Pa latviešu pēdām Ziemeļāfrikā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Nepublicēts fragments no intervijas

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga “Latvijas Vēstnesim” 2002. gada izskaņā:

Vārtiņi, pa kuriem divus gadus savās pusaudzes gaitās devās Vaira Vīķe. Vienpadsmit gadus vecā Hasna un “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris pie ieejas Šneidera villā Nr.4

— Kasablankas liceja direktore teica, ka jūs droši vien atcerēšoties šo ierīci.

— Vai, jā, nu kā tad! Tā taču ir tā sile, kur mēs, meitenes, mazgājām rokas. Pirms gājām uz ēdamzāli, mēs visas tur mazgājām rokas. Un tālāk, jā, tā ir mūsu vecā ēdamzāle. Bet šīs fotogrāfijas ir no vēl vecākiem laikiem. Redziet, šeit fotogrāfijā ēdnīcā sēž pa sešām meitenēm pie galda. Manā laikā mēs bijām vismaz astoņas pie viena galda, jo skola jau bija stipri pārpildīta. Starp citu, man pirms mācību sākuma Kasablankā bija sarežģījumi. Es tajā skolā netiku tūliņ iekšā. Es tikai novembra vidū dabūju vietu internātā. Tas bija vesels romāns, kā es pa Kasablanku mētājos apkārt — viens pats skuķis bez naudas un bez sakariem ar Dauratu, kamēr sagaidīju savu vietu internātā.

— Jūtams, ka Kasablankā jums nebija saulainas dienas vien.

— Ja es rakstītu savus memuārus, tad par šo laiku Kasablankā vien varētu sarakstīt veselu grāmatu. Protams, tolaik mums bija darīšana tikai ar franču administrāciju, jo Maroka vēl bija Francijas protektorāts. Un Kasablankas skola tad bija eiropiešu skola. Pa visu skolu bija tikai divas marokāņu meitenes, bet viņas arī nevarēja izturēt to spiedienu un aizgāja kur citur. Attiecības šajā skolā tolaik bija ļoti segregētas.

— Es atvedu arī Kasablankas meiteņu koledžas arhīva kserokopiju ar jūsu vārdu.

— Ak, Dievs! Jā, mēs bijām tikai divas meitenes no Dauratas, kas aizgāja uz koledžu. Tā jau bija tā trakā lieta, ka ļoti daudzi bērni, kas bija tajā ciemā, nemaz netika tālāk mācīties. Vecākiem nebija līdzekļu, lai viņus nosūtītu uz internātskolu. Pamatskolas pēdējā klasē mēs bijām kādi seši septiņi bērni. Viens zēns aizgāja un kādu tehnisko skolu... Jā, arī šeit, koledžas arhīvā, mēs esam divas meitenes no Dauratas. Tās otras meitenes tēvs Dauratā bija saimniecības direktors, un mans audžutēvs Edgars Hermanovičs arī turpat strādāja. 1980. gadā, kad mēs ciemojāmies Dauratā, mēs vēl sastapām kādu vīru, kurš strādāja kantīnē. Viņš gan tobrīd jau gatavojās pārcelties uz Kasablanku. Tad tur, Dauratā, bija palicis ļoti maz no vecajiem darbiniekiem.

— Man gandrīz izdevās atrast šo vīru Kasablankā. Viņš jau ir ļoti cienījamā vecumā, un viņa meita ir Kasablankas mēra sekretāre.

— O, tas ir interesanti. Toreiz, 1980. gadā, viņš mani satrieca, kad teica: “Jā, es atceros to “krievu” ar tiem diviem blondajiem bērniem...”

Otrajā rindā, pirmā no labās puses

“To our dear Vaira”, — Šneidera villu iemītnieki raksta veltījumu Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai

Pēc kopīgi sagatavotas reportāžas — “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris (centrā) ar Marokas Neatkarīgās televīzijas “2M” uzņemšanas grupu Kasablankas Al Khansa licejā, ko 1954.gadā beigusi Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Otrā no labās — liceja direktore Aiča Ounane. Pirmais no labās — populārais Marokas televīzijas reportieris Juzefs Zouitni

Gribējās ar Kasablankas liceja direktori vēl daudz ko pārrunāt, bet televīzijas ļaudis jau uzstādījuši videokameru ar gaismekļiem un gaida, kad varēs man piepogāt mikrofonu un sākt interviju.

“Kāpēc jūsu prezidente dzīvošanai izraudzījās tieši Maroku, “ man kameras priekšā noprasa reportieris, un mani atkal pasteidz šī, ne reizi vien Marokā uzdotā, jautājuma šķietamais vispusīgums. “Patiesībā tas bija latviešu liktenis. Mūsu prezidentes ģimenei, kā desmitiem tūkstošiem citu latviešu ģimeņu, Otrā pasaules kara beigās nācās doties bēgļu gaitās, jo viņi jau reiz, pēc Latvijas okupācijas 1940./41. gadā, bija pieredzējuši komunistiskā terora šausmas. Arī Vācijas bēgļu nometnēs dzīve nebija viegla. Viens no smagākajiem pārbaudījumiem čaklajiem latviešiem (“hard working people” — saku angliski) tur bija pastāvīga darba trūkums. Tāpēc arī Vairas Vīķes audžutēvs pieņēma franču Šneidera kompānijas darba piedāvājumu Dauratas spēkstacijas būvē. Tā mūsu prezidentes ģimene atbrauca uz Maroku un nodzīvoja šeit piecus gadus.”

Vēl — jautājums par Latvijas pašreizējo situāciju. Cik reibinoša sajūta ir pavēstot, ka mūsu valsts nupat saņēmusi uzaicinājumu iestāties NATO!

Taču ilgai intervijai nav laika, un televīzijas ļaudis mūs visus vedina skolas pagalmā, kur turpinās rokasbumbas spēle starp Al Khausa liceja un kādas Kuveitas skolas komandām — par to liecina arī laukuma malā izkārtie Marokas un Kuveitas karogi.

Pagalmā, netālu no sporta laukuma, vienaldzīgas pret starptautisko spēli, uz galda sēž trīs pusaudzes. “Vai zināt, meitenes, ka viena no jūsu skolas absolventēm vēlāk kļuvusi par plaukstošas Eiropas valsts prezidenti?” prasu un sastopu trejādu reakciju. Pirmā meitene mulsi smaida, otrā skeptiski purina galvu, bet trešā saka: “Es kaut ko par to dzirdēju pirms gada, bet man likās, ka tas ir tikai joks.”

“Nē, meitenes, tas nav nekāds joks. Tā ir skaista lappuse mūsu skolas vēsturē,“ saka Ounanes kundze.

“Kas jādara, lai arī mēs kļūtu prezidentes?” koķeti vaicā viena no meitenēm, un es jau gaidu direktores atbildi, ka “labi jāmācās”. Taču esmu maldījies. “To, mana dārgā, neviens nevar pateikt. Var jau būt, ka tas ir zvaigznēs ierakstīts,” saka Ounanes kundze.

Es, savukārt, direktorei prasu, kā viņa pirmo reizi uzzināja par savas koledžas izcilo absolventi. “Pirmie to 2001. gadā pavēstīja franču žurnālisti, ko Francijas Ārlietu ministrija, gatavojoties jūsu prezidentes valsts vizītei Francijā, bija atsūtījusi no Parīzes,” paskaidro Ounanes kundze.

Direktore mani ieved arī vienā no klasēm, kas plānojuma ziņā atgādina pirms pāris dienām skatīto Dauratas pamatskolu: arī šeit ieeja klasē ir nevis no gaiteņa, bet tieši no iekšējā pagalma. Vienkārši soli uz metāla kājām, vienkārša pelēka tāfele. “I love You” (Es tevi mīlu – angliski) — uzrakstīts tāfeles malējā stūrī, un man atliek vien minēt, vai tas noticis angļu valodas stundā.

Rādu Ounanes kundzei Imanta Freiberga līdzi doto Mers-Sultana koledžas1954. gada izlaiduma fotogrāfiju, un direktore tūlīt atpazīst šķietami bezpersonisko vietu pagalmā pie mūra sienas, kur tagad sakuplojusi krāšņa palma. “Kopš senseniem laikiem mūsu skolas absolventes fotografējušās vienīgi šajā vietā,” viņa apgalvo.

Nofotografējamies arī mēs, un, zibspuldzei uzplaiksnījot, man šķiet, ka sajūtu tā tālā gada atblāzmu ar mulsinošo absolventes izjūtu kokteili. Apjukumu par pēkšņo laika pārpilnību pēc sasprindzinātajām izlaiduma eksāmenu dienām. Viegli aizplīvurotās skumjas par šķiršanos no skolas un draudzenēm. Cilvēciskas gaidas nezināmās nākotnes priekšā... Lai gan - ko es varu zināt par jaunu meiteņu izjūtām tik zīmīgā dzīves mirklī?! Vien pieņēmumi...

Izlaiduma fotogrāfijā Vairu Vīķi, manuprāt, viegli atpazīt (foto skat. — “LV” Nr.21, 07.02.2003.). Taču nevienam no marokāņiem, kam rādīju šo grupas fotogrāfiju un mūsu prezidentes portretu, tas neizdevās pat trīs minējumos. Viņi visi kļūdījās, pašu veiksmīgāko meklējot grupas centrā, līdzās skolotājai, ar pašapzinīgu smaidu vai pozētu brašumu sejā. Taču latviete Vaira, koledžas labākā absolvente, stāv šķietami pieticīgākā vietā - otrajā rindā pirmā no labās puses. Stāv ar tādu klusu, nākotnē vērsta smaida atblāzmu sejā. It kā nostāk no pārējām. Ja vērīgi ieskatās, var redzēt, ka pat atstatums starp viņu un līdzās stāvošo omulīgo apaļvaidzi ir lielāks nekā starp citām meitenēm. Arī šie pāris milimetri fotogrāfijā liecina par nākamās prezidentes personību.

Liekas, nu tikai sāku izjust skolas savdabīgo gaisotni, kur eiropeiskais stils pārsteidzoši labi sadzīvo ar arābu meiteņu melnīgsnējām sejām. Uz mēles vēl vesela virkne jautājumu, bet Marokas neatkarīgās televīzijas ļaudis ir spaidīgā laika grafikā.

Atvadoties direktore norauj pagalmā augošajai platānai lapu un saka:”Aizsūtiet savai prezidentei sveicienu no viņas kādreizējās skolas.” Televīzijas autobusiņā sēžot, redzu, kā viņa mūs pavada ar skatienu, kā māj ar roku. Cildena pusmūža sieviete pelēkā mētelī, ar skolas zīmotnīti pie atloka.

Gavēņa pārtraukšana Kasablankā

Šneidera villu iemītnieki mani šoreiz pārsteidz ar maksimālu atvērtību. Televīzijas ļaužu klātbūtne salauza arābu šaubas, un šāds notikums šeit, klusajā Šneidera villu kvartālā, vēl nav piedzīvots. Kolīdz piezvanām pie pirmajiem vārtiņiem Nr. 4, uz ielas līdz ar Hasnu izspurdz vesels pulciņš eiropeiski sapostu bērnu. Arī pieaugušie saposušies kā uz svinībām. Pagalmā novāktas veļas auklas, betona klons tīri noberzts. Redzot, ka operatore prāto par kopainu tik šaurajā pagalmā, rādu uz palīgēkas jumtu. Marokāniete tā kā šaubās, tāpēc steidzos pa priekšu. O, jumtu šodien nevar ne pazīt! Atliek vien pabrīnīties, kur palikušas vecās kastes, sabojātais televizors un citas drazas!

Operatore, man līdzi uzkāpusi, ceļ kameru pie acs, bet arī no palīgēkas jumta grūti atrast visaptverošu skatupunktu. Pamanu ļodzīgas, liekas, bērnu sanaglotas kāpnītes pāri divus metrus platajai pagalma ejai uz krietni augstāko dzīvojamās ēkas jumtu. Daudz neprātojot, kāpju augstāk un aicinu marokāņus man sekot. Pirmie uzspurdz bērni — acīmredzot viņi vienīgie līdz šim šaurās kāpnītes lietojuši. Tad, bažīgi galvas grozot, cits pēc cita uzkāpj arī visi Marokas neatkarīgās televīzijas ļaudis.

Šeit, no villas jumta, paveras aizraujošs skats un izslavēti baltās pilsētas savdabība: prāvu gabalu, līdz bezpersoniskajām augstceltnēm, skatienu priecē baltas, košu palmu ieskautas villas.

Tikmēr lejā salasījies liels Šneidera villu iemītnieku pulks. Arābi dzīvi čalo, kā piedaloties aizraujošā izrādē. Tagad viņi mani līdz ar televīzijas ļaudīm aicina pagalmos un pat istabās. Hasnas māte noskaidrojusi, ka telpā, kur viņas ģimene iekārtojusi virtuvi, latviešiem bijusi mazgātava. Šo vietu joprojām var labi atpazīt pēc akmens “mežģīnēm” rotātā iekšējā loga.

Vakar tik rezervēto Abdullu vairs nevar ne pazīt. Tieši viņš, acīmredzot vienīgais angļu valodas pratējs Šneidera villu kvartālā, tagad ir vietējās sabiedrības dvēsele. Kad esam krustām šķērsām safotografējuši un safilmējuši villas Nr. 4 pagalmu un iekštelpas, marokāņi, turpat bezvārda ieliņas vidū mani apstājuši, sāk iztaujāt par Latvijas Valsts prezidenti, un viņu jautājumi skan aizkustinošā tiešumā: “Cik Vairai bērnu? Vai ir arī mazbērni? Vai prezidentei daudz jāstrādā? Vai viņa nepārpūlas? Un kā mūsu prezidentei ar veselību?”

Aktīvākās taujātājas ir sievietes, un tā prasīt var tikai par savējo.

Kāds atnes mazu melnbaltu, gadu gaitā saņurcītu fotogrāfiju, kas uzņemta 4. villas pagalmā 1957. gadā, tātad tikai pāris gadus pēc latviešu ģimenes aizbraukšanas. Attēlā redzams mazs puisītis pie tikko iestādīta apelsīnkoka. “Aizvediet šo fotogrāfiju savai Vairai ar mūsu visu sveicieniem. Viņai šeit vajadzētu atpazīt savu bērnības pagalmu,” saka Hasnas māte, bet vīri jau fotogrāfijai otrā pusē raksta veltījuma vārdus: “To our dear Vaira” (Mūsu dārgajai Vairai — angliski), kaut vairākkārt esmu atgādinājis, ka mūsu prezidente teicami pārvalda franču valodu.

Televīzijas ļaudis, beiguši filmēt, steidz atvadīties, bet mani ielenc kāds ducis “šneideriešu”. Vēl tik daudz esot jāizrunā. Vai drīkstot mani ielūgt uz vakariņām?

Redzot šo cilvēku sirsnību, ar prieku piekrītu. Taču ir ramadāna laiks, un līdz saulrietam pussešos pēcpusdienā musulmaņi nedrīkst ne ēst, ne dzert (ne smēķēt, ne mīlēties)... Saku, ka labprāt kopā ar saimniekiem pagaidīšu atlikušās četrdesmit minūtes, un Abdulla mani ieved savā samērā greznajā viesistabā. Skatos lielā japāņu televizorā, kā karalis Muhameds VI, vienlaikus arī Marokas musulmaņu augstākais garīgais vadītājs, pieņem valsts augstākās militārpersonas. Sirmi ģenerāļi, garā rindā nostājušies, pa vienam tuvojas karalim, salutē un skūpsta jaunā vīrieša roku.

“Šneiderieši” tikmēr, sastājušies ap tukšo galdu, par kaut ko dzīvi diskutē. Tulks Džafars atkal pazudis, un varu vien minēt, ka spriests tiek par mani. Beidzot namatēvs Abdulla, redzot manu jautājošo skatienu, paskaidro: “Mēs spriežam, ka jūs kā kristietis varētu ēst jau tūlīt. Uz jums taču neattiecas ramadāna likumi.”

Saku, ka to es nevarētu vis, jo manā zemē ciemiņam nav pieņemts ēst vienam, bez saimniekiem. Abdulla pārtulko, un diskusija uzliesmo ar jaunu sparu. “Nē, jums tomēr jāsāk ēst vienam,” Abdulla pēc brīža pavēsta kopīgo lēmumu, bet es joprojām stīvējos pretī.

Atrisinājums nāk pavisam negaidītā veidā. Viena no Abdullas skaistajām māsām, neprecētā Atika (precētā tērpusies viscaur melnā, kas Marokā nebūt nav sēru krāsa) pienes man šķīvi ar smaržīgiem, nule kā ceptiem pīrādziņiem. Lieku roku pie sirds, sak, nē, nudien, kā es tā, viens, bez saimniekiem... — bet skaistā arābiete, lūdzoši smaidot, ņem vislielāko pīrāgu un dod man tieši rokā. Droši vien pret tādiem argumentiem viduslaikos nolaidās pat krusta karotāju šķēpi. Ēdu pīrāgu, bet Atika savos slaidajos, pēc kanēļa smaržojošajos pirkstos jau tur nākamo...

Beidzot televīzijas diktors, reportāžai izskanot, pavēstī, ka svinīgais brīdis — gavēņa pārtraukšana — ir klāt, un “šneiderieši,” priecīgi čalojot, metas pie galda. Man par vilšanos Atikai taupītajā vietā iesēžas sirmgalvis greznā dželabā (arābu mētelī) ar tagiju (nacionāliem ornamentiem rotātu cepuri) galvā un belgām (izrakstītām smailpurnu kurpēm) kājās. Atika ar pārējām sievietēm bikli atstāj istabu, bet Abdulla, manu vilšanos jūtot, pavēstī, ka man līdzās vietu ieņēmis pats cienījamākais Šneidera villu iemītnieks — miesnieks, kurš savu vecāko dēlu par bankas klerku izskolojis....

Cik maksā laime Šneidera villā

Laikam gan šīs ir pašas neparastākās vakariņas manā raibajā mūžā. Vienā Šneidera villu ieliņas galā, Abdullas mājā sākušās, tās turpinās dažas mājas tālāk citā miteklī un beidzas vēlu vakarā miesnieka mājā uz Džadida ielas stūra. Pārcelšanās no vienas vietas uz otru notiek pēc man neizprotamiem principiem. Visi ēdam pīrādziņus, kanēļmaizītes, kuskusu un vēl nez kādus austrumu gardumus, skaļi sarunājoties, un piedzeram bezgala aromātisko piparmētru tēju. Tad pēkšņi vienā brīdī, kad galds vēl dažādiem labumiem pilns un nevienam nav arī jāsteidzas, visi ceļas kājās un dodas tālāk. Kad pirmo reizi, no Abdullas mājas izejot, sniedzu namatēvam un miesniekam roku, pateicoties par gardo mielastu, viņi abi pēc kārtas mani apkampj, jūtu pārpilnībā purina un, skaļi smejoties, rāda, ka tagad tikai viss tā pa īstam sāksies.

Beidzot, kad gana ēsts un dzerts, miesnieka mājā aizsākas saruna par kvartāla nākotni. “Šneiderieši” jau labu laiku apdomājot kādu biznesa priekšlikumu, un tagad ziņa, ka šajā kvartālā dzīvojusi Latvijas prezidente, tam paverot jaunu skatījumu. Nesen kāds vīrs no Irākas piedāvājies nopirkt visu Šneidera villu kvartāla zemi, vairāk nekā hektāru, solot tūkstoš dolārus par kvadrātmetru. “Šneiderieši” izrēķinājuši, ka saņemtu veselu duci miljonu. Ko es par to domājot?

“Pirmkārt, domāju, ka Irākā sāk ost pēc pulvera un bagātie irākieši steidz investēt naudu ārzemēs,” atbildu un prasu, vai “šneiderieši” parēķinājuši, cik naudas viņiem iznāktu “uz galviņas”.

Nē, neesot rēķinājuši. Tik lielai naudai tikai tad esot svars, ja to lieto kopīgi.

“Ja gribat turēties kopā, tad taču vispirms vajadzētu padomāt pašiem par savu projektu,” saku.

Jā, esot jau spriests par daudzstāvu viesnīcas vai lielveikala celšanu šajā vietā. Atceros nupat vēl, pirms saulrieta, skatītās elegantās vienstāvu villas pagājušā gadsimta elegances — liecību un iztēlojos, cik skumji būtu šajā vietā redzēt kādu stikla kasti ar pazemes autostāvvietām un bezpersoniskajiem iepirkumu ratiņiem.

“Šneiderieši” piekrīt — jā, viņi jau paši arī jūtot, ka tā nebūtu labākā iespēja. Tam vajadzētu arī milzu investīcijas, jo ducis miljonu maza daļiņa vien būtu. Taču tagad, zinot, ka šeit dzīvojusi tik ievērojama persona, viņi kaut ko noteikti gribot darīt šī vēsturiskā fakta iemūžināšanai. Kaut ko pārmainīt. Kaut ko nojaukt vai piebūvēt klāt. Tam irākieša solītie miljoni lieti noderētu.

“Bet tad taču jums pašiem no šejienes būtu jāaiziet,” atskurbinu namatēvu domu lidojumu un aicinu beidzot parēķināt, cik viņiem katram no tiem miljoniem tiktu.

Noskaidrojam, ka Šneidera villu kvartālā, kas tagad apdzīvots daudz blīvāk, mīt apmēram piecdesmit ģimenes. Sadalot irākieša miljonus, katrai iznāktu summa, par ko dārgajā Kasablankā varētu... nopirkt māju vai dzīvokli citā vietā. “Bet tur jums vairs nebūs šīs skaistās apziņas, ka pirms jums te dzīvojusi Latvijas prezidente,” smaidot saku, un “šneiderieši” man dedzīgi piekrīt. Par to viņi neesot domājuši. Bet viņi tomēr grib dzirdēt manu viedokli, kā vislabāk iemūžināt atmiņas par laiku, kad šeit dzīvojusi “viņu Vaira”.

Saku, ka, manuprāt, neko īpašu nevajag darīt. “Labākais veids, kā saglabāt atmiņas, ir neko nepostīt. Galvenais, nepārdodiet savu zemi ārzemniekiem. Stāstiet saviem bērniem un bērnu bērniem par latviešu meitenes gaitām šeit, Šneidera villu kvartālā, un esiet allaž tik sirsnīgi un saticīgi kā šobrīd!” saku un pie sevis nodomāju: “Laikam gan saticība ir vienīgā īpašība, ko mēs, čaklie, precīzie, atjautīgie latvieši, varētu no marokāņiem mācīties. Bet atvadoties es vēlreiz piekodinu: “Sargājiet Šneidera villas, jo tagad tā ir arī daļiņa no Latvijas vēstures!”

Marokas komandējuma sarunas un pārdomas —

pēc “LV” Nr. 187, 20.12.2002., Nr. 188, 24.12.2002., Nr. 3, 08.01.2003.,

Nr. 13, 24.01.2003., Nr. 17, 31.01.2003., Nr.21, 07.02.2003.