Ar neatkarīgās Latvijas jaunās paaudzes stāju

Par diplomātu Paulu Albertu

Prof. Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas brīvvalsts diplomātiskais korpuss sākumā veidojās no latviešu inteliģences pārstāvjiem, kuri bija ieguvuši pietiekamu izglītību, galvenokārt akadēmisku, un iemācījušies vairākas svešvalodas, bet 20.gadu otrajā pusē un īpaši 30.gados ārpolitiskajā dienestā aizvien plašāk iesaistījās jaunās paaudzes reprezentanti. Ne viens vien viņu skolotājs starptautiskajās lietās 30.gadu beigās jau devās vai posās doties pensijā.

Par vienu no perspektīvākajiem nākamās audzes diplomātiem nepilnu piecpadsmit gadu laikā kļuva arī Pauls Alberts. Par viņu šis portretstāstījums.

Jēkabpilī 1901.gada 2.septembrī dzimušais P.Alberts, gadu nostrādājis par pārziņa palīgu Apgādības ministrijas Daudzevas iecirknī, devās uz Rīgu, lai kā krievu, vācu un franču valodas zinātājs stātos savām zināšanām atbilstošākā darbā Latvijas Muitas valdē (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 1211.1., 187.lp.; turpmāk – LVVA). Pavadījis tur nepilnus trīs gadus, uzņēmīgais jauneklis soļoja uz reprezentablo namu Valdemāra ielā 3, kur tolaik atradās katram pilsonim, bet sevišķi ierēdņiem prestižā Ārlietu ministrija (šķiet, nākamgad tā beidzot atkal atradīsies tur).

Valsts ārlietu resors strādāja ar pilnu jaudu jau gandrīz sešus gadus, un jaunuļus šajā mājā neviens negaidīja ar atplestām rokām. Sevi apliecināt vajadzēja sūrā ikdienas darbā kā Rīgā, tā nepieciešamības gadījumā citās pilsētās tālu no dzimtenes. Tāpēc nav jābrīnās, ka ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics ar 1925.gada 22.maija pavēli Nr.56 pieņēma P.Albertu darbā tikai uz brīvā līguma pamata un tikai par sekretāra palīgu, skaitot no 12.maija. Jādomā, ka dienestā viņam veicās, jo jau tā paša gada 25.augustā P.Alberts tika iecelts par trešo sekretāru administratīvajā un protokola nodaļā, bet vēl pēc sešiem mēnešiem – ar ministrijas pārvaldnieka Hermaņa Albata 1926.gada 20.februāra pavēli Nr.11 par atašeju sūtniecībā Parīzē (LVVA, turpat, 187.lp.). Tas jau bija panākums. Turklāt nepilna gada laikā!

Latvijas sūtnis Francijā šajā laikā (1926—1933) bija Vilis Šūmanis. Viņš, kā jau tas parasti notika ar mazvalstīm, līdzekļu trūkuma dēļ pārstāvēja savu zemi arī Spānijā un Portugālē. P.Albertam 1928.gada maijā vajadzēja pavadīt sūtni akreditācijas braucienā uz Madridi. Atašejam bija ne tikai reprezentācijas, bet nereti arī lietišķa rakstura komandējumi. Izpildot ārlietu ministra Antona Baloža 1922.gada 2.janvāra pavēli Nr.10, P.Alberts izbrauca uz Strasbūru un Nanti turienes Latvijas goda konsulātu inspekcijai. V.Šūmanis 1930.gada martā uzdeva P.Albertam doties uz Djepas ostu, lai kārtotu latviešu jūrnieku konfliktu ar rēderi (LVVA, turpat, 181.lp.). Savu tautiešu interešu aizstāvēšana bija viens no pirmajiem diplomātu uzdevumiem. Francijas valdība savuties atzīmēja P.Alberta teicamo darbu gallu zemē ar viņu visaugstāko – Goda leģiona kavaliera – ordeni.

Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš ar 1930.gada 5.septembra pavēli Nr.77 pārcēla P.Albertu dienesta labā par otro sekretāru uz Ārlietu ministrijas preses nodaļu, bet pēc pusgada – tādā pašā amatā uz rietumu nodaļu. Savukārt ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1933.gada 1.augustā ar pavēli Nr.76 pārcēla viņu analogā postenī uz sūtniecību Londonā, jau pēc mēneša uzticot P.Albertam pagaidām izpildīt pirmā sekretāra pienākumus (LVVA, turpat, 181.—182.lp.).

Britu galvaspilsētā viņa šefs bija ilggadējais Latvijas sūtnis Lielbritānijā (1933—1963) Kārlis Zariņš. Viņa atbūtnes laikā (komandējumi, slimība, atvaļinājums u.tml.) sūtņa pienākumus pildīja pārstāvniecības otrā persona – P.Alberts. Viņam vajadzēja reprezentēt Latviju un K.Zariņu vairākos starptautiska mēroga pasākumos britu zemē. P.Alberts 1935.gada oktobrī piedalījās angļu zemju ieguvēja Vilhelma Iekarotāja atceres svinībās Šāfsberijā. Nākamā gada aprīlī viņš devās uz Stratfordu, lai būtu klāt gadskārtējos Viljama Šekspīra dzimšanas dienas svētkos, bet tā paša 1936.gada jūlijā – uz Sauthemptonu sakarā ar Latvijas armijas aviācijas pulka kara hidroplānu eskadriļas (komandieris pulkvedis Jānis Indāns) ierašanos.

Vēl atbildīgāku ārlietu ministra Vilhelma Muntera uzdevumu P.Alberts saņēma 1937.gada pavasarī – doties uz Hārviču sagaidīt Latvijas delegāciju, kura ieradās uz Lielbritānijas karaļa Džordža VI kronēšanas svinībām. Bez ārlietu ministra Latviju šajā lielajā notikumā pārstāvēja armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis un sūtnis K.Zariņš. Delegātu pirmais palīgs bija P.Alberts, kas kopā ar sūtni organizēja viņu tikšanos ar Anglijas augstākajām amatpersonām. Latvijas ciemiņus pieņēma aizsardzības ministrs Tomass Inskips un finanšu ministrs Nevils Čemberlens, kas drīz kļuva par Lielbritānijas valdības vadītāju. Vizītes noslēgumā V.Munteru ielūdza vakariņās, kurās piedalījās sadraudzības jaunais karalis un karaliene Elizabete.

Izgājis lielisku ārpolitisku skolu vienā no lielākajiem pasaules diplomātiskajiem centriem, P.Alberts varēja to sekmīgi turpināt arī svarīgā starptautiskās politikas degpunktā Maskavā, kur, izpildot V.Muntera 1937.gada 16.jūlija pavēli Nr.286, viņš sāka strādāt par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā, skaitot no 16.septembra (LVVA, turpat, 182.lp.). Latvijas pārstāvniecību Padomju Savienībā šajā laikā (1936—1940) vadīja pulkvežleitnants Fricis Kociņš. Viņu aizstāt P.Albertam vajadzēja samērā bieži: 1938.gadā četras reizes, 1939.gadā divas reizes un 1940.gada piecos mēnešos arī pa divi lāgi. Visu laiku, bet īpaši atrodoties šādā statusā, P.Albertam vajadzēja bieži tikties ar citvalstu diplomātiem, lai apspriestu Latviju interesējošus jautājumus. Tikai viens piemērs. 1939.gada vasarā, kad neatturami nobrieda Otrais pasaules karš, Latvijai aktuālāka par aktuālu kļuva tās drošības problēma, kas bija nesaraujami saistīta ar eventuālām lielvalstu garantijām. Francijas vēstniecības padomnieks Maskavā Ž.Pajārs tā gada maijā skaidroja P.Albertam, ka viņa valsts un Anglija nevēlas atkārtot nesen pieļauto kļūdu, apsolot garantijas Polijai un Rumānijai, iepriekš nepanākot vienošanos ar PSRS. Francija un Anglija sniegtu garantijas Latvijai, Igaunijai un Somijai, bet tām būtu iepriekš jālūdz padomju garantijas.

Arhīvi un prese diemžēl nav mums atstājuši dokumentus vai ziņas par P.Alberta piedalīšanos Latvijas un Padomju Savienības smagajās sarunās par tā dēvēto bāzu līgumu 1939.gada oktobrī un papildkaraspēka ievešanu 1940.gada jūnijā. Taču nav šaubu, ka bez viņa tiešas vai netiešas līdzdalības tās nenotika. Bet neba jau Latvijas pārstāvniecības otrā persona ir vainojama par trīs pirmo personu (K.Ulmanis, V.Munters, F.Kociņš) dubultkapitulāciju nepilna pusgada laikā.

Pateicoties Dr.hist. Aināra Lerha pūliņiem, ir zināms Paula Alberta īsā mūža pēdējais gads (“Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956.gadā”, 3.sēj. — Rīga, 2001, 74.—75.lpp.). Kopā ar sievu no Maskavas braucot uz Vāciju, lai tur pavadītu atvaļinājumu, viņu naktī no 1940.gada 12.uz 13.jūliju aizturēja caurbraucot Daugavpilī un atveda uz Rīgu, kur politiskās policijas pārvalde ieslodzīja aresta telpās. Kopš aresta dienas Albertu atstādināja no amata, tomēr, lai gan diplomāts atradās apcietinājumā, viņš skaitījās piekomandēts ministrijai vēl no 1.līdz 31.augustam un atbrīvots no amata tikai pēc atvaļinājuma “izmantošanas”, sākot no 11.oktobra, resora likvidācijas dēļ.

PSRS Augstākās tiesas kara tiesas kolēģija 1941.gada 23.jūnijā piesprieda Paulam Albertam augstāko soda mēru – nošaušanu. Ko tikai nepiedēvēja vienam no daudzajiem čekas upuriem. P.Alberts kā Latvijas oficiāla persona Padomju Savienībā esot spiegojis pret PSRS. Savās korespondencēs Latvijas oficiālām personām un presei ziņojis apmelojošus izdomājumus par PSRS. Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā esot gatavojies bēgt uz ārvalstīm utt., u.tml. Lode izdzēsa latviešu tautas patriota Paula Alberta dzīvību 1941.gada 12.jūlijā Maskavā. Nepilnu četrdesmit gadu vecumā...