Par ceļu līdz Britānijai un Japānai

SIA CED prezidents Jānis Herbsts:

Šovasar SIA CED svinēs savu desmit gadu pastāvēšanas jubileju. Cēsu uzņēmums desmit gadu laikā sasniedzis 2,5 miljonus latu lielu apgrozījumu un nodrošina ar darbu vairāk nekā 250 cilvēku. Dažādu veidu kokapstrādes produkciju CED eksportē uz Vāciju, Lielbritāniju, Dāniju un Japānu.

No kokmateriāliem, kuri ražošanas procesā paliek pāri, tiek ražota kurināmā šķelda, skaidu briketes un skaidu granulas. Pieprasījums pēc CED skaidu briketēm ir tik liels, ka uzņēmums skaidas pat iepērk no tām zāģētavām, kurām nav brikešu ražošanas iekārtu.

Pirms desmit gadiem uzņēmumi “Cēsu būvnieks”, “Ekjū” un četras fiziskas personas no Vācijas nolēma nodibināt kokapstrādes uzņēmumu. No šiem saīsinājumiem arī radies uzņēmuma CED nosaukums. Pēc kāda laika Latvijas uzņēmēji katrs atrada savu nišu un kokapstrādi pameta, taču nosaukums, kuru var iztulkot arī kā “Cēsis-Deutschland”, palika.

Uzņēmumu pirms desmit gadiem sākām veidot pilnīgi no nulles. Jau pašā sākumā sapratām, ka meklēsim paši savu attīstības ceļu un ka nebūsim lielražotāji - monstri, kas gatavo tikai viena veida masveida produkciju, bet zāģēsim dēļus, lai paši no tiem iegūtu izstrādājumus ar lielu pievienoto vērtību.

Uzņēmuma pirmsākumos arī mēs no apaļkokiem zāģējām tikai dēļus. Taču pamazām, soli pa solim gājām uz dziļo pārstrādi un sākām ražot dažādas sarežģītas un rūpīgi apstrādātas koka detaļas. Katru gadu uzņēmuma neto apgrozījums pieaug, kaut arī pārstrādātās koksnes apjoms nepalielinās, bet tieši otrādi - samazinās.

Esmu novērojis, ka visi kokapstrādes uzņēmumi, kuri pieder latviešiem vai kuru vadībā ir latvieši, cenšas izveidot dziļo pārstrādi. Nav jau liela māka aizņemties naudu, uzstādīt lieljaudas gateri un visu diennakti dragāt tam cauri apaļkokus, ražojot nežāvētus dēļus! Tas ir īsākais ceļš, kā ātri izsmelt mežu resursus. Bet kas tad ārzemniekiem! Viņi būs nopelnījuši kārtīgu piķi, novecojušās iekārtas pametīs un dosies “investēt” uz zemēm, kur mežu vēl pietiks.

Kokapstrādes uzņēmums jāvērtē nevis pēc tā, cik kubikmetru apaļkoku gadā tas pārstrādā, bet gan pēc tā, par kādu cenu tas apaļkoka kubikmetru gatavās produkcijas veidā pārdod tālāk. Ja lieljaudas zāģētava gadā pārstrādā tik daudz apaļkoksnes, cik nocērt visā mežsaimniecībā, un nodrošina ar darbu kādus septiņdesmit cilvēkus, vai tiešām tā ir labāka par uzņēmumu, kas ražo produkciju ar lielu pievienoto vērtību, dod laukos darbu trīs reizes lielākam cilvēku skaitam, bet resursus patērē trīs reizes mazāk?

Nepārtraukti apgūstot jaunu tirgu un jaunas produkcijas ražošanu, iekarojot aizvien jaunus tirgus, mēs dzīvojam kā pa viļņiem - augšup, lejup. Neviens konteiners, kuru sūtām saviem sadarbības partneriem, nav pildīts ar viena veida produkciju. Mēs nepārtraukti apgūstam kādas jaunas produkcijas ražošanu, tāpēc visu laiku dzīvojam nepārtrauktā stresā.

Katra jauna tirgus apgūšana prasa vismaz pusgadu. Par savu labāko sasniegumu noieta meklējumos uzskatu ieļaušanos Japānas tirgū. Savulaik no zaudējumiem vācu mārciņas kursa krišanās dēļ mūs izglāba Britānijas tirgus, taču, samazinoties dolāra vērtībai, mūs glāba Japānas tirgus.

Sekmīgi uzņēmuma vadītājs var strādāt tikai tad, ja tam ir brīvas rokas, ja viņš produkciju nevar pārdot, kur tas izdevīgi viņam, tad ražotne agrāk vai vēlāk kļūst konkurētnespējīga.

Saražoto produkciju sākumā sūtījām uz Vāciju, jo šajā tirgū bija ieinteresēti uzņēmuma līdzīpašnieki - mūsu vācu partneri, kuru pārziņā bija realizācija. Visu ārzemju investoru politika ir vienāda - viņus neinteresē, lai peļņa paliktu uzņēmumā, bet gan nonāktu viņu pusē, kur, iegūstot papildu pelņu, produkcija tiek pārdota tālāk. Līdzīpašnieks zina ražošanas pašizmaksas un ļoti labi saprot, kādu cenu par produkciju piedāvāt, lai uzņēmums kaut kā varētu eksistēt, bet viņu peļņa, pārdodot produkciju, būtu maksimāli augsta.

Bija tikai divas iespējas: paziņot par bankrotu vai arī pārdot produkciju ar izdevīgākiem noteikumiem. Vācu biznesa partneri tomēr nolēma, ka jāstrādā tālāk, un piešķīra man rīcības brīvību tirgus meklējumos, ko arī izmantoju. Ja uzņēmums ir piesaistīts tikai vienam tirgum, tas ir pakļauts milzīgam valūtas riskam, jo valūtas kurss pasaulē nepārtraukti mainās.

Ar skaudību vēroju savus kolēģus bijušās Austrumvācijas teritorijā, ar kuriem reizē sākām koku biznesu. Viņi šajos desmit gados kļuvuši par uzņēmumu, kas sekmīgi konkurē ar Rietumvācijas ražotnēm.

Viņi nodrošina ar darbu piecdesmit cilvēku un par to saņem no valsts dotācijas piecu miljonu marku vērtībā. Pusi no visu iegādāto ražošanas iekārtu vērtības arī apmaksā valsts. Pie mums diemžēl vērojams pretējs process - no tā, kurš cenšas kaut ko darīt un dara to legāli, valsts cenšas noplēst deviņas ādas. Desmit gadu laikā ne reizi neesmu saviem strādniekiem nokavējis darba algas izmaksas, taču nu man jāmaksā tā saucamais blēžu nodoklis - iemaksas fondā, kas paredzēts bankrotējošo uzņēmumu strādnieku algu izmaksām. Arī ar to es vēl varētu samierināties, bet kāpēc man jāuztur visa maksātnespējas aģentūra, kurā darba algas pārsniedz tūkstoti latu, - to gan es nesaprotu. Ja es bankrotēšu, bez darba paliks 250 cilvēku. Kurš tad maksās nodokļus ierēdņu algām? Vai tad mēs visi nesēžam vienā laivā?

“LAUKU DZĪVE”; pēc A. Jaunbelzeres raksta “Soli pa solim: no Britānijas līdz Japānai”