Par stabilitāti armijā un valstī

Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots:

Vai, jūsuprāt, vidējais aritmētiskais Latvijas iedzīvotājs ir saņēmis pietiekami daudz informācijas par nepieciešamību iestāties NATO?

Kaut arī pagājušais gads bija ļoti intensīvs NATO jautājumu popularizēšanā, par jebkuru sarežģītu jautājumu nekad nebūs pietiekami informācijas. Man prātā palicis interesants fakts. Pagājušogad Rēzeknes televīzijā bija raidījums par NATO, un pirms tā uz ielas tika aptaujāti cilvēki. Jautājums bija ļoti vienkāršs: kas ir NATO? Es nosacīti visaugstāk novērtētu atbildi, ka tā ir kaut kāda militāra organizācija Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas vēlreiz apliecina, ka varam runāt par daudzām lietām, tikai kādā veidā tās “aiziet” līdz katram cilvēkam? Taču esmu piedalījies arī vairākās konkursu komisijās, vērtējot vidusskolēnu esejas par NATO. Fantastiskas esejas. Es pat kādas trīspadsmit izkopēju sev un noliku pa rokai.

Mūsu virsnieki un karavīri bieži dodas uz mācībām ārzemēs. Taču Latvijai ir pašai sava Nacionālā aizsardzības akadēmija, kura ilgu laiku netika akreditēta.

Visam savs laiks. Arī akadēmija meklē savu vietu izglītības sistēmā, un tā ir atrasta: akadēmija un programmas ir akreditētas. Šī mācību iestāde attīstās. Tajā pašā laikā ir lietas, ko mūsu akadēmijā nemaz nevar mācīt. Teiksim, jūras virsniekus vai lidotājus. Tāpat arī mazā valstī akadēmiju nevar pārvērst par tehnisko priekšmetu mācību iestādi, jo cik tas maksās? Tāpēc mūsu nākamie virsnieki mācās Rīgas Tehniskajā universitātē un Jūras akadēmijā.

Krists Čulkstēns absolvēja prestižo ASV Militāro akadēmiju Vestpointā un atgriezās Latvijas armijā. Gaisa spēku akadēmijā Kolorādospringsā mācās Ērika Neimane. Viņiem ir perfekta izglītība, kādas nav daudziem mūsu virsniekiem. Kādam jūsu skatījumā būtu jābūt ideālam Latvijas armijas virsniekam?

Viņi būs ieguvuši ļoti labu tehnisko izglītību. Ērika… Zin’, kāds viņai ir diplomdarba nosaukums? Viņa projektē reaktīvo iznīcinātāju Austrālijas bruņotajiem spēkiem!

Tad ko pēc tā visa viņai darīt Latvijā?

Viņa būs ieguvusi arī virsnieka dienesta pakāpi un izgājusi, piemēram, menedžmenta kursus. Un tas veido jautājuma otro pusi: kādam jābūt virsniekam. Virsniekam jāsaprot, ka viņam nav savas dzīves. Katram no šiem cilvēkiem jāapzinās, ka visi spēki, domas un darbs jāveltī valsts aizsardzībai. Ja viņš to dara, tad tas ir ideāls virsnieks. To ir grūti saprast un apzināties. Taču es domāju, ka pavisam drīz Latvijas tautai nevajadzēs kaunēties no saviem virsniekiem.

Ar ko armija varētu vilināt gudrus jauniešus, kas ar savām smadzenēm būtu noderīgi Latvijas aizsardzībai?

Ar iespējām. Kurā valsts struktūrā vēl ir tādas iespējas iegūt izglītību? Mācīties - tas nozīmē iegūt stabilitāti dzīvē, jo ne visi paliek armijā. Nākamā iespēja - daudz ko redzēt. Paskatieties, cik un kur mūsu karavīri, arī ierindas, pabijuši! Trešā iespēja - būt kopā ar tik daudziem cilvēkiem, daudz ko iemācīties arī no elementārām dzīves lietām. Kaut vai - kā kontaktēties. Vēl viens iemesls, kādēļ nāk uz bruņotajiem spēkiem - nopelnīt algu. Virsnieki un instruktori, lai arī nav labāk apmaksātie valstī, tomēr var justies stabili.

Šajā iespēju uzskaitījumā jūs atvēlat vietu arī patriotismam? Vai par to maz ir vērts runāt?

Patriotisms nav bruņoto spēku vai Aizsardzības ministrijas jautājums. Patriotisms jāmāca citā vietā, un uz armiju jāatnāk kā patriotam. Pieprasīt tāpat kā padomju laikā: šodien no pulksten sešiem rītā sāksim lepoties ar savu valsti? Taču nē.

No nodokļu maksātājas pozīcijām gribu zināt, vai par manu valsts aizsardzībai samaksāto naudu kāds reiz nepateiks: tas ir militārs noslēpums? Divi procenti no iekšzemes kopprodukta šīm lietām - tas tomēr ir daudz. Vismaz Latvijā.

Kurš no aizsardzības sistēmas ir teicis, ka tas ir noslēpums? Drīzāk varētu brīnīties par tik lielu atklātību, kādu šodien pieļauj Aizsardzības ministrija. Man pat liekas, tas jau ir par daudz. Nez vai citās struktūrās notiek tik daudz pārbaužu, cik Valsts kontrole veic mūsu daļās, nerunājot par iekšējo auditu. Ņemsim kādu Rietumu valsti. Ja tur sākas priekšvēlēšanu kampaņa, par ko ir galvenā saruna? Par aizsardzības izdevumiem. Jo tā ir taktika. Cīņas vienmēr notiek par ko citu. Bet te? Aizsardzība? Priekš kā mums tāda vajadzīga? Likvidēt! Vai apvienot!

“RĪGAS BALSS”; pēc A. Gabres intervijas “Gaidis Zeibots armijā jaunos laikus nesola”