domājot par iespējamām problēmām un nelaimēm, ir jācer, ka pietiks spēka, saprāta un izturības, lai tās pārvarētu. Mana dzīves pieredze ir pierādījusi, ka cerība, kas balstās uz ticību, drosmi un neatlaidību, var pārvarēt jebkuru problēmu.

Par pasauli kā tādu man nekad nav bijis bažu, jo uzskatu, ka viss, kas pasaulē notiek, ir tieši tā, kā tam ir jābūt. Es pieņemu visu – dzīvi, nāvi, prieku, bēdas — kā eksistences neatņemamas sastāvdaļas. Par latviešiem esmu pārliecināts — un te es pilnīgi paļaujos uz intuīciju —, ka mūsu vislabākās dienas vēl priekšā. Manuprāt, ja latviešiem būtu lemts pazust no šīs pasaules, tas jau būtu noticis. Tas, ka mēs pēdējos tūkstoš gados esam tik daudz pārdzīvojuši un tomēr vēl pastāvam, dod cerības, ka mums šajā pasaulē vēl ir kas jāpaveic. Attiecībā uz tuviniekiem un sevi es dzīvoju ar cerību, ka mums vienmēr būs spēks un izturība, lai pārvarētu jebkuras grūtības.

— Kā jūsu dzīvē bijis vairāk — rāmu un līdzsvarotu notikumu vai spraigu sižetu?

— Mana bērnība bija diezgan mierīga un normāla līdz tai dienai 1968. gadā, kad man bija astoņpadsmit gadu un tēvs pēkšņi nomira ar sirdstrieku. No tā brīža mana pasaule apgriezās otrādi. Likās, ka vienā dienā no bērna kļuvu par pieaugušu cilvēku. Bija jāpārtrauc studijas universitātē un jāsāk strādāt, jo es biju vienīgais dēls, māte bija slima. Strādāju melno darbu uz būvēm, lai uzturētu māti un nopelnītu naudu skolai. Sākumā biju nelaimīgs, jo dzīve bija grūta, un es zināju, ka vairs nevarēšu paļauties uz citiem. Bet ar laiku sāku saprast, ka šis dzīves izaicinājums — stāvēt uz savām kājām, pašam pelnīt naudu un uzņemties atbildību par sevi un māti — stiprināja mani kā cilvēku. Tas, ka es pats samaksāju par skolu un ieguvu stipendijas par labām atzīmēm, deva lielu gandarījumu un pašapliecinājumu.

Amerikas Latviešu apvienības birojā Rokvilē, Merilendā, 1986.gadā

1997.gada 8.augustā Vašingtonā kā ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ASV

1999.gada 5.martā Baltajā namā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Bilu Klintonu

Turpinājums no 1.lpp.

Tajā laikā es sāku lasīt vācu filozofa Frīdriha Nīčes darbus un turklāt atradu atziņu, kas man ir palīdzējusi visu mūžu: "Tas, kas mani nesalauž, dara mani stiprāku." Sapratu, ka dzīvē vislielākie prieki, panākumi un sasniegumi ir sasniedzami tikai ar lielu cīņu. Jo smagāk strādāju, jo lielāki bija panākumi. Jo grūtāki bija laiki, jo lielāks prieks tad, kad tie bija pārvarēti.

Kaut gan es pats centos būt mierīgs un līdzsvarots, mierīga dzīve mani vairs neapmierināja. Es gribēju pārbaudīt savas spējas un meklēju jaunus pārbaudījumus un piedzīvojumus.

Nākamais satricinājums manā dzīvē bija 1978. gadā, kad pirmo reizi apciemoju okupēto Latviju. Es to smagi pārdzīvoju. Tā bija zināma epifānija manā dzīvē, jo šķiet, ka no tā brīža mans liktenis ir bijis saistīts ar Latviju, un mans dzīves uzdevums bija strādāt, lai apkarotu to ļaunumu, ko te izjutu un redzēju.

Tā kā pēc profesijas biju publicists, centos palīdzēt ar savām angļu valodas komunikācijas spējām. Sāku nodarboties ar politiku, rakstīju vēstules ASV laikrakstiem, iesaistījos latviešu organizācijās ASV un organizēju politiskas demonstrācijas. 1981.gadā mācītājs Vilis Vārsbergs mani uzaicināja palīdzēt "Čikāgas Ziņu" angļu valodas biļetena "Chicago Latvian Newsletter" sagatavošanā, ar laiku kļuvu par tā galveno redaktoru.

1985. gadā atstāju labi apmaksātu darbu amerikāņu reklāmas aģentūrā Čikāgā, lai strādātu par uz pusi mazāku algu Amerikas Latviešu apvienībā (ALA) Vašingtonā, biju ārējās informācijas biroja lietvedis. Daudzināju Latviju, aizstāvēju Latvijas tiesības un runāju par neatkarības atgūšanu. Bieži apmeklēju ASV Kongresu un valdību, lai veidotu kontaktus ar ierēdņiem, padomniekiem, ekspertiem un žurnālistiem — ar jebkuru cilvēku, kas nodarbojas ar ārpolitiku. Daži amerikāņi uzskatīja manu cīņu pret padomju varu Latvijā par Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām — naivs ideālists bezcerīgi cīnās pret milžiem. Dīvainā kārtā citu cilvēku šaubas un skepse mani bieži iedvesmo un mobilizē — gribu pierādīt, ka varu, it īpaši tam, kas man netic. Un, ja nevaru, tad zinu, ka vismaz esmu mēģinājis.

Darbība Vašingtonā no 1985. līdz 1990. gadam bija saspringta, azartiska, bieži nedroša, bet vienmēr interesanta. Pateicoties tā laika Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdētājam Aristidam Lambergam, man kā ALA politiskajam darbiniekam bija iespēja īstenot vairākus projektus. 1986. gadā noorganizēju un piedalījos latviešu septiņnieka delegācijā Jūrmalā "Čatokvas" konferencē. Pēc tam kārtoju "Helsinki 86", Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības pārstāvju vizītes Vašingtonā. Gājām uz ASV Kongresu, Valsts departamentu un tikāmies ar žurnālistiem. "Glasnost" atvēra durvis uz Latviju, es regulāri braucu uz Rīgu, vedu ALA, Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) un ASV valdības ziedoto tehniku — datorus, printerus, magnetofonus, kaut zināju, ka čekisti Rīgā man neatlaidīgi sekoja. Man bija maz naudas, alga bija maza, nonācu pat parādos, lai tikai varētu turpināt šo darbu Latvijas labā. Nezināju, kā tas viss beigsies.

1990. gada janvārī atkal riskēju. Pēc 4. maija es kā ALA pārstāvis aizbraucu uz Rīgu, tikos ar jauno Ministru prezidentu Ivaru Godmani un ārlietu ministru Jāni Jurkānu, un mēs vienojāmies, ka viņiem būtu steidzīgi jābrauc uz Vašingtonu. Vizīte bija vienreizēji sekmīga un beidzās ar to, ka mēs visi trīs Baltajā namā tikāmies ar prezidentu Džordžu Bušu. Vizītes noslēgumā I.Godmanis un J.Jurkāns tikās ar sūtni Anatolu Dinbergu un ieteica viņam pieņemt mani darbā kā sūtniecības preses pārstāvi. Bija nojauta, ka nākamajā gadā Latvijas politiskais stāvoklis varētu strauji mainīties. Līdz tam sūtniecībai bija ierobežota simboliska un juridiska loma, būtībā Latvijas valdības intereses pārstāvēja ALA. Taču pēc I.Godmaņa un J.Jurkāna vizītes tika uzskatīts, ka sūtniecībai vajadzētu kļūt aktīvākai un ieņemt redzamāku vietu Vašingtonas politiskajās aprindās. Tomēr bija viena problēma. Latvija vēl bija pakļauta Padomju savienībai un sūtniecības diplomāti — Anatols Dinbergs, Valdis Kreicbergs un Jānis Lūsis — nevarēja oficiāli pārstāvēt "padomju Latvijas" valdību. Toties es biju ASV pilsonis un neatkarīgs aktīvists, kurš varēja kļūt par tiltu starp sūtniecību, ASV valdību un Latvijas valdību.

Līdz ar to 1991. gada janvārī es sāku strādāt sūtniecībā Vašingtonā. Spilgti atceros, kā savā pirmajā darba dienā, 2. janvārī, saņēmām ziņu, ka OMON kaujinieki ieņēmuši preses namu Rīgā. Tūlīt rakstīju sūtniecības preses ziņojumus un informēju ASV valdību par notikušo. Pēc dažām dienām Dainis Īvāns ieradās Vašingtonā, un es kā sūtniecības "preses šefs" kārtoju viņam tikšanos ar ASV kongresmeņiem un žurnālistiem. De iure sūtniecība vēl nepārstāvēja Latviju, bet de facto tas jau notika. Tajā laikā vēl nebija faksa vai e-pasta, tādēļ uzturēju sakarus starp sūtniecību un Latvijas Ārlietu ministriju, lietojot vecmodīgu teleksu. Ints Upmacis bija mans galvenais "teleksa partneris" Ārlietu ministrijā. Dienu un nakti rakstījām un sniedzām operatīvu informāciju. Barikāžu laikā vairākas negulētas naktis pavadīju sūtniecībā, saņemot ik pa stundai ziņas no Inta, kuras es nekavējoties nodevu ASV valdībai un presei.

1991. gada 2. septembrī ASV prezidents Dž.Bušs atzina Latvijas neatkarību, sūtniecība kļuva par vēstniecību un A.Dinbergs — par Latvijas pirmo vēstnieku. Es nolēmu atteikties no ASV pilsonības, lai varētu kļūt par pilntiesīgu diplomātu un A.Dinberga padomnieku. Tā kā Amerikā nevar atteikties no pilsonības, man bija jābrauc uz ārzemēm, lai to nokārtotu kādā ASV konsulātā. Tas bija interesants pārdzīvojums. No rīta aizlidoju uz Toronto kā ASV pilsonis ar ASV pasi, pēcpusdienā atteicos no pilsonības, atdevu ASV pasi, saņēmu vīzu savā Latvijas pasē un vakarā atgriezos Vašingtonā kā pilntiesīgs Latvijas diplomāts. Man nebija nekādu garantiju par nākotni, zināju tikai to, ka gribu kalpot Latvijai. Zināju — ja viss nojuks, man nebūs ne darba, ne iespēju palikt ASV. Uzticējos liktenim, jo dzīvē reti rodas šāda iespēja, un es nevarēju no tās atteikties.

1993. gadā kļuvu par vēstnieku, un, kaut gan varētu teikt, ka līdz ar to dzīve sāka ieiet mierīgākās, normālākās sliedēs, zināju, ka arī šajā darbā nekādu garantiju nav. Taču biju laimīgs, ka man ir tik vienreizēja iespēja kalpot Latvijai tādā vēsturiskā, liktenīgā laikā.

1999. gada sākumā jutu, ka biju padarījis visu, ko varētu panākt kā vēstnieks Amerikā. Šķita, ka atkal pienācis laiks uzņemties ko jaunu, ko izaicinošu, kas atkal no manis prasītu vairāk. Izlēmu, ka ir pēdējais laiks pārcelties uz Latviju, kuru biju pārstāvējis 20 gadus. Šis pēdējais gads ir bijis visai saspringts un sarežģīts, jo esmu sācis dzīvi Latvijā un ir jāgādā ne tikai par sevi, bet arī par ģimeni.

Esmu dzirdējis, ka vislielākās psiholoģiskās traumas tiek iegūtas ģimenē saistībā ar nāvi, šķiršanos, darba maiņu vai dzīvesvietas maiņu. Pēdējos piecos gados esmu piedzīvojis trīs šādas pārvērtības — izšķīros no pirmās sievas, mainīju profesiju un dzīvesvietu. Nožēloju tikai to, ka, šķiroties no sievas, zaudēju saites ar savu meitu Dagmāru. Citādi nav par ko sūdzēties, jo dzīve nav bijusi garlaicīga. Saprotu, ka lietas notiek tieši tā, kā tām jānotiek.

— Vai diplomātija nav viens no stūrakmeņiem, uz kā balstās valsts? Un vai tai nav jāveic visneiespējamākais – jāizdara visiem pa prātam?

— Visiem pa prātam nekad nevar izdarīt. Diplomāts ir izpildījis savu uzdevumu, ja viņš var uzturēt labas, cilvēciskas, savstarpējas cieņas pilnas attiecības pat ar tādiem sarunu partneriem, ar kuriem viņam ir domstarpības.

Manuprāt, tās iemaņas, kas nepieciešamas veiksmīgam diplomātam, noder visur dzīvē. Diplomātam ir jābūt iecietīgam, līdzsvarotam, mierīgam un komunikablam. Ir jāprot uzklausīt citus un saprast citu viedokli pat tad, ja pats tam nepiekrīti. Ir jānošķir personīgās emocijas no valsts interesēm un vienmēr jāatceras, ka tu nepārstāvi vis sevi, bet gan savu valsti. Diplomāta uzdevums ir aizstāvēt valsts intereses — godīgi, loģiski, mierīgi un argumentēti. Daudz kas ir atkarīgs no attieksmes pret otru cilvēku.

Piemēram, amerikāņiem ir grūti izprast, kāpēc mēs jūtam, ka mūsu latviešu valoda un kultūra ir apdraudēta, jo amerikānim nav priekšstata par šādu problēmu. Pēc viņu domām, amerikāņu valoda un kultūra taču ir visizplatītākā un visietekmīgākā pasaulē – vai nebūtu vieglāk, ja visi Latvijas iedzīvotāji iemācītos angļu valodu? Profesors Jānis Stradiņš ir teicis, ka mazām tautām jāmācās iespējami daudz lielo tautu valodu un ka tieši valodu zināšana ir mazo tautu spēks un konkurētspēja. Esmu izmantojis šo argumentu, lai pierādītu amerikāņiem, ka latviešu un citu valodu zināšanas ir mūsu priekšrocība pasaulē.

Diplomātija ir viens no valsts interešu un valsts tēla veidošanas stūrakmeņiem. Taču diplomāts darbojas nosacītā vidē, galvenokārt saskarsmē ar citiem diplomātiem, valdības pārstāvjiem un žurnālistiem. Ir svarīgi nodrošināt labas attiecības ar šiem sarunas partneriem. Vēl svarīgāk ir izmantot šīs attiecības, lai paplašinātu saites starp valstīm un to iedzīvotājiem, jo valsts attīstība balstās ne tikai uz to, ko diplomāti stāsta cits citam, bet arī kā visi valsts iedzīvotāji — uzņēmēji, mākslinieki, zinātnieki, sportisti u.c. — savstarpēji sadarbojas. Diplomāts atver durvis un sekmē cilvēku un ideju apmaiņu.

— Sirmā Eiropa un labāko gadu ASV — vai tas var būt labs pāris vai tikai neiecietīgi ietekmes sfēras konkurenti?

— ASV un Eiropai vienmēr ir bijušas kopējas vērtības. Jāatceras, ka eiropieši dibināja ASV un daudziem amerikāņu tikumiem, tradīcijām un vērtībām ir eiropeiskas saknes. Amerikā šī eiropeiskā kultūra straujāk attīstījās, jo tā bija atbrīvota no daudzajiem Eiropas tradīciju ierobežojumiem. XIX gadsimtā ASV attālinājās no Eiropas, bet XX gadsimtā Amerika atgriezās Eiropā, lai piedalītos divos pasaules karos un aizstāvētu kopējas rietumu civilizācijas vērtības. Amerikāņa Māršala plāns palīdzēja atjaunot kara izpostīto Eiropas ekonomiku, un ar NATO dibināšanu ASV un Eiropas drošības intereses tika savienotas un institucionalizētas. Tajā pašā laikā daudzi eiropieši emigrē uz ASV, it īpaši no Īrijas un no Austrumeiropas. Šī nepārtrauktā mijiedarbība starp Veco pasauli un Jauno pasauli (abas izaugušas no eiropeiskām saknēm) ir izveidojusi nesaraujamas saites.

Kaut gan mūsdienās ir zināmas kultūru atšķirības, niansētas politiskas domstarpības un konkurence ekonomikā, uz globālā fona (it īpaši drošības jautājumos) amerikāņi un eiropieši ir sabiedrotie. Ar laiku arī ASV un Eiropas konkurence ekonomikā nebūs tik izteikta, jo lielās multinacionālās firmas ir mazinājušas šauro nacionālo interešu ietekmi. Kādu laiku Eiropas Savienības un ASV konkurence ekonomikā vēl būs, bet man šķiet, ka globalizācijas ietvaros arī tas pamazām izlīdzināsies.

— Vai neatkarīga Latvija jums un citiem svešatnes tautiešiem bija pārliecība vai pārsteigums?

— Kā kuram. Kad 1978. gad pirmo reizi apciemoju Latviju, intuitīvi jutu, ka Padomju savienība ilgi nevarēs pastāvēt. Tā bija mākslīga, nedabiska un necilvēciska sistēma, kurai bija lemts agri vai vēlu sabrukt. Nacionālisms vienmēr ir bijis spēcīgāks par jebkuru intelektuālo ideoloģiju, un man bija pārliecība, ka padomju impērijas apspiestajās tautās būs nacionālisma izvirdums. Tikai nevarēja zināt: kad tas notiks un kādā veidā?

Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijas pirmā okupācija notika pirms 800 gadiem, tad, kad mūsu zemē ienāca krustneši. Pētot Latvijas vēsturi, biju pārsteigts, ka latviešu tautai bijusi tik liela izturība, lai saglabātu savu valodu un kultūru visgrūtākajos apstākļos. Secināju, ka mūsu tautai raksturīgs tāds kluss sīkstums, kas spēj pārvarēt visu. Tas, kas neiznīcina, stiprina. Līdz ar to es biju pārliecināts, ja padomju vara nav spējīga iznīcināt latviešus, tad mums ir lemts vēlreiz atmosties, atdzimt un attīstīties. Biju pārsteigts tikai par to, cik ātri un miermīlīgi tas notika.

— Kā jūs redzat Baltijas un Latvijas integrāciju pasaulē nākamajā simtgadē?

— Ar neatkarības atjaunošanu Baltijas valstīs, Eiropas apvienošanos un globalizācijas tendencēm. Domāju, ka mums ir gandrīz neierobežotas iespējas sasniegt visus iecerētos mērķus. Viss ir atkarīgs no mūsu pašu spēkiem. Tāpat kā privātfirma izveido mārketinga plānu, lai atrastu savu vietu tirgū, Latvijai ir nepieciešama tālejoša stratēģija, lai atrastu savu vietu pasaules procesos. Mūsu galvenais resurss ir mūsu tauta. Ja tā ir izglītota, strādāt griboša, elastīga un atvērta jaunām idejām, tad mēs varēsim panākt ļoti daudz.

Ieejot XXI gadsimtā, Latvijai un Baltijas valstīm ir viena liela priekšrocība. Mēs atrodamies Ziemeļeiropā — dinamiskā, perspektīvā pasaules daļā. Vairāki pētnieki paredz, ka valstu sadarbība iegūs arvien svarīgāku nozīmi globalizācijas procesos. No vienas puses, valstis zaudē savu suverenitāti, jo tās arvien vairāk apvienojas tādās struktūrās kā Eiropas Savienība, tās vieno arī Pasaules tirdzniecības organizācija, Pasaules banka. No otras puses, reģionālie grupējumi kļūs arvien svarīgāki, jo ir kopējas intereses un vērtības. Ja Latvija ieņems apzinātu, aktīvu un mērķtiecīgu lomu Baltijas jūras reģiona attīstībā, tad integrēšanās Eiropā būs daudz vieglāka.

Es esmu centies popularizēt "Dzintara vārtu" ( Amber Gateway ) koncepciju kā jaunu, mūsdienīgu apzīmējumu Baltijas jūras reģionam. Daži ir pārpratuši šo ideju, domājot, ka "Dzintara vārti" attiecas tikai uz Latviju. Tā nav. Tā ir latviešu iniciatīva visam reģionam. Ja reģionālā mērogā šī ideja kādu dienu attīstīsies, Latvija no tā tikai iegūs. Mēs esam reģiona centrā, mums ir varenā Rīga, un kā idejas autore Latvija tiks uzskatīta par vadošo spēku reģiona attīstībā.

— Sākam aizmirst savu atkarību no lielās impērijas, no Maskavas, bet aktuāls vēl arvien paliek jautājums par vairāk nekā 30% krieviski runājošo iedzīvotāju iesaistīšanos valsts dzīvē. Latvija gan nav vienīgā valsts pasaulē, kurai jādomā par cittautiešu integrāciju. Kā šo procesu sekmēt?

— Manuprāt, ir jādara viss, lai krieviski runājošie varētu integrēties valsts dzīvē. Ja viņi ir izvēlējušies palikt un dzīvot Latvijā, tad viņu pašu interesēs ir iemācīties latviešu valodu un iepazīt mūsu kultūru, vērtības un nacionālo identitāti. Ja viņi vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, tad integrācija ir vēl svarīgāka, jo pilsonim nav tikai tiesības un privilēģijas, bet arī pienākumi pret valsti. Valsts integrācijas programmas efektivitāte ir atkarīga gan no valdības spējas to operatīvi īstenot, gan no krieviski runājošo iedzīvotāju vēlmes un gribas to pieņemt un izmantot.

Latvijas situācija ir īpaša pat pasaules vēstures mērogā. Latvija bija okupēta valsts, kura okupācijas laikā iemantoja 700 000 nepilsoņu. Kā vēstnieks es vienmēr uzsvēru to, ka šiem cilvēkiem Latvija nekad nav atņēmusi pilsonību. 1991. gada augustā, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību un suverenitāti, šie 700 000 bija Padomju savienības pilsoņi. Ja Padomju savienība būtu pastāvējusi pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, tad šie 700 000 joprojām būtu PSRS pilsoņi. Viņi zaudēja savu pilsonību tad, kad sabruka PSRS. Tā sauktais nulles variants būtu bijis pilnīgi neloģisks un netaisnīgs, jo ar to mēs uzspiestu Latvijas pilsonību cilvēkiem, kas vēl nebija izšķīrušies par savu statusu.

Jebkur pasaulē cilvēks, kuram nav pilsonības vai ir citas valsts pilsonība, kļūst par jaunas valsts pilsoni apzināti. Viņš izšķiras par kaut ko — par to, ka vēlas būt pilsonis, vēlas pieņemt šīs valsts vērtības un mērķus, vēlas vienoties ar citiem tās pilsoņiem, lai aizstāvētu valsts intereses. Parasti tāda izvēle prasa laiku un darbu, lai iemācītos valsts valodu, apgūtu tās vēsturi, kultūru un tradīcijas.

Tā kā pasaulē nav citu valstu, kuras būtu identiskā vēsturiskā situācijā, jāšaubās, vai Latvija var tiešā veidā pārņemt kādas citas valsts pieredzi. Tomēr ASV ir viens aspekts, kurš mums varētu noderēt kā paraugs. Amerikā pastāv dubultā identitāte. Tad, kad ķīnietis pārceļas uz ASV un kļūst par ASV pilsoni, viņš pieņem jauno valstisko identitāti, bet saglabā savu etnisko identitāti. Viņš kļūst par Amerikas ķīnieti ( Chinese–American ). Viņš ir lojāls ASV un uzskata sevi par amerikāni, bet uztur saites ar ķīniešu sabiedrību, baznīcu, biedrībām utt. Amerikā ir daudz tādu grupu — Amerikas latvieši, Amerikas poļi, Amerikas krievi, Amerikas meksikāņi.

Ja Latvijas pilsoņi, kas ir krievi, ukraiņi vai armēņi lepotos ar to, ka viņi ir latviešu valodā runājoši Latvijas pilsoņi un vienlaikus savas etniskās grupas pārstāvji, tad situācija uzlabotos. Etniskā identitāte var saglabāties jebkurā vietā, bet valstiskajai identitātei ir jābūt saistītai ar pilsonību.

Manuprāt, Latvijas hokeja komandas veiksmes pasaules čempionātā ir labs paraugs, kā šī lieta varētu notikt. Ja Latvijas krievvalodīgie izjūt lepnumu un prieku par Latvijas hokeja izlases uzvarām, tad pozitīvā integrācija jau ir sākusies. Spēlētāju nacionalitātei te nav nozīmes. Lepnums, ko jūtam tad, kad paceļas valsts karogs vai tiek spēlēta himna, ir saistīts ar Latvijas valsti.

— Vai, sākot dzīvot Latvijā, jūs no optimista neesat kļuvis par pesimistu?

— Vienmēr esmu bijis optimists, un Latvijā nav bijis nekas tāds, kas spētu to mainīt. Tieši tad, kad dzīvē iet grūti, optimisms ir nepieciešams, jo tikai tad cilvēks ir motivēts pārvarēt šīs grūtības. Manuprāt, ir zināma likumsakarība. Ja tici, ka lietas ir risināmas un ka tu spēj tās pozitīvi ietekmēt, tad vienmēr pastāv iespēja, ka tā arī notiks. Bet, ja tu jau pašā sākumā atmet ar roku, tad tu nodrošini, ka nekas labs nebūs. Amerikāņiem ir tāds teiciens, ka pesimisms kļūst par self-fulfilling prophecy , t.i., pašu realizējošais pareģojums.

No vienas puses, zemapziņā mēs visi esam optimisti. Cilvēks no rīta pamostas ar cerību, ka būs kaut cik laba diena. Tu iekāp mašīnā ar cerību, ka motors darbosies. Tu uzsāc kādu projektu ar cerību, ka tas īstenosies. Ja nebūtu šo cerību, tad nebūtu vērts kāpt ārā no gultas.

Latvijā es esmu redzējis un piedzīvojis daudz ko tādu, kas mani neapmierina. Esmu norūpējies par izglītību, par korupciju, par pensionāriem un lauku attīstību. Bet katrā problēmā es saskatu izaicinājumu. Manuprāt, Kārlis Streips ir ļoti precīzi novērojis trimdas latviešus, kas atgriezās Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas: "Trimdas latviešu vidū ir cilvēki, kuri atgriežas Latvijā un ir nepatīkami pārsteigti par to, ko tur atrod, jo viņi atceras to, kas ir bijis. Savukārt ir citi cilvēki, kuri ierodas Latvijā un saredz visu to, kas vēl var būt." Es piederu pie otrās grupas. Es skatos uz Latviju un redzu tikai gaišu nākotni. Būs problēmas, krīzes un neveiksmes. Ne vienmēr viss notiks tā, kā gribam. Tādēļ ir vajadzīgs optimisms, kas dod spēku pārvarēt šīs krīzes.

— Kas Latvijas tēlā pašlaik ir visnegatīvākais?

— Negatīvos tēla elementus var iedalīt divās grupās — tādi, kuri balstās uz nepilnu vai kļūdainu informāciju, un tādi, kuri ir daļēji patiesi. Pēdējos gados, pateicoties apzinātai Maskavas politikai, daudziem Rietumos ir radies priekšstats, ka Latvijā ir pastāvīgi nemieri un etniskie konflikti. Tiek uzskatīts, ka latvieši apspiež krievus, krievi nepārtraukti dumpojas, sabiedrībā ir liela spriedze un jebkurā brīdī var izraisīties Kosovas tipa konflikts. Kad pasaules uzmanību ieguva kontraversija par 16. marta leģionāru atceres pasākumiem, vairākiem radās priekšstats, ka Latvijā ir daudzi antisemītisma un fašisma piekritēji. Esmu dzirdējis, ka daudzi eiropieši, kas nav bijuši Latvijā, ir pārliecināti, ka mūsu zemē ir ļoti piesārņota daba un drūmas, netīras pilsētas. Visi šie nepareizie priekšstati balstās uz dezinformāciju vai informācijas trūkumu.

Ir arī priekšstats, ka Latvijas ekonomika ir mafijas rokās, ka valdība ir korumpēta, un ka valsts birokrātiskā pārvalde ir nelabvēlīgi noskaņota pret ārzemju investoriem un uzņēmējiem. Tiek uzskatīts, ka policija un tieslietu sistēma nespēj cīnīties pret noziedzību. Šajās jomās, nenoliedzami, ir nopietnas problēmas, bet manuprāt, tās ir pārspīlētas.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijis daudz valdības maiņu, zināma nestabilitāte politikā un daži skandāli, taču manuprāt, tas nav nekas ārkārtējs. Tas nav labi, bet Eiropā tas nav nekas neparasts. Viscienījamākās Rietumeiropas valstis šādas lietas ir daudzkārt piedzīvojušas un pārdzīvojušas.

— Ar ko Latvija varētu piesaistīt, iedvesmot?

— Ar mūsu bagāto kultūru. Kultūras vērtības, kas izpaužas mūsu tautas mūzikā, dejās, tautas tērpos, lietišķajā mākslā un daiļliteratūrā, ir cieši saistītas ar Latvijas skaisto dabu. Tādējādi, Latvijas izcilā kultūra un unikālā daba veido garīgu fonu, kas ir ilgstošs, saistošs un pievilcīgs. Latvija ir bagāta ar izciliem zinātniekiem, māksliniekiem un amatu meistariem, kuri radoši apvieno senās tradīcijas ar jaunām idejām. Rīga ir pasaules mēroga kultūras pilsēta, kuras vēsturiskais cēlums tiek papildināts ar mūsdienīgu dinamismu. Un — Latvijā ir pasaulē visgaršīgākā rupjmaize, alus un pīrāgi!

— Cik ilgam laikam jāpaiet, kam jānotiek, lai pasaule iepazītu tādu minivalstiņu kā Latvija? Cik lielā mērā šo procesu var ietekmēt Latvijas institūta darbība?

— Neuzskatu Latviju par minivalstiņu. Latvija ir lielāka par Dāniju, Beļģiju, Nīderlandi, Šveici, Taivānu un vēl daudzām citām labi pazīstamām pasaules valstīm. Arī pēc iedzīvotāju skaita mēs neesam mazākā valsts pasaulē. Islande ar 260 000 iedzīvotāju ir pierādījusi, ka maza valsts var iegūt lielu cieņu un pievērst pasaules uzmanību. Valsts tēls nav saistīts ar iedzīvotāju skaitu vai teritorijas lielumu. Viss ir atkarīgs no iedzīvotāju spējām attīstīt savas valsts ekonomiku, politiku un sabiedrību un radīt kaut ko pasaulei interesantu vai noderīgu. Tā varētu būtu māksla, zinātne vai kāda izcila prece. Latvijai ir daudz tāda, kas varētu interesēt pasauli, bet līdz šim mēs neesam to pasnieguši saistošā un saprotamā veidā. Bieži ir dzirdēts sakām, ka pasaule mūs nesaprot. Ja mēs runājam tikai latviski un necenšamies sarunāties ar citām tautām tām saprotamā valodā, tad skaidrs, ka par mums arī turpmāk neko nezinās.

Latvijas institūta galvenais uzdevums ir koordinēt Latvijas tēla veidošanu pasaulē. Latvijas panākumus padarīt saprotamus un interesantus. Palīdzēt katram Latvijas iedzīvotājam sarunāties ar pasauli, izmantojot vismodernākos sakaru līdzekļus, tajā skaitā internetu, presi, televīziju un mākslas filmas. Mums netrūkst, par ko runāt. Mums trūkst stratēģiska plāna un naudas, lai ievadītu šo informāciju visos sakaru kanālos. Taču nauda vien šo problēmu neatrisinās. Ir nepieciešama izpratne visā sabiedrībā, ka šis darbs ir jāveic kopīgi, mērķtiecīgi un konsekventi. Ja valdība, Saeima un tauta varētu vienoties, ka Latvijas tēla veidošana ir viena no valsts prioritātēm, un, ja tiktu veidotas attiecīgas programmas un piešķirti nepieciešamie līdzekļi, dažu gadu laikā mēs jau daudz ko varētu panākt. Latvijas institūts varētu būtu koordinators un katalizators, bet bez plaša tautas atbalsta mēs maz ko spēsim.

— Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir mūžīga. Ar ko jūs sāktu tagad te, Latvijā, ja pēkšņi pazaudētu visus līdzekļus un kļūtu par vienu no miljona?

— Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo man šķiet, ka finansiālā ziņā jau tagad esmu viens no miljona. Man nekad nav bijis līdzekļu ko zaudēt. Mans tēvs bija būvstrādnieks, māte strādāja rūpnīcā. Esmu visu mūžu dzīvojis tikai no savas algas. Bieži mēdzu jokot, ka 15 gadus esmu strādājis trim bezpeļņas organizācijām — Amerikas Latviešu apvienībai, Latvijas valdībai un Latvijas institūtam. Līdz ar to atšķirībā no citiem Amerikas latviešiem man nav bijis iespēju sakrāt naudu, nopelnīt pensiju vai iegādāties īpašumu. Man nav ne akciju, ne vērtspapīru.

Tomēr man ar to ir pieticis, jo pēc materiāliem labumiem nekad neesmu tiecies. Jūtos garīgi bagāts, jo, strādājot Latvijai, esmu ieguvis labus draugus, vienreizēju pieredzi un gandarījumu, ka man ir bijusi iespēja piedalīties Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Esmu ļoti laimīgs, ka 1992.gadā satiku savu dzīvesbiedri Irmu un ieguvu trīs brīnišķīgus audžubērnus. Esmu piedzīvojis īstu mīlestību. Šo bagātību par naudu nevar nopirkt.

— Kas ir lielākais spēks, kas mūs visus virza?

— Dievs. Intuitīvi un emocionāli esmu vienmēr izjutis šo milzīgo garīgo spēku, kaut gan intelektuāli man ir grūti to definēt. Lai saprastu dzīves jēgu, universitātē studēju filozofiju. Interesējos par pasaules reliģijām. It īpaši mani saistīja tas, ka katrai tautai, katrai kultūrai ir sava izpratne par Dievu un dzīves jēgu. Tomēr visi nodarbojas ar tiem pašiem elementārajiem eksistences jautājumiem — kāpēc mēs te esam, kā vislabāk dzīvot un kas mūs sagaida pēc nāves. Katram jāatrod sava atbilde.

Manuprāt, no Dieva mēs esam ieguvušu spēju mīlēt. Mīlestība ir viena no dzīves visvērtīgākajām dāvanām un varenākajiem spēkiem. Ar mīlestību var kalnus gāzt. Ja spējam mīlēt viens otru, tad dzīve ir pilnīgāka un skaistāka. Ja spējam mīlēt dzīvi kā tādu, tad viss ir iespējams.

Kad 1978. gadā pirmo reizi apciemoju Latviju, mana dzīve mainījās. Toreiz izjutu, un tas apstiprinājies pēdējos 22 gadus, mans liktenis un manas attiecības ar Dievu ir cieši saistītas ar Latviju. Varbūt ar to izskaidrojams mans optimisms, jo caur mīlestību esmu guvis iekšēju mieru un garīgu pārliecību, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Esmu ļoti laimīgs cilvēks.

1994.gada 14.jūlijā Baltajā namā, pasniedzot Ainas Ulmanes kundzes dāvanu Hilarijai Klintonei

1990.gada 11.aprīlī Baltajā namā, sasveicinoties ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Džordžu Bušu

1986.gada 7.oktobrī Baltajā namā, sasveicinoties ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Ronaldu Reiganu