Par medicīniskās aprūpes sistēmas maiņu

Veselības ministrs Āris Auders:

Paskatīsimies patiesībai acīs. Situācija ir tāda, ka faktiski veselības aprūpē prioritāte šodien ir itin viss. Ja laukos šodien ātrā palīdzība ierodas pēc divarpus stundām, tā nav prioritāte? Ir. Ja P. Stradiņa slimnīcā nav sakārtota elektrības pievades sistēma, lai gan ir nopirkti miljonu vērti aparāti, tā ir prioritāte? Ir. Ja Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā tek jumts, ja mazajās pilsētās slimnīcās trūkst ārstu, ja faktiski nekur nav nokomplektēts medicīnas māsu štats, ja lauku slimnīcās situācija ir tik katastrofāla, ka vispār nav traumatologu, anesteziologu un vēl citu specialitāšu pārstāvju, ja neatliekamā medicīniskā palīdzība informē par 1000 cilvēku deficītu ātrās palīdzības darbības nodrošināšanai, ja slimnīcas grimst parādos, aparatūra bieži ir ļoti veca un situācija ir nenormāla šodienas apstākļiem - tās ir prioritātes? Neapšaubāmi.

Visas šīs problēmas ir jārisina principiāli un kompleksi, mēs nedrīkstam un nevaram izcelt laukā dažas problēmas vai intereses un teikt, ka tagad mums ir svarīgas tikai un vienīgi tās. Turklāt ir jārisina vēl vispārīgākas problēmas, kas, šodien nesakārtojot veselības aprūpes sistēmu, pēc dažiem gadiem var radīt jau īsti neatrisināmu situāciju. Mediķu profesija ir jūtami zaudējusi prestižu, pagājušais gads bija pirmais, kad nenokomplektējās abiturienti medicīnas augstskolās, nebija faktiski nekāda konkursa, savukārt pavasarī nenokomplektējās arī rezidentūras. Pie kā tas var novest, domāju, skaidrs ir ikvienam.

“Jaunais laiks” jau pirms vēlēšanām pasludināja medicīnu par prioritāru jomu un savu solījumu sāka pildīt jau līdz ar valdības deklarāciju, kur veselības aprūpes sistēmu uzrādīja kā vienu no valdības prioritātēm. Ir pabeigta pirmā reālā reforma -spēcīgas administratīvās sistēmas radīšana, nodrošinot iespēju reāli veikt pārējās iecerētās reformas.

Vispirms tiks precīzi noformulēts, ko nozīmē Satversmes 111.pants, kas paredz pakalpojumu minimumu nodrošināšanu - kāda ir valsts, pašvaldību atbildība, līdzatbildība un sadarbība, kādi ir iedzīvotāju pienākumi un tiesības, lai katram cilvēkam būtu skaidrs, ko tad viņam valsts garantē, par ko viņam pašam ir jāuztraucas, kādi ir viņa riski, vai viņš pats grib riskēt, vai grib apdrošināties. Nākamais solis - tiks sakārtota veselības aprūpes resursu sistēma, lai tā attīstītos saskaņā ar kopējo valsts veselības aprūpes attīstības stratēģiju vai stratēģisko plānu, ko tautā sauc par māsterplānu un kas joprojām atrodas projektu līmenī un nav nekur apstiprināts. Tiks izbeigts līdzšinējais haoss, kad investīcijas tikušas plānotas, pirms tam neapstiprinot stratēģiju.

Tālāk tiks precīzi formulēts, cik reāli maksā veselības aprūpes pakalpojumu grozs iedzīvotājam, nepieļaujot agrāko situāciju, ka šis grozs gan tiek izsludināts, taču nav līdzekļu tā realizācijai.

Tā ir vienkārši absurda sistēma, kad ārstam pacients ir jāsūta projām, jo viņam ir beigusies kvota - jebkurš pacients ir vienādi tiesīgs saņemt pakalpojumu. Vienlaikus tiks sakārtota arī pati sistēma, kas nosaka pakalpojuma naudas nonākšanu līdz tā sniedzējam, garantējot pakalpojuma saņemšanu, un tā pašreizējā situācijā nav reāli iespējama bez obligātās apdrošināšanas likuma - viena no būtiskākajiem instrumentiem, lai kopējā sistēma sāktu strādāt un pakalpojumu grozs būtu ne tikai politiski pasludināts, bet arī finansiāli pamatots. Šī valdība atšķirībā no iepriekšējām, kuras veselības aprūpē nekad par galveno prioritāti nav atzinušas cilvēku ar viņa vajadzībām, ir gatava šo problēmu ne tikai risināt, bet arī atrisināt.

“DIENA”; pēc Ā. Audera raksta “Ielāpu lietošana veselības aprūpes sistēmā nepalīdzēs — ir jāmaina visa sistēma”