Latvija iestājas nevis par karu, bet par draudu novēršanu

Par Valsts prezidentes, Saeimas priekšsēdētājas, Ministru prezidenta, ārlietu ministres un aizsardzības ministra tikšanos 12.februārī, kurā apsprieda ārpolitikas un drošības jautājumus

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Lai runātu par ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem, vakar, 12.februārī, uz sarunu Rīgas pilī pulcējās valsts augstākās amatpersonas. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uz sarunu bija aicinājusi Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri, Ministru prezidentu Einaru Repši, ārlietu ministri Sandru Kalnieti, kā arī aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski.

Janvāra beigās Latvijas augstākās amatpersonas apliecināja, ka Latvija atbalstīs ASV sabiedroto darbību Irākā arī tad, ja tam tomēr netiks saņemta ANO pilnvarojoša rezolūcija. Tomēr galīgais lēmums par Latvijas iespējamo iesaistīšanos ASV un Irākas konfliktā būs jāpieņem Saeimai.

Pēc sarunas tās dalībnieki sniedza informāciju žurnālistiem. Valsts prezidente atzina: “Šī bija ļoti vērtīga tikšanās, kuras laikā mēs saskaņojām viedokļus patlaban valstij svarīgā jautājumā, proti, par Latvijas Valsts prezidenta gaidāmo tikšanos ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu Džordžu Bušu. Mūsu saruna paredzēta 17.februārī Vašingtonā. Šādās tikšanās reizēs parasti tiek pārrunātas valstu tābrīža sadarbības paplašināšanas iespējas. Noteikti runāsim par ASV un Baltijas sadarbības hartu, Latvijas puse izvirzīs priekšlikumu par hartas paplašināšanu, domājot par turpmāko sadarbību ar Ziemeļvalstīm.”

Vairāk par Latvijas nostāju sarunā ar ASV prezidentu, kā arī argumentiem, kādēļ Latvija atbalsta ASV nostāju domstarpībās ar Irāku, V.Vīķe-Freiberga ir iecerējusi runāt piektdien, 14. februārī, Latvijas inteliģences 51. konferencē “NATO un 21. gadsimta drošības problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēmā”.

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar sarunu laikā: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Ministru prezidents Einars Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete (augšējā attēlā pie galda); vakar pirms sarunām: Ingrīda Ūdre un Vaira Vīķe–Freiberga; Einars Repše un Vaira Vīķe–Freiberga (priekšplānā), Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš un Valsts prezidentes padomnieks ārpolitikas jautājumos Andrejs Pildegovičs (otrā plānā)

Prezidente arī teica, ka vēl ir pāragri spriest par iespējamo iebrukumu Irākā un kara sākumu, jo nozīmīgākais dokuments – ANO drošības inspektoru ziņojums par to, vai Irāka glabā masu iznīcināšanas ieročus, — gaidāms šo piektdien, tad šī informācija tiks rūpīgi analizēta. Prezidente noliedza Latvijas atkāpšanos no līdz šim paustās nostājas valsts drošības jautājumos, ar to saprotot viedokļa maiņu par pievienošanos NATO. “Neraugoties uz pirmo nopietno krīzi visā NATO pastāvēšanas laikā, kad ir viedokļu atšķirības, Latvija neredz citu savas ārējās drošības garantu. Mums tomēr nevajag aizmirst, ka NATO ir veidota uz starpkontinentālu vērtību pamatiem. Esmu pārliecināta, ka šīs vērtības dos spēku NATO pārvarēt krīzes un paturēt pārliecību par organizāciju, kas spēj nodrošināt drošības struktūras.”

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre norādīja, ka šī saruna kliedēs sabiedrībā radušās šaubas, ka viedokļi valsts augstāko amatpersonu līmenī netiek saskaņoti. Valdība un Saeima Valsts prezidentei izteikušas priekšlikumus par sarunu tēmām ar ASV prezidentu. Un būtiski ir novērtēt, ka rasta vienojoša nostāja.

Ministru prezidents Einars Repše apliecināja, ka amatpersonu starpā nav domstarpību.

Bet runājot par Latvijas sabiedrības un valsts augstāko amatpersonu viedokļu atšķirībām, gan ārlietu ministre Sandra Kalniete, gan prezidente atgādināja vispārzināmu patiesību: atbildi būtiski ietekmē jautājuma formulējums. “Ja tiek jautāts, vai esat par karu Irākā, domāju, ka tautas balss noteikti atbildēs — nē. Jautājumam ir jāskar svarīgākā problēma – Irākas piespiedu atbruņošana, kas saistīta ar pēdējos desmit gados pieņemtajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām,” teica V.Vīķe-Freiberga.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore

Par ārlietu ministres un aizsardzības ministra kopīgo preses konferenci 12.februārī, kurā ministri pauda oficiālo Latvijas nostāju Irākas jautājumā un atbildēja uz jautājumiem

Ārlietu ministre Sandra Kalniete:

– Mēs savu preses konferenci rīkojam Ministru kabineta telpās, lai neuzsvērtu ne Ārlietu ministrijas, ne Aizsardzības ministrijas dominanti Irākas jautājumā. Kopš 31. janvāra, kad Ārlietu ministrija sniedza savu paziņojumu, un 5. februāra, kad ASV valsts sekretārs Kolinss Pauels uzstājās ANO Drošības padomē, nekas nav būtiski mainījies. Es vēlreiz gribu uzsvērt: neviena valsts, tai skaitā arī Latvija, nevēlas karu Irākā. Pašlaik vēl nav izsmelti visi diplomātiskie līdzekļi Irākas ietekmēšanā. Jautājums nav par to, vai karot ar Irāku, bet gan par to, ka Irākai ir jāatbruņojas. Šajā jautājumā vienoti ir gan ASV, gan tās Eiropas sabiedrotie, gan jaunuzaicinātās NATO dalībvalstis un starptautiskā sabiedrība kopumā.

Jautājums ir tikai par taktiku, kā rīkoties, lai to sasniegtu. Šajā ziņā Latvijas nostāja ir nepārprotama – ANO divpadsmit gadu pieredze sadarbībā ar Sadamu Huseinu, mēģinot piespiest viņu atbruņoties, ir pierādījusi, ka S. Huseins piekāpjas tikai tad, kad pulkstenis rāda trīsdesmit sekundes pirms pusnakts. Tādēļ ļoti svarīga ir ASV, Eiropas un starptautiskās sabiedrības vienotība, izdarot maksimālu politisko un draudu spiedienu uz Sadama Huseina režīmu. Šajā virzienā bija vērsta astoņu Eiropas valstu vadītāju vēstule, Latvijas Ārlietu ministrijas 31. janvāra paziņojums, kā arī Viļņas desmitnieka paziņojums 5. februārī. Es vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tikai Sadama Huseina režīma ziņā ir pilnīgi atklāti sadarboties ar ANO ieroču inspektoriem. Tikai tā ir iespējams novērst galējo līdzekli – militāra spēka lietošanu.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

– Pēdējās dienās daudz tiek runāts par NATO turpmāko pastāvēšanu, par alianses efektivitāti. Mūsdienu riska un apdraudējuma apstākļos 21. gadsimtā tā ir laikam atbilstoša situācija. Ja atceramies tos laikus, kad NATO darbojās efektīvi, garantējot mieru Eiropā piecdesmit gadus, apturot totalitārisma tālāku izplatīšanos, tad tie bija pavisam citi apstākļi. Tad bija aukstais karš, un frontes līnija bija skaidri novilkta, bija skaidri saredzami pretinieki un iespējamie apdraudējumi. Pašreizējā pasaule ir mainījusies, apdraudējumu veidi ir paplašinājušies. Līdz ar to ir nepieciešama dziļāka izpratne par to, kā darbojas atsevišķi NATO līguma panti. Šobrīd tiek pētīts Turcijas jautājums. Salīdzinoši nesen tika runāts par NATO līguma 5. pantu. Šīs lietas it kā ir definētas, taču piecdesmit gadu laikā nebija vajadzības tās saskaņot. Mēs redzam to, ka atsevišķām NATO valstīm var būt dažādi viedokļi, tās var nopietni ietekmēt vienotu rīcību. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šīs nesaskaņas NATO dalībvalstu vidū tiks analizētas un pārvarētas. Domāju, ka NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons nopietni strādā pie tā, lai NATO turpinātu pastāvēt. Mūsu dalību NATO šīs nesaskaņas gan neietekmē. Mūsu uzdevums ir ticēt

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Pirms sarunu sākuma: ārlietu ministre Sandra Kalniete, Ministru prezidents Einars Repše, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Ministru prezidents Einars Repše un Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre

NATO nākotnei un stiprināt to, piedaloties kopīgos NATO pasākumos, ko likumīgā veidā izlems Latvijas politiķi.

Ārlietu un aizsardzības ministru atbildes uz žurnālistu jautājumiem

– Vai nesaskaņas Eiropas valstu un ASV starpā neiespaidos Latvijas dalību Eiropas Savienībā un NATO?

Sandra Kalniete: – Noteikti ne. Eiropas Savienībā, tāpat kā NATO, valda vienprātība jautājumā par nepieciešamību atbruņot Irāku. Atšķirības ir tikai uzskatos, kā rīkoties, lai to sasniegtu.

– Kalnietes kundze, jūs uzsvērāt starptautiskās sadarbības nepieciešamību. Nesaskaņas, kas šobrīd ir NATO dalībvalstu vidū, ir strupceļš. Kā jūs vērtējat šīs nesaskaņas, kādu iespaidu tās varētu atstāt uz NATO?

S. Kalniete: – Es nevērtētu tik pesimistiski situāciju NATO. Alianses piecdesmit gadu vēsturē ir bijušas vairākas krīzes situācijas, kaut vai risinot bijušās Dienvidslāvijas problēmas. Katru reizi, diplomātiski risinot sarunas, NATO dalībvalstīm ir izdevies savas pretrunas pārvarēt. Šodien mēs gaidām kārtējo priekšlikumu, kuru acīmredzot izteiks NATO ģenerālsekretārs Robertsons par to, kā Turcijas jautājumu varētu atrisināt visām alianses dalībvalstīm pieņemamā veidā.

Ģirts Valdis Kristovskis: – Es nevarētu piekrist apgalvojumam, ka NATO ir nonākusi strupceļā. Pašreizējie notikumi tikai pierāda, cik sarežģīti ir pieņemt lēmumus starptautiskās organizācijās. Tajā pašā laikā tas ir apliecinājums NATO demokrātismam. NATO paplašināšanas procesā tika izteiktas bažas, ka pēc jaunu dalībvalstu uzņemšanas to viedokļi netiks ņemti vērā, jo kandidātvalstis nav tik ietekmīgas, ar lielu teritoriju. Manuprāt, pašreizējās pretrunas apliecina NATO valdošo demokrātiju, to, ka var neatbalstīt kādas valsts taktiku drošības sasniegšanā. NATO mēģina analizēt dažādos viedokļus, lai tos kopīgi varētu saskaņot. Tas pierāda arī to, ka sasteigti lēmumi NATO iekšienē nav iespējami.

– Vai Latvija lēmumu Irākas jautājumā ir pieņēmusi brīvprātīgi vai saka to, ko liek ASV?

S. Kalniete: – Neapšaubāmi, Latvija lēmumus pieņem brīvprātīgi. To pierāda arī tas, ka visas Viļņas grupas valstis vienojās par kopīgu paziņojumu pēc Kolina Pauela uzstāšanās. Mūsu lēmumi pamatojas uz Latvijas ārpolitisko deklarāciju, jaunās valdības Saeimā apstiprināto programmu un ilglaicīgām Latvijas interesēm. Un Latvijas intereses ir – lai neviena pasaules valsts nevarētu atļauties nepildīt ANO lēmumus. Latvija nav lielvalsts, tādēļ tā ir ieinteresēta, lai neveidotos situācija, ka kāda cita valsts var apdraudēt Latvijas drošību.

– Kāpēc Latvijas viedoklis atšķiras, piemēram, no Vācijas un Francijas viedokļa?

S. Kalniete: – Tādēļ, ka vēl ir dzīvas mūsu atmiņas, ko nozīmē dzīvot totalitārā režīmā. Eiropā karš ir beidzies 1945. gadā. Latvijā tas beidzās tikai pirms pieciem gadiem.

– Vai Latvija sevi neapdraud, atbalstot Irākas opozīciju?

S. Kalniete: – Es nedomāju, ka tāpēc, ka Latvija atbalsta demokrātiskas opozīcijas izveidi Irākā, tā būtu vairāk apdraudēta. Stiprinot demokrātiju, mēs domājam, kāda Irāka varētu būt pēc krīzes atrisinājuma.

Ģ. V. Kristovskis: – Jāapzinās, ka pašreiz notiekošie procesi ir globāli. Latvija nevar tajos nepiedalīties un nepaust savu viedokli. Nevar teikt, ka šobrīd Eiropa ir pret Ameriku. Ir skaidrs, ka gan rīcība, gan bezdarbība starptautiskajās attiecībās ir saistīta ar draudu pārvarēšanu. Ja demokrātiskajai pasaulei būs vienota rīcība, tad izdosies apturēt tos procesus, kas apdraud pasauli kopumā, arī Latviju. Arī bezdarbības gadījumā var pieaugt tie paši riski. Man ir bijusi iespēja uzklausīt vairākus ārvalstu politiķus, kas bija pārliecināti, ka nepieciešama darbība, lai pārvarētu apdraudējumus.

– Vai jūs saskatāt kļūdas, skaidrojot sabiedrībai oficiālo viedokli Irākas jautājumā?

S. Kalniete: – Atbildība jāuzņemas gan valdībai, gan nevalstiskām organizācijām, gan presei. Ja sabiedriskās domas aptaujā tiek uzdots jautājums “vai jūs esat par karu Irākā?”, arī es atbildēšu, ka esmu pret to. Ja tiktu jautāts, vai jūs esat par to, ka Irāka ir jāatbruņo, skaitļi būtu citādi. Lai skaidrotu krīzi, ir sasaukta arī šī preses konference.

Ģ. V. Kristovskis: – Es domāju, ka mēs savas pilnvaras neesam pārkāpuši. Lēmumu par Latvijas praktisku dalību krīzes atrisinājumā pieņems parlaments. Saasinoties starptautiskajai situācijai, mēs ar ārlietu ministri sniedzām savus komentārus, iepriekš konsultējoties ar pārējiem kolēģiem. Es domāju, tās ir izpildvaras tiesības.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore