Ar divu augstskolu diplomiem diplomātijā

Par diplomātu Arnoldu Tomsonu

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Viņš piedzima Rīgā 1895. gada 9. septembrī. Krievijas karu un revolūciju jukas aizveda Arnoldu Tomsonu uz Maskavu un Kijevu, kur viņš strādāja par zemāku vai augstāku ierēdni kā pie cara, tā sarkanajiem un baltajiem. Zinībkārais jauneklis pamanījās līdztekus tam 1918. gadā absolvēt Rīgas Politehniskā institūta tirdzniecības fakultāti. Vēl vairāk – 1932. gadā viņš ieguva arī Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas beidzēja diplomu, ). kas lieti noderēja, strādājot Latvijas ārpolitiskajā dienestā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1557.l., 14., 16.lp.; turpmāk – LVVA

Būdams ar akadēmisku izglītību un pārvaldīdams krievu, vācu, angļu un franču valodu, A. Tomsons, atgriezies dzimtenē un nostrādājis neilgu laiku par ierēdni dzelzceļu virsvaldē, devās uz Ārlietu ministriju, lai atkal kļūtu par ierēdni, bet jau daudz prestižākā iestādē. No 1921. gada decembra līdz 1923. gada aprīlim viņš strādāja reevakuācijas komisijā Latvijas sūtniecībā Maskavā – sākumā par tās apakškomisijas sekretāru, pēc tam par komisijas sekretāru un komisijas locekli. Tas nebija viegls darbs, jo Padomju Krievija, lai gan pastāvēja 1920. gada 11. augusta miera līgums, visādi bremzēja šīs vienošanās izpildi.

Miera līguma īstenošanas gaitā Latviju īpaši interesēja divi jautājumi. Pirmais bija tās pilsoņu – karagūstekņu un ķīlnieku, kā arī Krievijā apcietināto latviešu — liktenis, kuri bija arestēti dažādu motīvu dēļ, bet kuri nebija ķīlnieki. Otrais jautājums – īpašumu reevakuācija, kurus paredzēja līgums. Aizvestās vērtības varēja atdabūt tikai ar speciālu jaukto komisiju lēmumiem. Nodibināja trīs komisijas: dzelzceļa īpašumu atgūšanai, privātpersonu kuģu reevakuācijai un valsts, sabiedrisko iestāžu un privātpersonu īpašumu atdabūšanai. Šīs komisijas darbojās līdz 1923. gadam. Pateicoties arī A. Tomsona līdzdalībai, Latvija daļēji atguva dzelzceļa ripojošo sastāvu, darbnīcu iekārtas u.c., vairākus kuģus, kopsummā saņemot mantas un kredītiestāžu vērtības 14,4 milj. rubļu apjomā, kas tomēr bija tikai daļa no evakuētā.

1922. gada beigās A. Tomsonu iekļāva Latvijas delegācijas sastāvā Maskavas atbruņošanās konferencē. Delegāciju vadītāja ārlietu ministra biedrs Voldemārs Salnais. Tajā ietilpa arī pirmais Latvijas sūtnis Padomju Krievijā Jānis Vesmanis, atbildīgs Ārlietu ministrijas darbinieks Vilis Šūmanis un pulkvedis Kārlis Ramats. Komunistiskā Krievija tomēr nevarēja atrast kopēju valodu ar demokrātiskajām jaunvalstīm Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju un Poliju, un Maskavas konference beidzās ar neveiksmi.

Kad jau bija pagājis krietns laika sprīdis pēc 1921. gada Kronštates pretpadomju dumpja apspiešanas, 1923. gads atnāca ar Maskavā strādājošo latviešu un igauņu diplomātu raganu medībām. Viņus apvainoja insurgentu atbalstīšanā, spiegošanā savu valstu labā un spekulācijā. Vairākiem baltiešu diplomātiem, arī A. Tomsonam, vajadzēja pamest Maskavu.

Lai cik paradoksāli tas izklausītos, A. Tomsonam, runājot žargonā, “stučītāji” atradās arī Rīgā. Tikai no otras puses. Vēl pirms viņa atgriešanās dzimtenē kāds Iekšlietu ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdnis Briedis 1922. gada 21. septembrī ziņoja ārlietu resoram, ka “pēc ievāktām ziņām” un “drošām ziņām” A. Tomsons 1919. gadā strādājis Maskavā par galveno sekretāru rūpniecības komisariātā, kur “vietu varēja ieņemt tikai pārbaudīti komunistu partijas biedri”. A. Tomsons 1920. gadā kā oficiāls bēglis esot atgriezies Latvijā, kur dabūjis līgumu biroja pārziņa darbu dzelzceļu virsvaldē. 1921. gadā izdevies tikt Latvijas reevakuācijas komisijā Maskavā bijušā satiksmes ministra Kuršinska vadībā. Kāds dzelzceļa ierēdnis nopratināšanā (?! – R.T.) aizrādījis, ka A. Tomsons bieži aģitējot par iestāšanos studentu savienībā “Zemgalija” (kreisi tendēta organizācija – R.T.) (LVVA, min.l., 71.lp.).

Apvainojumi kā Maskavā, tā Rīgā bija šūti baltiem diegiem, par ko liecina ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica pavēle Nr.28 iecelt A. Tomsonu par atašeju ministrijas politiski ekonomiskā departamenta rietumu nodaļā, skaitot no 1923. gada 1. aprīļa. Drīz viņu pārcēla tādā pašā amatā uz Baltijas valstu nodaļu, bet ar ministra 1923. gada 5. decembra pavēli Nr.96 joprojām analogā postenī Latvijas sūtniecībā Varšavā (LVVA, min.l., 14.–15.lp.).

Poļu zeme arī nebija nekāda zelta bedre, jo Latvijas un Polijas attiecības attīstījās viļņveidīgi. A. Tomsonam, cik tas bija viņa spēkos, vajadzēja palīdzēt sūtnim Mārtiņam Nukšam (1921–1930) veidot tās savai valstij labvēlīgā virzienā.

Lai arī palēnām, kopumā tomēr sekmīgi A. Tomsons virzījās augšup pa karjeras diplomāta kāpnēm. Ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns ar 1927. gada 11. oktobra pavēli Nr.72 iecēla viņu dienesta labā par otro sekretāru ministrijas arhīva un šifru nodaļā. Nepilnu pusgadu vēlāk A. Tomsonam uzticēja pirmā sekretāra pienākumus administratīvajā un protokola nodaļā (LVVA, min.l., 15.lp.). Pēdējās struktūrvienības vadītāja atvaļinājuma vai komandējuma laikā viņa pienākumus izpildīja A. Tomsons – divu gadu laikā astoņas (!) reizes.

Vēl divus gadus A. Tomsonam vajadzēja nostrādāt līdzīgā amatā ministrijas juridiskajā nodaļā, un tad jau atkal bija pienācis laiks doties uz ārzemēm: ārlietu ministrs Kārlis Zariņš ar 1933. gada 13. februāra pavēli Nr.27 iecēla viņu par pirmo sekretāru sūtniecībā Parīzē (LVVA, min.l., 16.lp.). Te A. Tomsonam vajadzēja strādāt Latvijas sūtņu Fēliksa Cielēna (1933–1934) un Oļģerda Grosvalda (1934–1940) tiešā vadībā, būt viņu labajai rokai, kārtojot politiskus, saimnieciskus un kultūras saskarsmes jautājumus ar rezidences zemi. Piemēram, 1937. gadā arī A. Tomsons piedalījās Latvijas sarunās ar Franciju par jauna tirdzniecības līguma parakstīšanu. Vienošanos akceptēja tā paša gada rudenī, un tā bija Latvijai labvēlīgāka nekā iepriekšējā – 1924. gada — konvencija.

Viens no A. Tomsona uzdevumiem bija visnotaļ oriģināls. Proti: Finanšu ministrija lūdza Ārlietu ministriju piekrist Arnolda Tomsona iecelšanai par Latvijas valdības ģenerālkomisāru pasaules izstādē Parīzē 1937. gadā. Ārlietu resors, labi saprotot, ka arī izstāde var palīdzēt Latvijas tēla veidošanā, piekrita šim lūgumam un ar finanšu ministra Ludviga Ēķa 1936. gada 29.aprīļa pavēli iecēla A. Tomsonu minētajā amatā (LVVA, min.1., 17. lp.). Strādāt tajā nebūt nerādījās vienkārši. Latvijai izstādē to pašu līdzekļu dēļ nebija sava biroja ar kancelejas darbiniekiem. Tāpēc A. Tomsonam bija jāveic arī tehniskie darbi, izņemot mašīnrakstīšanu. Katrs ģenerālkomisārs pēc kārtas vienu mēnesi pildīja rezidējošā ģenerālkomisāra pienākumus. Tie bija saistīti ar vīzu kārtošanu, kontaktu dibināšanu, intervijām un dažādām citām lietām. Ne velti O. Grosvalds 1937. gada 5. maijā lūdza Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra v.p.i. Jāni Tepferu atlikt A. Tomsona pārcelšanu uz Rīgu līdz tā paša gada 1. septembrim (LVVA, min.1. 286.—287.lp.).

Ministrija piekrita šim lūgumam un ar ministra Vilhelma Muntera 1937. gada 16. jūlija pavēli Nr. 64 A. Tomsonu pārcēla darbā uz Rīgu, skaitot no 16. septembra (LVVA, min.1., 17.lp.). Pirmie uzdevumi dzimtenē bija raibu raibie – pagaidām izpildīt ministrijas austrumu nodaļas vadītāja pienākumus, īslaicīgi vadīt sūtniecību labi zināmajā Parīzē, pagaidām izpildīt ģenerālkonsula pienākumus Ļeņingradā, kamēr Munters 1938. gada 31. augustā ar pavēli Nr. 77 iecēla A. Tomsonu kā diplomātu tiesībnieku par resora juridiskās nodaļas vadītāja v.i. un vēl pēc pusgada – par šīs nodaļas vadītāju (LVVA, min. l., 17.–18.lp.).

Tas bija laiks, kad PSRS sāka savu invāziju uz Rietumiem, 1939, gada rudenī uzspiežot Baltijas valstīm tā dēvētos bāzu līgumus un uzbrūkot Somijai. Juridisko jautājumu kārtošanā ar agresīvi noskaņoto lielo kaimiņvalsti iesaistīja arī pieredzējušo diplomātu A. Tomsonu. Ministru kabinets 1939. gada 27. septembrī iecēla viņu par Latvijas delegācijas locekli tirdzniecības sarunās ar Padomju Savienību, V. Munters 14. novembrī nozīmēja viņu par Ārlietu ministrijas pārstāvi starpresoru komisijā konvencijas projekta sagatavošanai par civiltiesisko un krimināltiesisko jautājumu nokārtošanu, kas saistīti ar padomju karaspēka uzturēšanos Latvijā. Tā teikt, trešo amatu šajā laukā A. Tomsons saņēma 1940.gada 20. februārī, kad valdība iecēla viņu par Latvijas pārstāvi ar tiesībām pieaicināt nepieciešamos ekspertus komisijā, ko paredzēja Latvijas un PSRS 1939. gada. 1.februāra vienošanās par norēķiniem par preču tranzītu caur Latviju un tās kuģu fraktēšanu, ko veica padomju puse (LVVA, min.l., 18.–19.lp.). Par darba trūkumu A. Tomsons nevarēja sūdzēties.

Ārlietu ministrijas juridiskā nodaļa ietilpa 1938. gadā izveidotā līgumu departamenta sastāvā. Tā vadītāja Andreja Kampes biežo komandējumu laikā uz Londonu, Tallinu, Helsinkiem u.c. pilsētām viņa pienākumus vajadzēja izpildīt A. Tomsonam. Pēdējo pavēli šajā kontekstā jau pēc Latvijas okupācijas izdeva tikko pie varas nākušais Ministru prezidents un ārlietu ministra v.p.i. prof. Dr. Augusts Kirhenšteins – uzdot A. Tomsonam sakarā ar līguma departamenta direktora atgriešanos no komandējuma nodot viņam minētā departamenta vadību, skaitot no 20. jūnija (LVVA, min.1., 19.lp.).

Nākamais rīkojums par A. Tomsonu sekoja tikai 1940. gada 7. septembrī, toties divas pavēles vienā dienā. Administratīvā departamenta direktors Ernests Girgensons piešķīra viņam pienākošos 22 dienu kārtējo atvaļinājumu, bet Ārlietu ministrijas likvidators, tieslietu tautas komisārs Andrejs Jablonskis ar pavēli Nr. 108 atbrīvoja A. Tomsonu no ieņemamā amata, skaitot no 23. septembra, resora darbības izbeigšanas dēļ (LVVA, min.1.,19.lp).

Čeka arestēja A. Tomsonu kopā ar tūkstošu tūkstošiem baigajā 1941. gada 14. jūnijā. Viņš, protams, nenoliedza, ka strādājis Ārlietu ministrijā, taču noraidīja savu vainu pretpadomju aģitācijā. Krimināllietu izbeidza 1942. gada 17. martā, jo bijušais diplomāts Arnolds Tomsons jau 2. martā bija ieslodzījumā miris. Tikai 47. mūža gadā.