Par ikgadējo ienākumu deklarēšanu

Ikgadēja nodokļu deklarēšana ir vispārpieņemta prakse daudzās rietumvalstīs, un tā nepastāv tāpēc, ka šīs valstis ir bagātas, bet lai panāktu, ka visi tās pilsoņi izpilda savu pienākumu pret valsti - maksā likumos noteiktos nodokļus - un darbojas saskaņā ar likumiem.

Ieviešot deklarācijas Latvijā, šie mērķi skaidri jāpatur prātā. Deklarācijām jābūt pilnīgām, jāpanāk, lai tās aizpilda visi, uz kuriem tās attiecas, un tajās ietvertā informācija jāliek lietā. Nav vērts likt cilvēkiem ik pavasari aizpildīt formālu papīru, kuram nav jēgas.

Galvenais noteikums - deklarācijai jāaptver pēc iespējas plašāki ienākumi un īpašumu veidi. Arī tie, kas jau ir valsts reģistros, jo tur tas deklarācijas labums, ka tā fiksē visu mantu un ļauj sekot iedzīvotāju materiālā stāvokļa pārmaiņām. Valts Kalniņš pētījumā Korupcijas novēršanas politika Latvijā: problēmas un izredzes, aicinot apsvērt regulāru ienākumu deklarēšanu Latvijā, kā piemēru min Norvēģiju, kur deklarācijā iedzīvotājiem jāsniedz dati par visu gada laikā gūto atalgojumu, pensijām, pabalstiem, ienākumiem no uzņēmējdarbības, kapitāla, banku depozītiem un vērtspapīriem. Deklarācijā jāuzrāda dāvinājumi un mantojumi, naudas uzkrājumi, nekustamie īpašumi, iedzīve un kustamie īpašumi (auto, laivas, kempinga vagoni, pat sporta un izjādes zirgi), kas ir gada beigās.

Regulāri aizpildot tik detalizētas deklarācijas, tiktu sasniegts mērķis, kura dēļ apsvērta sākumdeklarēšana. Valsts amatpersonām nebūtu tik vienkārši norakstīt īpašumus uz radinieku vārda, jo arī radiniekiem būtu jādeklarē ienākumi un īpašumi. Muitnieka sievasmāte pēkšņi nevarētu izgudrot, ka viņa par padomju laikā pārdotu sivēnu naudu ceļ māju, jo šiem uzkrājumiem būtu jāparādās iepriekšējo gadu deklarācijās. Protams, tas neatrisina 90.gadu nelegālo ienākumu problēmu, taču to neatrisinātu arī sākumdeklarācijas. Toties nākotnē operēt ar nelegāliem ienākumiem būtu grūtāk.

Ieviešot likumos normu, ka visi izdevumu un uzkrājumu pieaugumi, kas neatbilst deklarētajiem ienākumiem, ir atzīstami par nelikumīgiem, pret tiem varētu piemērot sankcijas (aplikt ar nodokli, konfiscēt mantu). Tas būtu labs ierocis cīņā pret korupciju - ja arī kukuļņemšanu pierādīt neizdotos, korumpētu amatpersonu komfortu vismaz varētu mazināt, tās sodot par nodokļu nemaksāšanu. Efektīva deklarāciju sistēma arī apgrūtinātu fiktīvu ziedojumu piešķiršanu partijām.

Tāpat, redzot, ka, pieņemsim, bankas darbinieks ar vidēji zemiem ienākumiem brauc ar augstas klases auto un būvē māju, būtu pamats painteresēties, vai daļu algas kredītiestāde maksā aploksnē.

Protams, šie efekti tiks sasniegti, ja Valsts ieņēmumu dienests nodokļu deklarācijas efektīvi administrēs un tajās uzrādīto informāciju spēs izmantot ar jēgu. Nav vērts domāt par deklarācijām, ja VID netiek nodrošināts ar adekvātiem finansu resursiem un IT sistēmām; ja nodokļu inspektori netiek atbilstoši sagatavoti; ja nav likumu, kas ļautu vērsties pret nodokļu nemaksātājiem. Pieņemot politisku lēmumu ieviest ikgadēju deklarēšanu, valdībai jābūt gatavai arī veikt plašu sagatavošanās darbu.

“DIENA”; pēc A. Braunas raksta “Nulles vietā”