Strīds par veco Eiropu

Ģenerālis Kabrons ir iegājis vēsturē Vaterlo kaujas laikā, uz angļu priekšlikumu padoties atbildot: ”Merde!”. Divus gadsimtus vēlāk ministre Bašlo tieši tāpat atbildēja ASV aizsardzības ministram Ramsfeldam, kurš, tiesa, nepiedāvāja viņai padoties, bet ar neslēptu nepatiku ieskaitīja Franciju un Vāciju “vecajā Eiropā”.

Šī elegantā divu lielvalstu ministru viedokļu apmaiņa izsauca satraukumu Eiropā, jo īpaši tās “vecajā daļā”. Prese mēģina noskaidrot, vai tā jau ir šķiršanās, vai kaut kas nenopietnāks. “Vecās Eiropas” vārdā prezidents Širaks aicināja saglabāt nopietnību, bet Joška Fišers aicināja saglabāt mieru.

Abiem diviem ir taisnība, taču incidentu nevar uzskatīt par izsmeltu. Dabiski, ka tas nav ne pirmais, ne pēdējais franču un amerikāņu strīds. Atliek tikai atcerēties amerikāņu veto pret franču ekspedīcijas korpusu Suecā 1956.gadā, vai, no otras puses, de Golla lēmumu 1966.gadā par Francijas izstāšanos no NATO militārajām struktūrām.

Tātad tas nav nekas jauns? Nē. Šīs domstarpības ir jau citā kvalitātē. Pašlaik nav īstais brīdis strīdiem. “Vecā Eiropa” ir apvainojusies, jo kā tad tā - kaut kāds impēriski domājošs kovbojs atļaujas nicīgi izteikties par Voltēra un Bēthovena pēctečiem! Eiropa, bet, precīzāk izsakoties, nesen atjaunotais Francijas un Vācijas duets, uzskata, ka Bušs ir apsēsts ar Sadamu, ka inspektoriem nav izdevies atklāt satrapa nelietīgos nodomus, ka daudzkārt bīstamāka ir Ziemeļkoreja un terorisms vispār. Berlīnē un Parīzē apgalvo, ka arogantā Vašingtona nevēloties rēķināties ar Eiropas tautu iebildēm pret amerikāņu preventīvo karu Irākā, ka tā nerēķinoties ar kopīgo sabiedrotās, bet neatkarīgās Eiropas viedokli, bet ņemot vērā tikai pakalpīgo vasaļu domas.

Savukārt Amerika, vīlusies par “veco” eiropiešu nepateicību, kurus tā divas reizes ir glābusi karstajos karos, nerunājot nemaz par Auksto karu, bet pēc tam arī karu Balkānos, turklāt galvenokārt visu finansējot pati, apgalvo, ka Sadama likvidēšana nav nekāda apmātība, bet gan patiess drauds, un ka pat tad, ja Amerika vēlētos (bet tā nevēlas) pieciest neatkarīgas Eiropas balsi, tas tomēr nebūtu iespējams, jo kopīgas Eiropas patiesībā nemaz nav. Gan jautājumā par karu Irākā, gan arī citos jautājumos Eiropā valda viedokļu atšķirības.

Tādējādi nav jābrīnās, ka Bušs veco kontinentu saskata kā “Europe a la carte” (jo Francija un Vācija vēl nav viss kontinents) un ka Amerikas prezidents nopietni attiecas pret “jaunajām” valstīm, kas nesen ir izkļuvušas no “nolaupītās Eiropas”. Tās ir valstis, kuras kā, piemēram, Polija, ņemot vērā savu totalitārās pagātnes pieredzi, reizumis ne pārāk izveicīgi, bet tomēr loģiski meklē savu drošību tur, kur atrodas šobrīd vienīgais spēka un apņēmības centrs, kas varētu izrādīt pretestību apdraudējumam.

Vienīgā problēma ir tā, ka šādiem bīstamiem akrobātikas vingrinājumiem var nākties pārvilkt krustu. Saindēties ir viegli, bet indi neitralizēt ir grūtāk. Eiropu, bet jo īpaši Franciju, appludina izteikta antiamerikānisma vilnis; “jaunās” valstis, tostarp arī Polija, ir spiestas veikt sarežģītus un riskantus manevrus starp Amerikas uzticību un Eiropas vilinājumiem, pie kuras durvīm tās nepacietīgi klauvē; arvien biežāk Amerika novēršas no nepateicīgās Eiropas, veidojot jaunas politiskās asis: ASV un Lielbritānija pret Franciju un Vāciju, kas gala rezultātā noved pie krīzes Eiropā un paralīzes NATO. Citiem vārdiem sakot, ikviens zīmē savu jaunās Eiropas karti.

Tādu luksusu demokrātiskās pasaules valstis nedrīkst atļauties. Ja abas puses cietīs zaudējumus šajā mēdiju un diplomātiskajā karā, tad patiesajā karā uzvarēs trešā puse. Sadams Huseins un bin Ladens.

Pēc “Gazeta Wyborcza”