Par veselības aprūpes reformā iecerēto

Par skaidrām veselības aprūpes reformas aprisēm būs iespējams runāt ne agrāk kā marta beigās. Pašlaik uz katru jautājumu, kā funkcionēs sistēma, par ko, kādā veidā un cik būs jāmaksā, ir vismaz divas atbildes, jo visi veselības aprūpes reformas īstenošanai nepieciešamie dokumenti ir konceptuālā līmenī, žurnālistiem 6.februāra Veselības ministrijas rīkotajā preses konferencē skaidroja veselības ministrs Āris Auders un Veselības ministrijas valsts sekretārs Uldis Līkops. Par visiem veselības aprūpes reformai svarīgākajiem priekšnoteikumiem pašlaik tiek diskutēts ārstu profesionālajās organizācijās, citās nevalstiskajās organizācijās, arī Saeimas komisijās. Tomēr gan minimālā veselības aprūpes pakalpojumu groza, gan ārstniecības pakalpojumu apmaksas tarifu, gan veselības obligātās apdrošināšanas likuma projekti jau tiek apspriesti un vērtēti.

Kas būs veselības aprūpes pakalpojumu grozā

Valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu minimuma noteikšana jeb ārstniecības pakalpojumu groza izveide ir viens no iecerētās veselības aprūpes reformas stūrakmeņiem. Veselības ministrija ir izstrādājusi šī pakalpojumu groza projektu, kas nodots izskatīšanai ārstu profesionālajām organizācijām. Valsts apmaksāto ārstniecības pakalpojumu grozā iecerēts iekļaut tās slimību diagnozes, par kuru ārstēšanu pilnībā norēķināsies valsts. Pirmām kārtām valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozā plānots iekļaut cilvēka dzīvībai bīstamākās un pilnvērtīgu dzīvi visvairāk apdraudošās diagnozes. Kā preses konferencē žurnālistiem atzina veselības ministrs Āris Auders, šobrīd nav iespējams skaidri pateikt, kuras no pašlaik valsts apmaksātajām diagnozēm tiks iekļautas pakalpojumu grozā un kuras ne. Tam ir vairāki iemesli – pirmkārt, līdzšinējie valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi nebija stingri definēti, kas izslēdz objektīvas salīdzinājuma iespējas starp jauno un veco pakalpojumu grozu. Otrkārt, daudzmaz skaidru viedokli par grozā iekļautajām diagnozēm varēs gūt tikai pēc ārstu profesionālo organizāciju viedokļa saņemšanas. Vērtējot diagnozes, ārstiem uzdots vadīties pēc diviem kritērijiem. Pirmais: visas slimību diagnozes, kas atrodas konkrētas ārstu profesionālās organizācijas kompetencē, sarindot prioritārā kārtībā – kuru ārstēšana būtu neatliekama un kuru ārstēšanas atlikšana tieši neapdraudētu cilvēka dzīvību un būtiski neietekmētu viņa dzīvi. Otrs kritērijs: vadoties pēc veselības aprūpes reformai atvēlētajiem līdzekļiem šā gada otrajā pusgadā, ārsti tiks lūgti novilkt robežu un sadalīt diagnožu sarakstu valsts apmaksātajās diagnozēs un tajās diagnozēs, par kuru ārstēšanu būs jānorēķinās pašiem pacientiem. Vienlaikus mediķi tiks lūgti definēt tā saukto melno un pelēko zonu. Melnā zona – tās diagnozes, kuras pēc konkrētas ārstu profesionālās asociācijas ieteikuma noteikti ir iekļaujamas valsts apmaksāto ārstniecības pakalpojumu grozā, pelēkā zona – diagnozes, par kuru iekļaušanu grozā vēl iespējamas diskusijas.

Veselības ministrs prognozē, ka slimību diagnožu analīze un atlase veselības aprūpes pakalpojumu grozam nebūs ātrs un viegls process, jo ir diagnozes, par kurām atbildīgas vairākas ārstu asociācijas. Procesu apgrūtina arī diezgan izteikta mediķu viedokļu polarizācija par reformas nepieciešamību veselības aprūpē, tostarp arī pakalpojumu groza noteikšanu. Kā novērojis ministrs, ārstu viedokļi dalās vairākās grupās.

Vieni uzskata, ka arī līdzšinējai veselības aprūpes sistēmai nav ne vainas, nepieciešams tikai vairāk līdzekļu, otri uzskata, ka arī bez papildu naudas, uzlabojot sistēmu, ir iespējams panākt pozitīvas izmaiņas, trešie domā, ka vajadzīga gan nauda, gan pārmaiņas.

Tomēr skaidri definēta valsts apmaksāto veselības pakalpojumu groza definēšana, ministraprāt, būs vienlaikus tādas veselības aprūpes sistēmas radīšana, kurā pacients un ārstniecības iestādes zinās – par konkrētu diagnožu ārstēšanu valsts samaksās gan janvārī, gan decembrī. Nebūs vairs iespējams pateikt – naudas trūkst, valsts par šiem pakalpojumiem vairs nenorēķināsies. Par šādas sistēmas radīšanu, iespējams, nāksies maksāt, atsakoties no atsevišķu diagnožu iekļaušanas veselības pakalpojumu grozā. Kā skaidroja Ā.Auders, tas nenozīmē, ka šīs slimības netiks ārstētas – ārstēšana būs, par to maksājot pašam pacientam vai brīvprātīgās apdrošināšanas sabiedrībai.

Kas būs obligātā veselības apdrošināšana

Lai iegūtu līdzekļus valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, tiks izveidots veselības apdrošināšanas fonds, kurā nauda ieplūdīs no obligātās veselības apdrošināšanas un valsts budžeta. Plānots, ka veselības nodoklis varētu būt septiņi procenti no strādājoša cilvēka ienākumiem, attiecīgi samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu. Strādājošie savu veselības aprūpi apdrošinātu un garantētu sev minimālo valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu, maksājot veselības nodokli. Nestrādājošo veselību apdrošinātu valsts no budžeta līdzekļiem. Tās diagnozes, kas nebūs valsts apmaksāto ārstniecības pakalpojumu grozā, varēs apdrošināt brīvprātīgi. Kā žurnālistiem skaidroja veselības ministrs, pagaidām brīvprātīgās apdrošināšanas sabiedrības par piedalīšanos valsts naudas apsaimniekošanā izsakās atturīgi, galvenokārt neskaidro “spēles noteikumu” pēc. Topošajā obligātās veselības aprūpes apdrošināšanas likumā gan tikšot iestrādāta iespēja valsts naudas apsaimniekošanā piedalīties arī apdrošināšanas sabiedrībām, kas pēc kāda laika varētu būt aktuāli, bet pašlaik likumdošanas trūkums veselības apdrošināšanā liekot apdrošināšanas sabiedrībām būt piesardzīgām.

Veselības obligātās apdrošināšanas sistēma paredz, ka katrs tās dalībnieks noteiktus ārstniecības pakalpojumus varēs saņemt bez maksas – par tiem ar ārstniecības iestādi, kas šos pakalpojumus sniegusi, vadoties pēc Veselības ministrijas apstiprinātiem tarifiem, norēķināsies veselības aprūpes pakalpojumu fonds vai, iespējams, nākotnē arī brīvprātīgās apdrošināšanas sabiedrības.

Maksājumi par valsts noteiktajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādēs nonāks bez starpniecības, pašreizējās slimokases kļūs par veselības aprūpes pakalpojumu fonda nodaļām, kas, atrodoties reģionos, palīdzēs veikt norēķinu funkciju. Slimokasēm vairs nebūs ne naudas uzkrāšanas, ne lēmumu pieņemšanas tiesību – tās vienīgi gādās par naudas plūsmas raitu virzību no fonda uz ārstniecības iestādēm.

Cik tas viss maksās

Pašlaik, kamēr gan veselības pakalpojumu groza, gan ārstniecības pakalpojumu tarifu projekti vēl ir koncepciju līmenī, ir grūti pateikt, cik naudas vajadzēs reformas īstenošanai. “Pastāvot pašreizējām pakalpojumu cenām un skaidri nedefinētam pakalpojumu grozam, rindu un kvotu likvidēšanai valsts budžetā būtu nepieciešami 570 miljoni latu. Pašlaik veselības budžetam ir atvēlēti 170 miljoni. Manis pieprasītā summa ir 380 miljoni latu gadā. Tas nozīmē, ka būs jārod kompromiss starp šiem diviem skaitļiem un jāiekļaujas tajā naudas summā, kas ir. No vienas puses, var teikt, ka Veselības ministrijai ir jāizspiež no valdības tik naudas, cik veselības aprūpei nepieciešams. No otras puses – visiem ir darīšana kaut vai ar saviem ģimenes budžetiem un visi zina – ir maksimālā “griestu” summa, kurā ir jāiekļaujas, arī no sev vēlamā atsakoties. Tas ir princips, pēc kura tiek veidots arī veselības aprūpes pašreizējais budžets,” žurnālistiem skaidroja Ā.Auders. Ministrs skaidroja, ka galarezultātā veselības aprūpes budžets izskatīsies kā tabula, kur vienā ailē būs diagnozes, otrā – jaunizstrādātie tarifi (tajos iekļauta ārstniecības pakalpojumu pašizmaksa, palielinātas mediķu algas u.c. lielumi). “Izņemot ārā vai ieliekot tabulā dažas diagnozes, mēs varēsim modificēt totālo summu. Ja nepieciešamā summa būs pieejama, būs iespējams to apstiprināt.”

Pēc Ā.Audera teiktā, veselības aprūpes reformu varēs uzskatīt par izdevušos, ja pacients ar bāzes apdrošināšanas polisi, kas garantēs veselības aprūpes groza pakalpojumus, spēs nodrošināt sev normālu veselības aprūpi. “Tas izskatās ticami, ja mums izdodas naudas plūsmu veselības aprūpē divkāršot un novērst tās aizplūšanu garām mērķim.”

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore