Vējdzirnavu zemē, melno brīnumtulpi meklējot

Turpinājums. Sākums "LV"

Nr. 148/150, 27.04.2000.;

Nr.176/177, 17.05.2000.

"Latvijas Vēstneša" ārpolitikas nozares redaktora Jāņa Ūdra vērojumi Nīderlandē

Vējdzirnavas — Nīderlandes ainavas neatņemama sastāvdaļa

Kad visa Nīderlande pie kājām. Madurodamas maketu valstība Hāgā

Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Līdz maija vidum Hāgā viesojās pasaulslavenā Ķīnas ledus skulptūru izstāde

Nīderlandes pozitīvā attieksme Latvijai ir ļoti nozīmīga, jo šai Ziemeļjūras valstij gan Eiropas Savienībā, gan NATO ir īpaša loma kā abu šo organizāciju dibinātājvalstij. Būtiska ir arī relatīvi nelielās Rietumeiropas valsts ekonomiskā varenība: Nīderlandes ekonomika pārspēj vairāk nekā desmitkārt lielākās Krievijas ekonomiku. Nīderlandes lielākās firmas savas ražotnes attīstījušas daudzās citās valstīs, galvenokārt orientējoties uz lētāku darbaspēku. Piemēram, "Philips" televizori un dažādas elektropreces tagad tiek ražotas arī netālajā Polijā. Bet eksporta kopapjoma ziņā Nīderlande ir otra lielākā eksportētāja pasaulē, tūlīt aiz ASV.

Latvijai Nīderlande var būt uzskatāms paraugs jūras valsts priekšrocību maksimālā izmantošanā. Pateicoties savām lielajām ostām, Nīderlande spējusi piesaistīt apmēram pusi ASV un divas trešdaļas Japānas preču plūsmas. Tieši Nīderlandē šīs preces tiek sadalītas tālāk pa visu Eiropas tirgu. Protams, tādējādi izpaudusies arī nīderlandiešu gadu simteņos krātā un slīpētā starptautiskās tirgošanās māksla.

Par Nīderlandes senajām tirgošanās tradīcijām, vienu no šodienas labklājības avotiem, liecina arī 17. gadsimta gleznas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Kādā no tām iemūžināta Daugava ar senās Rīgas panorāmu, bet priekšplānā redzams burinieks ar Holandes trīskrāsaino karogu. Atceros, ar kādu sajūsmu man par šo muzejā ieraudzīto gleznu stāstīja Nīderlandes vēstnieks Ludoviks van Uldens drīz pēc ierašanās Rīgā. Vēlāk vēstnieks pasūtīja šīs gleznas kopiju, ko drīz, beidzot savu vēstnieka misiju mūsu valstī, paņems līdzi uz mājām.

Ietekmīgās karaļvalsts ārpolitikas vadlīnija

Ja man vienā vārda būtu jānosauc Nīderlandes valsts ierēdņu un diplomātu būtiskākā īpašība, es minētu pragmatismu. Tas izpaudās gan latviešu žurnālistu viesošanās programmas izkārtojumā, gan arī tiekoties ar Nīderlandes ministriju vadošajiem ierēdņiem. Jo visās dziļi kompetentajās sarunās bija skaidri jūtams senais diplomātijas princips, ka valstīm nav draugu, valstīm ir tikai intereses.

Nīderlandes Ārlietu ministrijā uzdevu dažus jautājumus Eiropas Integrācijas departamenta līdzstrādniekam Sandersam van der Slusam.

— Cik liela loma Latvijai ir Nīderlandes ārpolitikā?

S. van der Sluss: — Tad mums jāieskatās vēsturē, mūsu zelta laikmetā, 17. gadsimtā, kad Nīderlandes un Latvijas pilsētas bija apvienojušās Hanzas savienībā. Baltija Nīderlandei vienmēr bijusi ļoti svarīga, vispirms jau kā tirdzniecības partnere ar savām ostām. Tagad, aktualizējoties Ziemeļu dimensijai, Latvija mūsu ekonomikā var iegūt vēl lielāku nozīmi, tuvinot Eiropas Savienību ar Krieviju.

"Pietiek paskatīties kartē, lai katram būtu redzams, ka Latvija ir Eiropas un arī Eiropas Savienības daļa," sava kolēģa atbildi turpināja Eiropas Integrācijas departamenta vadītājs Niko Bītss. "Ļoti nozīmīga ir Baltijas jūras valstu reģionālā sadarbība. Tā visnotaļ interesē arī Nīderlandi."

— Latvijā pagaidām vēl netrūkst arī tā saukto eiroskeptiķu, kas domā, ka, iestājoties ES, Latvija atkal zaudēs savu suverenitāti un būs apdraudēta mūsu nācijas etniskā identitāte.

S. van der Sluss: — Kā zināms, Nīderlande līdz ar piecām citām valstīm bija Eiropas Savienības dibinātāja. Tātad mums šajā organizācijā ir arī vislielākā pieredze. Tad nu paskatieties, vai mēs Nīderlandē esam zaudējuši savu identitāti? Nē, tieši otrādi! Atrodoties Eiropas Savienībā, nīderlandiešu identitāte kļuvusi vēl spilgtāka. Tieši tagad mūsu valstī daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta, piemēram, dažādu reģionu dialektiem. Tiek gatavoti radioraidījumi dažādos dialektos. Taču, protams, sargāt savu etnisko identitāti ir katras nācijas svarīgs uzdevums.

— Bet vai Eiropas Savienība pati ir gatava jauno dalībvalstu uzņemšanai?

N. Bītss: — Ir noteikts, ka ES jābūt gatavai 2002. gadā, tad varēsim ķerties pie jaunu dalībvalstu uzņemšanas, protams, izraugoties pašas sagatavotākās kandidātvalstis. Ja viss ritēs normāli, apmēram pusotrā gadā būs iespējams nokārtot iestāšanās procedūru.

— Kāpēc Nīderlande ir ieinteresēta atbalstīt Latviju mūsu ceļā uz ES?

S. van der Sluss: — Vispirms jau tas ir pašas ES interesēs. Mēs radām stabilu, demokrātisku institūciju. Divdesmitais gadsimts cilvēcei atnesa daudz ciešanu, bija divi pasaules kari. Mēs visi tik ļoti gribam, lai divdesmit pirmais būtu stabilitātes un labklājības gadsimts. Paplašinoties Eiropas Savienībai, iegūs arī mūsu ekonomika. Mēs jau tagad sekmīgi izmantojam eirozonu, vairojot savu labklājību.

Visnotaļ zīmīga bija arī mūsu saruna ar Ārlietu ministrijas Eiropas lietu departamenta direktoru Ronu van Dartelu.

— Kā jūs redzat Latviju šobrīd — Eiropas kontekstā, ceļā uz Eiropas Savienību?

R. van Dartels: — Latvija nav jauna valsts, taču jūs relatīvi nesen atjaunojāt savu valstisko neatkarību. Līdz ar to jums, tāpat kā Lietuvai un Igaunijai, daudzās jomās ir it kā no jauna sevi jāapliecina. Taču mūsu valstij ir liela interese par Latviju. Arī kā vienu no eventuālām nākamajām ES dalībvalstīm. Jūs gan pagaidām vēl esat patālu no mūsu parastā ielas cilvēka informētības loka. Manuprāt, jums jāsāk plaša informācijas kampaņa, stāstot Eiropai un pasaulei par sevi, kā arī informējot savus cilvēkus par ES — tas jums šobrīd ir pat vēl svarīgāk. Protams, es nevaru teikt, ka ģeopolitiskā nozīmē Latvija ir viena no Nīderlandes vissvarīgākajām partnerēm, kāda ir, piemēram, Vācija. Taču paplašinātās ES perspektīvā arī jūsu valstij ir liela loma. Kaut gan Skandināvijas valstis jūsu reģionā pagaidām vēl ir aktīvākas.

— Vai Nīderlandē kādu iespaidu atstāj Krievijas neobjektīvā propagandas kampaņa pret Latviju un mūsu valsts diskreditēšanas centieni?

R. van Dartels: — Šis jautājums par Krieviju nemaz nav tik sarežģīts, kā varētu likties. Galvenais, lai jums būtu skaidra, sakārtota likumdošana. Šajā jomā mūsu tautietis Makss van der Stūls ir devis dažus ieteikumus, un es zinu, ka tie jau ir īstenoti. Jums jāturpina savs darbs, daudz nedomājot par negatīvu propagandu. Jūsu valdība jau ir daudz paveikusi likumdošanas jomā. Taču jums vēl daudz jādara savas likumdošanas saskaņošanā ar ES standartiem. Tas jādara ne jau Krievijas vai ES dēļ. Tas jādara vispirms tādēļ, lai Latvijā ātrāk izveidotu integrētu sabiedrību. Esmu dzirdējis no latviešiem arī jautājumu: "Kādēļ mums no jauna izgudrot velosipēdu? Kāpēc Latvija nevarētu izvēlēties, teiksim, Beļģijas modeli?" Manuprāt, tas nebūtu labākais variants. Jums jāizstrādā pašiem savs, Latvijas sabiedrības integrācijas modelis. Tad arī mēs, rietumvalstis, vieglāk varēsim atbalstīt jūsu nostāju. Runājot par Krievijas propagandas kampaņu: jūs varat tikai priecāties, ka jūsu nostāju attiecībās ar Krieviju atbalsta gan Eiropas Savienība, gan EDSO, gan NATO. Manuprāt, tas ir pats būtiskākais, kas nosaka Latvijas pozīcijas mūsdienu pasaulē.

— Kāpēc Nīderlande tik aktīvi atbalsta ES paplašināšanos?

R. van Dartels: — Mēs negribam piedzīvot jaunas dalījuma līnijas Eiropā. Mēs pārāk labi atceramies laiku, kad daži politiķi Rietumos aizmirsa, ka aiz dzelzs priekškara ir arī liela daļa Eiropas. Pirms desmit gadiem mēs ieguvām unikālu iespēju kopīgi veidot jaunu Eiropu, un mums šī unikālā iespēja ir jāizmanto.

Arī Eiropas Integrācijas departamenta vadītājs Niko Bītss, vaicāts par galvenajiem motīviem, kāpēc ES dibinātājvalsts Nīderlande tik ļoti ieinteresēta šīs organizācijas paplašināšanā, vispirms nosauca rūpes par demokrātisku, stabilu Eiropu, jo šobrīd mūsu vecajā kontinentā vēl ir arī karstie punkti un potenciāli bruņotu konfliktu perēkļi. "Nīderlande ES paplašināšanu redz kā vienotu procesu," teica N. Bītss. "Visām kandidātvalstīm dotas vienādas iespējas, un mēs neredzam būtisku atšķirību, piemēram, starp Baltijas valstīm un Maltu. Visu izšķirs konkrētās valsts sagatavotības pakāpe, kas vispirms ir pašas kandidātvalsts ziņā. Jau Luksemburgas apspriedē mēs skaidri deklarējām Nīderlandes viedokli: pēc ES dalībvalstu vadītāju Helsinku apspriedes kandidātvalstīm jārada objektīva iespēja godīgā attīstības ceļā panākt tā saukto pirmo grupu. Mēs jau sākumā uzskatījām, ka ES kandidātvalstu dalījums grupās būs tikai īslaicīgs un ka citām kandidātvalstīm vēlāk tiks dota iespēja tās noķert. Taču paplašināšanas procesā izdalāmi divi svarīgi aspekti. Pirmkārt, otrās grupas valstis sarunas ar ES sāk divdesmit trīs mēnešus vēlāk, un tas būtiski iespaido šo valstu situāciju. Otrs ļoti nozīmīgs faktors ir kandidātvalstu mājas darbi. Es zinu, ka Latvija šajā jomā bijusi ļoti sekmīga. Salīdzinot ar pirmās grupas kandidātvalstu sarunu sākumu, var teikt, ka tagad sarunu sākumposms rit straujāk nekā tūdaļ pēc Luksemburgas apspriedes.

"Eiropas Savienības paplašināšanas procesu es gribētu salīdzināt ar zemnieka darbu tīrumā", šajā kontekstā teica Eiropas Integrācijas departamenta līdzstrādnieks Sanderss van der Sluss. "Pirmās grupas kandidātvalstis pēc Luksemburgas galotņu apspriedes iestāšanās sarunas sāka it kā neapstrādātā laukā. Pārējās kandidātvalstis tagad, pēc Helsinku apspriedes, sarunu procesā iesaistījušās, kad zeme jau ir tīra no nezālēm. Līdz ar to arī Latvijai sarunu procesā jau no paša sākuma ir zināmas priekšrocības, un tas tikai palielina jūsu reālās iespējas panākt tā sauktās pirmās grupas kandidātvalstis. Taču ES dalībvalstis paplašināšanas procesā grib savienot paplašināšanas ātrumu ar augstu kvalitāti."

Lauksaimniecības eiropeiskais pragmatisms

"Nīderlandei ir visnotaļ pozitīva attieksme pret visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm," jau sarunas sākumā uzsvēra Lauksaimniecības, dabas pārraudzības un zvejniecības ministrijas Starptautisko attiecību departamenta nodaļas vadītājs Herberts Kunsts. "Mēs labprāt palīdzam jums sagatavoties reālajam iestāšanās brīdim. Izveidojusies pat situācija, ka ES dalībvalstīm ir pagrūti izdabūt cauri savas palīdzības programmas. Jo arī ES dalībvalstis, vispirms jau lielākās — Vācija un Francija —, piedāvā savas palīdzības programmas. Un, piemēram, Francijas palīdzības modelis ir ļoti atšķirīgs no nīderlandiešu modeļa. Kandidātvalstīm ļoti konkrēti un precīzi jāformulē savas vajadzības — tikai tā mēs, sponsorvalstis, varam sniegt jums adekvātu palīdzību. Atcerieties, ka galīgo lēmumu par ES dalībvalstu palīdzības programmām pieņem ES vadības institūcijas Briselē. Taču arī bez palīdzības projektiem ir vairākas iespējamās sadarbības sfēras. Piemēram, pēdējos gados Eiropā un vispār pasaulē ļoti aktuāla kļuvusi dzīvnieku veselības problēma. Gan Nīderlande, gan Latvija ir relatīvi mazas valstis, un līdz ar to mums ir labākas iespējas arī divpusējai sadarbībai."

"ES dalībvalstu un kandidātvalstu vidū jau izveidojušies tradicionāli sadarbības varianti, " sarunā iesaistījās tā paša departamenta daudzpusējās sadarbības nodaļas vadītājs Jans Skotānuss. "Piemēram, Somija palīdz Igaunijai, bet Francija — Rumānijai. Tādējādi Eiropas Savienības paplašināšanās procesā jau ir izveidojusies zināma darba dalīšana."

Mans ceļabiedrs no "Lauku Avīzes" minēja arī Latvijas zemkopju neapmierinātību ar Briseles centieniem reglamentēt viņu darbību.

H. Kunsts: — Jā, šāds viedoklis man ir labi zināms. Patiesībā Brisele nevienai kandidātvalstij neko nediktē. Taču Eiropas Savienībā pastāv savi iekšējie noteikumi, un valstīm, kas grib iestāties šajā organizācijā, tos nākas respektēt. Tāpat, kā tos respektē visu dalībvalstu, arī Nīderlandes zemkopji. Es saprotu, jūsu zemkopjiem tā ir vēl viena jauna problēma, taču ar šo realitāti jārēķinās visiem. Un, atveroties robežām, arī jūsu zemkopji gūs jaunas, lielākas iespējas. Mēs Nīderlandē tagad esam uzkrājuši bagātīgas zināšanas par racionālākajiem saimniekošanas veidiem. Iestājoties ES, arī jūsu informētības un zināšanu apjoms strauji pieaugs, paverot jaunas iespējas. Kad Latvija būs kļuvusi ES dalībvalsts, arī jūsu zemnieki saņems lielākas subsīdijas. Tādas, kādas tagad saņem mūsu zemnieki, turklāt saņem nevis no Nīderlandes valdības, bet no ES vadošajām institūcijām Briselē. Acīmredzot realitāte ir arī tā, ka tūlīt pēc iestāšanās ES jūs vēl nespēsit sekmīgi konkurēt visā ES tirgū. Taču jūsu zemkopji saņems atbalstu no ES kopīgajiem ienākumiem. Ir aplam domāt, ka Nīderlandes valdība subsidē savus zemniekus. Šī atbalsta sistēma ir izlīdzināta visā Eiropas Savienībā.

Mūs interesēja arī, cik liels ir zemnieku īpatsvars Nīderlandes sabiedrībā, un vai ir izdevīgi būt nīderlandiešu zemniekam.

Izrādās — jā. Taču arī tāpēc, ka zemnieku ir tikai 5–6 procenti no iedzīvotāju kopējā skaita. Liela nozīme ir ražojumu kvalitātei. Tieši augstās kvalitātes dēļ nīderlandieši spēj eksportēt tik daudz piena produktu, īpaši sieru. Zīmīgi, ka apmēram trešo daļu eksportētā siera pārdod trešajās valstīs ārpus Eiropas Savienības.

— Cik liela ir Nīderlandes ietekme uz ES kopīgo lēmumu pieņemšanu Briselē?

H. Kunsts: — Par to varētu runāt stundām ilgi. Kaut vai tikai par ES dokumentu "Agenda 2000". Protams, tikai ar savām balsīm vien Nīderlande nevarētu panākt savu priekšlikumu pieņemšanu. Taču, ja mūsu valsts ir izstrādājusi labu priekšlikumu un ja mums, to iesniedzot kopīgai apspriešanai, ir godīga attieksme, tad šis projekts arī saņem atbalstu.

— Kāds ir jūsu viedoklis par tā saukto old boys’s network (veco zēnu tīklu — angliski) — Eiropas Savienības dibinātājvalstu savstarpējiem kontaktiem un ietekmi ES? Vai neveidojas arī kāda psiholoģiska problēma pašu ES dalībvalstu vidū?

H. Kunsts: — Vērojot ES iekšējos procesus, var saskatīt, ka dienvidvalstis ES paplašināšanās procesu atbalsta mazāk. Jā, protams, mums, ES dibinātājvalstīm, ir savstarpēji kontakti, un mēs aktīvi atbalstām ES paplašināšanas ideju. Līdz ar to vairāk atbalstām arī ES kandidātvalstis. Protams, kad ES būs nevis piecpadsmit, bet divdesmit piecas dalībvalstis, tad veidosies arī lielākas koalīcijas. Taču, lai cik lielas būtu šīs koalīcijas, droši vien arī tad darbosies tā sauktais veco zēnu jeb ES dibinātājvalstu klubs.

J. Skotānuss: — Taču ES kopumā tomēr visām dalībvalstīm piedāvā līdzīgas iespējas. Piemēram, ES lauksaimniecības komisāra amats pašlaik uzticēts Austrijas pārstāvim, kaut arī Austrija ES dalībvalstu vidū neizceļas ar īpaši augstu konkurētspēju lauksaimniecībā.

— Kā jūs raugāties uz Latvijas iespēju ieņemt Eiropas Savienībā specifisko — ekoloģiski tīras produkcijas ražotājas — vietu? Mūsu valstī augsne nav tik piesārņota ar ķimikālijām kā Rietumeiropā, un tas paver labas iespējas tieši ekoloģiski tīras produkcijas ražošanai.

H. Kunsts: — Tā ir interesanta ideja un, domāju, arī laba nākotnes iespēja Latvijai Eiropas Savienībā. Arī mēs Nīderlandē aizvien vairāk pievēršamies ekoloģiski tīras produkcijas ražošanai. Šādai produkcijai, nenoliedzami, ir lielas priekšrocības starptautiskajā tirgū. Cilvēki aizvien biežāk ir gatavi maksāt vairāk, bet saņemt ekoloģiski tīrus produktus. Taču šis saimniekošanas veids tomēr prasa vairāk laika un līdzekļu.

Un ļoti svarīgi ir reiz iegūto nevainojamas kvalitātes slavu nosargāt. Piemēram, Apvienotajā Karalistē ļoti labprāt pērk Nīderlandes tomātus, jo tie ir izslavēti ar nevainojamu kvalitāti. Jūsu minētais variants Latvijai būtu daudzsološa ilgtermiņa lauksaimniecības politika.

— Kā jūs Nīderlandē vērtējat Latvijas virzību uz ES?

J. Skotānuss: — Mēs Latviju redzam kā valsti, kas Eiropas Savienībai nevarētu radīt kādas īpašas problēmas. Nedz Latvija, nedz arī abas pārējās Baltijas valstis. Daudz problēmu mēs paredzam ar Poliju, vispirms jau tās lielā apjoma dēļ. Latvija varēs ieņemt savu vietu ES kā efektīva ražotāja un arī preču eksportētāja, vispirms jau uz Krieviju. Tādu mēs redzam nākotni. Jūs esat sekmīga pārejas valsts, un mēs ar jums jau tagad varam sadarboties. Jo Nīderlandes un Latvijas ražojumi nav tik atšķirīgi kā produkti Itālijā un Portugālē.

Gandrīz Jāņu siers ar ķimenēm — ražots Holandē

Reālu ieskatu Eiropas Savienības zemnieku saimniekošanā ieguvām nelielajā Dornas ciematiņā pie Utrehtas. Šeit no vecākiem mantotos 53 hektārus zemes apsaimnieko divi jauni, simpātiski cilvēki — Jolanda un Rinns Dornenbali. Jolanda ir laukos ieprecējusies pilsētniece, diplomēta angļu filoloģe, kas izglītību guvusi Amerikā. Tagad angļu valodas zināšanas noder, vien sarunājoties ar ārzemju viesiem, kas dažkārt apciemo Dornenbalu saimniecību. Jolandai un Rinnam pieder astoņdesmit govis un divi zirgi. Taču darba ikdiena paiet, galvenokārt ražojot sieru. Pirms pieciem gadiem par radinieku atvēlēto miljonu guldeņu (apmēram 250 tūkstoši latu) viņi izbūvējuši nelielu sierotavu. Protams, ar bankas kredītu būtu iznācis daudz dārgāk. Piecos no rīta jaunie cilvēki dodas slaukt savas astoņdesmit govis. No katras govs vidēji gadā iegūst 8000 litru piena. Pavisam Dornenbalu ferma ik gadu saražo apmēram 600 tūkstošus litru piena. Nedaudz vairāk par pusi — valdības noteikto kvotu — Dornenbali pārdod par četriem guldeņiem (apmēram Ls 1) litrā. Pārējais piens tiek izlietots siera ražošanai.

Dornvortā — tā sauc Dornenbalu sierotavu — viss mirdz un laistās spodrā baltumā. Nekādus dižos brīnumus gan te neieraudzījām. Vien labi pārdomātu, augstu darba kultūru atbilstošu ES standartiem.

Daudz noteikumu bijis jāievēro, izbūvējot vecajā lauku mājā sierotavas telpas. Piemēram, ES standarti nepieļauj grīdas un sienu flīzīšu saskarsmi taisnā leņķī, lai nekrātos gruži un baktērijas. Pārejai no sienas uz grīdu jābūt izliektai, izmantojot īpašas konfigurācijas flīzes.

Pie siera ražošanas Dornenbali ķeras pulksten astoņos no rīta. Dornvortā tiek gatavotas astoņas šķirnes, arī siers ar ķimenēm, nātrēm un dažādām citām piedevām. Bez Jolandas un Rinna Dornvortā strādā vēl tikai viens algādzis, kas galvenokārt palīdz veikalā. Dornenbalu siers, kā jau roku darbs, maksā krietni dārgāk — sākot no 8,2 guldeņiem, jāpiebilst, ka fabrikā ražoto sieru var nopirkt par 5,7 guldeņiem kilogramā. Taču es par kilogramu Dornvortas ķimeņu siera — gribēju salīdzināt ar mūsu Jāņu sieru — samaksāju visus 14 guldeņus. Garšīgs jau bija, slavēju pats un slavēja kolēģi redakcijā. Tikai... no Jāņu siera tur gan nebija ne smakas. (Arī vārda tiešā nozīmē, jo daudzas siera šķirnes, kā zināms, vērtē arī pēc to specifiskā aromāta.)

Atbilstoši ES prasībām ik pēc sešām nedēļām Dornvortu apmeklē īpaša sanitārā kontrole, kas pārbauda proteīna un tauku procentu pienā, kā arī siera baktēriju līmeni. Divreiz gadā tiek pārbaudīta siera ražošanā izmantojamā ūdens kvalitāte. Divreiz gadā ierodas īpaša ES komisija. Un ik pārbaude zemkopjiem maksā 300 guldeņus (apmēram 75 latus).

Protams, Dornenbali par stingrajiem priekšrakstiem un pārbaudēm nav sajūsmā. Bet tas jau tikai apstiprina veco patiesību, ka maizei garoza ir visur. Tāpat kā Dornvortas siers nav iedomājams bez dzeltenās plastmasas plēves pārklāja un uzraksta "Ambaht. KB", kas nozīmē "Roku darbs. Augstākā kvalitāte".

Kā jau Eiropas Savienībā...