Par latvieša ieguldījumu vācbaltu kultūrā

Imants Lancmanis ir saņēmis VFR apbalvojumu “Nopelnu krusts”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Vācijas vēstnieka rezidencē 5.februārī: Vēstnieks Ekarts Herolds par īpašiem nopelniem vācbaltu kultūras izpētē Rundāles pils muzeja direktoram LZA goda loceklim Imantam Lancmanim pasniedz Vācijas Federatīvās Republikas ordeni “Nopelnu krusts”

5. februāra novakarē Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā itin kuplā skaitā pulcējās muzeju un kultūras iestāžu darbinieki, lai svinīgā ceremonijā godinātu

Pēc VFR ordeņa “Nopelnu krusts” saņemšanas: Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds un Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis

Rundāles pils muzeja direktoru Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Imantu Lancmani, kam par īpašiem nopelniem vācbaltu kultūras izpētē Vācijas Federatīvā Republika piešķīrusi ordeni “Nopelnu krusts”.

Dziļas cieņas, pateicības un sirsnības caurausti bija vārdi, ko augstā apbalvojuma saņēmējam veltīja Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds:

“Vienu brīdi es iedomājos: nez kā būtu, ja kāds 18. gadsimta portretists saņemtu pasūtījumu uzgleznot doktora Lancmaņa portretu. Man šķiet, ka viņš uzreiz kristu kārdinājumā portretu papildināt ar dažādiem atribūtiem, jo tā viņš vislabāk varētu parādīt jūsu daudzos talantus un labos darbus. Tas nozīmē, ka šajā gleznā kaut kur, varbūt uz jūsu plaukstas, mēs redzētu brīnumskaistu pili. Citā vietā būtu grāmata, un tā būtu norāde uz jūsu pētniecības darbu, uz jūsu dziļajām zināšanām vēsturē, mākslas vēsturē un prasmi pasniegt tās sabiedrībai. Un trešais elements, protams, būtu molberts. Un tad gleznotājam būtu uzdevums visu apkopot īstajās krāsās un īstajās proporcijās, un, manuprāt, Rundāle šajā gleznā būtu ļoti apjomīga.”

Kā atzina E. Herolds, ar savu darbu I. Lancmanis jau daudzus gadus palīdz atdot mūsdienu latviešiem atmiņas par savu vēsturi un mākslas vēsturi, vairojot šīs bagātības apziņu. I. Lancmanis pašaizliedzīgi tiecas saglabāt un kopt arhitektūras, mākslas un mākslas priekšmetu materiālās liecības, padarot tās pieejamas cilvēkiem. Viņa plašais publikāciju klāsts daudziem ir atslēga uz šo pasauli. Vienlaikus tā ir iespēja ieskatīties arī 750 gadus ilgajā kopīgajā latviešu un vāciešu dzīvē. Tā ir bijusi daudzšķautņaina, ar savām gaišajām un tumšajām nodaļām. Tomēr tā bija arī savstarpēja ierosmju apmaiņa un bagātināšanās, par ko liecina gan māksla, gan arhitektūra.

Vācijas vēstnieks norādīja, ka I. Lancmaņa darbs, saglabājot un kopjot šīs vērtības, īpaši skar vienu personu grupu — vācbaltiešus. 20. gadsimta straujo notikumu virpulī viņiem nācās pamest dzimteni un veidot jaunu eksistences pamatu tālu prom no Latvijas, turklāt ilgu laiku arī aiz dzelzs priekškara. Dziļš ir gandarījums, redzot, ka no sabrukuma un aizmirstības tiek paglābtas lietas, kas ir personīgās vai arī ģimenes vēstures sastāvdaļas.

“I. Lancmaņa pētītās un sabiedrībai atklātās kultūras saiknes ir brīnišķs pūrs visiem vāciešiem un latviešiem, mūsu valstīm arvien ciešāk sadarbojoties Eiropā, kas arī saaug aizvien ciešāk kopā,” sacīja E. Herolds.

Vēstnieks sirsnīgi apsveica arī Lancmaņa kundzi: “Arī jums šī ir prieka un gandarījuma pilna diena, jo es zinu, cik dziļi jūs esat sava dzīvesbiedra brīnišķīgajā darbā.”

Pateicības vārdus pēc ordeņa saņemšanas I. Lancmanis teica vāciski — tās tautas valodā, kas viņam piešķīrusi šo apbalvojumu.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Svinīgajā pasākumā: Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis un Vācijas vēstnieks Ekarts Herolds ar kundzēm; Ojārs Spārītis ar kundzi

“Es gribu ļoti sirsnīgi pateikties par šo ordeni, kurš zināmā mērā ir vainagojums manam iekšējam garīgajam attīstības ceļam. Šī ceļa sākumā ir manas pirmās bērnības atmiņas. Jau kā bērns es izjutu visu pagātnes liecinieku neatvairāmo valdzinājumu. Tie Latvijā bija redzami uz katra soļa, un visi nesa sevī skaidru vācu zīmogu: senie nami Vecrīgā, baznīcas ar viņu epitāfijām un noslēpumainajiem kapakmeņiem, izlaupītās kapsētas un joprojām skaistie kungu nami un pilis laukos. Es staigāju pa pagātnes pēdām, un vēstures tēli, ko es tukšās un patumšās bibliotēkas zālēs mācījos iepazīt, man kļuva dzīvāki nekā pelēkās padomju ikdienas laikabiedri. Taču tas viss varēja palikt kādas personīgās noslieces rāmjos, tas varēja palikt kā kāda dīvaina novirze no normas, ja Latvijā nebūtu Rundāles pils — vietas, kur no mīlestības uz vācbaltisko pagātni varēja izveidot šī kultūras mantojuma glābšanas, kopšanas un izpētes programmu. Veselas baznīcu iekārtas, gleznas, detaļas no kungu mājām, kas bija paredzētas nojaukšanai, podiņu krāsnis, māju durvis, mēbeles un salauzti kapakmeņi — tas viss ceļoja uz Rundāles pili, bieži vien pēdējā brīdī pirms iznīcināšanas. Tas viss deva mums iespēju Rundāles pilī izveidot nelielu centru, kurā varēja nodarboties ar vācbaltu mākslas kopšanu un izpēti.”

Tomēr Rundāles pils sienas vien neko daudz nebūtu līdzējušas, ja ik dienu darbā blakus nebūtu bijusi arī sieva un māsa, atzina I. Lancmanis, abām izsakot lielu pateicību. Viņš pateicās arī E. Heroldam par diplomātisko darbību, stiprinot Latvijas un Vācijas draudzīgās attiecības, un kā piemiņas zīmi pasniedza grāmatu “Rundāle”, kurā redzams tālais ceļš no tukšas pils ēkas līdz hercoga rezidencei, no pēckara laika graudu noliktavas līdz vietai, kur sev patvērumu var atrast arī cienīgās vācu un latviešu pagātnes kopīgās ēnas.

E. Herolds pauda gandarījumu, ka pirmo ordeni savā vēstnieka darbības laikā Latvijā viņš pasniedzis tieši I. Lancmanim, un izteica cerību, ka šis gadījums nebūs vienīgais, jo ir daudz cilvēku, kas veicinājuši vācu un latviešu savstarpējo attiecību nostiprināšanos.

Marika Līdaka,  “LV” nozares redaktore