Pa latviešu pēdām Ziemeļāfrikā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Kasablankas Mers–Sultana koledžas 1954.gada absolventes. Otrajā rindā pirmā no labās — Vaira Vīķe, nākamā Latvijas Valsts prezidente Foto no Vairas Vīķes–Freibergas ģimenes arhīva. Pirmpublicējums

Marokas komandējuma sarunas un pārdomas —

pēc “LV” Nr. 187, 20.12.2002.; Nr. 188, 24.12.2002.;

Nr. 3, 08.01.2003; Nr. 13, 24.01.2003., Nr. 17, 31.01.2003.

Kasablankā, kur “reiz latviešu meitene bija tik vientuļa”

1953. un 1954. gadā Franču Marokā kādā no Kasablankas pasta nodaļām bieži pienāca vēstules no dažādām pasaules malām, adresētas Vairai Vīķei, Avenue de Mazagan Cite Schneider, Vila 4, Casablanca, Maroc. Pastnieks cītīgi nesa vēstules ar dažādu valstu markām uz kluso šķērsieliņu bez nosaukuma, kas atzarojās no plašās Mazagana avēnijas, nodrošinot piekļūšanu tipveida namiņiem, ko franču Šneidera firma bija uzcēlusi saviem darbiniekiem. Iespējams, pastnieks pabrīnījās, uzzinot, ka daudzo sūtījumu saņēmēja ir pusaudze. Taču viņš diez vai nojauta, ka daudzās vēstules kopā veido unikālu liecību gan par latviešu trimdas ģeogrāfiju, gan trimdas latviešu ilgām un domām par savu tēvzemi.

Var tikai pievienoties prezidentes nožēlai, ka laika gaitā, ģimenei mainot dzīvesvietas un valstis, šīs laikmeta liecības gājušas zudībā. Šodien tā būtu bezgala vērtīga lasāmviela par Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga, Gunāra Birkerta un Lailas Freivaldes, Ulda Gravas un Kristapa Kegi paaudzes jaunības ideāliem un nākotnes vīzijām. Tā būtu unikāla liecība par latviešu trimdinieku dzīves spēku smagajos pēckara apstākļos, kad lielo, karā uzvarējušo nāciju augstprātība, bēgļus morāli atstumjot, bija arī labs nodrošinājums pret asimilācijas draudiem un mudināja meklēt savējos. Kaut ar vēstuļu palīdzību, kā to, vientulības mākta, 1953. gadā darīja Vaira Vīķe no Kasablankas.

Šīs vēstules būtu arī unikāla liecība par preses vienojošo lomu trimdas likteņos. Jo Vairas Vīķes Marokas adrese 1953. gada 7. martā bija publicēta Vācijā izdotajā laikrakstā “Latvija” līdz ar Kasablankas Mers-Sultan meiteņu koledžas audzēknes aprakstu “Zeme, kur Latviju nepazīst. Divas Marokas. Vēstule Latvijai no Kasablankas”. Autores adrese līdz ar meitenes atzīšanos “... jūtos ļoti vientuļa, jo ar francūžiem ārpus skolas tikpat kā nesaejos. Tāpēc būtu ļoti, ļoti priecīga par katru vēstuli, ko saņemšu no latviešu jauniešiem citās zemēs” aprakstam veidoja savdabīgu post scriptum.

Jaunās latvietes dvēseles sāpe, laikrakstā izlasīta, vēlāk saviļņoja arī sirmo, daudz pieredzējušo trimdas latviešu dzejnieku Pēteri Ērmani, kurš Vairai Vīķei-Freibergai veltītajā dzejolī “Trijas vēstis par vienu meiteni” rakstīja:

“Zīle vēstīja avīzes burtos:

Reiz latviešu meitene,

jauka meitene,

Bija tik vientuļa Kazablankā... “

Šīs Pētera Ērmaņa rindas man nāk prātā, pa rietumnieciski straujās četru miljonu Kasablankas ielām braucot uz Vairas Vīķes kādreizējo dzīvesvietu. Vērojot intensīvo automašīnu plūsmu un stiklotos debesskrāpjus, prātu māc šaubas, vai modernais laiks šeit, Marokas lielākajā pilsētā, būs vēl ko saglabājis no latviešu pusaudzes skatītā.

Brauciens uz kādreizējo Šneidera namu kvartālu līdzās Kasablankas ostai, kur Edgara Hermanoviča ģimene mitusi tūdaļ pēc pārcelšanās no Dauratas, atstāja dalītas jūtas. No kādreizējā Šneidera kvartāla saglabājies vien nosaukums, bet namu vietā plešas milzīgs, ar akmens mūrīti nožogots klajums, ko gatavo jaunai apbūvei. Taču pašlaik tukšais laukums paver skatienam gleznaini zilo, saules apmirdzēto Atlantijas okeānu ar kuģi virkni, kas gaida ieiešanu Kasablankas ostā.

Šneidera villas atrast izdodas samērā viegli — vien noskaidrojot, ka Mazagana avēnija pēc Marokas suverenitātes atjaunošanas 1956. gadā pārdēvēta par Džadida ielu (Rue de Jadida). Lieti noder arī Imanta Freiberga izdarītās atzīmes Kasablankas 1980. gada kartē. Braucot pa Džadida ielu, profesora iezīmētajā vietā apstājamies. Jā, patiesi, no dzīvās maģistrāles pa labi ved maza, tikko pamanāma ieliņa, uz stūra sīki veikaliņi.

Eju pa sīko, asfaltēto joslu starp mūra žoga ieskautu vienstāva namu rindu un prātoju, kas tā ir — iela vai iebrauktuve galā izbūvētajai garāžai. Skatiens apstājas pie liela melna cipara “4” virs mūra žogā iebūvētajiem metāla vārtiņiem. “Villa 4”. Un man acu priekšā nostājas tik daudzkārt pārlasītā adrese.

Spiežu zvana pogu, un durvju spraugā parādās melnīgsnēja arābu meitene. Svešos kungus pamanot, viņa raujas atpakaļ, bet mans pavadonis Džafars, roku pret durvīm atspiedis, paziņo: “Mēs gribam redzēt namu, kur dzīvojusi Latvijas prezidente.”

Meitenīte, to dzirdot, samulst ne pa jokam un teciņiem garām izžautās veļas virtenēm dodas atpakaļ uz māju. Tur, iekšā, nu dzirdamas satrauktas sieviešu balsis. Pēc mirkļa iznāk apaļīga arābiete un piesardzīgā kareivīgumā noprasa, ko īsti mēs vēloties. Jūtu, ka Džafars var visu izbojāt, runāju pirmais. “Kundze, esmu no tālas ziemeļu zemes, un mana vēlēšanās ir visai neparasta. Taču tā darīs godu jums un jūsu skaistajai mājai,” angliski saku, un Džafaram atliek vien steidzīgi manus vārdus pārtulkot.

“Vai tik jūs neesat no tiem skandināviem, kas šeit kādreiz, pirms mums, dzīvojuši?” sieviete prasa.

“Ne nu gluži skandināvi, bet Latvija jau turpat Skandināvijai līdzās vien ir”.

“Jā, šeit, Šneidera villās, jau agrāk dzīvoja tikai ārzemnieki,” arābiete piesardzīgi nosaka un grasās iet atpakaļ mājā. “Kā tevi sauc?” prasu meitenei, kas pienākusi mātei līdzās, un mazā, acis nodūrusi, taču ar austrumniecisku šarmu atbild: “Hasna. Man ir vienpadsmit gadi, un es mācos 5. klasē.”

“Tu esi tikpat veca, cik kāda latviešu meitene brīdī, kad ieradās Marokā. Vēlāk viņa dzīvoja šajā mājā,” saku.

“Un ko viņa dara tagad?”

“Tagad viņa ir mūsu valsts prezidente.”

“Patiešām prezidente!?” Hasna sāk manī raudzīties kā televizora ekrānā, kad rāda populāru seriālu. Arī meitenes māte kļūst drošāka un prasa: “Kad tad viņa šeit dzīvoja? Ak līdz 1954. gadam! Tad jau iznāk, ka mūs šķīra pavisam īss laiks, tikai pāris gadi. Mani vecāki šo māju, pareizāk sakot, pusi mājas nopirka 1956. gadā. Vecāki man vēlāk stāstīja, ka šeit, Šneidera villās, agrāk dzīvojuši tikai ārzemnieki, bet piecdesmito gadu vidū viņi gandrīz visi no Marokas aizbraukuši.

Patiesi, tikai divi gadi šķīruši Edgara Hermanoviča un šīs arābu ģimenes laiku Šneidera villā. Taču var arī teikt, ka divi laikmeti.

Acīmredzot franču Šneidera firmā strādājošā latviešu ģimene daudziem marokāņiem gan tolaik, gan nedaudz arī vēl tagad asociējusies ar svešas valsts cilvēkiem. Viens no motīviem, Hermanoviču ģimenei izšķiroties atstāt Maroku un pārceļoties uz Kanādu, bijuši arī biežie terora akti un ārzemnieku slepkavības Marokā lielo politisko pārmaiņu laikā. Savā laikā Vaira Vīķe šo Marokas pieredzi iekļāva īsstāstā “Surprise de Noel” (“Ziemassvētku pārsteigums” - franciski), kas 1956. gadā bija iespiests Toronto universitātes Viktorijas koledžas studentu literārajā žurnālā “Acta Victoriana”.

Tad manu pārdomu mirkli pārtrauc tuklā arābiete, atkal noprasot, ko mēs īsti vēlamies. Acīmredzot senās berberu tautas gēnos jau iekodēts priekšstats par eiropiešiem kā cilvēkiem ar allaž konkrētām prasībām. Ja tā, tad man patiešām ir konkrēts lūgums — atļaut nofotografēt šīs vēsturiskās mājas pagalmu, lai varētu to parādīt laikraksta lasītājiem un, protams, mūsu prezidentei.

“Vai, to nu gan nevajadzētu, mums te šodien liela nekārtība,” saimniece sāk sievišķīgi klīrēties, un man atliek vien apgalvot, ka pagalms tieši tādā izskatā — ar izžautu veļu — ir īpaši pievilcīgs savā dabiskumā. Gribu nofotografēt arī meiteni, kas tagad dzīvo šajā villā. Māte Hasnu nokomandē pārģērbties, bet pati ved mūs dziļāk šaurajā, akmens žoga ieskautajā pagalmā, pa ceļam raujot no veļas auklas intīmākos sieviešu apģērba gabalus.

Hasna, priecīgi satraukta, izsteidzas oranžā balles kleitā. Kad esmu nofotografējis meiteni pagalmā, pievēršu uzmanību šaurajām akmens kāpnēm, kas ved uz nelielas, villas pagalmā tik neiederīgas gāzbetona celtnes jumtu. Saimniece skaidro — tā esot saimniecības ēka, ko viņu ģimene uzcēlusi drīz pēc ievākšanās šajā mājā.

Neklausoties arābietes vaimanās, ka tur, uz jumta, nu gan valdot nekārtība, kāpju augšup, jo gribu redzēt pagalma kopskatu.

Diemžēl aina no augšas nav priecējoša. Primitīvi samūrētā saimniecības ēka ir īsts svešķermenis jau tā nelielajā, akmens žoga ieskautajā pagalmā. Starp šo necilo būvi un vienkārši eleganto, Ziemeļāfrikas un Eiropas arhitektūras sintēzē projektēto villu palikusi vairs tikai pāris metru plata sprauga staigāšanai.

No augšas arī redzams, ka samērā plašā villa pārdalīta divās daļās. Arābiete apstiprina, ka tā patiesi noticis, un tagad bezvārda ieliņas mūra žogā atrodami divi vārtiņi ar numuru “4”. Pa kuriem vārtiņiem gan gāja latviešu meitene Vaira savās ikdienas gaitās? Uz stundām Kasablankas meiteņu koledžā, bibliotēku un mūzikas nodarbībām vietējā konservatorijā. Uz daudzajiem koncertiem un teātra izrādēm, ko Vaira Vīķe, neraugoties uz ģimenes pieticīgajām iespējām, varēja apmeklēt kā franču muzikālās jaunatnes biedrības locekle. Vēlāk meitene no šejienes gāja arī uz franču varas iestādēm kārtot izbraukšanas dokumentus un atļauju Hermanoviču ģimenei ieceļot Kanādā.

Otros vārtiņus paver jauns, slaids vīrietis raga brillēs ar rūtainu beduīna lakatu ap pleciem. Man par atvieglojumu viņš samērā labi runā angliski, taču valodas prasme vien vēl nerada abpusēju uzticēšanos. Jaunais arābs, lidostas ierēdnis Abdulla ir īpaši atturīgs. Ak Latvijas žurnālists vēloties nofotografēt viņu šajā pagalmā? Nē, viņš gan nedomājot, ka tas būtu vajadzīgs. Nofotografēt pagalmu vien? Viņam jāpadomā. Varbūt arī varētu, bet tomēr, kādēļ tieši viņa pagalmu, un kādai vajadzībai?

Lēni, soli pa solim laužu aizdomīguma ledu, taču, dzirdot par kādreiz Šneidera villā dzīvojušo latviešu meiteni, kas tagad ir Latvijas prezidente (tātad kaut kas te saistīts ar politiku), jaunais arābs atkal saspringst sākotnējā piesardzībā. Viņam ar to neesot nekāda sakara, jo viņa ģimene šeit ievākusies samērā nesen. “Tā ka saprotiet paši,” viņš izteiksmīgi noplāta rokas, un tā ir arī atvadīšanās zīme.

Kur latvietei piešķīra “Bix d`Excellence” — izcilības balvu

Nākamajā dienā pēc intervijas ar karaļa padomnieku (skat. “LV” Nr. 187, 20.12.2002.) kopā ar Marokas neatkarīgās televīzijas “2M” (franču valodā) uzņemšanas grupu braucam uz Kasablankas Al Khansa meiteņu liceju (Lucie Al Khansa de Casablanca), agrāko Mers-Sultan koledžu (College de jennes gills de Mers-Sultan), kur 1953. un 1954. gadā mācījusies Vaira Vīķe. (Tagad, no neliela laika atstatuma, saprotu, ka profesionāli rutinētie marokāņu televīzijas profesionāļi krietni mazināja manu iespaidu pirmreizīgumu. Toties šī reportāža līdz ar Marokas sabiedriskās televīzijas “1M” — arābu valodā — reportāžu, kurā bez informācijas par Latviju iekļāva arī manas intervijas fragmentu ar Marokas informācijas ministru, bija laba iespēja nest mūsu valsts vārdu Marokā).

Licejs atrodas idilliski klusā, platānu ieskautā ieliņā, kur laiks šķiet sastindzis, jo nav dzirdams lielpilsētas maģistrāļu troksnis. Apstājamies pie elegantas, šķiet, laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu būvētas eiropeiskas ēkas. Izkāpjot no autobusiņa, skaidri saklausāmas karsējmeiteņu azartiskās balsis un bumbas būkšķi skolas iekšējā pagalmā. Gribu jau doties iekšā, bet Juzefs Zoutni, viens no Marokas populārākajiem televīzijas žurnālistiem, mani aptur. Nē, tik vienkārši vis tā lieta nevarot notikt, viņiem mana ienākšana jāfilmē.

Tā nu es, skolniecēm par apbrīnu, eju skolā vienreiz, tad vēl otru, bet ar kameru kaut kas nav bijis kārtībā, un jāiet vēl trešo reizi. Kad liekas, beidzot varēšu ļauties skolas gaisotnei, izrādās, ka manu ienākšanu filmēs vēl no iekšpuses. Un tikai beidzot, jau kuro reizi pavēris skolas majestātiskās durvis, iekļūstu vestibilā un, televīzijas gaismekļu apžilbināts, īsti nesaprotu, kam pieder rokas, kas uzgulst manam plecam un virza uz kāpnēm.

Direktore Aiča Ounane mani sagaida kabineta durvīs un priecīgā satraukumā, gluži kā eiropiete, pirmā sniedz man roku. Jau no pirmajiem mirkļiem saprotu, ka te nu gan nenāksies skaidrot par latviešu meitenes ceļu no Dauratas pamatskolas līdz Valsts prezidentes amatam. Jā, patiesi, Ounanes kundze šos faktus zinot un lepojoties, ka viņu koledžai ir tik izcila absolvente.

Direktores kabinets piekrauts ar grāmatām un dokumentu ķīpām. Pie sienas goda vietā vecā, pirms trim gadiem mirušā karaļa fotogrāfija ar valsts ģerboni, bet zemāk, daļēji aizsedzot tēva seju, novietots pašreizējā karaļa Muhameda VI portrets.

Ounanes kundze ieinteresēti pēta manis atvesto informācijas izdevumu par Latviju ar prezidentes fotogrāfiju un ievadvārdiem. Tad atver lielu, gadu ritējumā nodzeltējušu kantora grāmatu, kurā 1953. — 1954. gada audzēkņu sarakstā ar violetu tinti franciski iereģistrēta arī “Vikis Vaira”, “Lettone”, ar dzimšanas vietu “Riga”, kas Mers-Sultan koledžā ieradusies no Dauratas līdz ar vēl kādu meiteni Moniku Terazoni. No vecākiem iereģistrēts Vairas Vīķes audžutēvs Edgars Hermanovičs. Un vēl īpaši atzīmētas latviešu meitenes izcilās sekmes – “Vikis Vaira” saņēmusi “Bix d`Excellenc” izcilības balvu. Un ar neviltotu lepnumu direktore steidz man rādīt Mers-Sultan koled?as 1949. gada fotokartiņu komplektu, lai palīdzētu restaurēt skolas tā laika gaisotni.

“Diemžēl mums nav saglabājusies neviena 1953.—1954. gada fotogrāfija. Protams, kopš tā laika pagājis pusgadsimts, un mūsu skola šajā laikā ļoti mainījusies. Taču prezidentes kundzei vajadzētu pazīt šīs 1949. gada ainas. Piemēram, šo savdabīgo mazgāšanas iekārtu, par ko mūsu skolā vēl līdz pat šodienai klīst dažādas leģendas,” direktore smaidot rāda fotogrāfiju ar lielu ūdens tilpni roku mazgāšanai pie koledžas ēdnīcas durvīm.

Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu apliecināt, ka direktorei izrādījās taisnība: savdabīgā roku mazgāšanas iekārta mūsu prezidenti rosināja uz jautrām, bet ne tikai, atmiņām.

Turpmāk — nobeigums