Par Latvijas bruņotajiem spēkiem ceļā uz NATO un nopietnām pārmaiņām

Gaisa spēku pulkvedis Kārlis Krēsliņš, Nacionālo bruņoto spēku Štāba priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Andris Kļaviņš

— 1994.gadā jūsu zinātniskās pētniecības darbs “Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) izveides pamatprincipi” guva atzinību Rietumos — NATO stipendiju. Vai 2003.gadā, kad mēs esam NATO kandidātvalsts, mūsu NBS izveides pamatprincipus skar lielas izmaiņas?

— Pamatprincipi paliek tie paši, izmaiņas ir nelielas. 2001.gadā iesniedzām NATO savus bruņoto spēku izveides priekšlikumus, kas balstījās uz mūsu kā suverēnas valsts tiesībām un iespējām. Izmaiņas skar sauszemes spēkus un to saistību ar zemessardzi. Toreiz mēs paredzējām, ka Apvienotajam jeb NBS štābam vienlaikus jāpilda arī Sauszemes spēku štāba uzdevumi. Tiktu izveidoti aizsardzības novadi un Sauszemes spēku štābā būtu apvienotais operāciju centrs, kas vadītu aizsardzības novadus. Pēc uzaicināšanas NATO šajā plāna daļā varētu būt izmaiņas. Otrs jautājums skar robežsardzi. Iepriekšējā plānā bija paredzēts, ka austrumu robeža paliek Aizsardzības ministrijas (AM), bet robeža ar Igauniju un Lietuvu — Iekšlietu ministrijas ziņā.

— Savulaik tika pārmests Aizsardzības ministrijai, ka NBS plānošana ievelkas, nav īstas valsts aizsardzības koncepcijas.

— 1996. gadā tika izveidota darba grupa, kura, intensīvi strādājot, īsā laikā sagatavoja NBS attīstības piecu gadu plānu, kas tomēr netika ieviests, jo nesaņēma plānotos līdzekļus, kaut arī toreiz tika prasīts mazāk par diviem procentiem no kopprodukta, kā arī tāpēc, ka nebija izstrādāta NBS plānošanas sistēma.

1999.gadā ar aizsardzības ministra pavēli Nr. 237 tika izveidots NBS štāba Stratēģiskās plānošanas departaments, kura galvenais uzdevums bija sakārtot NBS plānošanas sistēmu. Pēc tam arī izstrādāja NBS ilgtermiņa attīstības plānu, vidēja termiņa un viena gada plānus. Šāda plānošanas sistēma nodrošina izstrādāto plānu dzīvotspēju neatkarīgi no piešķirto līdzekļu svārstībām.

Līdz ar pakāpenisku iesaistīšanos NATO spēkos mēs atgriežamies pie idejas par sauszemes spēku brigādes izveidošanu. NATO uzdevumi pēc pēdējiem teroristu uzbrukumiem ir konceptuāli mainījušies.

Piecdesmit gadus NATO uzdevums bija aizsargāt alianses valstu teritoriju. Nākamajos piecdesmit tā vairs nebūs prioritāte. Militārajā terminoloģijā ienāk jēdziens “asimetriskā karadarbība”. Par uzbrucēju galveno uzdevumu kļūst nevis ieiešana pretinieka teritorijā, bet gan tā politiskās un vadības sistēmas dezorganizācija. Šodien kļūst aktuāli aizsargāt cilvēci no terorisma, no ielaušanās datortīklos, lielu ekonomisku zaudējumu radīšanas un citām akcijām. Bruņoto spēku struktūra arī “vecajās” NATO valstīs piedzīvos pārveidi. Šajā jomā pašreiz tiek pētīts, kādai jābūt komandvadības ķēdei, atbildības zonu sadalei, štābu skaitam, spēku struktūrām. Parastais konvenciālais karš, iespējams, atstāj pasaules arēnu. Jau Prāgas sammitā tika runāts, ka jāveido nelieli, profesionāli teicami sagatavoti, ļoti mobili spēki, kuri var izpildīt noteiktus uzdevumus tālu no savām izcelsmes valstīm. Tādas vienības ieteiks veidot arī jaunajām dalībvalstīm.

Nacionālo bruņoto spēku Štāba priekšnieks, gaisa spēku pulkvedis Kārlis Krēsliņš; Nacionālie bruņotie spēki treniņu laikā šķēršļu joslā Foto: Andris Kļaviņš

— Vai iespējams uzskicēt Latvijas sauszemes spēku brigādes izveidi?

— Ja mēs plānojam NATO uzdevumu veikšanai deleģēt vienu sauszemes spēku bataljonu, mums pavisam nepieciešami trīs bataljoni, jo militārās rotācijas princips darbojas šādi: viens bataljons atrodas misijā, otrs trenējas, mācās, trešais atpūšas. Bataljoni ir jānodrošina ar atbalsta formējumiem — kaujas atbalsta vienībām, nodrošinājuma centru u.c. Kopsummā veidojas brigāde. Brigādē būs militārās policijas, sapieru, inženieru, mediķu, pretgaisa aizsardzības vienības, masu iznīcināšanas ieroču likvidēšanas vienība u. c. Pašlaik Latviju starptautiskā miera misijā pārstāv rota, un tās sagatavošanai mēs uzturam un apmācām bataljonu.

— Vai brigādē būs tikai profesionāļi?

— Nē. Pagaidām mūsu uzdevums ir deleģēt vienu profesionālu bataljonu. Tas ir pirmais kājnieku bataljons jeb “Latba”. Uzsācis mācības arī otrais kājnieku bataljons, kurā dien obligātā militārā dienesta karavīri. Par trešā kājnieku bataljona izveidi vēl jāveic aprēķini, jo viens no variantiem paredz, ka tajā varētu apvienot profesionāļus, kuri apmāca jauniesauktos, ar tā sauktās “karstās rezerves” karavīriem, kuri regulāri tiktu no rezerves iesaukti treniņiem. Tie, protams, nebūs tagadējie rezervisti, kuri gadus desmit nav trenēti. Proporcijas var mainīties atkarībā no piešķirtajiem līdzekļiem.

— Ja esam ceļā uz profesionālo armiju, kas notiks ar obligātā militārā dienesta likumu?

— Kamēr mēs nebijām uzaicināti NATO, obligātais militārais dienests bija nepieciešams, jo valsti nevar aizstāvēt tās aizsardzībai nesagatavoti cilvēki. No militārā viedokļa NATO ietvaros, kad alianses valstu aizsardzību nodrošina kopējā aizsardzības sistēma, obligātais militārais dienests vairs nav nepieciešams. Bet bez militārās nepieciešamības ir otra, mazai nācijai ne mazāk svarīga puse. Kāpēc Šveice, Dānija saglabā obligāto militāro dienestu saviem pilsoņiem? Viņi uzskata, ka dienests saliedē nāciju. Armijā jaunieši tiek mācīti, trenēti, disciplinēti.Tā ir pilsoņu konsolidācijas un integrācijas skola.

— Vai profesionālo vienību veidošana, kaut bataljona sastāvā, nebūs mūsu nodokļu maksātājiem pārāk smaga nasta?

— Ja atsakāmies no obligātā militārā dienesta un pārejam uz profesionālo armiju, rodas virkne sociālās nodrošināšanas jautājumu. Piemēram, kur Ādažos dzīvos profesionālie karavīri? Viņi nedzīvos kazarmās. Viņiem un viņu ģimenēm jābūvē dienesta dzīvokļi. Mēs pašlaik izstrādājam šo programmu. Tai nepieciešamas lielas investīcijas. Saņemam pārmetumus no NATO amatpersonām par to, ka mums ir grūtības ar pirmā kājnieku bataljona komplektēšanu. Par pašreizējo atalgojumu kareivji uz šo grūto dienestu neraujas. Tātad — jāpaceļ algas. Ir arī trešais, ne mazāk svarīgais aspekts: lai mēs bruņotajiem spēkiem piesaistītu spējīgus, talantīgus cilvēkus, jāceļ to prestižs tautas un sevišķi jaunatnes acīs. Tas ir mūsu kopējs uzdevums, gan mūsu, militārpersonu, ikdienas darbs, stāja, sasniegumi gan pasaulē, gan Latvijā, gan Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamentam sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļiem veicams darbs, jo var jau arī no dažādu notikumu virknes izraut tikai neveiksmes un veidot negatīvu tēlu un otrādi. No savas pieredzes varu sacīt, ka dažās Eiropas valstīs militārie profesionāļi laika gaitā izveidojuši slēgtu sabiedrības daļu, kas zaudējusi saikni ar tautu, vismaz mūsu izpratnē. Tā ka izvēle — obligātais dienests vai profesionāļi — nav tikai militārpersonu lieta, tas ir daudzšķautņains un sarežģīts jautājums arī no politiskā, psiholoģiskā, sociālantropoloģiskā viedokļa.

— Vai mēs, nepiedāvājot “kaujas vienību”, piedalīsimies arī NATO smadzeņu centros — štābos?

— No mūsu mazās valsts NATO štābos vajadzēs ap 30 — 35 virsnieku. Mums ir šim darbam labi sagatavoti kadri. Tomēr tas mums būs diezgan “sāpīgi”, jo pašreiz jau ļoti trūkst virsnieku. Mēs varam finansiāli nodrošināt nepieciešamās 700 vecāko virsnieku darba vietas vai amatus, bet reāli šajos amatos pašlaik strādā 205 virsnieki. Šo procesu var prognozēt, jo, atbilstoši Militārā dienesta likumam, leitnants var sasniegt pulkveža pakāpi 22 gadu laikā. Līdzīga kadru problēma ir visās Baltijas valstīs — Igaunijā analoģiskā attiecība ir 600 pret 100. NATO štābos gan ir vajadzīgi dažāda līmeņa virsnieki, arī instruktori, virsniekvietnieki. NATO darbs rit ļoti mazos, mazos, vidējos utt. štābos. Darba metodes ir dažādas. Par mūsu līdzdalību štābu darbā saņemsim informāciju un diskutēsim ar NATO Ziemeļaustrumu apvienotā štāba ģenerālmajoru Janu Šarlingu, kurš ieradīsies Rīgā. Daži mūsu virsnieki jau strādā NATO štābos.

— Vai līdz ar iestāšanos NATO Latvijā ir gaidāms “ģenerāļu zvaigžņu” lietus? Vai vēl kādā valstī ir tā, ka štāba priekšniekam nav ģenerāļa pakāpes, turklāt viņš ir ar attiecīgu izglītību, zinātnisko grādu?

— Militārajā dzīvē bieži nav svarīgs ieņemamais amats, bet gan militārā pakāpe. Atrodoties komandējumā ārzemēs, dažreiz mūsu augstākie NBS vadītāji nonāk diezgan neērtā situācijā šīs nesakārtotības dēļ. Zinot ieņemamo amatu, nereti pulkveža trīs rombus uzskata par zvaigznēm un godā par trīszvaigžņu ģenerāli, jo militāro konjunktūru karavīri pārzina labi. Viņiem pat prātā neienāk, ka štāba priekšnieks varētu nēsāt pulkveža zīmotnes.

NATO gan šādās lietās neiejaucas, atstājot tās dalībvalsts militāro struktūru kompetencē. NATO ir savi principi — lai iestātos, nav nepieciešams tautas balsojums, arī dalībmaksas lielums netiek strikti noteikts, tiesa, pastāv vidējie standarti. Katra valsts var dažādi veidot savu spēku struktūru. Jā, ir rekomendācijas, pārliecināšana diskusijās utt. Ja pēc tām mēs parakstām kādu apņemšanos, tad gan jāķeras pie izpildes.

— Jūs nesen tikāties ar abu pārējo Baltijas valstu štābu priekšniekiem. Vai militārā sadarbība starp tuvākajiem kaimiņiem turpina stiprināties?

— Visas līdzšinējās sadarbības formas — “Baltbat”, “Baltron”, “Baltnet”, “Baltmed”, “Baltlog” u.c. — tiek pilnveidotas. Šajā tikšanās reizē diskutējām par kopēji veidotām sapieru, ūdenslīdēju atmīnētāju vienībām, kuras varētu izmantot arī NATO. Vislielākās diskusijas izraisījās par “Baltbat” projektu, galu galā vienojāmies par kompromisu. Baltijas bataljons savu uzdevumu ir izpildījis, un tagad tiek veidoti nacionālie bataljoni. Bet sauszemes spēkiem Baltijas reģionā jābūt kopējam projektam, tātad nākamā — brigāžu līmenī. Kādreiz bija doma par kopēju Baltijas brigādes veidošanu, tagad katra valsts veido savu brigādi. Kā notiks sadarbība — vai tas būs Baltijas štābs vai kāda cita struktūra, tas ir tuvākās nākotnes jautājums. Tas arī būtu loģisks Baltijas aizsardzības koledžas darba turpinājums.

— Otra štābu priekšnieku tikšanās bija Vācijā. Kas tur bija dienaskārtībā?

— Vācijā pulcējās septiņu NATO uzaicināto valstu pārstāvji. NATO virsnieki iepazīstināja ar darbu savos štābos, dažādās struktūrās, bet pēc tam tika runāts par uzaicināto valstu integrācijas plāniem, termiņiem, kārtību. Drīz pie mums ieradīsies NATO virsnieki, lai iepazītos ar Latvijas plānošanas un atskaites ziņojumu, bet aprīļa sākumā Baltijas valstis Slovākijā, NATO Ziemeļaustrumu štāba Integrācijas departamentā, runās par bruņoto spēku struktūru veidošanu. Tiks apspriests mūsu variants, pēc tam NATO redzējums.

— Jūsos jaušams optimisms. Vai tas nozīmē, ka kopumā NBS štāba intensīvais darbs ir devis rezultātus, ka mūsu bruņotie spēki turpinās attīstīties gan mums pašiem, gan NATO vēlamajos tempos un kvalitātē?

— Uzskatu, ka lietas virzās tā, kā bija plānots. Integrējoties NATO struktūrās, mums ir jāievēro šādi principi. Pirmais — NATO neinteresē, cik tūkstošu karavīru mums ir, bet kāda ir viņu sagatavotības kvalitāte. Otrais — nevajag solīt to, ko nevaram izdarīt. Trešais — jābūt konsekventiem savos mājas darbos, nedrīkst mētāties dažādās galējībās. Un visbeidzot — ir jābūt reālistiem, jāzina savas iespējas. Ja izšķiramies par profesionālām vienībām, tad šāds lēmums jāpamato ar reāliem aprēķiniem. Gan ieroči, gan moderns ekipējums, gan citas tehnoloģijas maksā bargu naudu. Mēs iepērkam modernās sakaru stacijas. Viena maksā ap desmit tūkstoš dolāru, daļu izdevumu sedz ASV. Tomēr uzskatām — labāk mazāk, toties jaunas, modernas stacijas, kas kalpos ilgstoši.

Andris Kļaviņš —  “Latvijas Vēstnesim”