Kad no amata atcelts pašvaldības vadītājs

Fatma Frīdenberga, Reģionālās un pašvaldību lietu ministrijas Pašvaldību pārraudzības departamenta direktore, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Demokrātisku valsti raksturo likumā noteiktā kārtībā ievēlēta valsts un vietējā vara. Reizi četros gados katra pilsoņa pienākums ir nodot savu balsi par labu kādam politiskajam spēkam. Savukārt pēc vēlēšanām, jo īpaši pašvaldību līmenī, ir ierasts dzirdēt stāstus par vēlētāju balsu uzpirkšanu, vēlēšanu rezultātu neatbilstību īstenībai, par deputātu nepatiesi sniegtajām ziņām, piesakot savu kandidatūru, un citas sensacionālas lietas. Dažādi notikumi valsts un pašvaldību politiķu ikdienā gūst īpašu sabiedrības uzmanību un nereti liecina, ka tautas ievēlētajiem savu deputāta statusu nevajadzētu uzskatīt par mūža apbalvojumu.

Gan Saeimas, gan pašvaldību deputāti vadību ievēlē no sava vidus. Kā vietējās varas vadītājs pašvaldības domes vai padomes priekšsēdētājs ir svarīgākā amatpersona pašvaldībā. Sabiedrība viņu vērtē, izsaka atzinību un nopeļ nesalīdzināmi biežāk nekā citus domniekus. Pēdējā gada laikā pēc nosodoša vērtējuma un tam sekojošas neuzticības izteikšanas no amata šķīrušies vairāki Latvijas pašvaldību vadītāji. Pēdējais šāds gadījums ir neuzticības izteikšana Kandavas novada domes priekšsēdētājam Dainim Rozenfeldam. Plašsaziņas līdzekļos janvārī izskanējušas ziņas arī par Rīgas domes priekšsēdētāja iespējamo atbrīvošanu sakarā ar pārsniegto pilsētas budžeta deficītu un budžeta neatbilstību likumdošanas prasībām. Savukārt Saulkrastu mēra atbrīvošana no pienākumu pildīšanas tika ierosināta sakarā ar pieļauto nelikumīgo kāpu apbūvi. Tomēr abos šajos gadījumos radikālais soda mērs nav ticis piemērots.

Likuma “Par pašvaldībām” 19. pantā noteikts, ka par pašvaldības vadītāju – domes vai padomes priekšsēdētāju – deputāts kļūst tad, ja par to aizklātā balsošanā balsojusi vairāk nekā puse no ievēlēto deputātu kopskaita. Atbrīvošanu no ieņemamā amata paredz 65. pants, bet atstādināšanu no amata – 93. pants. Ievēlēto mēru var atbrīvot ar domes deputātu balsu vairākumu. Tiesības to ierosināt ir arī atbildīgajam ministram. Savukārt atstādināt no amata, vispirms pieprasot paskaidrojumu par pieļautajiem pārkāpumiem, ar motivētu rīkojumu var vienīgi atbildīgais ministrs.

Par to, cik bieži vietējās varas pārstāvji lemj par sava vadītāja nomaiņu, kādi ir būtiskākie iemesli un pārkāpumi, kas liek izšķirties par šādu soli, “LV” pastāstīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Pašvaldību pārraudzības departamenta direktore Fatma Frīdenberga.

— Pašvaldības vadītāja atbrīvošana no ieņemamā amata lielākoties ir domes vairākuma politiska izšķiršanās. Vai ir tā, ka lielākoties iemesls tam tiek tikai formāli meklēts kādā no likumiem?

— Tā varētu teikt. Gandrīz 70 procentos gadījumu, kad pašvaldībā gatavojas šādai rīcībai, iemeslus, kas būtu pamatoti ar likumu vai normatīvo aktu pārkāpumiem, kuri apliecinātu domes priekšsēdētāja kļūdas, atrast var. Tomēr vienlaikus nonākam kolīzijas priekšā – ne tikai domes priekšsēdētājs ir vainīgs par koleģiāli pieņemtiem lēmumiem. Par tādiem atbildība jāuzņemas visai domei. Nav noslēpums, ka domes priekšsēdētājs nereti atrodas divdomīgā situācijā, ja vēlas izmantot tiesības neparakstīt nelikumīgu lēmumu – starp deputātiem, kas viņu ievēlējuši, un likumiem, kas jāievēro, amata pienākumus uzņemoties. Pašvaldībās, kur ir spēcīgi politiskie grupējumi, pat zinot, ka kāds pieņemtais lēmums ir nelikumīgs, mērs tomēr parasti izšķiras par domes sēdes protokola parakstīšanu. Iebilstot pozīcijai un lēmumu neparakstot, šāda domes priekšsēdētāja rīcība var izraisīt neuzticības izteikšanu jau nākamajā dienā. Uzskatu, ka likumā “Par pašvaldībām” lielākais trūkums ir tas, ka tajā nav paredzēta pašvaldības deputātu koleģiālā atbildība par nelikumīgi pieņemtiem lēmumiem un to radītajām sekām. Jo īpaši tad, ja ir radītas kādas negatīvas sekas, finansiāli vai materiāli zaudējumi. No citas puses raugoties, ir jāatzīst – tāda ir demokrātijas izpausme: kā tika ievēlēts, tā vajadzības gadījumā tiks arī izbalsots.

— Kāda ir bijusi līdzšinējā pieredze, atbildīgajam ministram izmantojot savas pilnvaras pašvaldību vadītāju atstādināšanā? Kādas sekas bijušas šādiem ministra rīkojumiem?

— Aizvadītajā gadā īpašu uzdevumu ministrs Jānis Krūmiņš likumā noteiktajā kārtībā no amata atstādināja Cenu pagasta padomes priekšsēdētāju. Situācijas, kad Pašvaldību lietu pārvalde norādīja un rosināja ministru uz līdzīgu lēmumu pieņemšanu, bijušas daudzkārt. Tomēr jāatzīst, ka Cenu pagasta padomes priekšsēdētājs pirmais tika atstādināts no amata ar ministra rīkojumu. Ministram ir jābūt lielai politiskai drosmei atbrīvot pašvaldības priekšsēdētāju. Īpaši tas attiecināms uz lielo pilsētu pašvaldību vadītājiem, kuri pārstāv noteiktu politisko partiju un aiz kuriem ir šīs partijas politiskais spēks. Patlaban Cenu pagasta padomes priekšsēdētāja prasība par ministra rīkojuma atcelšanu tiesā ir atlikta. Uzskatu, ka ministrs, izdodot rīkojumu par Cenu pagasta padomes priekšsēdētāja atbrīvošanu no ieņemamā amata, rīkojās pamatoti. Bija vairāk nekā pietiekamu pierādījumu, kas norādīja uz priekšsēdētāja apzinātu likuma normu neievērošanu. To atstādinātais mērs savā paskaidrojumā arī pats ir atzinis, motivējot, ka tā rīkojies iedzīvotāju interešu labā.

— Vai arguments šādā situācijā “darām to iedzīvotāju, vēlētāju labā” ir pietiekami nopietns, lai pašvaldības vadītājs rīkotos nelikumīgi?

— Tā ir spēle ar populistiskiem saukļiem. Likums neparedz izņēmumus — vai pašvaldības vadītājam ir vai nav jāievēro noteiktās prasības. Kredītu ņemšana, nesaskaņojot ar attiecīgām institūcijām, pasūtījumu procedūru neievērošana, konkursu nerīkošana, to darot it kā iedzīvotāju vārdā, neattaisno pašvaldības vadītāju likuma priekšā.

Ilgu laiku Latvijā nevienā no pašvaldībām saistošiem likumiem nebija noteikta tās vadītāja personīga atbildība. Veicot pēdējos grozījumus likumā “Par pašvaldību bud?etiem”, šāda atbildība ir paredzēta 15.panta 2. daļā: “Pašvaldības domes (padomes) priekšsēdētājs atbild par pašvaldības budžeta izpildes procesa organizāciju un vadību atbilstoši likumam “Par budžetu un finansu vadību”.” Tādējādi pašvaldības vadītājs ir personīgi atbildīgs par katru ar pašvaldības naudas līdzekļiem saistīto jautājumu. Kamēr šāda punkta likumā nebija, diezgan neiespējami bija pierādīt priekšsēdētāja tiešo atbildību un līdz ar to nelikumīgu rīcību. Tieši tādēļ arī tik reti bija gadījumi, kad juridiski varēja pierādīt domes priekšsēdētāja atbildību. Šādos gadījumos runāt varējām vien par morālo atbildību.

— Vai var teikt, ka patlaban starp centrālo valsts varu un pašvaldībām nav saskaņas, vienotības, respektīvi, lai gan valsts izdotie likumi pašvaldībām ir saistoši, zinot to nepilnības, pašvaldības atļaujas rīkoties ārpus normatīvajos aktos noteiktā?

— Tā notiek ļoti daudzos gadījumos. Un šai tendencei ir tieksme palielināties. Uzskatu, ka likuma “Par pašvaldībām” redakcija ir ļoti demokrātiska. Man ir bijusi iespēja mūsu likumu salīdzināt ar līdzīgiem likumiem citās valstīs. Jāatzīst, ka daudzās valstīs tik lielu autonomo varu pašvaldībām valsts centrālā vara nav piešķīrusi. Rietumeiropas valstu pārstāvji, tiekoties Eiropas Padomes komisijā, izsaka izbrīnu par Latvijā pieņemto procedūru viedokļu saskaņošanai starp valsti un pašvaldībām. Šobrīd mūsu pašvaldības pie tādas brīvības ir pieradušas, un, tiklīdz parādījās pirmās ierobežojošās sankcijas, tai skaitā arī pašvaldību vadītāju atstādināšana par pieļautajiem pārkāpumiem, tas tika uztverts un skaidrots kā politiska izrēķināšanās. Patiesībā tas ir juridiski korekti konstatēts pārkāpums un tam atbilstoši piemērots sods. Jo vairāk likumā tiktu paredzēts konkrētu gadījumu, kad atbildīgajam ministram būtu juridisks pamats atstādināt ievēlētās amatpersonas par pārkāpumiem, jo mazāk nelikumību pašvaldībās notiktu. Pārāk bieži pašvaldības pieņem desmitiem nelikumīgu lēmumu, tomēr ministram ir ierobežotas iespējas par to saukt pie atbildības. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters ir sācis veidot darba grupu priekšlikumu izstrādei grozījumiem likumā “Par pašvaldībām”, galveno uzmanību pievēršot vēlēto amatpersonu atbildības jautājumiem. Pieļauju, ka pret to iebildīs Latvijas Pašvaldību savienība un Latvijas Lielo pilsētu asociācija, arī Saeimā šāda rakstura grozījumus pieņemt nebūs viegli. Stingrākas prasības vienmēr tiek uztvertas rezervēti. Tomēr būtu laiks saprast, ka nevar ar nihilismu izturēties pret likumiem.

— Kā panākumu pašvaldību darba kontrolē jūs minējāt domes priekšsēdētāja atbildības noteikšanu. Bet kā ir ar domes atbildību?

— Diemžēl nevienā no likumiem nav noteikta atbildība visiem domes deputātiem. Piemēram, Dānijas pašvaldību likumā ir noteikta procesuālā kārtība, kā konstatēt katra deputāta atbildību, ja koleģiāls lēmums ir radījis zaudējumus pašvaldībai. Proti, ir noteikts deputātu vārdiskais balsojums. Gadījumā, ja pieņemtais lēmums ir radījis kādas negatīvas sekas, tiek skatīts, kā deputāti ir balsojuši, un piemērota arī zaudējumu atlīdzināšana no personīgiem līdzekļiem.

Mūsu valstī pašvaldības nelikumīga lēmuma rezultātā radītos zaudējumus sedz no šīs pašvaldības budžeta. Ja runājam tiešāk – domes izdarītās kļūdas apmaksā iedzīvotāji. Protams, tas nav pareizi. Ja ir radušies materiāli zaudējumi, par tiem jāatbild tām personām, kas tos radījušas. Esmu pārliecināta, ka arī šādu sankciju ieviešana mūsu likumdošanā nebūtu viegla.

— Vai atbildības noteikšana pašvaldību darbā sasaucas ar jaunās valdības nostādnēm? Vai par to šādā līmenī ir runāts iepriekš?

— Par to ir runāts iepriekš. Jau uzsvēru, ka tas nav viegli iedzīvināms. Turklāt izstrādāt detalizētus likuma grozījumu priekšlikumus – tas ir nopietns un laikietilpīgs process. Ir ļoti daudz ikdienas darbu, kam jāvelta uzmanība. Turklāt valsts iestādes juristu atalgojums nespēj konkurēt ar privāto sektoru. Mums trūkst kapacitātes, ir jādomā, kā piesaistīt kompetentus ekspertus.

— Kāda ir domes priekšsēdētāja atstādināšanas procesuālā kārtība?

— Ja tiek konstatēts pārkāpums, atbildīgais ministrs pieprasa pašvaldības vadītājam trīs dienu laikā sniegt paskaidrojumu. Tālāk ir ministra kompetencē lemt, ko pēc saņemtā paskaidrojuma attaisnot, kādus argumentus noraidīt. Ministrs izlemj, kāda būs turpmākā rīcība. Ja priekšsēdētājs tiek atstādināts, tam ir iespējas apstrīdēt ministra lēmumu un vērsties tiesā. Ja tiesa atzīst viņa vainu, esošā deputātu sasaukuma laikā šis cilvēks saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” vairs nevar tikt ievēlēts par pašvaldības vadītāju. Ja tiesa atzīst ministra rīkojumu par nepamatotu, atstādinātais pašvaldības vadītājs ir jāatjauno amatā.

— Vai domstarpību gadījumos pie jums bieži vēršas pašvaldības, lai konsultētos par iespējamo domes vai padomes priekšsēdētāja atbrīvošanu?

— Tādu situāciju ir salīdzinoši daudz. Turklāt presē tās neizskan, viss notiek klusi un mierīgi. Ar piebildi — ja viss notiek juridiski korekti. Bet tas šai pašvaldībai ir ļoti svarīgi. Ja pašvaldības domes vairākums vai opozīcija jūt, ka nespēj turpmāk strādāt ar kādu priekšsēdētāju, tiek rosināta tā atbrīvošana. Arī iepriekšējais ministrs pašvaldībām bija izteicis šādus ierosinājumus. Jāatzīst, ka ministra ierosinājumam nav sekojuši pašvaldības lēmumi par mēra atbrīvošanu. Taču, ja ierosinājums nāk no pašu deputātu vidus, vadības maiņa parasti notiek. Vietējās varas maiņa ir notikusi ļoti daudzās pašvaldībās. Īpaši tas aktualizējies pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām, iespējams, ka saistībā ar politisko partiju ienākšanu pašvaldību dzīvē.

— Vai tas liecina par pašvaldībās iedzīvinātām politiskajām spēlēm un tam sekojošu kāda likuma panta piemērošanu?

— Jā un nē. Ar opozīcijas balsīm parasti, domājot par priekšsēdētāja atbrīvošanu, nepietiek. Tas nozīmē, ka situācija nav tik vienkārša. Lai balsojums būtu pietiekams, ir vajadzīgs absolūtais jeb ievēlēto domes deputātu balsu vairākums, tātad vismaz viena pozīcijas deputāta balss. Ir iespējama gan pārliecināšana, gan objektīvi apstākļi. Arī tā ir demokrātija – politiķim, piekrītot uzņemties šādu amatu, ir jāapzinās, ka būs nepieciešama gan diplomātija, gan konstruktīva rīcība, sarunas ar domes deputātu vairākumu un mazākumu. Politiķi apzinās, ka iet uz politiskām spēlēm, turklāt dara to brīvprātīgi. Es uzskatu, ka politiskas neuzticības izteikšanas gadījumā, tāpat kā valdībā un Saeimā, arī pašvaldībā nav jāpiemeklē un jānorāda konkrēti likumu pārkāpumi.

— Balsojums ir noticis, amats ir zaudēts — vai pēc šāda rezultāta mēdz griezties pēc padoma par tālāku rīcību?

— Pēc notikušā padomu līdz šim ir lūguši visi. Taču tad atbilde ir viena — ir jau par vēlu. Es nedomāju, ka domes priekšsēdētājs nejūt, kurā brīdī domē veidojas viņam nelabvēlīga situācija. Kad tiek sasaukta ārkārtas sēde un notiek balsojums, viss ir zaudēts. Tiek pieņemts politisks lēmums, un situāciju pagriezt atpakaļ vairs nav iespējams. Tiesvedība šādā gadījumā nav iespējama, jo politiskus lēmumus pārsūdzēt nevar.

— Ar vēlēšanām saistītie likumi paredz, ka pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām lielā politika ienāks visās pašvaldībās, jo vēlēšanās būs jāiesniedz politisko partiju deputātu kandidātu saraksti. Kā vērtējat lauku pašvaldību dzīves politizēšanu?

— Varbūt lielās politikas ienākšana lauku pašvaldībās būs tā mēraukla, kas netieši ar šī likuma starpniecību palīdzēs meklēt un atrast atbildīgos. Nevar salīdzināt vēlētāju apvienības un politiskās partijas deputātu atbildību organizācijas nozīmē. Vēlētāju apvienība veidojas uz vēlēšanu laiku, tajā nav tik noteiktu principu kā politiskajām partijām. Ja ievēlētais politiskais spēks būs pieļāvis rupjas kļūdas, radījis zaudējumus, vērsties pie tā ir nesalīdzināmi vieglāk.

Turklāt politisko partiju deputātu vidū noteikti ir spēcīgākas kandidatūras uz pašvaldības vadošajiem amatiem. Līdzšinējā pieredze liecina, ka mazas pašvaldības deputātu sastāva kompetence nereti ir ļoti zema. Tātad neapzināti pastāv lielākas iespējas pieņemt nelikumīgus lēmumus. Jābūt optimistiem. Jebkurš jauninājums ir vērsts uz progresu.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore