“Es redzu nākotnes Eiropu, kur Latvijai būs sava neatņemama vieta”

Vakar Valsts prezidente ar savu lekciju Lauksaimniecības universitātē uzsāka diskusiju ciklu “Latvijas valstiskums un identitāte jaunajā Eiropā”

Vakar Latvijas Lauksaimniecības universitātē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, LLU rektors Pēteris Bušmanis un Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Par Valsts prezidentes vizīti Jelgavā

Vakar, 10.februārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar lekciju un sarunu ar klātesošajiem Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā, sāka diskusiju ciklu “Latvijas valstiskums un identitāte jaunajā Eiropā”. Uz tikšanos ar prezidenti bija ieradušies ne vien Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti un mācību spēki, bet arī Jelgavas un tuvējo rajonu iedzīvotāji.

Valsts prezidentes sarunā ar jelgavniekiem tika apspriestas pašlaik svarīgākās valsts politiskās prioritātes – Latvijas iedzīvotāju informētība un gatavība referenduma balsojumam par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), Latvijas nostāja ASV un Irākas konfliktā, kā arī Latvijas mērķi pasaulē un nostāja starptautiskajos jautājumos.

V.Vīķe–Freiberga vienkāršā, saprotamā un tajā pašā laikā tēlainā valodā klātesošajiem skaidroja Eiropas Savienības izveidošanās vēsturi, darbības principus un kliedēja nepamatotas cerības par ES kā garantētas laimes zemi. Tika iezīmēta visu iepriekšējo Latvijas valdību vienotā nostāja un rīcība iestāšanās sarunu sagatavošanā, kā arī līdzšinējos gados paveiktais. Prezidente neslēpa bažas par Latvijas iedzīvotāju augsto eiroskepticisma līmeni un minēja iespējamās sekas, ja tauta balsojumā noraidīs pievienošanos Eiropas Savienībai. Tāpat prezidente norādīja uz Latvijas mērķtiecīgo virzību uz drošību, saskatot to Ziemeļatlantijas aliansē. Tika uzsvērts, ka Latvija kopā ar citām valstīm šobrīd negrasās vispārēji piedalīties karā, bet gan pauž principiālu atbalstu Amerikas Savienotajām Valstīm.

Pēc lekcijas Valsts prezidente atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Par V.Vīķes–Freibergas un Zemgales novada ļaužu diskusiju lasiet “LV” nākamajā numurā.

Pēc prezidentes teiktā, paredzēts, ka diskusiju cikls turpināsies arī citos Latvijas novados.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Latvijas Lauksaimniecības universitātē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sarunas laikā ar Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu un LLU rektoru Pēteri Bušmani; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga lekcijas laikā Lauksaimniecības universitātē, lasot savu programmatisko lekciju oto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Lekcija Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā 2002.gada 8.februārī “Valstiskums un identitāte jaunajā Eiropā”

Augsti godātais rektora kungs, godātā akadēmiskā saime, mīļie Jelgavas un Zemgales novada ļaudis! Esmu priecīga par šo izdevību ar jums atkal tikties, dalīties pārdomās un pēc tam uzklausīt jūsu viedokļus un jautājumus.

Šodien šeit, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, man kā Valsts prezidentei aizsākas pasākumu sērija, kas iecerēta kā izvērsts dialogs ar sabiedrību dažādos Latvijas novados ar kopējām pārdomām par Latvijas valstiskiem mērķiem, par Latvijas identitāti, par Latvijas vietu, iespējām un izaicinājumiem jaunapvienotajā tagadnes un nākotnes Eiropā, kā arī par Latvijas pozīciju globalizētajā pasaulē starptautiska mēroga jautājumu priekšā.

Ir simboliski piemēroti, ka šis dialogs aizsākas tieši šeit, Jelgavā, Latvijas teritorijas vēsturiski nozīmīgās mācību iestādes Academia Petrina dzimtajā vietā. Tikpat simbolisks man šķiet apstāklis, ka tiekamies tieši šeit, Lauksaimniecības universitātē. Latvija, kas kultūrvēsturiski un vēl šodien tiek uzskatīta par lauksaimniecības zemi, šobrīd pārtop jaunās kvalitātēs, un augstākās mācību iestādes pārtop tai līdzi.

Mana cerība būtu, ka Lauksaimniecības universitāte, līdzīgi visām citām Latvijas augstskolām, kļūtu par intelektuālu ierosmju un radošu domu pavardu, no kura pa visu Latviju izstarotu sētās un mājās, sabiedrībā un darbavietā aiznestās atziņas un ierosmes par Latvijas prioritātēm, vērtībām, attīstību un nākotni, par Latvijas vietu un nostāju kā sava kontinenta, tā plašākas pasaules notikumu priekšā.

Lai Latvija zeltu un attīstītos, tai vajadzīgi gudri ļaudis, turklāt gudri visos iespējamos veidos. Gudri ar praktiskām mākām, paņēmieniem un zināšanām, bet gudri arī ar izglītotam kultūras cilvēkam piemītošu izpratni par civilizācijas pamatvērtībām.

Jaunajai paaudzei it īpaši ir nepieciešami garīgie pamati, tai nepieciešami mērķi un ideāli, pēc kuriem tiekties, kā arī ētiskas un morālas vadlīnijas, kas sniedz tos pamata principus, pēc kuriem vadīties jebkurā izšķiršanās brīdī. Tai pašā laikā visiem, kā jauniem, tā veciem, ir jāmāk skatīties acīs dzīves īstenībai un praktiskajai realitātei, ir jāsavieno ideālais ar iespējamo. Dzīve bez mitas noved mūs sarežģītās situācijās, kur ideāls risinājums vienkārši nav iespēju robežās un kad jāmeklē tādi pragmatiski risinājumi, kas ilgtermiņa perspektīvā un lielākam vairumam nes lielāko kopējo labumu un mazāko kopējo ļaunumu.

It īpaši tas sakāms par lēmumiem, kas jāpieņem valsts interesēs. Valsts amata personām jāvadās no visas informācijas, kas ir viņu rokās, arī tādas, kas varbūt nav visai tautai pieejama vai viegli izprotama.

Valsts amata personas nedrīkst vadīties tikai no tā momenta konjunktūras, tām jāraugās uz lietām valstiskā līmenī un no vēstures, ne viena brīža perspektīvās. Nepieciešamības gadījumā tām jāpieņem lēmumi, kas tautā tai brīdī ir nepopulāri, izsauc pretrunas, strīdus un kontraversijas. It sevišķi jau Valsts prezidents nedrīkst vadīties pēc savas personīgās patikas vai nepatikas, simpātijām vai antipātijām. Valsts prezidentam savos lēmumos ir jāvadās no tā, kas ir Latvijas valsts ilgtermiņa interesēs.

Dāmas un kungi! Šobrīd mēs atrodamies ne tikai rudenī sagaidāmo vēsturisko lēmumu priekšvakarā, bet arī ik dienas un pat ik stundas strauji augošā starptautiskā saspīlējuma virpulī.

Līdz šim vairāku gadu garumā varējām runāt par integrāciju ES un transatlantiskajās struktūrās kā Latvijas prioritāriem ārpolitikas mērķiem gandrīz vai ar vēsu vienaldzību, jo mērķi kā tādi šķita pietiekami skaidri un pašsaprotami, runa bija galvenokārt par to, vai un kā mums izdosies tos sasniegt. Tagad ir kļuvis skaidrs, ka situācija ir daudz spraigāka un sarežģītāka, nekā nesen vēl tas šķita.

Lai bailes un bažas kliedētu, ir nepieciešama skaidrība. Lai nonāktu pie skaidrības, ir nepieciešama gan informācija, gan tās izvērtēšana; ir nepieciešamas debates atvērtības un savstarpējas uzticības gaisotnē. Tādas debates mums ir vajadzīgas Eiropas Savienības jautājumā. Laika nemaz nav tik daudz – rudenī, rudenī, ap miežu laiku, mums jābūt sagatavotiem.

Es aicinu jūs līdz ar citām augstskolām Valmierā, Daugavpilī, visā Latvijā aktīvi piedalīties šajās debatēs. Es aicinu jūs uzņemties savu lomu kā valstij nozīmīgiem intelektuāliem centriem, no kuriem sabiedrībā ieplūstu jauni jautājumu uzstādījumi, jaunas definīcijas, jaunas pieejas un jaunas idejas.

Dāmas un kungi! Lai uzsāktu dialogu, es vēlētos pakavēties pie abām galvenajām Latvijas politiskajām prioritātēm – dalības ES un NATO, kas tikpat nopietnā veidā skar mūsu iekšpolitiku kā mūsu ārpolitiku. Sāksim ar to, kas patlaban ir degoša aktualitāte, – ar drošību, miera un stabilitātes nodrošināšanu un starptautiskām attiecībām.

Kopš mūsu neatkarības atgūšanas lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir sapratuši, ka atgūtā brīvība un neatkarība būs tikai tik nodrošināta, cik mēs būsim gatavi to sargāt kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski.

Mums jābūt gataviem pašiem sevi aizstāvēt, bet mēs pārāk labi zinām, ka ar pašu spēkiem vien mēs savu zemi nosargāt nespējam. Drošības jautājumos Latvija nevar atļauties stāvēt viena, un tamdēļ mums ir nepieciešami sabiedrotie, tādi, kas būtu gatavi un spējīgi vajadzības brīdī ar mums stāvēt plecu pie pleca. Tieši tādā kontekstā tad arī ir notikusi Latvijas nu jau ilggadīgā virzība uz dalību NATO aliansē. Tieši tādā nolūkā ir ticis pieņemts saistošais lēmums arī Latvijas valstij pašai sniegt nopietnu ieguldījumu savas drošības vajadzībām kā materiālo, tā cilvēcīgo resursu izpratnē.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir ieņēmusi savu vietu Apvienoto Nāciju Organizācijā, un arī kā mazai valstij Latvijai tur ir sava balss un savs vārds sakāms. Jau pēdējā Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā 2002. gada septembrī Latvija pievienojās visām tām nācijām, kas atbalstīja ANO rezolūciju Nr.1441 ar visām no tās izrietošām sekām.

Šī rezolūcija lieku reizi atgādināja Irākas valdošajam režīmam jau agrāk daudzkārt izteiktās prasības par pilnīgu atbruņošanos no masu iznīcināšanas ieročiem. Tā arī brīdināja par eventuālām nopietnām konsekvencēm, ja Irākas režīms atsacītos šīs prasības pildīt.

Šobrīd atrodamies starptautiskas krīzes priekšā, kas radusies pēc Irākas 12 gadus ilgušās nevēlēšanās pilnībā sadarboties ar ANO ieroču inspektoriem. Ne jau uz inspektoru pleciem vien bija jāgulstas pierādījumu svaram. Sadāma Huseina režīmam bija ANO dots uzdevums sniegt nepārprotamus un pārliecinošus pierādījumus tam, ka viņu rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči ir tikuši iznīcināti. Šajā ziņā no Irākas nav ticis prasīts nekas neparasts un neizpildāms. Pasaules mērogā pēdējo gadu laikā ir notikušas vairākas sekmīgas atbrīvošanās no masu iznīcināšanas ieročiem. Sekmīgi atbruņojušās ir Ukraina, Kazahstāna un Dienvidāfrikas Republika. Šīs valstis ir sadarbojušās un bijušas atsaucīgas. Neviens nav šaubījies par to, ka bīstamie ieroči tā arī vairs nav viņu rīcībā. Nav tamdēļ ne mazākā iemesla, lai Irāka nevarētu izdarīt gluži to pašu. Tas būtu drošākais un vienkāršākais veids, kā izvairīties no bruņotiem draudiem, vai tie notiktu konvencionāla kara vai terorisma ietvaros.

Līdz šim tas vēl nav noticis, un Irāka atkal un atkal ir izvairījusies, atteikusies sadarboties, izraidījusi inspektorus un atteikusies parādīt, kādā veidā uzkrātie bīstamie ieroči iznīcināti. Tā tas ir turpinājies gadiem ilgi. Ir pieņemta viena ANO rezolūcija pēc otras, un visas tās ir tikušas ignorētas. Līdz ar to smagi ir ticis grauts ANO kā starptautiskās taisnības un miera uzturētājas prestižs. ANO rezolūcijas, kas atkārtoti tiek ignorētas, grauj šīs starptautiskās organizācijas autoritāti un met ēnu uz tās leģitimitāti. Rezolūciju nepildīšana padara pašu organizāciju par tukšu čaulu, tās lēmumus — par saucieniem tuksnesī.

Šādā situācijā, it īpaši pēc 11. septembra terora akta, ASV administrācija ir nocietinājusi savas prasības pēc ANO rezolūciju, it īpaši rezolūcijas Nr. 1441, bezierunu izpildīšanas. Pretējā gadījumā, ja Irāka nebūs gatava pati atbruņoties labprātīgi, ir izteikta gatavība to atbruņot ar varu.

Par to, ka Sadāma Huseina akūti bīstamo, totalitāro režīmu Bagdādē ir nepieciešams atbruņot, nevienam ANO Drošības padomē nav ne mazāko šaubu. Negaidītas domstarpības gan ir radušās par to, kādi un cik plaši pierādījumi būtu vajadzīgi, lai radītu pilnu pārliecību, ka sistemātiska un efektīva atbruņošanās tik tiešām ir notikusi. Vēl nopietnākas domstarpības Drošības padomes locekļu vidū pastāv par to, cik ilgu laiku vēl atļaut Sadāma Huseina režīmam pierādīt to, ka tas pakļaujas skaidri, precīzi un konsekventi izteiktajām starptautiskajām prasībām. ASV viedoklis ir tāds, ka laika ir bijis atliku likām.

Tas, kā ir pietrūcis, ir laba griba un gatavība pakļauties ANO kā starptautisko attiecību nopietnam un vērā ņemamam regulatoram. Tamdēļ ir ticis izteikts pēdējais ultimāts — sadarboties vai sagaidīt bruņotu triecienu.

Latvija jau pēdējā ANO Ģenerālajā asamblejā bija par to, ka starptautiskais miers un stabilitāte pieprasa, lai ANO rezolūcijas tiktu respektētas. Irāka beidzot ir jāatbruņo, pat ja tas jādara ar varu. Šajā ziņā ASV savu atbalstu ir izteikušas astoņas Centrāleiropas un Rietumeiropas valstis. Tām ir pievienojušās visas septiņas uzaicinātās NATO kandidātvalstis un vēl trīs pārējās Viļņas grupas valstis, kas arī vēlētos pievienoties NATO. Latvija savā atbalstā ASV pozīcijai līdz ar to nebūt nav unikāla un vientuļa, bet gan solidāra ar 18 šobrīd savu pozīciju deklarējušām valstīm. Latvija ir rīkojusies principiāli, izsvērti un saskaņoti ar saviem sabiedrotajiem.

Latvija ir reaģējusi ātri un izlēmīgi, bet nekur nav aizsteigusies notikumiem priekšā un nekur nav izlēkusi no ierindas. Latvijas amatpersonas ir rīkojušās pārdomāti un atbildīgi, atbilstoši valsts Satversmē katram paredzētajām tiesībām.

Ļoti vēlētos uzsvērt, ka Latvija nevienam nav deklarējusi karu un paredzamā nākotnē netaisās to darīt. Neviens neplāno izsludināt mobilizāciju vai sūtīt jaunkareivjus uz kādu fronti. Par to vispār nav runa. Runa ir par miera un stabilitātes nodrošināšanu pasaulē, un Latvija te ir gatava nākt ar savu politisko atbalstu un solidaritāti. Latvija ir gatava piedalīties starptautiskās akcijās ar ļoti pieticīgiem un ierobežotiem profesionālu karavīru kontingentiem, kas uz ārzemēm dodas tikai kā brīvprātīgie un tikai ar katrreizēju Saeimas lēmumu un akceptu. Ar savu līdzdalību kopējās akcijās mēs nodrošinām to, ka vajadzības brīdī arī mūs kāds būs gatavs aizstāvēt, nevis pagriezt mums muguru un klusēt.

Dāmas un kungi! Tagad vēlētos pievērsties Eiropas Savienības jautājumam, jo, kā zināms, nākamā rudens tautas nobalsošana noteiks, vai Latvija straujā tempā turpinās savas sekmīgi uzņemtās reformas, referendumā balsojot ar “jā”. Otra iespēja arī pastāv, ja tauta pēdējā brīdī tomēr pārdomās un balsos ar ”nē”. Tad Latvija, tā sacīt, nolēks no ejošā vilciena, kas uz priekšu aiznesīs mūsu kaimiņus un līdzšinējos līdzgaitniekus, un, iespējams, paliks vienīgā no visām desmit kandidātvalstīm, kas atsacīsies no izdevības, kas ar lielām pūlēm bija panākta un izcīnīta.

Starp šīm desmit kandidātvalstīm tieši Latvija izceļas ar savu vēl rezervēto attieksmi, ar savām šaubām par savu vietu un lomu nākotnes Eiropā. Visās pārējās valstīs tautas atbalsts gandrīz jau nodrošināts.

Iespējams, izņēmums ir Malta – bagāta maza valsts, kur gandrīz puse iedzīvotāju ļoti pārdzīvo ES aizliegumus šaut un medīt dziedātājgājputnus – cīruļus un lakstīgalas, kas salā esot sena un iedzīvotājiem svēta paraža. Dalībvalstu perspektīvā toties Latvijas eiroskepse nebūt nav unikāla – ar tādu kādā stadijā ir bijis jāsastopas gandrīz vai katras jaunās ES valsts valdībai un parlamentam. Kopā 15 valstis ir izšķīrušās par Eiropas Savienību. Tikai divas – Norvēģija un Islande – izvēles priekšā ir teikušas “nē”, un arī tikai tamdēļ, ka tobrīd tām jau bija noslēgti visi tie paši ekonomiskās sadarbības līgumi, kas vieno oficiālās dalībvalstis. Šobrīd jaunām kandidātēm šāda pretimnākšana vairs nav paredzēta.

Šaubas un neziņa par nākotni ir dabīgas un saprotamas svarīgas izšķiršanās priekšā, gluži kā panika par sava soļa pareizumu, kas dažu pārņem kāzu priekšvakarā. Bet pie lēmuma un izšķiršanās ir jānonāk, jo šoreiz arī vilcināšanās ir lēmums pats par sevi. Eiropas vilciens aiziet pavisam precīzi 2004. gada 1. maijā. Ja neiekāpsim šajā pieturā, paies gadi, pirms atnāks nākamais vilciens. Eiropas Savienība turpinās pilnveidoties un attīstīties, ar mums vai bez mums. Eiropas Savienība būtiski mūs iespaidos, un mēs gribot negribot būsim tiešāk vai netiešāk pakļauti tiem ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, kas tur risināsies. Mūsu izvēle ir: vai mēs gribam būt klāt kā aktīvi un līdztiesīgi kopienas veidotāji vai noskatīties no malas, kā citi to veido. Nemānīsim paši sevi – no Eiropas iespaidiem mēs tāpat nevarēsim izmukt. Tepat vien jau tie būs un paliks, tāpat vien mums būs uz tiem jāreaģē.

Ir jāsaprot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nav tas pats kā nonākšana paradīzē. Šī valstu savienība nav nekāda Leiputrija, manna tur nekrīt no debesīm un cepti sivēni nelido pa gaisu ar sānos iespraustām dakšiņām. Tāpat cilvēki cīnās un strādā, tāpat ir bagātie un nabagie, slimie un veselie, strādājošie un bezdarbnieki. Tāpat visi cīnās ar dzīves grūtībām, tikai daudz sakārtotākā un labvēlīgākā vidē nekā lielā vairumā citu pasaules zemju.

Eiropas Savienība ir ļoti sarežģīta savās struktūrās. Nav viegli tās visas izprast un apzināt. Taču – brīnumu brīnums – visā visumā tās darbojas un savu dalībvalstu iedzīvotājiem nāk par labu. Eiropas Savienība nav vienots, homogēns, viengabalains veselums. Tur ir daudz valstu, tautu, valodu, reliģiju. Tur ir daudz reģionu, klimatisko joslu un dažnedažādāko interešu. Tā ka intereses atšķiras, var saukt tās par savtīgām, ja tā tīk.

Galvenā doma ir ļoti vienkārša: kā katram kalpot savām interesēm, tajā pašā laikā nedarot pāri citiem? Jeb citiem vārdiem: kā atrast risinājumus, kas kalpo visu kopējām interesēm, bet pret nevienu nav netaisnīgi un nevienam nopietni nedara pāri? Tas ir sarežģīts process, bet labāku neviens vēl nav paguvis izgudrot. Tas ir process, ko saucam par demokrātiju.

Eiropas Savienību pamatoti varētu dēvēt par veiksmes stāstu. Tā sākās uz pēckara Rūras drupām ar ogļu un tērauda sadarbības līgumu starp Vāciju un Franciju, kas tikko bija beigušas karot viena pret otru. No sākuma tās bija sešas: Vācija, Francija, trīs Beniluksa valstis un Itālija. Tad notika paplašināšanās vilnis pēc viļņa: 1973., 1981., 1986. Nākamais būs 2004. gadā. Neviena valsts nav gribējusi izstāties. Neviena nav teikusi, ka tā pievienošanās lēmumu nožēlotu. Taču ne visām ir viegli gājis pārejas periodā tūliņ pēc pievienošanās. Jā, ir bijuši grūti brīži, bet beigu beigās viss ir atmaksājies. Ar uzviju.

Neviena no dalībvalstīm nav sūdzējusies, ka ES būtu iznīcinājusi tās dvēseli, apdraudējusi valodu vai iznīcinājusi identitāti — ne liela, ne maza, ne Francija, ne 200 000 lielā Luksemburga. Tieši otrādi — ES šajos jautājumos ir līdzekļi, fondi un programmas gan vietējiem, gan pārrobežu sadarbības kultūras projektiem. Mazām valstīm kļūst pieejami resursi un atbalsts, kas pašiem savās robežās tik liels nebūtu bijis. Protams, naudu klēpī nevienam tur neber. Ir jāizstrādā projekti, ir jānāk ar idejām, ar darbu un arī pašiem ar savu atbalstu un finansējumu. Bet iespējas ir plašas un dažādotas.

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Vācijas apvienošanās Eiropas Savienība ir izšķīrusies par tālāku paplašināšanos, ko savā veidā varētu nosaukt par atkalapvienošanās projektu. Mērķis ir bijis viens — lai kontinenta mēroga apritē iesaistītu tās visas valstis, kam būtu gan vēlme, gan gatavība pievienoties Eiropas Savienībai. To skaitā veselas astoņas valstis, kas pusgadsimtu pavadījušas aiz dzelzs priekškara, atšķirtas no pārējām aiz mūriem, sargtorņiem un dzeloņdrātīm.

Šībrīža 15 dalībvalstīm iesaistīšanās šajā apvienotās Eiropas projektā nav bijusi ne viegla, ne pati par sevi saprotama. Nicas līguma ratifikācija, kas radīja paplašināšanās juridisko bāzi, vēl līdz nesenajam, otrajam, Īrijas referendumam bija zem jautājuma zīmes. Caurmēra pilsonis daudzās Eiropas dalībvalstīs maz zina par katru no kandidātvalstīm. Arī viņu māc bažas un raizes. Kādi gan būs šie miljoni, kam tagad atvērsim durvis uz mūsu tik ilgi, grūti un rūpīgi būvēto kopības ēku? Vai viņi spēs respektēt to, ko esam jau izveidojuši, vai viņi nenojauks to, ko esam jau uzbūvējuši? Vai vērtības, pēc kurām viņi vadās, ir pietiekami tuvas mūsējām? Vai tie principi, kas mums svēti, ir tiešām tie paši, pēc kuriem viņi savā rīcībā vadās? Vai jauno dalībvalstu lētais darbaspēks nepārplūdinās mūsu darba tirgu un neradīs bezdarbu mūsu pašu strādājošajiem? Vai viņi neapdraudēs mūsu sabiedrību līdzsvaru ar noziegumu un ar korupcijas līmeņa paaugstināšanos?

Valdību līmenī gatavība jaunam paplašināšanās vilnim tomēr tiek formalizēta jau 1993. gadā, kad jūnijā ES Kopenhāgenas padome apstiprina izpildāmās prasības jaunajām kandidātvalstīm. Šie Kopenhāgenas kritēriji nu uzstāda skaidrus mērķus, kas katrai kandidātvalstij būs jāsasniedz. Kā pirmos to starpā te varētu izcelt demokrātiju nodrošinošo institūciju stabilitāti, likuma varu, cilvēktiesību ievērošanu, ieskaitot minoritāšu tiesības. Ekonomiskā plāksnē nepieciešama ir funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurenci Eiropas Savienības ietvaros. Tāpat valstij jāspēj uzņemties dalībvalsts pienākumus, to skaitā politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības uzdevumu realizēšanu.

Varbūt vērts dažos vārdos atgādināt, kā mēs esam nonākuši līdz nākamajā septembrī gaidāmajam izšķiršanās brīdim. Jau 1995. gadā Valsts prezidents un Ministru prezidents parakstīja Latvijas Republikas oficiālo lūgumu par uzņemšanu ES. Lieki piebilst, ka šis dokuments pilnīgi leģitīmi pauda tautas vairākuma gribu, izpaustu ar demokrātiskās vēlēšanās ievēlētu tautas priekšstāvju starpniecību. Kopš tā laika neviena no Saeimā pārstāvētajām partijām nav izteikusi formālu un kategorisku opozīciju mūsu valsts virzībai uz Eiropas Savienību. Reti kādā jautājumā jebkurā valstī tik daudz dažādu politisko spēku ir tik stabili spējuši ieņemt vienotu pozīciju kādā politiski svarīgā jautājumā: par virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā kā vienu no Latvijas valsts prioritāriem ārpolitikas mērķiem. Līdz ar to mazliet smieklīgas kļūst dažkārt dzirdētās demagoģiskās vaimanas par to, ka virzība uz ES nu jau gadiem notikusi it kā patvaļīgi, ka to virzījuši tikai saujiņa ierēdņu un politikāņu, kas cerot ieņemt Briselē siltas un labi apmaksātas ierēdņu vietas. Kā redzam no pēdējiem mēnešiem – ierēdņu vietas tomēr nav tādas, kas garantētas uz mūžu! Toties apgalvot, ka tautai lēmums par ES būtu pārsteigums, ir apmēram tas pats kā teikt, ka tauta visus šos gadus būtu gulējusi aizkrāsnē un neko nemanījusi.

Latvijas vēlētāji nu jau trīs reizes ir gājuši pie urnām un Saeimas vēlēšanās ievēlējuši tādas partijas, kas Latvijas nākotni saistījušas ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Ir kandidējušas partijas, kas aģitējušas arī par pretējo, taču zīmīgā kārtā neviena no tām pēdējās Saeimās nav iekļuvusi.

Par ko tad īsteni būs jābalso tautai nākamā septembra referendumā? Vispirms jau tīri juridiski nepieciešami — par izmaiņām Satversmē, kas atļautu tautas nobalsošanu Eiropas Savienības jautājumā rīkot. Un pie tās pašas reizes, protams, patiesi dodot iespēju katram Latvijas pilsonim piedalīties šajā lēmumā un izlemt: vai nu mēs turpinām jau ilgstoši uzņemto kursu, vai mēs visam tam pagriežam muguru un pēkšņi nolemjam doties pavisam citā virzienā, vai varbūt nekur negribam virzīties vispār. Vienādi vai otrādi, šī tautas nobalsošana noteiks, kā nākamos gados mums dzīvot.

Referendums mums vajadzīgs tamdēļ, ka, pievienojoties ES, mēs kopībai nododam daļu no savas nacionālās suverenitātes. Ir ļoti svarīgi saprast, kas tieši ar šiem vārdiem ir domāts, un būtu jauki, ja juristi un konstitūcijas eksperti būtu mazliet aktīvāki, lai vienkāršos vārdos šos jēdzienus skaidrotu tautai.

Viens, ko tas nozīmē, ir — nepieciešamība pakļauties tādiem likumiem, kas visā kopienā jau valda. Viens piemērs: ja Latvijas Kriminālkodekss paredz nāvessodu, bet ES likumdošana to noliedz, tad arī Latvijai ir jāatsakās no nāvessoda, kaut vai izsludinot tā izpildei moratoriju, kā tas ir pašlaik. Tajā pašā laikā ļoti svarīgi ir atgādināt, ka atsevišķām nācijām īpaši svarīgos un jutīgos jautājumos ES pieļauj arī likumdošanas izņēmumus no kopējām normām. Tātad nav tā, ka “Eiropa mums uzspiedīs” dzīvot pilnīgi pretēji savām nacionālām ieražām un vērtībām. Raksturīgs piemērs ir aborts, kas netiek kriminalizēts vairumā ES valstu, tomēr Īrijā ļoti stingri ar likumu ir aizliegts. Tieši tādas pašas atrunas sev ir pieprasījušas – un dabūjušas – nupat Kopenhāgenā uzaicinātās stingri katoliskās zemes Polija un Malta.

ES ir ļoti sarežģīta struktūra, tamdēļ ļoti vajadzīgi mums būtu tādi informatīvie materiāli, kas īsi un skaidri, galvenos vilcienos paskaidro, kas ir un kas nav “Briseles ziņā”. Tā, piemēram, muitas darbības metodes un principi noteikti būs visstingrākā veidā jāsaskaņo ar pārējām ES dalībvalstīm, citādi tiktu radīts nopietns ekonomisks drauds visai kopienai. Līdz 2004. gada 1. maijam Latvijai jābūt iekļautai kopējā datorizētā muitas kontroles sistēmā. Ja ne, tad pievienošanās vienkārši nevarēs notikt. Tajā pašā laikā ir gara virkne jautājumu, kas atstāti pilnīgi katras nācijas ziņā, bez iejaukšanās no Briseles. Viens tāds ir par pensiju lielumu – tas ir jautājums, kas pilnīgi ir atstāts katras valsts izpildvaras rokās.

Visi tie likumi kopā, kas veido ES juridisko ietvaru, pārstāv tā saukto acquis communautaire – kopējos dotumus, kuru saturs sadalīts 31 tematiskajā sadaļā.

Tās ir tās slavenās sadaļas, par kurām Latvija ir risinājusi sarunas kopš uzaicinājuma Helsinku sammitā 1999. gada decembrī, kas pēc to noslēgšanas vainagojās ar neseno uzaicinājumu Kopenhāgenas galotņu tikšanās reizē. Kad es stājos amatā 1999. gada vidū, neviens īsti vēl neticēja, ka Latvija būs pietiekami sagatavota, lai oficiāli tiktu pielaista pie sarunu sākšanas. Līdz pēdējam brīdim par to bija vēl nopietnas šaubas. Divos gados ir veikts apbrīnojami straujš progress un panāktas tās kandidātvalstis, kā Polija un Igaunija, kas sarunas bija sākušas jau pirms diviem gadiem. Sarunas ir noslēgtas, turklāt ar 35 pārejas posmiem Latvijai būtiskos jautājumos – mums ir vairāk šādu izņēmumu nekā jebkurai citai kandidātvalstij. Lai nu ko, bet savu interešu enerģisku aizstāvēšanu šo sarunu laikā Latvijai pārmest nevar.

Ir pienācis brīdis mums debatēt par savu nākotni Eiropas Savienībā. Ir pienācis laiks katram meklēt to informāciju par ES, kas atbilst viņa interesēm un vajadzībām. No valdības un ministrijām mēs sagaidām atbalstu, kas katram pilsonim palīdzētu noskaidrot to, kas viņam vēl nav skaidrs. Protams, daudzi neizlems, balstoties uz prāta apsvērumiem, bet gan vadoties no bieži difūzām un neskaidrām emocijām. Katram tagad ir izdevība nākt ar savu domu, argumentiem un emocijām. Ir jau līdz šim dzirdētas dažas visai savdabīgas. Ir viena tāda pieeja, kas, šķiet, aktīvi apelē pie latviešu mazvērtības, pašnožēlas un aizdomu jūtām: nekas labs tajā ES mūs nesagaida. Apmēram kā tai Graučo Marksa jokā: “Es nu gan neesmu gatavs iestāties tādā klubā, kam prestižs tik zems, ka tas būtu gatavs mani uzņemt par biedru!” Dzirdam bažas, ka “tā Eiropa mūs tur sabradās”, “samals”, “apēdīs dzīvus bez sāls”, “stāvus zemē iedzīs”, “būsim izmantoti un izsmieti”, “būsim izstumti tajā ārējā tumsībā, kur būs tikai vaimanāšana un tā zobu griešana”, “neviens pasaulē mūs nemīl (ne tā kā Krievija kādreiz mūs mīlēja)”, “tie kapitālistu rīkļrāvēji ar tuteņiem rokās tikai gaidīt gaida uz to nabaga Latviju, kas tur tiks novesta kā jērs uz kaušanu”.

Es redzu citu Eiropu un citu Eiropas Savienību. Tā nav ne Padomju Savienība, ne Amerikas Savienotās Valstis. Tā nav viena vienota konfederācija, tā nav viena superlielvalsts.

Es redzu Eiropas Savienību, kas kopīgi pārvar grūtības un izaicinājumus, kas kopīgi meklē risinājumus gan mūžsenām, gan jaunām problēmām un likstām. Es redzu milzīgu koptirgu, kas sekmīgi cīnās ar neparedzamām pasaules ekonomikas krīzēm un nes izaugsmi un labklājību saviem iedzīvotājiem. Es redzu kultūru un valodu dažādību un reģionu savdabību. Es redzu pietāti pret pagātnes mantojumu kopā ar drosmi lauzt tradīcijas, jaunrades enerģiju un gatavību jauninājumiem.

Es redzu valstu un tautu kopienu, kur jaunās dalībvalstis nāk ar savas pieredzes un savu pārdzīvojumu mantojumu kā savu devumu kopējai izaugsmei un savstarpējai bagātināšanai. Es redzu nākotnes Eiropu, kur Latvijai būs sava neatņemama un neatvietojama vieta.