Par valsts spēju saglabāt savdabību

Zinātņu akadēmijas prezidents ZA akadēmiķis, Dr.habil.chem., Dr.hist.h.c. prof. Jānis Stradiņš:

Cilvēki bieži vien jautā: kāpēc gan Eiropas Savienība uz to pretendējošām valstīm izvirza stingrākas prasības nekā vecajām dalībvalstīm?

Tas ir labs jautājums, un momentā skaidri atbildēt uz to nevar. Bet vienu cēloni šai dubultstandartu attieksmei es saskatu Briseles birokrātijas funkcionēšanā. Šie Eiropas ierēdņi it kā skatās uz priekšu, uz nākotni. Viņi neskatās uz to, kas Vācijā vai Francijā notika pirms desmit gadiem, bet kādai, pēc viņu domām, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vajadzētu izskatīties 2010. vai 2015. gadā. Vecās Eiropas Savienības dalībvalstis ir spēcīgas, jauninājumus tur acumirklī neieviesīs. Būs gan zemnieku streiki, gan dažādas citas starpprasības. Bet valstīm, kuras no jauna uzņem klubā, negrib dot nekādus atslābinājumus, lai pēc tam nebūtu no jauna jācīnās. Bet mums šīs “stingrās prasības” nāk kā papildu slogs. Ja jau vecās dalībvalstis tām vēl nav gatavas, tad jaunās ne tik. Visas šīs Eiropas Savienības prasības diemžēl nonāk pretrunā ar mūsu mentalitāti un nacionālas valsts interesēm. Un šis apstāklis cilvēkus noskaņo pret Eiropas Savienību. Un fakts ir tāds, ka ar Briseles birokrātiju ir un būs grūtāk cīnīties nekā savulaik ar Maskavas “spici”. Briseles birokrātija ir stipri reglamentētāka. Un ierēdņu pilnvaras arī nav tik lielas, lai kāds no viņiem jums piešķirtu kādu privilēģiju.

Bet kas notiks, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā?

Pirmkārt, būs zināma krīze valstī. Es domāju, tādā gadījumā valdībai vajadzētu atkāpties. Jo visas pozīcijas partijas taču līdz šim iestājušās par Eiropas Savienību. “Nē” Eiropas Savienībai nozīmētu arī “nē” līdzšinējam politiskajam kursam. Es domāju, ka šādā situācijā vajadzētu atkāpties arī Saeimai. Un valstij tas nozīmētu politisku krīzi.

Vai tas nozīmētu arī ekonomisku, finanšu krīzi? Neiestājoties Eiropas Savienībā, varam tikai minēt, kā reaģēs finanšu tirgus. Un vai lata iespējamās devalvācijas rezultātā jau tā zemās pensijas reāli nekļūs vēl zemākas? Tas, lūk, varētu būt viens no pārliecinošiem argumentiem, lai arī pensionāri balsotu “par” iestāšanos Eiropas Savienībā. Kopumā gan šķiet, ka iekšzemes kopprodukts samazināsies un pieaugs nabadzība. Un galu galā Latvijai būs jāizšķiras: vai nu palikt “pelēkajā” zonā, vai iet uz ciešāku sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, kur mūs nekas labs negaida.

Ar visiem iespējamiem zaudējumiem, kas mūs varētu sagaidīt, iestājoties Eiropas Savienībā, manā uztverē balsojumam tomēr jābūt pozitīvam. Es pats noteikti balsošu “par”, kaut ļoti labi saprotu, ka nevajag pārāk daudz rožainu cerību saistīt ar to, ka uzreiz viss uzlabosies. Šai paaudzē vēl nekas neuzlabosies. Bet tiem, kam ir bērni, mazbērni, vajadzētu domāt arī par viņu nākotni. Un, iestājoties Eiropas Savienībā, pirmais, kas sagaida mūsu bērnus - tā ir atgriešanās rietumeiropeiskā vidē. Un tam manā uztverē ir ļoti liela pozitīva nozīme.

Viena no latvieša rakstura īpašībām jau ir tāda apdomība, nogaidīšana, sak, paskatīsimies, kā veiksies kaimiņiem, nebūsim jau pirmā valsts, kas Eiropas Savienībā iestājas otrajā piegājienā.

Bet vai šī svārstīšanās ir tikai psiholoģiska lieta? Vai aiz tā neslēpjas arī noteikti ekonomiski spēki, varbūt pat lieli ekonomiski grupējumi? Ir grupējumi, kuri gūst savu labumu no tā, ka mēs atrodamies “pelēkajā” zonā. Ja būs jāievēro visi Eiropas Savienības likumi, kas attiecas uz saimnieciskajām lietām, tie šos grupējumus var jūtami ierobežot.

Un varbūt pat Krievijas prezidents Putins un ASV ir vairāk ieinteresēti, lai Latvija un visa Baltija nepaliktu šajā pelēkajā zonā. Jo Krievijā šobrīd risinās ļoti diktatoriska saimnieciska politika, lai ierobežotu oligarhu varu. Un finanšu “grozītāji” tiek spiesti uz āru. Tie varētu koncentrēties Baltijā, veidojot finanšu ofšoru, kas būtu kaut kas līdzīgs Antišveicei. Es justos ļoti nelāgi, ja rastos tāds starplaiks, kad mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija būtu Eiropas Savienībā, bet Latvija vēl ne. Var iestāties stagnācija un varbūt pat Krievija, jūtot, ka te ir zināms vakuums, censtos to aizpildīt.

Ar ko Latvija var būt interesanta Eiropas Savienībai?

Diemžēl šajā lietā domāts un darīts par maz. Pirms kāda laika runāja par Latvijas iespējām informācijas tehnoloģiju jomā. Bet trīs gadu laikā, kopš šo iespēju uztvēra, nav pieņemts neviens no likumiem, kas veicinātu jauno tehnoloģiju attīstību. Acīmredzot Latvija Eiropai būs interesanta ar tām pašām tranzīta iespējām, varbūt ar mūsu dabu, ekoloģiski tīriem produktiem, kultūru un nacionālo savdabību. Tomēr patiesība ir tāda, ka tūristi no Eiropas pie mums joprojām brauc maz.

Patlaban es strādāju arī Latvijas Bankas monētu sižetisko risinājumu komisijā. Mēs spriedām: ar ko īsti Latvija ir interesanta pasaulē? Kādas ir Latvijas lielākās vērtības? Un atklājām, ka viena no Latvijas lielākajām vērtībām ir tās skaistās, elegantās, radošās sievietes. Otrkārt, tā ir mūsu māksla, mūsu neskartā daba ar stārķiem, purviem un jūrmalas smiltīm, kuras daudzu valstu cilvēki tausta kā brīnumu. Mūsu vērtība ir mūsu kultūra un valoda. Būtu muļķīgi, ja šodien mēs skandinātu tikai jēdzienu “Eiropas Savienība” un aizmirstu Latviju. Visu izšķirs tas, kāda būs tieši Latvijas nākotne Eiropas Savienībā un kā tajā spēsim saglabāt Latvijas savdabību. Visu izšķirs arī tas, kādā Eiropas Savienībā mēs iestāsimies. Vai tā būs arī mazo nāciju Eiropa pretsvarā globalizācijai. Ceru, ka tas tā arī būs. Un tas atkarīgs arī no mums katra.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Kraujas un V. Serdāna intervijas “Tā nevar palikt un nepaliks”