Par arhitektūru kā mākslu un zinātni

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas kopīgi rīkotajā sanāksmē “Sintēze mākslā un zinātnē” piektdien, 7.februārī

Sanāksmes laikā: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors prof. Ivars Strautmanis, LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš un Latvijas Nacionālās operas režisors Guntis Gailītis Foto: Alma Edžiņa — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas (LRAA) kopīgās sanāksmes pamattēma 7. februārī bija “Sintēze mākslā un zinātnē”, konkrētāk — par arhitektūru un arhitektiem. Viens no sarunas mērķiem — noskaidrot un formulēt atsevišķus vides veidošanas mākslas pamatprincipus un paņēmienus, kādi jāievēro, būvējot jaunas celtnes vēsturiskajā pilsētvidē, izvērtējot vēsturisko devumu vismaz simt gadu laikā un mūsdienu pieredzi, kuras aculiecinieki diendienā esam mēs visi, noskaidrot mūsdienu arhitektūras aktualitātes. Vērojot pēdējā laika būvniecību Rīgas centrā, tas ir neatliekami risināms jautājums.

Sēdes dalībnieki varēja iepazīties ar RTU Arhitektūras fakultātes un LRAA izstrādātajiem priekšlikumiem Akadēmijas laukuma – LZA tuvākās apkārtnes – apbūvei.

Otra sēdes tēma bija veltīta arhitekta, kultūras cilvēka un humānista Artūra Krūmiņa (1897 – 1969) piemiņai. LZA akadēmiķis, profesors Artūrs Krūmiņš, būdams vēl students, tieši pirms 100 gadiem sarakstīja pirmās latviešu operas “Baņuta” libretu, spoži demonstrējot savas profesijas pārstāvju daudzveidīgās spējas dažādās kultūras nozarēs.

LZA prezidenta profesora Jāņa Stradiņa tēmas formulējumā par arhitektūras un arhitektu vietu un misiju Latvijā un pasaulē izskanēja gandarījums par abu akadēmiju sekmīgo sadarbību nu jau trīs gadu garumā. Ir analizēts Osvalda Tīlmaņa radošais mantojums, Gunāra Birkerta projektu nozīmīgums, skatīti Rīgas vēsturiskā centra apbūves un Okupācijas muzeja saglabāšanas jautājumi, UNESCO kultūras mantojuma problēmas, strādāts Rīgas astoņsimtgades sagatavošanā. Arhitektu problēmu risinājumā iesaistās daudz citu profesiju pārstāvju. Arhitektūra ir iegājusi zinātnes apritē, tādēļ jārunā arī par arhitektiem, uzsvēra J.Stradiņš. Arhitekti savā profesionālismā un vispusībā ir iemantojuši plašu atzinību – Jānis Krastiņš ir ieguvis pirmo Rīgas balvu, profesors Ivars Strautmanis – LZA goda doktora grādu un Gunārs Asaris – LZA goda locekļa nosaukumu. J.Stradiņš aicināja runāt arī par arhitektūru kā par kultūras parādību līdzās mākslai, mūzikai. Jo arhitektūra ir amats, zinātne un māksla vienlaikus. Tāds bija arī Artūrs Krūmiņš – viens no arhitektūras zinātnes pamatlicējiem pēckara gados Latvijā, viens no pirmajiem trīspadsmit LZA akadēmiķiem, Tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs. A. Krūmiņš ir pazīstams arī kā arhitektūras vēsturnieks un grāmatas par mecenātu Kristapu Morbergu autors.

A.Krūmiņš jāatceras arī kā humānists – viņš savā dzīvoklī Marijas ielā 11 kara laikā glāba tēvu un dēlu Presus, tolaik viņam būtībā mazpazīstamus cilvēkus, uzsvēra J.Stradiņš.

Ar ebreju tautas katastrofas un heroisma nacionālā institūta “Jad Vašem” lēmumu Krūmiņu ģimenei 1985.gadā piešķīra goda nosaukumu “Taisnais starp pasaules tautām”, un par godu katram no viņiem Slavas dārzā Jeruzālemē ir iestādīts koks. Uz īpašās medaļas ir uzraksts “Katrs, kas glābj vienu dzīvību, glābj visu pasauli”. Savā runā J. Stradiņš aicināja novietot pie mājas Rīgā, Marijas ielā 11, piemiņas plāksni visai ģimenei, un jau tuvākā mēneša laikā tiks atklāta piemiņas plāksne pie mājas Alberta ielā 4, kur ilgu laiku dzīvoja Krūmiņu ģimenes tuvs draugs, pirmais Zinātņu akadēmijas prezidents Paulis Lejiņš. Par prezentējamo Akadēmijas laukuma apbūves projektu prezidents J. Stradiņš izteicās atzinīgi, atzīmējot, ka Zinātņu akadēmija cenšas uzturēt kārtībā Augstceltni, tās fasādi un cer sakārtot un padarīt interesantāku arī tuvāko apkārtni.

LRAA prezidents profesors Ivars Strautmanis, runājot par sintēzes lomu mūsdienu Latvijas arhitektūrā, atzina, ka jēdziens “sintēze” sasaucas ar zinātnē lietoto jēdzienu un tam ir jāveicina principiāli augstākas arhitektūras kvalitātes radīšana, tādas kvalitātes, kurā raksturīgs augsto tehnoloģiju lietojums un saskatāmas mākslas pazīmes. Arhitektūra šeit parādās kā lielāka garīgā potenciāla nesēja, lielas kultūras jomas sastāvdaļa. Ne vienmēr mūs apmierina Vecrīga. Bet kā veidot moderno arhitektūru pilsētas vidē? – uz diskusiju aicināja runātājs. Sintēzes jēdziens saistās ar plašām vides veidošanas programmām. Šodienas arhitektūra, atbrīvota no tehnoloģiskajiem ierobežojumiem, var realizēt jebko. Rodas jautājums – kā šo procesu var ietekmēt politiķi, administratori? Ir gadījumi, kad tikai pēc plašas sabiedrības protestiem iespējams uzvarēt pasūtītāja vājo gaumi.

Kādi objekti šodien aktualizē šo jautājumu? “Stokman” centrs, bastiona būve Daugavmalā, kur objekts traucē galvenās Esplanādes attīstībai, un naftas terminālis, uzsvēra J.Strautmanis.

Akadēmiķis Jānis Krastiņš, aicināts runāt par arhitektu Artūru Krūmiņu Latvijas kultūrā, vispirms uzsvēra: arhitekts — tā ir profesija, kura prasa daudzpusību. Ne velti Latvijas kultūrā ir rakstnieki, dramaturgi, diplomāti, politiķi, keramiķi, gobelēna meistari, kuru pamatprofesija ir “arhitekts”. Profesors J. Krastiņš, lielisks Latvijas un pasaules arhitektūras vēstures zinātājs, aizraujošā izklāstā pārlūkojis 20. gs. Latvijas arhitektūrā valdošos stilus un to raksturīgākās iezīmes, raksturoja LU profesora, vēlākā LZA akadēmiķa Artūra Krūmiņa spilgto personību, erudītu, kurš daudz devis arī zinātnei – kopumā 1200 publikāciju.

Šī arhitekta daiļrade savā profesionālismā apliecināja sintēzes procesu. Viņš uzcēla Krustpils cukurfabriku, bankas ēku Daugavpilī, papildinot Konstantina Pēkšēna veikumu, veidoja Berga bazāra Marijas ielas fasādi, papildināja dabaszinātņu fakultātes ēku Kronvalda bulvārī, cēla ēkas Vārnu un Hospitāļu ielā.

Tā bija vispusība šā vārda labākajā nozīmē. Īpašība, par kuru šodien nākas runāt vēlamā izteiksmē, atzina J.Krastiņš. Akadēmiķis arī mudināja sanāksmes dalībniekus aicināt Rīgas domi stingri ievērot pilsētas attīstības plānu un izstrādāt detālplānojumu.

Par Artūra Krūmiņa radošo daudzpusību un dziļo cilvēcību runāja Latvijas Nacionālās operas režisors Guntis Gailītis. G. Gailītim pieder doma par “Baņutas” koncertuzvedumu tās autoru -- komponista Alfrēda Kalniņa un libretista Artūra Krūmiņa — dzimtajā pusē Vecpiebalgā. Pēc G.Gailīša iniciatīvas jau vairākus gadus Zosēnu pagastā tiek līgoti Jāņi, pulcējot plašu sabiedrību, tur veidojas arī muzejs.

1903.gadā Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija izsludināja pirmās nacionālās operas libretu konkursu. Konkursa ideju bija ierosinājis Emīls Dārziņš. Autoritatīva komisija skatīja iesūtītos septiņus libretus, un izrādījās, ka uzvarējis ir Rīgas Politehniskā institūta trešā kursa arhitektūras students Artūrs Krūmiņš no Vecpiebalgas. Ar sižetu no „latviešu sirmās senatnes” uzvarējis pat Raini, kurš arī bija dalībnieku vidū. Saņēmis naudas balvu – 800 rubļu, uzvarētājs to izlietoja savas izglītības papildināšanai. Operas mūziku Cēsīs dzimušais latviskais komponists, diriģents un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš uzrakstīja 1920. gadā, un tā paša gada 29. maijā Operā notika „Baņutas” pirmizrāde. Tikmēr no bēgļu gaitām bija atgriezušies daudzi latviešu inteliģenti, arī Artūrs Krūmiņš ar savu ģimeni no Maskavas, kur bija strādājis par arhitektu. Preses reakcija, diskusijas un viedokļi par jauno operu bija dažādi. “Pasniedza kroņus un nez cik tur kastes ar sudraba balvām” — tā par priecīgo pirmizrādes notikumu vēstulē vecākiem uz Vecpiebalgu rakstīja libreta autora brālis, režisora Gunta Gailīša vectēvs, stāstīja referents. Turklāt G.Gailītis iepazīstināja ar kādu interesantu detaļu – ir saglabājies Cēsu Millera skolas uzņēmums, kurā redzami abi vienā gadā (1879) un vienā pusē dzimušie pirmās latviešu nacionālās operas radītāji – Alfrēds Kalniņš un Artūrs Krūmiņš.

Emocionāli dalījies iespaidos par “Baņutas” bagāto skatuves mūžu uz Latvijas Nacionālās operas, Maskavas Lielā teātra, “Carnegie hall”, Minsteres un Milvoku skatuvēm, G. Gailītis pieskārās arī pavisam citai Krūmiņu ģimenes dzīves lappusei, tai, kura prasīja vislielāko pilsonisko drosmi un visdziļāko iejūtību, – divu ebreju tautības cilvēku slēpšanai dzīvoklī pašā Rīgas centrā. Trīs gadus pie viņiem nodzīvoja tēvs un dēls Presi. Ar vienīgo noteikumu – nerādīties nevienam un neiet ārā no dzīvokļa. Un vācu okupācijas laika beigās, 1944.gada 13. oktobrī, lielākais A.Krūmiņa gandarījums bijis vērot pa logu, kā šie cilvēki aizgāja – dzīvi un brīvi.

A. Krūmiņa piemiņa dzīvo – šā gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrībā būs operas koncertuzvedums, būs Līgo vakars Zosēnos, būs muzejs.

G. Gailītis pasniedza LZA jaukas dāvanas – Artūra Krūmiņa zīmētu P.Lejiņa portretu (vēl viena daudzpusības izpausme – lielisks zīmējums!), 1979. gadā izdoto “Baņutas” libreta tulkojumu piecās valodās, operas afišu un Krūmiņu ģimenes Goda diplomu, kas izdots “Arturam & Ernai Krūmiņiem un viņu meitām Veltai un Ilgai par to, ka viņi, riskēdami ar savām dzīvībām, holokausta laikā Eiropā glāba vajātos ebrejus”.

Par Rīgas arhitektūras aktualitātēm runāja LZA goda loceklis Gunārs Asaris, vispusīgi izskaidrodams pašreizējo situāciju. Rīgas vēsturiskā centra attīstība paredzēta deviņos projektos, taču tas kopā ar „buferzonām” veido tikai piecus procentus no pilsētas teritorijas. Šīs pilsētas daļas attīstības plāns jāsaista ar visas pilsētas attīstības plānu, un būtu lietderīgi šo kopējo plānu apspriest speciālistu vidē, attīstības plānu izstrādājot vismaz trim gadiem. Pašreizējais plāns daudzos gadījumos liedz perspektīvu, turklāt visu vēl vairāk saasina transporta problēma.

Pievēršot sēdes dalībnieku uzmanību iespējamai Akadēmijas laukuma labiekārtošanai un LZA Augstceltnes kā vēsturiskas Rīgas torņu silueta sastāvdaļas uzturēšanas visai sarežģītajām problēmām, runāja LZA Lietu pārvaldnieks Vitālijs Kozlovskis.

Debatēs, gan skarot profesionālus ar Rīgas apbūvi saistītus jautājumus, gan meklējot citu problēmu risinājumus, piedalījās Guntis Eniņš, Oļģerts Krauklis, Jānis Streičs, Saulvedis Cimermanis. Ivars Strautmanis, runājot par jauno speciālistu sagatavošanu, uzsvēra, ka RTU Arhitektūras fakultāte cenšas mācīt jaunos arhitektus strādāt sarežģītā vidē un pat atteikties no izdevīga priekšlikuma, ja tā līmenis nav pietiekami augsts. Šāda ievirze var tikai iepriecināt, jo līdzšinējie Latvijas arhitektūras labākie sasniegumi ir spilgti apliecinājuši, ka šīs profesijas pārstāvjiem ir nepieciešams augsts profesionālisms, pilsoniskais godaprāts un vispusība.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”