“Mēs izvēlēsimies vislabāko veidu”

Bijušais Vācijas federālais kanclers Helmūts Kols:

Foto: A.F.I.

Vai Elizejas līgums netiek pārvērtēts?

Kādēļ gan to varētu pārvērtēt?

Pirmkārt, 1963.gada līgumā bija maz konkrētu elementu. Otrkārt, jūsu priekštecis Helmūts Šmits pamatoti secināja, ka būtu pārspīlēti runāt par franču-vācu draudzību…

Tie ir divi atšķirīgi jautājumi. Pirmais ir saistīts ar noteiktu laikmetu, bet otrs - ar vēsturisko fonu. Elizejas līguma galvenā jēga bija mazināt gadsimtiem ilgušo Vācijas un Francijas naidu. Astoņdesmito gadu vidū bijušais Mecas mērs, kurš, tāpat kā es, ir dzimis 1930.gadā, man pastāstīja, ka 13 gadu vecumā savā dzimtajā pilsētā viņam nācies pāriet ielas otrā pusē, ja pretim nācis vācu virsnieks. Savukārt es viņam atbildēju, ka 1945.gadā, kad man bija 15 gadi, Ludvigshāfenā man bija jāpaklanās, ja pretim nāca franču virsnieks. Ņemot vērā patreizējās Vācijas un Francijas attiecības, kaut kas tāds šodien šķiet neiedomājams, jo Elizejas līgums pielika punktu kādreizējam naidīgumam un kļuva par sākumu ilgstošai draudzībai.

Taču šīs durvis ātri vien aizvērās, kad Bundestāgs, pretēji francūžu plāniem, interpretēja šo līgumu kā saišu nostiprināšanu ar Savienotajām Valstīm…

Patiesi, Elizejas līgums ir vērtēts ļoti dažādi. Konrāds Adenauers reiz skaidroja, ka vācu ārpolitika balstās uz diviem pīlāriem: labām attiecībām ar amerikāņiem no vienas puses, un Eiropas apvienošanas procesa - no otras. Šajā jomā jautājums nebija “vai nu, vai” , bet gan “ne tikai, bet arī”. Franču - vācu attiecību radītie pamati ir kļuvuši neatgriezeniski.

Vai Gerhards Šrēders ir pieļāvis kļūdas?

Viņš pārāk mazu uzmanību ir pievērsis franču-vācu attiecībām. Kopš paša sākuma francūži ir rūpējušies par to, lai šīs attiecības tiktu rūpīgi koptas. Franču - vācu attiecībām ir jākļūst par kaut ko vairāk nekā tikai programmas īstenošanu. Eiropas politikas jautājumā viņš pietiekami neņem vērā mazāko ES dalībvalstu vajadzības.

Iet uz priekšu…taču kādā virzienā? Vai paplašināšanās laikā ir iespējams raksturot Eiropas mērķus, izmantojot “Eiropas Savienoto Valstu” lozungu?

Nē. Es jau sen esmu atteicies no šīs idejas, jo šāds mērķis būtu nereāls. Sešdesmito gadu beigās mēs sludinājām “Eiropas Savienotās Valstis”, un toreiz mums bija pavisam citi priekšstati nekā pašlaik. Mums bija jāatzīst, ka valodas, kultūras un nacionālo atšķirību dēļ Amerikas Savienotajām Valstīm analoga struktūra Eiropā nekad nebūs iespējama. Mēs vēl arvien būsim vācieši, francūži, itālieši vai poļi.

Tas nozīmē - valstu federācija nevis federāla valsts?

Iespējams, tas būs valstu federācijas un federālas valsts sajaukums. Mani draugi Eiropas tautas partijā šajā jautājumā Konventā ir izteikuši labus priekšlikumus. Es esmu pārliecināts, ka mēs izvēlēsimies vislabāko veidu, kādā panākt Eiropas apvienošanu.

Pēc “Le Figaro”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.