"Latvijas un Igaunija viemēr blakus"

"Postimees"

— 2000.05.19.

Mēs esam viena tauta ar divām atšķirīgām valodām.

Maija sākumā Igaunijā savā pirmajā valsts vizītē bija ieradusies LR Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Pēc vizītes man ir nācies runāt ar daudziem igauņiem, uzklausot viņu iespaidus par prezidenti un par vizītes gaitu.

Divas galvenās atziņas ir šādas. Pirmkārt, vairākums atzīst, ka Latvijas prezidente ir spoža personība, kas godam pārstāv Latviju starptautiski. Otrkārt, gandrīz visi atzinīgi novērtē neparasti lielo uzmanību, kādu Latvijas prezidentei izrādījuši Igaunijas mediji.

Latvijas prezidentes vizīte man ir labs pamudinājums, lai izklāstītu savas pārdomas. Jau no pirmajām dienām Igaunijā esmu centies saprast abu tautu sakaru veidošanās gaitu, lasot grāmatas, apmeklējot arhīvus, tiekoties ar cilvēkiem. Sarunās, kā arī sekojot domu apmaiņai abu valstu medijos, esmu pārliecinājies, cik maz mēs viens par otru zinām.

Gandrīz katram no mums pirmie priekšstati par saviem kaimiņiem veidojas ģimenē, vecvecāki parasti zina stāstīt par latviešu vai igauņu spilgtākajām rakstura īpašībām, par vēsturiskajiem notikumiem. Taču bērnībā dzirdētie nostāsti diezgan bieži nonāk pretrunā ar vēstures patiesībām. Cenšoties iepazīties ar rakstu galiem par mūsu tautu sakariem valsts tapšanas laikmetā, man ar skumjām jāsecina, cik maz no tā ir pētīts. Arī skolās uzzināt kaut ko sīkāk par savām kaimiņu tautām var diezgan maz.

Šādi robi mūsu zināšanās veicina visādu mītu un no īstenības patālu priekšstatu veidošanos. Paveroties apkārt, protams, ieraugām, ka mītus un anekdotes par kaimiņiem dzirdēsim arī citviet Eiropā un pasaulē. Pat vispilnīgākās vēstures grāmatas un ziņu pieejamība neglābs no zobgalībām vai strīdīgiem priekšstatiem par kaimiņiem.

Manuprāt, tomēr ir jāuzdod retorisks jautājums, vai Latvijā un Igaunijā ir paveikts viss, lai sagādātu iespēju iegūt visaptverošu informāciju par saviem tuvākajiem kaimiņiem. Ar nožēlu jāsecina, ka darīts ir nepiedodami maz. Var, protams, tūlīt pat rast simtiem attaisnojumu, ka nav naudas un vēl daudz kā cita, tikai tā dēļ nekas nemainīsies. Gribētu raksturot tikai dažas jomas, kurās abu valstu un sabiedrību sadarbība varētu dot augļus.

Iepazīt viens otru labāk var ar valodu. Pašlaik stāvoklis šai jomā ir kritisks. Pēdējā igauņu un latviešu vārdnīca ir izdota pirms 33 gadiem, veikalos to vairs nopirkt nevar. Neapšaubāmi Igaunijā un Latvijā ir cilvēki, kas zina abas valodas, tomēr profesionālā līmenī tādi ir labi ja ar abu roku pirkstiem skaitāmi. Ja nenotiks pārmaiņas, var notikt, ka kaimiņu kultūru būsim spiesti iepazīt ar kādu trešo valodu.

Latvijas Universitātē Svešvalodu fakultātē jau vairākus gadus ir Somugru katedra, kur var mācīties igauņu, somu un lībiešu valodu. Latvijas vēstniecība jau ilgāku laiku cenšas iedrošināt dažādas Igaunijas augstskolas, lai tās rastu iespēju mācīt latviešu valodu, jo mēs zinām, ka interese par to Igaunijā ir pietiekami liela.

Tāpat vēstniecībā esam iekustinājuši igauņu un latviešu vārdnīcas lietu. Latvijā ir grupa valodnieku, kuri būtu gatavi sākt šo vairākus gadus ilgo darbu, šobrīd ir sagatavots vārdnīcas projekta uzmetums, tomēr pagaidām mums vēl nav izdevies atrast finansējumu.

Manuprāt, skolām ir būtiska loma pat informācijas tehnoloģiju laikmetā. Uzskatu, ka ir pakāpeniski jāmaina attieksme pret vēstures un kultūras mācīšanu tieši Latvijas un Igaunijas skolās. Gadsimtiem ilgi abu tautu likteņi ir cieši savijušies, un to var just vēl mūsdienās. Mēdz taču teikt, ka mēs esam viena tauta ar divām atšķirīgām valodām.

Domāju, ka skolēniem būtu vērtīgi līdztekus savas tautas vēsturei iepazīt kaimiņu dzīves tecējumu. Proti, būtu jāizveido priekšmets, ko varētu saukt par kaimiņu mācību. Tam jābūt vairākus mācību gadus garam izziņas procesam par savas tautas vēsturi caur kaimiņu savstarpējām ietekmēm. Galu galā tieši globalizācijas laikmetā ir svarīgi likt šādus pamatus, lai pēc gadiem desmit divdesmit neizrādītos, ka latvieši un igauņi sāk sevi pazaudēt ES tautu kopienā, zinot, teiksim, visu par Bismarka vai Rišeljē lomu Eiropas vēsturē, taču nespējot argumentēti pastāstīt par savas tautas gara vērtībām.

Nesen cienījams igauņu rakstnieks Olevs Remsu (EP, 05.05.2000.) sakarā ar Latvijas valsts vizīti brīdināja no pārrīgošanās, apgalvodams, ka Igaunijai ir Tartu, Pērnava, Kohtla–Jerve, Jehvi un Narva, bet Latvijā bez Rīgas (kopā ar Jūrmalu–Jelgavu) gandrīz nekā cita nav. Nezinu rakstnieka nolūkus, taču viņš ir nošāvis galīgi greizi, parādīdams savu nezināšanu par kaimiņzemes pilsētām. Atliek tikai nosaukt citus svarīgākos kultūras un saimnieciskos centrus: Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Valmiera, Rēzekne, Jēkabpils.

Esmu novērojis, ka šādi sīki robi mūsu zināšanās par saviem kaimiņiem ir sastopami robežas abās pusēs. Te, protams, var līdzēt tikai katra paša vēlēšanās uzzināt ko vairāk. Pietiekami aktīvas nav bijušas abu valstu tūrisma reklāmstruktūras. To pašu gan var teikt par ļoti daudziem abu valstu saskares virzieniem.

Pērn divas reizes biju Turaidā, kas ir viena no skaistākajām Latvijas vietām un kas ir arī lībiešu seno apmetņu vieta. Abas reizes tur satiku ekskursantus no Igaunijas. Taču Latvijā ir vēl daudz citu igauņu dvēselei tuvu vietu.

Man gribētos cerēt, ka jau tuvākajos gados būsim pārvarējuši lielo vēsturisko pārmaiņu apjukumu un ka sakari starp abu sabiedrību visdažādākajiem pārstāvjiem vai nu atjaunosies, vai arī radīsies jauni. Par šādu virzību liecina kaut vai ik dienu Tallinā augošais automašīnu skaits ar Latvijas numuriem.

Atgriežoties pie Latvijas Valsts prezidentes vizītes lielās publicitātes Igaunijā, jāpasaka, ka es biju patīkami pārsteigts par neparasti lielo Igaunijas žurnālistu interesi un pretimnākšanu. Esmu pārliecināts, ka tas atklāj, cik liela īstenībā ir Igaunijas sabiedrības interese par Latviju un tās prezidenti, kā arī to, ka interese par kaimiņiem sniedzas tālāk par politiskām ķildām.

Vēl joprojām dzirdu sirsnīgos aplausus, ko igauņi veltīja Latvijas prezidentei viņas lekcijas laikā Tartu Universitātes aulā. Tā, manuprāt, ir skaidra zīme, kā mēs abpus robežas izjūtam savus tuvākos kaimiņus, un tas dod man spēkus palīdzēt abām pusēm kļūt vēl tuvākām.

Vai vajadzība pēc "kaimiņu mācības" Igaunijā un Latvijā ir nopietna?

Guntars Godiņš, Latvijas vēstniecības kultūras atašejs:

Protams, nopietna, ja pēdējā latviešu un igauņu vārdnīca iznākusi pirms 33 gadiem! Man ir zvanījuši daudzi cilvēki, esmu sācis latviešu valodas kursus (vairāk nekā 20 cilvēkiem), taču nav sistēmas. Rīgas Universitātē jau četrus gadus ir somugru specialitāte. Varbūt radīsies latviešu valodas mācīšanās iespējas arī Tallinas Pedagoģiskajā universitātē? Drīz ne vienā, ne otrā pusē nebūs neviena, kas būs par starpnieku mūsu kultūrām. Par laimi, jau vairākas lietas ir aizsāktas, iedarbināta vārdnīcas sastādīšana, jautājumu vēl kavē finansēšana.

Līvija Vītola, literāte:

Esam divas vecas bijušās Līvzemes valstis, latvieši dažā ziņā ir veidojušies uz somugru ģenētiskā pamata, mums būtu vienam otrs labi jāsaprot. Mums ir daudz kas jāmācās no Latvijas. Es vēlētos, lai Igaunijas skolās mācītu Latvijas vēsturi. Pati būtu ar mieru mācīt Dienvidigaunijā latviešu valodu. Piemēram, Valgā, kur latvieši un igauņi līdz šim saietas krievu valodā (ja saietas). Spersim tagad savas labās gribas soli. Latvieši ir spēruši jau vairākus. Blakus Pedagoģiskai augstskolai arī Tartu varētu būt latviešu valodas mācīšanas iespēja.

Gints Jegermanis,

Latvijas vēstnieks Igaunijā