"Latvija starp sāpēm un vainas apziņu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000. 05. 20./21.

Grūtā pagātnes pārvarēšana Baltijā

Tiklab Rietumi, kā arī Krievija Otro pasaules karu uztver kā cīņu pret nacionālsociālistisko Vāciju. Taču tad, kad par karu domā latvieši, viņi vispirms atceras padomju teroru. No divām okupācijas varām cieta dažādas tautu grupas – tas ir apstāklis, kas šodien apgrūtina pagātnes izvērtēšanu. Ārzemēs to nesaprot.

Kopš Latvija deviņdesmito gadu sākumā atguva neatkarību, tās attiecībās ar austrumu kaimiņu Krieviju pastāvīgi ir jūtama spriedze. Un tā bija arī iepriekšējās nedēļās. Aprīļa beigās Krievijas Ārlietu ministrija šo Baltijas valsti apsūdzēja par to, ka tā netaisni izturas pret bijušo VDK darbinieku, kurš dzīvo Latvijā. Šo apvainojumu pamatā ir apstāklis, ka Latvija pašreiz izmeklē noziegumus, ko komunisti ir izdarījuši pret tās iedzīvotājiem. Krievija Latvijai pārmet, ka tā vajā karavīrus, kuri Otrajā pasaules karā cīnījušies pret nacionālsociālistiem.

Zem Krievijas spiediena

Krievijas spiediens ir spēcīgs. Pēc tam, kad Latvijas tiesa februārī bijušajam krievu partizānam Vasilijam Kononovam piesprieda sešus gadus ilgu cietumsodu, Krievijas prezidents Vladimirs Putins pret spriedumu iesniedza rakstisku protestu Latvijas prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai. Kononovs tika notiesāts par to, ka viņš 1944. gadā, būdams partizānu grupas vadītājs Latvijā, nogalināja deviņus civiliedzīvotājus. Pagaidām Kononovs, kas atkal ir iesniedzis tiesā apelāciju, atrodas brīvībā. Putins viņam pat piešķīra pilsonību. Ja spriedums tiks atzīts par pareizu, viņu varētu izsūtīt uz Krieviju. Taču Kononovs nav vienīgais, kurš ir apsūdzēts par to, ka viņš Padomju savienības vārdā ir izdarījis noziegumus pret latviešiem. Ir iesākts tiesas process arī pret Jevgēņiju Savenko. Viņam, kas ir bijis NKVD - VDK priekšteces – virsnieks, kā līdzvainīgam ir jāatbild par latviešiem piespriestiem nāves spriedumiem un latviešu deportāciju uz Sibīriju.

Ar pārmetumu, ka Latvijā tiek vajāti "antifašisti", Krievija baltiešus vienlaikus apsūdz labējā ekstrēmismā un pat apgalvo, ka Latvija īsteno politisku nacisma rehabilitācijas kampaņu. Līdzīgi apvainojumi Latvijai ir jādzird arī no rietumvalstu puses, piemēram, kad latviešu kara veterāni 16. martā atzīmēja savu atceres dienu, Rietumu masu mediji sašutuši ziņoja par "veco nacistu" gājienu pa Rīgas ielām. Galvenokārt dīvainas liekas acīm redzamās simpātijas, kuras daudzi latvieši izjūt pret veterānu pulciņu, kas ar katru gadu kļūst arvien mazāks. Viņi Otrajā pasaules karā kopā ar vāciešiem cīnījās pret padomju spēkiem, tātad "nepareizajā" pusē.

Kopš pagājušā gada decembrī Londonā tika atmaskots un izsūtīts uz Austrāliju iespējamais kara noziedznieks Konrāds Kalējs, kas ir dzimis latvietis, Latvijas izturēšanās pret pagātni atrodas īpaši stingrā starptautiskās sabiedrības uzraudzībā. Kalējs bija bēdīgi slavenās Arāja komandas virsnieks. Tā 1941. gadā piedalījās tūkstošiem Latvijas ebreju nogalināšanā. Latvija tagad ar Austrāliju ir parakstījusi vienošanos par noziedznieku izdošanu. Sākumā iestādes izvairījās spert tiesiskus soļus, jo uzskatīja, ka to rīcībā nav apsūdzības izvirzīšanai nepieciešamo materiālu.

Latvija Rietumu masu mediju ziņojumus uzskata par ārkārtīgi netaisnīgiem. Kādreizējās okupācijas varas izturēšanās izraisa sašutumu. Vienlaikus attieksme pret pagātni ir viens no vissmagākajiem konfliktiem Latvijas sabiedrībā. Plaisa starp latviešiem un iebraukušo krievu minoritāti atspoguļojas arī iesaistīto grupu attieksmē pret valsts vēsturi.

Daudziem latviešiem to pārestību atmaskošana, kas ir izdarītas padomju laikā, ir pati par sevi saprotama lieta. Gandrīz katram ir kāds ģimenes loceklis, kurš kādreiz ir atradies krievu ieslodzījumā, vai arī viņi var pastāstīt par netaisnību, kas ir nodarīta kādam paziņam. Deputāts Juris Sinka no nacionālistiski orientētās partijas "Tēvzemei un Brīvībai" saka, ka Latvija joprojām gaida uz "otru Nirnbergu", kā atmaksu par padomju noziegumiem. Arī mērenie spēki ir par Kononova un Savenko tiesāšanu. Deputāte no "Latvijas Ceļa" Inese Birzniece domā, ka neviens nedrīkst apstrīdēt latviešu tiesības izvirzīt apsūdzības pret krievu izdarītajiem noziegumiem. Latvijai šodien ir funkcionējoša tiesību sistēma, un tā ir Eiropas Padomes dalībniece. Tātad visi spriedumi var tikt apstrīdēti un nodoti izskatīšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. Turpretī krievvalodīgās minoritātes pārstāvji apgalvo, ka tiesas procesi pret krieviem neesot godīgi. Viņi prasa, lai pagātnes izvērtēšana tiktu atlikta tik ilgi, kamēr nebūs sadzijušas brūces un būs iespējams objektīvāks skatījums uz notikumiem.

Antilatviskā propaganda

Politiskā spektra abās malās konflikti dažreiz iegūst nepatīkamus vaibstus. Holokausts un Kalēja gadījums krievu masu medijiem kalpo kā gaidītā izdevība realizēt kampaņu pret latviešiem, bet atkal priekšplānā ir parādījies vecais priekšstats, ka ebreji komunistu laikā ir tikuši spēcīgi atbalstīti. Piemēram, pagājušā gada februārī kāds labēji radikāls grupējums atklātā vēstulē aicināja pamatīgāk izmeklēt ebreju lomu padomju terora laikā no 1940. līdz 1941. gadam. Apsūdzot ebrejus par to, ka viņi ir līdzvainīgi latviešu deportācijās, vaina par viņu vajāšanu atkal tiek uzvelta viņiem pašiem. Šāds atklāts antisemītisms nav tipisks šodienas Latvijai. Taču vienlaikus daudzi latvieši nelabprāt atceras vācu okupācijas laiku. 75 gadus vecais vēsturnieks Marģers Vestermanis, kas pēdējos desmit gados ir izveidojis Latvijas ebreju muzeju un pie tā attiecīgu dokumentācijas centru, šo apstākli izskaidro ar "konkurenci ciešanās". Pēc Vestermaņa domām, latvieši, kuri ir ļoti cietuši padomju laikā, pagaidām varētu neakceptēt domu, ka viņu vidū ir atrodami arī noziedznieki.

Patiesībā Otrā pasaules karā latvieši nonāca starp divām frontēm. Pirmoreiz valsti 1940. gada jūnijā okupēja pēc Staļina pavēles. Kā ir izpētījis Stokholmā dzīvojošais vēsturnieks Kārlis Kangeris, nākamajā gadā, ko latvieši tagad atceras kā "baigo gadu", tika deportētas 27.500 personas. Šis terors galvenokārt skāra politiķus, pilsonisko šķiru, ierēdņus, policistus un kulakus (labklājībā dzīvojošos zemniekus), kā arī viņu ģimenes.

Nav nekāds brīnums, ka daudzi latvieši, ja arī neapsveica jaunos okupantus, tad vismaz bija vienaldzīgi pret vāciešu ienākšanu 1941. gadā. Turpretī Latvijas ebrejiem vācu iebrukums bija fatāls. Dažās nedēļās, 1941. gada jūlijā un augustā, tika nogalināti 30.000 valstī dzīvojošo ebreju. Lielu daļu no viņiem nošāva latviešu vienība (Arāja komanda), kuru komandēja Viktors Arājs. Tai par upuri krita 26.000 cilvēku. Tie ebreji, kuri izdzīvoja, tika sadzīti pilsētas geto, un vairums no viņiem neilgi pēc tam zaudēja dzīvību masu kapos Rumbulā. Tikai daži tūkstoši vīru tika novērtēti kā darbaspējīgi un nosūtīti uz koncentrācijas nometni Ķeizarmežā, Rīgā, līdz vēlāk viņi nonāca vācu nāves nometnēs. Kopumā nacistu valdīšanas laikā bojā gāja apmēram no 70.000 līdz 75.000 Latvijas ebreju. Izglābties izdevās tikai apmēram 1200.

Brīvprātīgie SS uniformās

Vācieši latviešus iesaistīja arī karadarbībā. Šajā nolūkā nacisti 1943. gadā nodibināja "Brīvprātīgo latviešu SS leģionu", kura divas divīzijas tika nosūtītas uz Austrumu fronti. Šie leģioni daļēji patiesi sastāvēja no brīvprātīgajiem, kuri gribēja cīnīties pret ienīsto Padomju savienību. Abās divīzijās tāpat tika iekļauta gan Arāja komanda, gan arī latviešu šucmaņu bataljoni.

Tomēr pārsvarā leģionos bija piespiedu kārtā rekrutētie, ar kuru cīņas morāli ne viss bija kārtībā; to ļauj secināt kaut vai tas, ka apmēram ceturtā daļa iesaukto dezertēja. Aukstā kara laikā latviešu Waffen - SS leģionus ASV neuzskatīja par vācu SS vienībām. Tāpēc leģionāriem Rietumos nevajadzēja baidīties vajāšanas, bet līdz ar to no soda izvairījās arī īstie kara noziedznieki. Turpretī Padomju savienībā šie karavīri nonāca soda nometnēs Sibīrijā. Ja viņi tur nenomira aiz bada un aukstuma, tad pēc atgriešanās viņus lika pie kauna staba, un viņi nevarēja valstī ieņemt nevienu ietekmīgāku amatu.

Arī daudzās patvaļīgās deportācijas, kas Padomju savienības laikā tika izdarītas nacisma likvidēšanas vārdā, veicināja nostāšanos aizsardzības pozīcijās, no kādām šodien latvieši izvirza prasību izvērtēt kara vēsturi. Tāpat par netaisniem Rietumu apvainojumi tiek uzskatīti arī tāpēc, ka tie bieži vien tiek izteikti, nepadomājot par to, ka valstij Otrā pasaules kara laikā pāri gāja divas naidīgas varas. Un tomēr, pēc vēsturnieka Vestermaņa domām, kurš pats ir ebrejs, holokausta izpētīšanā ir jāatgūst nokavētais.

Vestermanis, kas ir arī Latvijas prezidentes vēsturnieku komisijas loceklis, ne bez lepnuma sevi vērtē kā neērtu vīru. Viņš saka, ka latvieši nevēloties, ka tos konfrontē ar ebreju vajāšanu, un viņš šo tēmu viņiem mēģinot tuvināt pa aizmugures durvīm. Tāpēc viņš pētī to iedzīvotāju piedzīvoto, kuri par spīti dzīvības briesmām pasargāja ebrejus no vajāšanas. Pats viņš holokaustu ir pārdzīvojis tikai tāpēc, ka viņam izdevās aizbēgt, pateicoties baptistu draudzes palīdzībai. Šodien, pagaidām gan tikai palēnām, sāk atzīt ebreju glābēju civilo drosmi, kuru rīcība ilustrē izvēles brīvību starp kolaboracionistiem un pretestību.

Ar pārējiem Latvijas vēsturnieku kameras dalībniekiem Vestermanis laiku pa laikam nonāk līdz konfliktiem, jo viņi pārāk bieži Padomju savienības deportētos cilvēkus met pār vienu un to pašu kārti, nešķirojot starp kara noziedzniekiem un nevainīgiem upuriem. Taču tik ilgi, kamēr netiks atzīts, ka starp šodienas Latvijas mocekļiem ir atrodami gan ebreju slepkavas, gan arī antinacisti, plaisa nebūs pārvarama. Tāpat bieži tiek aizmirsts arī tas, ka ebreji Staļinam bija pateicīgi par to, ka viņi "baigajā gadā" tika deportēti, jo tad pastāvēja izredzes, ka uzturēšanos Sibīrijas Gulagā varbūt tomēr izdosies pārdzīvot, kamēr Hitlera iebrukums viņiem nozīmēja drošu nāvi.

Izmantotā izdevība

Cik asi Vestermans kritizē kolēģus, tādā pašā mērā viņš nevēlas nosodīt visus latviešus kolektīvi. Vienmēr ir asi nosodīti ebreju slepkavošanas aculiecinieki, jo nav tikusi novērsta briesmīgā traģēdija. Pēc viņa domām, pašreiz iezīmējas pārmaiņas oficiālajā nostājā. Šeit savu ieguldījumu dod arī Latvijas vēlēšanās, lai to pieskaitītu pie Rietumeiropas vērtību sabiedrības. Lai tā tajā tiktu uzņemta, tai ir jāievēro zināmi spēles noteikumi. Pie tiem pieder arī citāda izturēšanās pret vēsturi. Viņš domā, ka viena no pārmaiņu pazīmēm ir prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas runa Holokausta forumā Stokholmā janvāra beigās. Tur prezidente ne tikai atklāti runāja par Arāja komandas līdzdalību ebreju nogalināšanā, taču arī neatkāpās no pamatprincipa, ka noziegums jebkurā gadījumā ir noziegums, neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ tas ir pastrādāts. Līdz ar to Vīķe – Freiberga beidzot distancējās no latviešu tradīcijām mēģināt izlocīties no notikušā. Tādējādi, kā vērtē Vestermanis, prezidente ir izmantojusi izdevību.

Eva Matere