Par tautas ticības un cerību atdošanu

Jaunievēlētais Lietuvas Republikas prezidents Rolands Pakss:

Foto: A.F.I.

Kā jūs izskaidrotu faktu, ka tieši jūs ievēlēja par prezidentu? Par kādām svarīgām jūsu īpašībām un par kādiem procesiem Lietuvā tas, jūsuprāt, liecina?

Es šodien jau otro reizi atbildu uz jautājumu, kāpēc tieši mani. Un es atkārtoju, ka man nebūtu diezin cik ētiski korekti runāt par to, kāpēc mani ievēlēja. Es vienmēr, kad izvirzu sev mērķi, zinu, kā šo mērķi sasniegt. Un arī tagad, kad izlēmu iet šo ceļu, es sastādīju programmu, atlasīju cilvēkus un vienkārši sāku strādāt tā, lai sasniegtu šo mērķi.

Kura jūsu īpašība var patikt tautai, tā kā mūsējai patīk prezidentes panākumi starptautiskajā sabiedrībā?

Nu, cik es atceros jūsu prezidentes ievēlēšanu, tā notika ilgi un neatlaidīgi, bija vieni, otri, trešie kandidāti. Strādājot jūsu prezidente ir nopelnījusi savu autoritāti, es domāju, ka ar autoritāti neviens nepiedzimst. Vēl es domāju, ka piecos gados mūsu ārpolitika ir ievirzīta labās sliedēs. Un par to liels paldies jāsaka arī mūsu pašreizējam prezidentam Valdam Adamkum par viņa darbu un viņa kontaktiem - stap citu, es ļoti vēlētos, lai viņš piekristu izmantot savu pieredzi un savus kontaktus nākotnē, lai sasniegtu mūsu mērķus ārzemēs. Bet mums, tāpat kā Latvijā, ir daudz iekšēju problēmu, es domāju, mums tās ir jārisina.

Kas būs tā joma, kurā jūs savu varu parādīsiet, kad uzsāksiet prezidenta pienākumu pildīšanu?

Nu, mans vēlēšanu slogans bija “Lietuvā kārtība būs!” - un kārtību es saprotu ne tikai šaurā nozīmē, saistībā ar spēka struktūrām un tā tālāk, bet plašā - ka vēl ir ļoti daudz vietu, kur kārtība vajadzīga, normāla, demokrātiska, eiropeiska kārtība.

Sakiet, lūdzu, kuras vietas tās ir?

Lūk, skatieties, no Lietuvas brauc projām jaunatne, no Latvijas droši vien tāpat. Bet kāpēc brauc prom? Kurš ir interesējies par šo jautājumu? Sāksim noliekt pirkstus. Nav dzīvokļu, ko viņi varētu iegādāties. Nesaņem normālu izglītību. Nav darba. Nav sociālās stabilitātes un perspektīvas. Pat drošība mums drusku pieklibo. Nu tad ņemsim un risināsim šos piecus jautājumus, un tad nevajadzēs plikos vārdos lūgt: “Nebrauciet prom, zēni!” Es kārtību saprotu ļoti plaši.

Jums, cik noprotams, ir ļoti tehniska attieksme pret visām lietām - ir jautājumi un ir metodes, un vajag tikai tās kārtīgi lietot, nekādu noslēpumu un brīnumu nav?

Esmu pārliecināts, ja visi, sākot ar prezidentu, normāli un daudz strādās, visiem būs labi. Ja visi dzīvos pēc likumiem, ne tikai tie, kuriem šie likumi izdoti, bet arī tie, kas tos izdod - jo likumiem vienādi jāattiecas uz visiem. Es tā saprotu demokrātiju un kārtību.

Vai, jūsuprāt, pasauli var uzlabot ar militāriem līdzekļiem, ar karu?

Vajag, lai tas, kurš vēlas izjaukt mieru, zinātu, ka ir tādi līdzekļi. Tagad pasaule ir mainījusies, it īpaši pēc 11. septembra, ir jauni izaicinājumi, cīņa ar starptautisko terorismu. Un NATO virza pret to savus spēkus, savas darbības.

Latvijā cilvēki baidās no trim lietām, kas atrodas dienvidos - Ignalīnas atomelektrostacijas, Mažeiķu naftas kombināta un Būtiņģes termināla. Vai ir kaut kas, kas jūs dara nemierīgu, domājot par Lietuvas ziemeļu kaimiņu?

Nevajag baidīties no mūsu atomstacijas, jūs taču lieliski zināt, ka lietuvieši ar citu valstu palīdzību ir ieguldījuši AES drošībā ap 200 miljoniem dolāru. Un tās drošības reitings citu atomstaciju vidū ir diezgan augsts. Nedomāju arī, ka ir iemesls baidīties no Mažeiķu rūpnīcas. Protams, tās nepatikšanas, kas notika Būtiņģes terminālā, nav diez ko labas. Bet es domāju, ka tagad jaunais saimnieks ir izdarījis pareizus secinājumus un tas vairs neatkārtosies. Bet kas var biedēt Latvijā - nu, tas, ja jūs pārstāsiet ēst lietuviešu produktus, tas būs nepatīkami…

Tā jau vajadzētu darīt kaut vai principa pēc, jo Lietuvā taču nomelnoja un spieda ārā no tirgus mūsu biezpiena sieriņus, mēs ļoti pārdzīvojām par saviem sieriņiem.

Es domāju, ka tie ir tikai dažu atsevišķu firmu paņēmieni, kuras izvēlas ne visai baltus konkurences cīņas līdzekļus.

Tomass Venclova intervijā mūsu žurnālam teica, ka viņš attiecībā pret Lietuvu jūtoties kā psihoterapeits vai psihoanalītiķis, kas uzrāda Lietuvas traumas, un norādīja uz divām vēsturiskām traumām, uz divas reizes zaudēto neatkarību. Ja turpinātu šo metaforu, par ko attiecībā pret Lietuvu jūs uzskatītu sevi - par kādu ārstu?

Nu, pirmkārt, es te esmu izaudzis, esmu te dzīvojis visu laiku, atradis savu ģimeni un te dzīvo mani bērni. Es gribētu, lai viņi un pēc tam arī mazbērni dzīvo te, lai viņiem nebūtu jābrauc projām. Un es pats nekur netaisos braukt.

Otrkārt, man gribētos, lai arī daudzi citi cilvēki domātu par Lietuvu tāpat kā es. Un ar kopīgām pūlēm dzīve kļūtu tāda, kādu mēs to iztēlojāmies, kad mēs pirms 12 gadiem atjaunojām neatkarību. Un varbūt kļūdu un ne tik ātras ekonomiskās attīstības dēļ daudzi cilvēki patiešām izjuta vilšanos, tāpēc es runāju pat to, ka nepieciešams atdot viņiem ticību un cerību - ka tomēr būs labāk, ka tomēr būs tā, kā mēs gribējām pirms 12 gadiem. Tas laikam ir galvenais un visgrūtākais prezidenta uzdevums.

“RĪGAS LAIKS”; pēc I. Zanderes un U. Tīrona intervijas “Sāksim noliekt pirkstus”

Pēc “LV” informācijas redaktora apkopotā