Kas ir kurš Eiropas Savienībā

ES ir pārāk varena un dažkārt pārāk neredzama. Kurš ko dara, kādi kuram ir mērķi, kas par ko pieņem lēmumus? Parlaments, Komisija, Padome vai valdības? Pat speciālisti bieži vien lauza galvu par šiem Eiropas jautājumiem.

Tam ir jāmainās. ES ir jākļūst redzamākai un jāatrisina jautājums par varu. Jau tagad, kad pie galda ir tikai 15 valstis, tā šķiet gandrīz nespējīga rīkoties. Un cik daudz grūtāk to būs izdarīt 2004. gadā ar 25 dalībvalstīm. Francijas prezidents Žaks Širaks un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders mēģina rast problēmai risinājumu. Viņi vēlas ES piešķirt balsi un seju: Eiropas vēsturi ir jāvirza diviem prezidentiem: vienam ir jāvada ES Komisija, bet otram ir jābūt ES prezidentam no dalībvalstu valdību vadītāju vidus. Bez tam vēl ir jābūt arī “ES ārlietu ministram” ar būtiski lielāku ietekmi.

Par šādu risinājumu galvenokārt šaubās mazākās dalībvalstis. Visvarens ES prezidents un vēl Komisija kā iekšējā tirgus regulētāja, kā arī ārlietu ministrs bez īstām pilnvarām - tas viss biedē mazās dalībvalstis, kas baidās no lielo valstu dominances. Lielbritānija uzskata, ka pēdējais vārds drīkst būt tikai valdībām un līdz ar to varai, lai nepieciešamības gadījumā apturētu “Eiropas supervalsts” izveidošanu.

Un tas vēl nav viss. Mazās dalībvalstis pret lielajām, Ziemeļi pret Dienvidiem, bagātie pret nabadzīgajiem, Rietumi pret Austrumiem, briti pret kontinentu - plaisas ES ir tikpat vecas, cik tā pati. Un tās parādās ne tikai jautājumā par prezidentiem vien.

Arī pāri eiropeiskās ārpolitikas laukam stiepjas dziļas plaisas. Par to liecina arī attieksme pret iespējamo ASV karu pret Irāku: Lielbritānijai jau arī agrāk ceļš pāri lielajam Atlantijas okeānam bieži vien ir šķitis tuvāks nekā pāri Lamanša šaurumam un, neraugoties uz mutiskajiem emancipācijas mēģinājumiem - premjers Tonijs Blērs aicina būt “saprātīgiem” un izmantot “atbilstošus līdzekļus”, kā arī iestājas par otru ANO rezolūciju - Londona jau tagad militārās vienības un karakuģus sūta uz Persijas līci.

Turpretī Francija vēlas strikti iet ANO ceļu un kā priekšnoteikumu karam prasa ANO rezolūciju. Vācija “iespējams” vietā ir izvēlējusies skaļu “nē”. Savukārt Dānija, Spānija un Portugāle ASV ir atklāti solījušas savu palīdzību. Arī lielākā daļa no nākamajām dalībvalstīm ir “amerikāniskākas nekā amerikāņi”, kā nesen atzīmēja kāds ES oficiālais pārstāvis.

Lai arī eiropiešu atbalstīta, Starptautiskā Krimināltiesa tomēr ir sastapusies ar ASV pretestību. Tās baidās, ka tās visā pasaulē izvietotos militāristus pret viņiem naidīgi noskaņotās nācijas varētu apsūdzēt tiesā un viņus varētu notiesāt paraugprāvās. Līdz šim tikai dažas valstis ir piekāpušās Vašingtonas spiedienam un noslēgušas bilateriālos līgumus, kas Amerikas pilsoņiem garantē imunitāti pret kriminālvajāšanu. Arī Itālija un Lielbritānija simpatizē ASV. Citas valstis, tādas kā Vācija, brīdina, ka šādas vienošanās graus tiesas autoritāti. Septembra beigās ES dalībvalstis vienojās par negribīgu kompromisu: mēs pilnībā neizslēdzam šādas vienošanās, taču norādam, ka tiesas statūtos ir paredzēti pasākumi pret tās ļaunprātīgu politisku izmantošanu.

Līdzšinējās ES neto maksātājas valstis līdz ar jauno dalībvalstu uzņemšanu negrib maksāt vēl vairāk. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders jau ir paziņojis, ka jaunajām dalībvalstīm paredzētie 150 miljardi eiro ir jānosedz, samazinot izdevumus vecajās dalībvalstīs. Savukārt Spānijā, Grieķijā un Portugālē, kas līdz šim no ES subsīdijām ir guvušas vislielāko labumu, ir sarūgtināti par vāciešu šķietamo skopumu.

“Draudzība starp nācijām un reģioniem ir novērojama reti,” izteicies vicekanclers Helmūts Šmits. Un tas attiecas ne tikai uz Vāciju un Franciju, bet uz ES kopumā. Bieži vien tā bija ES Komisija, kas beigās tomēr atrada kopsaucēju atšķirīgajām nacionālajām interesēm, lai gan tās komisāri, iespējams, nebija pamanāmi.

Pēc “Die Welt”