"Reformvalstis gaidītāju rindā"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.05.22.

Lielas konferences vienmēr ir iemesls skaistiem vārdiem. Arī Austrumeiropas bankas konferencē Rīgā daudz tiek runāts par gaidāmo Viduseiropas un Austrumeiropas reformvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Bijušais Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers jau tagad paziņoja, ka Baltijas valstis ir "neapstrīdama ES sastāvdaļa". Šī reģiona pilsoņi to dzird labprāt. Oficiālo iestāšanās sarunu sākums viņos ir izraisījis milzīgas cerības, un tagad viņi nepacietīgi gaida, kā sarunas virzīsies uz priekšu. Taču tik ātri uz priekšu tās nevar virzīties un arī nevirzīsies.

Brisele labprāt par to atbildību uzliek 12 kandidātvalstīm. Tām nekavējoties un ātri esot ES standartiem jāpielāgo savas veselības aizsardzības, apkārtējās vides un citas normas. Taču tā ir mazākā patiesības daļa. Vispirms ES ir jāatrisina pašai savas problēmas. Un arī tad vēl ir tāls ceļš ejams.

Patiesais iemesls ir milzīgā atšķirība labklājības ziņā. Menedžeri un politiķi, kuri Rīgā pārvietojas starp viesnīcu un Kongresu namu, no tā maz ko sajūt. Viņiem drīzāk gan rodas dinamiskas pilsētas iespaids, kurā var labi dzīvot arī pēc Rietumeiropas standartiem. Taču piepilsētas rajonos vai arī ciematos apkārt galvaspilsētai pasaule izskatās citādāka. Turpat svešinieks gūst iespaidu, ko nozīmē dzīvot ar 400 DM lieliem ienākumiem mēnesī, bet tā Latvijā tiek uzskatīta par kārtīgu algu.

Vācijas Ekonomikas pētniecības institūta pēdējie pētījumi par pārcelšanos no Austrumiem uz Rietumiem gadījumā, ja reformvalstis kļūtu par pilntiesīgām ES dalībvalstīm, šeit nekādā gadījumā nešķiet pārspīlēti. Labklājībā dzīvojošās ES dalībvalstis baidās no šīs iespējamās pārceļošanas plūsmas, un tas arī patiesībā visvairāk bremzē sarunas par iestāšanos.

Tikai bremzēt būtu bīstami. ES dalībvalstīm gaidītājiem rindā ir jāparāda, ka arī tajās netek piena un medus upes. Tas nozīmē cilvēkiem reformvalstīs demonstrēt, ka vairāk atmaksājas pašiem savās mājās nodrošināt ekonomisko eksistenci, nekā meklēt labumu Rietumos. Taču politiķi reformvalstīs vairāk noskaņoti piesaistīt ārvalstu kapitālu, nekā uzlabot eksistences pamatu pašu valstīs; to koriģēt ar palīdzību, kas domāta konkrētiem mērķiem, Austrumeiropas bankai būtu uzdevums daudzu gadu garumā.

Gerds Citcelsbergers