Par atteikšanos no neiesaistīšanās politikas

Ārlietu ministre Sandra Kalniete:

Pašlaik Latvijas sabiedrībā aktivizējas viedokļu apmaiņa par situāciju Vidējos Austrumos. Es tai sekoju uzmanīgi un ar lielu interesi, jo šī diskusija ir pārliecinošākais apliecinājums, ka Satversmē un likumdošanā nostiprinātās tiesības uz personības uzskatu brīvību ir kļuvušas par sabiedrības sociālās izturēšanās normu un Latvijā ir izveidojusies civila sabiedrība. Tātad totalitārisma sekas beidzot ir pārvarētas arī šajā demokrātijai tik būtiskajā jomā un Latvijas iedzīvotāji jūt atbildību par procesiem, kas notiek pasaulē.

Manuprāt, šajā diskusijā otrajā plānā paliek būtiskākais, kāpēc Irākas režīms ir nokļuvis pasaules sabiedrības uzmanības centrā. Sadams Huseins nav kādas starptautiskas sazvērestības upuris, bet gan nežēlīgs tirāns, kura radītais totalitārais režīms īsteno naidīgu un agresīvu politiku gan pret savu tautu, gan apdraud citas tautas.

Dīvaini skan dzirdētā atsaukšanās uz iespējamajiem cilvēku upuriem vai neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Vai gan mēs būtu aizmirsuši pašu vēsturi? Savulaik mums bija jāsamaksā ļoti augsta asins cena par ārvalstu konsekventi ievēroto neiejaukšanās principu. Staļinam un viņa pēctečiem bija ļauta pilnīga brīvība īstenot teroru un vērsties ar represijām pret desmitiem miljonu cilvēku Padomju Savienībā un tās ietekmes sfēras valstīs Eiropā. Vai toreiz necieta nevainīgi civiliedzīvotāji? Neviens neiejaucās arī 1956. gadā, kad ungāru tauta sacēlās pret uzspiesto totalitārismu. Šo sacelšanos PSRS apspieda asiņaini, un vēstures annālēs tika ierakstīti 22 600 civiliedzīvotāju upuru, un 150 000 cieta no represijām. Līdzīga bilance bija Čehoslovākijā 1968. gadā, kur tika nogalināti un ievainoti ap 1000 civiliedzīvotāju, bet represijām pakļauti vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Arī Ķīnā, Kambodžā, savulaik arī Polijā un vēl daudzviet gadiem no totalitārā režīma ir cietuši nevainīgi iedzīvotāji. Līdzīgi, kā tas notiek Irākā.

Jautājums nav par to, ka kāds dotu priekšroku militāram risinājumam. Ne ASV, ne Eiropas valstis netiecas pēc militāra risinājuma, taču Sadama noraidošā attieksme pret ANO DP 1441. rezolūcijā vienbalsīgi izteikto prasību brīvprātīgi atbruņoties neatstāj lielas cerības panākt šī uzdevuma īstenošanu ar diplomātiskām metodēm vien.

Irākas gadījums ir zināma veida pārbaudījums starptautiskajai sabiedrībai - vai starptautiski atzītu masu iznīcināšanas ieroču ierobežošanas normu pārkāpumi tiek paciesti vai arī starptautiskā sabiedrība spēj panākt šo normu ievērošanu.

Latvija ir mācījusies no savām vēsturiskajām kļūdām, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas nolemjot atteikties no starpkaru periodā piekoptās neiesaistīšanās politikas. 2002. gadā mēs esam saņēmuši uzaicinājumu iestāties NATO, taču jāapzinās, ka NATO nav organizācija, kas sniedz tikai drošības garantijas. NATO uzliek arī pienākumu būt sabiedrotajiem un veicināt drošību kā alianses pašas ietvaros, tā saskaņā ar Prāgas sammitā vienprātīgi nolemto būt gataviem preventīvi vērsties pret nopietniem drošības draudiem, ja tādi veidojas ārpusē.

Tiem, kuriem patīk atkārtot par “mūsu bāliņiem, kas svešā karā jās” un “uz svešas ežiņas galviņu liks”, vēlreiz atgādināšu 1940. gadu. Arī toreiz Latvijas valdība izvēlējās neiesaistīšanos un nepalīdzēja Somijai aizstāvēties pret PSRS agresiju. Tad sekoja Latvijas okupācija, kuras pirmajā gadā vien tika represēts ik sestais Latvijas karavīrs, kopumā 4665 militārpersonas, no tām bez vēsts pazuda 3395 cilvēki.

Latvijai un Baltijas valstīm ir īpašas attiecības ar ASV, kas ilgus gadus konsekventi īstenoja Baltijas valstu iekļaušanas PSRS neatzīšanas politiku. ASV piemērs iedvesmoja arī citas pasaules demokrātiskās valstis tam sekot. Esmu dziļi pateicīga ASV par Latvijas de iure saglabāšanu. Tāpat es vienmēr jutīšos pateicīga ASV par brīvās Eiropas nosargāšanu no fašisma un komunisma. Solidaritātes un sabiedroto pienākuma augstā jēga kļūst īpaši saprotama, veroties bezgalīgajās balto krustu rindās Normandijā kritušo amerikāņu kapulaukos. Pēc 11. septembra ASV tauta psiholoģiski atrodas kara stāvoklī pret terorismu. Pēc atbalsta, ko XX gadsimta divos asiņainākajos karos saņēma Eiropa, mūsu pienākums ir būt kopā ar amerikāņu tautu.

“DIENA”; pēc S. Kalnietes raksta  “Izaicinājums”

Pēc “LV” informācijas redaktora apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.