Kas palīdzēs Amerikai

Pentagona padomniece Rūta Vedžvuda:

Profesore Vedžvuda, iedomājieties, ka otra ANO rezolūcija ir pieņemta. Jūs būtu ASV pārstāve ANO Drošības Padomē, bet es - Vācijas. Kā jūs mani pārliecinātu teikt “jā” karam pret Irāku?

Es Jums teiktu, ka Vācijai, ja tā vēlas pastāvīgu vietu ANO Drošības Padomē, ir jāparāda gatavība piedalīties multilaterālajos pasākumos, kuru mērķis ir uzspiest mieru ar varu. Vācijai stāvoklis ir jānovērtē ilgtermiņā, neatkarīgi no aktuālās iekšpolitiskās situācijas. Vāciešu ieguldījums Kosovā saņēma ļoti augstu novērtējumu. Taču Vācijas izolēšanās būtu ļoti liels solis atpakaļ. Tas nozīmētu, ka Vācijai rūp vienīgi Eiropa, nevis ANO. Bez tam es varētu argumentēt, ka tiklab Vācijai, kā arī Savienotajām Valstīm ir jāuzņemas atbildība, ja tās ir pieļāvušas, ka to firmas bez sirdsapziņas pārmetumiem apbruņo Sadamu Huseinu. Es varētu arī Vācijai atgādināt par tās īpašajām attiecībām ar Izraēlu. Sadams rada draudus Izraēlas eksistencei. Tāda ir patiesība.

Kāds ir iemesls jūsu pārliecībai, ka karš ir nepieciešams?

Uzskats, ka Sadams Huseins ir ļoti bīstams. Persijas līča karā 1991. gadā vēl izpaudās kolektīvā pārliecība, ka eksistē kaut kādas robežas. Pēdējos divpadsmit gados konfliktu mēģināja pilnībā izbeigt konfiscējot Irākas rīcībā esošos masveida iznīcināšanas ieročus, kā bija paredzēts ANO rezolūcijā Nr. 687. Irāka ciniski ņirgājās par šo kopējās pašaizsardzības aktu. Bez tam nebūs iespējams ilgstoši dzīvot ar nedemokrātiskiem Tuvajiem Austrumiem. Un, ja karš novedīs līdz liberālam režīmam Irākā, tad tas nebūs slikti.

Vai tas, ka Tuvajos Austrumos tiks izveidota valsts pēc Rietumu priekšstatiem, neuzkurinās naidu pret Rietumiem?

Cilvēkiem Afganistānā tagad ir labāk nekā agrāk, galvenokārt sievietēm. Ēģiptieši nav pret demokrātiju. Studentu kustība Irānā nav pret demokrātiju. Pāreja uz demokrātiju ir grūta, taču tā būtu kā sudraba maliņa pie horizonta. Lai gan tas skan ciniski, ir reāli, ka antidemokrāti arābu pasaulē varētu respektēt spēku. Vai nu Džordžam Bušam tas patīk, vai nē, viņš riskē. Tas nav savtīgs triks, lai uzvarētu nākošajās vēlēšanās. Kā viņa padomnieks es teiktu: ja jūs gribat uzvarēt 2004. gada vēlēšanās, tad nedariet to, jo karš var atnest ciešanas.

Vai nepatikai Eiropā pret šo karu pamatā ir stratēģiskās tālredzības trūkums?

Eiropā valda īpašs noskaņojums. Eiropas drošības politika nav realizējama. Tā ir vērsta uz iekšpusi. Eiropa savu morālo pienākumu saskata personu mīnu iznīcināšanā, Starptautiskajā Krimināltiesā, kā arī bērnu izmantošanas armijā un mazo ieroču tirdzniecības apkarošanā.

Jūsu no vēstures gūtā mācība ir šāda: “Gatavojieties sliktākajam cilvēkā un rīkojieties, tiklīdz to ieraugāt?”

Es esmu par Drošības Padomes autoritāti. Ja Sadams Huseins atklāti ņirgāsies par Apvienotajām Nācijām, tās nekad vairs netiks uztvertas nopietni. Šis ir viens no svarīgākajiem ANO pienākumiem šajā desmitgadē. Ja tas cietīs neveiksmi, būs beigas visai masveida ieroču neizplatīšanas koncepcijai. Es esmu pārsteigta par Vācijas pašapmierinātību. Karš ir beidzies pirms vairāk nekā 50 gadiem un Vācija grib vietu Drošības Padomē. Es esmu par NATO paplašināšanu. Kā tā? Austrumeiropiešiem ir skaidrs, ka pasaule ir bīstama, un ka, lai aizsargātos, ir vajadzīgs Rietumu spēks. Un pateicīgās tirgus ekonomikas, kas piedzīvo augšupeju, ir gatavas palīdzēt. Es izteikšos ironiski: NATO paplašināšana ir papildu pasākums, lai uzceltu dambi ap Rietumeiropu. Mēs varam lūgt palīdzību citiem eiropiešiem, kuri labāk atceras vēsturi. Ja Vācija Eiropā grib spēlēt nopietnu lomu, tad tā nevar būt tikt atturīga, jo pasaulē arvien lielāku lomu spēlēs centrāleiropieši: viņi sevi neuzskata par neitrāliem.

Kā var uzlabot vāciešu un amerikāņu attiecības?

Vācijai ir jāuzņemas uzdevumi ar kuriem spēj samierināties vācu sabiedrība, piemēram, nepateicīgā misija Afganistānā. Šādu ieguldījumu Vācija varētu dot arī pēc konflikta ar Irāku. Turklāt Vācijai ir jāraugās, lai tās vienīgā nodarbošanās nebūtu Eiropas projekts. “Ko nozīmē Eiropa?” - šis jautājums ir kļuvis gandrīz vai par apsēstībai līdzīgu problēmu. Šī apsēstība Vāciju aizdzen no pārējās pasaules. Vācija ir Eiropas apvienošanas motors, tātad tai ir jāsaprot, ka ārpolitiskā atbildība arī ir viens no valdības politikas nesošajiem pīlāriem. Nodarbošanās vienīgi ar Eiropas arhitektūru novedīs līdz globālo jautājumu atstāšanai novārtā. Tālākā perspektīvā Vācijai ir jāpadomā arī par tās militārajām kapacitātēm. Visas Eiropas valstis ir samazinājušas savas armijas. Nevar propagandēt humanitārās misijas un vienlaicīgi likvidēt to veikšanai nepieciešamos instrumentus. Tēma ekonomiski grūtā laikā ir delikāta: Vācijas normalitāte prasa nopietnas sarunas par to, ar kādām sabiedrībām Vācija spēj un grib nodarboties ārpus sava reģiona.

Pēc “Frankfurter Allgemeine Zeitung”