Par politiku un tiesībām Eiropas integrācijas virzienā

Šodien, 14. februārī, Rīgā, Juridiskās koledžas konferenču zālē, notiek starptautiska zinātniskā konference “Politika un tiesības Eiropas integrācijas kontekstā”. Tā nozīmīga ar to, ka vienlaikus ievada Latvijas Juristu biedrības kongresu, kas sanāks sestdien, 15. februārī, lai apspriestu Latvijas tiesību sistēmas attīstību un aktuālās problēmas.

Starptautiskajā konferencē pārstāvēta Lietuvas Tiesību universitāte, Viļņas Universitātes Juridiskā fakultāte, Lietuvas Juristu biedrība, Eirouniversitāte (Igaunija), Igaunijas Juristu biedrība, Juridiskā koledža (Rīga), Sociālo tehnoloģiju augstskola (Rīga), Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūts, Nacionālā aizsardzības akadēmija (Rīga), kā arī Latvijas Juristu biedrība. Starptautiskās konferences rīcības komitejas priekšsēdētājs ir Dr. iur., Dr. habil. sc. pol. Tālavs Jundzis, kura referātu konferencē publicējam šīsdienas laikrakstā (skat. — 9.lpp.), komitejas locekļi – Dr. Leili Utno (Igaunija), Dr. ph. Eduards Bruno Deksnis (Brisele, Eiropas Komisija), prof. Viktors Justickis (Lietuva).

Konferences pirmajā daļā “Politika un tiesības: vispārējas problēmas, pieredze un risinājumi” paredzēti vairāki referāti, jautājumi, komentāri un diskusijas. Otrā daļa veltīta tematam “Politika un tiesības atsevišķās tiesību nozarēs: problēmas un risinājumi”.

Arī par šo tematu tiek lasīti vairāki speciālistu, tiesībzinātnieku un pētnieku referāti, notiek diskusijas, un noslēgumā paredzēts priekšsēdētāja rezumējums. (Atsevišķus referātus “LV” publicēs “Jurista Vārdā” turpmākajos ielikumos.) “LV” informācija

Dr.habil.sc.pol., Dr.iur. Tālavs Jundzis, Juridiskās koledžas direktors:

Foto: A.F.I.

Vardarbība Kosovā un bijušajā Dienvidslāvijā, terorisma akti Spānijā un Ziemeļīrijā ir tikai viens no apliecinājumiem tam, ka miers un stabilitāte Eiropā vēl nav sasniegta tādā līmenī, lai tautas tajā varētu justies drošas. Turklāt globalizācijas apstākļos Eiropas drošība kļuvusi atkarīga no Al Qaeda teroristiem vai krīzes atrisinājuma Irākā un Ziemeļkorejā. Pasaules lielvaru politiskās veiksmes un neveiksmes nosaka arī drošību Eiropā. Savukārt arī pašas Eiropas drošība atkarīga no ikvienas tajā esošas valsts rīcības, saprāta un tālredzības. Aplūkojot Eiropu kā starptautiskās sistēmas sastāvdaļu, šajā rakstā mēģināsim noskaidrot politikas un tiesību mijiedarbību drošības kontekstā.

Starptautiskā sistēma un tiesiskā kārtība

Suverēnas valstis ir tās, kas veido starptautisko sistēmu. Šajā sistēmā nav likumdevēja un vispār jebkādas augstākas varas, tādēļ tā kopumā raksturojama kā starptautiska anarhija.1 Katra valsts cenšas īstenot savas nacionālās intereses, un vara nosaka, cik lielā mērā tas izdodas. Jāpievienojas viedoklim, ka suverenitāte ir tikai juridiska kategorija, bet vara ir reāla un faktiski eksistējoša.2 Turklāt cīņa par varu un nacionālo interešu īstenošana ir vērā ņemama starptautiskās sistēmas iezīme. Šajā realitātē tomēr zināma loma ir starptautiskajām tiesībām un gadu desmitos un simtos veidotajai starptautiskajai tiesiskajai kārtībai.

Pasaules kārtību aukstā kara laikā galvenokārt nodrošināja divi naidīgi viens otram pretimstāvoši militārie bloki un militārā spēka līdzsvars. Starptautiskās sistēmas liberalizācijas apstākļos noteicošo lomu iegūst interešu saskaņošana starp valstīm. Valstis ir ieinteresētas kopīgi veidot pasaules kārtību, lai varētu prognozēt viena otras uzvedību, iegūstot stabilitāti un panākot taisnīgumu. Līgumi starp valstīm ir šīs kārtības tiesiskā nostiprinājuma forma. Konstitucionāla rakstura līgumu vidū ierindojami ANO Statūti, kas nosaka pasaules tiesiskās kārtības svarīgākos principus, valstu pienākumus un tiesības.

Starptautiskā līgumu sistēma kā starptautiskās tiesiskās kārtības pamats atspoguļo starptautiskās sabiedrības un pirmām kārtām valstu attīstības līmeni.3 Turklāt arvien aktuālāks kļūst Pacta servanda sunt 4 jautājums, ko dažkārt nepamatoti cenšas aizstāt ar līgumu izpratnes vai interpretācijas jautājumu, piemēram, attaisnojot NATO intervenci Kosovā bez ANO Drošības padomes sankcijas vai traktējot ASV intervenci Afganistānā kā pašaizsardzību.

Pēc 2001. gada11.septembra terora aktiem ASV daudz runāts par jaunas pasaules kārtības sākumu.5 Tas, ka pastāvošā kārtība starptautiska rakstura konfliktu risināšanā, tai skaitā cīņai ar terorismu, ir mazefektīva, nav noliedzams. Daudz runāts par ANO Drošības padomes reorganizācijas nepieciešamību, “humanitāro intervenču” tiesisko noregulējumu utt.6 Tomēr tiesiskā ceļā pastāvošā pasaules kārtība faktiski nav mainījusies. Mainījusies ir vienīgi ASV un dažu citu valstu attieksme pret militāru spēku un tā lietošanu konfliktu risināšanā.

Lai arī pastāvošā starptautiskā tiesiskā kārtība, kas balstās uz starptautiskajiem līgumiem, tai skaitā ANO Statūtiem, nav ideāla, tomēr tās ignorēšana un pārkāpšana vairo haosu un anarhiju, rada nelabvēlīgus precedentus. Līdz ar to drošība pasaulē nevis pieaug, bet galarezultātā mazinās un kļūst vēl trauslāka.

Eiropas Savienības ietvaros otrais pīlārs paredz vienotu kopīgu ārējo un drošības politiku. Eiropas valstu krasi atšķirīgā attieksme pret militāra spēka lietošanu Kosovā, Afganistānā un Irākā liecina, cik grūti panākt šādu vienotību.

Ius ad bellum*

Valstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras citas valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem.7 Tikai divos izņēmuma gadījumos starptautiskajās tiesībās pieļauta spēka lietošana:

pēc ANO Drošības padomes ieskatiem, jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta gadījumā, ja strīda mierīgas regulēšanas pasākumi var izrādīties vai ir izrādījušies nepietiekami (ANO Statūtu 42.pants);

individuālai un kolektīvai pašaizsardzībai, ja notiek bruņots uzbrukums ANO dalībvalstij (ANO Statūtu 51.pants).

Pasaules bipolārā sistēma, kas balstījās uz ASV un bijušās Padomju Savienības spēku līdzsvaru, pārtapusi vienpolārā starptautiskajā sistēmā. ASV kā vienīgās superlielvalsts līderes pozīciju nostiprināšanās starptautiskajā sistēmā rada arī zināmas bažas par tās rēķināšanos ar pasaules kopīgajām interesēm. Vairāki precedenti liek domāt, ka ASV ir gatava upurēt starptautisko tiesisko kārtību un tās principus nacionālo interešu vārdā.

ASV praksē militāra spēka lietošana bijusi iespējama ne tikai starptautisko tiesību imperatīvo normu (ius cogens) ietvaros, bet arī gadījumos, kad tas nepieciešams ASV un dažu citu valstu interešu aizstāvībai. Nepieciešamību lietot militāru spēku Kosovā ASV valsts sekretāra vietnieks Strobs Talbots pamatoja ar acīmredzamām briesmām ASV vitālajām nacionālajām interesēm.8 Šādas intereses ASV un citām valstīm pietrūka Kambodžā, kur Pola Pota režīma laikā, no 1975. līdz 1979.gadam, iznīcināja apmēram ceturto daļu valsts iedzīvotāju (1—2 miljonus), un Ruandā, kur 1994.gada trijos mēnešos hutu ekstrēmisti iznīcināja 0,5—1 miljonu cilvēku.9 Bija zināms, ka Krievija un Ķīna neatbalsta militāru intervenci Kosovā, tādēļ ANO Drošības padome nespētu pieņemt atbilstošu lēmumu. Pēc ASV iniciatīvas šādu lēmumu pieņēma NATO Padome, kura ne tikai pārkāpa savas pilnvaras, bet ignorēja arī starptautisko tiesību normas militāra spēka lietošanas jautājumos.

Kosovas piemērs parādīja, ka ANO Drošības padome nespēja efektīvi iejaukties un pieņemt lēmumu, kas reāli izbeigtu Miloševiča režīma vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Tomēr ANO Drošības padome ir vienīgā institūcija, kas miera un drošības jautājumus pilnvarota risināt starptautiskās sabiedrības vārdā, nevis atsevišķas valsts vai valstu interesēs.10 ANO Drošības padomes sastāvs būtu papildināms arī ar citām mūsdienu pasaulē ietekmīgām valstīm (Vāciju, Japānu u.c.), jāpārskata tās kompetence un jāreorganizē lēmumu pieņemšanas kārtība. Tomēr neatrisinātie jautājumi nav uzskatāmi par argumentu, lai ANO Drošības padomes pilnvaras militārā spēka lietošanas jautājumos piesavinātos citas starptautiskās institūcijas vai valstis un valstu grupas. Teiktais pilnībā attiecināms arī uz iespējamo militāra spēka lietošanu pret Sadāma Huseina režīmu Irākā.

ANO Drošības padomes vai citas starptautiskas institūcijas atļauja nav nepieciešama militāra spēka lietošanai pašaizsardzības nolūkos. Tomēr pašaizsardzība ANO Statūtu 51.panta izpratnē atšķiras no tās, ko ASV īstenoja cīņā ar terorismu, iebrūkot Afganistānā. Galvenais ir jautājums, vai pašaizsardzība var būt preventīva. Šajā jautājumā zinātnieku domas dalās: vieni uzskata, ka pašaizsardzība iespējama tikai kā atbilde uz reālu bruņotu uzbrukumu, citi izvirzījuši teoriju par iepriekšēju jeb apsteidzošu pašaizsardzību.11 Tomēr arī preventīvās pašaizsardzības teorijas atbalstītāji uzsver, ka stingri jāievēro proporcionalitātes princips, t.i., draudiem un atbildes pasākumiem jābūt samērojamiem.12

Šīs teorijas vājā vieta slēpjas apstāklī, ka valstis pašas izvērtē apstākļus un pierādījumus un pieņem savām interesēm atbilstošu lēmumu par militāra spēka lietošanu, kā tas notika gadījumā ar Afganistānu. Aizbildinoties ar pašaizsardzību, ASV deva gaisa triecienu Lībijai (1986.g.), turot to aizdomās par līdzdalību uzbrukumā ASV pilsoņiem Rietumberlīnē, bet 1993.gada 26.jūnijā — Irākas militārās izlūkošanas ģenerālštābam Bagdādē, ko tās apsūdzēja atentāta gatavošanā pret ASV prezidentu Džordžu Bušu Kuveitā. Tagadējais ASV prezidents Džordžs Bušs savā runā ASV kongresā 2002.gada 29.janvārī nosauca Irānu, Irāku un Ziemeļkoreju par valstīm, kas veido „ļaunuma asi”, brīdinot, ka tās var kļūt par mērķi ASV vadītajā karā pret terorismu.13 Tā turpinot, militāra spēka lietošanu pret jebkuru valsti var pamatot ar pašaizsardzības interesēm, apejot nepieciešamību saņemt ANO Drošības padomes atļauju.

Neviena valsts nav nekad noliegusi starptautisko tiesību principus un imperatīvās normas jautājumos par militārā spēka lietošanu. Tomēr, piemērojot tās, nereti nacionālās intereses ir bijušas augstākas. Ius ad bellum biežāk nekā citas starptautisko tiesību normas tikušas paplašināti interpretētas. Ad hoc interesēs starptautiskās tiesības atkāpušās nepieciešamības priekšā. Karš ar terorismu ir tik acīmredzami vajadzīgs, ka politikas veidotājiem tiesiska rakstura ierobežojumi nav traucējuši. Tomēr, taktiskās intereses apmierinot, nereti tiek aizmirsts par stratēģiju. Potenciālais bumeranga efekts citā situācijā nav izslēdzams.14

ASV faktors Eiropas drošībā

Pētnieki jau ilgi pirms 2001.gada 11.septembra terora aktiem brīdināja, ka drošība nav saistāma tikai ar varas lielumu.15 Maldīgs ir uzskats, ka valsts, kas ir pietiekami spēcīga, iegūst arī drošību.16 Drošības jēdzienā militārais vektors ir tikai viens no elementiem. Kā norāda Barijs Buzans, drošību ietekmē dažādi faktori piecos galvenajos sektoros: militārajā, politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā.17

Jaunajos apstākļos terorisms kļuvis par vienu no būtiskākajiem draudiem starptautiskajai un nacionālajai drošībai. Tas apliecina, ka valstu drošību būtiski ietekmē arī to ārpolitika. Teroristi organizējušies tā, lai iekļūtu atvērtās sabiedrībās un pavērstu modernas tehnoloģijas pret tām.18

Starptautiskā sistēma kopumā saliedējusies cīņā pret terorismu. Vienlaikus šajā ainā Eiropā pamanām pretrunas partneru vidū, dažādas politiskās intereses un intrigas, kā arī problēmas starptautiskajās attiecībās.

Galvenā pretruna drošības jomā Eiropas valstu vidū slēpjas atšķirīgajā attieksmē pret ASV ārpolitiku un ietekmi Eiropā. Lielbritānija tradicionāli atbalsta ASV ārpolitiku pat visstrīdīgākajās situācijās, bet Francija un arvien biežāk arī Vācija ieņem savu atšķirīgu pozīciju. Jaunās NATO kandidātvalstis neizceļas ar konsekventu nostāju, bet sava vājuma dēļ ir spiestas vairāk orientēties uz stiprāko, t.i., ASV. Daudzas Eiropas valstis ir pārmetušas ASV tās centienus nostiprināt savu vadošo lomu starptautiskajā sistēmā, nerēķinoties ar Eiropas interesēm. Pārmetumus izpelnījās ASV lēmums izstāties no Pretraķešu aizsardzības 1972.gada līguma19 un sākt savas pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidi. Amerikāņiem pārmet atteikšanos ratificēt līgumu par kodolieroču izmēģinājumu pilnīgu aizliegumu, kā arī nepievienošanos Otavas 1997.gada 18.septembra konvencijai par kājnieku mīnu aizliegšanu un iznīcināšanu.20 Par amerikāņu augstprātību tiek uzskatīta Džordža Buša administrācijas atteikšanās pakļaut savus pilsoņus Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijai.21 ASV plānotā militārā intervence Irākā saņēmusi pilnīgu Lielbritānijas atbalstu, bet pret to krasi iebilst Francija un Vācija. Dažu stratēģijas pētnieku apsvērumi, ka minētās pretrunas mazināsies kopīgu draudu priekšā,22 pagaidām nav piepildījušies.

Pretrunas Eiropas valstu starpā ir viens no iemesliem tam, ka kopīga drošības sistēma veidojas pretrunīgi un lēni. ES Helsinku sanāksmes 1999.gada decembra lēmumi par 50—60 tūkstošus cilvēku lielu ātrās reaģēšanas spēku izveidi daudz tikuši kritizēti.23 Jau sākotnēji šī iecere ietvēra pretrunas tās galveno balstu — Francijas un Lielbritānijas — starpā jautājumā par ASV lomu Eiropā. Franči jau kopš de Golla laikiem uzskatījuši, ka Eiropā nepieciešama kopīga aizsardzības sistēma, par kuru Francija varētu uzņemties atbildību. Franči vēlētos redzēt Eiropas drošības un aizsardzības identitāti (EDAI) kā atsvaru NATO un alternatīvu ASV ietekmei Eiropā. Turpretim briti un Tonijs Blērs EDAI saskata kā NATO Eiropas pīlāru.

ES krīzes spēku veidošana, kā jau to varēja paredzēt, sastapusies ar tehniska, tehnoloģiska un finansiāla nodrošinājuma problēmām, nav spējusi izvairīties no NATO funkciju un struktūru dublēšanas. Nācies konstatēt, ka šis projekts nav īstenojams bez NATO resursu izmantošanas, pret ko savukārt iebilst Turcija, ko Eiropas Savienība nevēlas uzņemt kā savu locekli. Lielbritānijas sākotnējais atbalsts šim projektam tā īstenošanas gaitā nav vainagojies ar reāliem darbiem. Tas licis Francijai meklēt jaunu stratēģisku partneri, ko tā arī atradusi Vācijas veidolā. Francija ne tikai uzņēmusies saistības nodrošināt 20% no ES operācijām nepieciešamajiem ieguldījumiem, bet kopā ar Vāciju paziņojusi, ka 2003.gadā ierosinās izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību.24 NATO savukārt savā Prāgas sanāksmē 2002.gada novembrī pieņēma lēmumu veidot NATO reaģēšanas spēkus (apmēram 20 000 cilvēku sastāvā). Tas padara Eiropas drošības arhitektūru vēl neskaidrāku un ļauj apgalvot, ka Eiropā pietrūkst vienotības un kopīgas darbības stratēģijas. Jebkurā gadījumā Eiropas drošības un aizsardzības politika cietusi pirmo neveiksmi un sastapusies ar grūti risināmām problēmām.

Jautājums par Eiropas drošības un aizsardzības politikas perspektīvām ir politiski jutīgs. Ja šī politika sasniegs tādu līmeni, ka ES pati varēs garantēt savu drošību un būt par policistu saviem kaimiņiem, tad jau tāds jauns globāls stratēģiskais dalībnieks varētu būt par pamatu ASV satraukumam.25 Vašingtona ir gatava atbalstīt Eiropas sadarbību tiktāl, līdz tā atvieglos ASV, bet iebildīs pret sadarbību, kas varētu kļūt par izaicinājumu tās primārajai lomai un ekonomiskajām interesēm.26

Eiropas drošības un aizsardzības identitātes veidošana Baltijas valstīm, kuru ekonomiskais un militārais potenciāls ir nepietiekams, rada papildu problēmas. Turklāt tām nav ambīciju par Eiropas stiprināšanu un tās likušas lielas cerības uz ASV atbalstu un NATO. ASV un Baltijas valstu 1998.gada sadarbības harta ir viens no apliecinājumiem tam. Tajā pašā laikā Baltijas valstīm ir svarīgi integrēties Eiropas Savienībā un līdz ar to pieņemt tajā valdošos spēles noteikumus — arī attiecībā uz ES militārā sektora veidošanu. Pagaidām Baltijas valstu pozīcija (esot ārpus NATO un ES) ir pārāk vāja, lai tās varētu konsekventi atbalstīt vienu vai otru nākotnes Eiropas drošības modeli. Grūtā situācijā tās nonāks tad, kad Francija un Vācija tām uzdos tiešu jautājumu par gatavību atbalstīt Eiropas drošības un aizsardzības savienību, kura acīmredzami iecerēta kā NATO alternatīva, lai arī tālākā nākotnē.

Konvencionālā bruņojuma līgumi un Baltijas valstis

Karā pret starptautisko terorismu lielākās raizes sagādā ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču nonākšana teroristu rokās.27 Tomēr arī konvencionālo jeb parasto ieroču jautājums nav zaudējis savu aktualitāti gan terorisma apkarošanas, gan miera un drošības kontekstā.

Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (1990.g.19.novembris)28 veicināja bruņojuma samazināšanu un savstarpējās uzticības veidošanu starp bijušajām Varšavas līguma un NATO valstīm. Līgums ieviesa samērā efektīvu parastā bruņojuma kontroles sistēmu, novēršot piepeša negaidīta uzbrukuma iespējamību. Atbilstoši jaunajai situācijai vairāku gadu garumā starpvalstu sarunās tika izstrādāta un 1999.gada 19.novembrī Stambulā parakstīta Vienošanās par šī līguma pielāgošanu jaunajos apstākļos, kad spēku līdzsvaram starp blokiem vairs nav nozīmes.29 Vienošanās paredz, ka līgumam var pievienoties Eiropas valstis, kuras nav vēl tā dalībnieces, tai skaitā Baltijas valstis.

Baltijas valstu pievienošanās līgumam par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā aktualizējusies pēc to uzaicinājuma kļūt par NATO dalībvalstīm. Krievija jau kopš 2002.gada janvāra uzstāj, ka Baltijas valstu iesaistīšanās NATO bez pievienošanās līgumam nav pieļaujama. Savukārt NATO valstis atzinušas, ka nav formāla sakara iesaistei NATO ar dalību līgumā.30 Savulaik, kad līgumu pieņēma, Baltijas valstu neatkarība vēl nebija starptautiski atzīta un tām neļāva kļūt par līguma dalībvalstīm. Pēc Baltijas valstu neatkarības atzīšanas vairākus gadus tajās joprojām atradās padomju karaspēks, kura dēļ Baltijas valstis atteicās iesaistīties līgumā. Tagad pienācis laiks formulēt pozīciju un izšķirties. Kādu lēmumu pieņemt? Kādu labumu iegūs Baltijas valstis un līguma dalībvalstis?

Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem un tā adaptētais variants (1999.g.) satur virkni nepilnību un riska momentu Baltijas valstīm. Lielākais tā trūkums ir ierobežotais konvencionālo ieroču veidu regulējums. Līguma redzeslaukā ir tikai tanki, bruņumašīnas, lielgabali, kaujas lidmašīnas un kaujas helikopteri, t.i., ieroču kategorijas, kam modernajā karadarbībā vairs nav agrākās nozīmes. Turklāt Baltijas valstīs šo ieroču skaits ir niecīgs vai arī vispār nav un netiek plānots. Baltijas valstīm varētu būt neizdevīgs līguma adaptētajā variantā pieļautais militārā spēka palielinājums Krievijai flangu teritorijās.

Tomēr Baltijas valstu iekļaušanās līgumā ir tikai laika jautājums. Šis līgums nodrošina parasto ieroču kontroles režīmu Eiropā kopumā, un uz tā balstās un arī turpmāk balstīsies citi līgumi, kas veido Eiropas drošības sistēmu. NATO līdz ar to ir ieinteresēta ne tikai šīs sistēmas saglabāšanā, bet arī pilnīgošanā. Turklāt tai būs jārēķinās ar Krievijas prasību attiecināt parasto ieroču kontroles režīmu uz teritorijām, kas robežojas ar Krieviju un ir stratēģiski svarīgas. Tāpēc Baltijas valstīm jau tagad rūpīgi jāapsver nākotnē nepieciešamais konvencionālo ieroču daudzums, kurus aizstāvēt sarunās par pievienošanos līgumam.31 Paredzams, ka šīs sarunas būs grūtas, jo NATO būs ieinteresēta šajā stratēģiski nozīmīgajā reģionā aizstāvēt iespējami lielākus limitus, kamēr Krievija tos centīsies samazināt.

Konvencionālo ieroču vidū īpaša vieta ir kājnieku mīnām, kas ik gadu nogalina un ievaino tūkstošiem cilvēku — galvenokārt civiliedzīvotājus, tai skaitā bērnus. Ik gadus upuru skaits svārstās no 15 līdz 20 tūkstošiem cilvēku.32 Vairāk nekā 90 pasaules valstu krājumos joprojām atrodas 230 miljoni kājnieku mīnu: Ķīnā (110 miljoni), Krievijā (60—70 miljoni), ASV (11 miljoni), Pakistānā (6 miljoni), Indijā (4—5 miljoni), Baltkrievijā (4,5 miljoni) utt.33 Vismaz 14 valstis turpina kājnieku mīnu ražošanu.34

Kājnieku mīnu ierobežojumus paredz divi daudzpusējie starptautiskie līgumi. Konvencija par kājnieku mīnu izmantošanas, uzkrāšanas, ražošanas un izplatīšanas aizliegumu un to iznīcināšanu (Otavas konvencija par kājnieku mīnu aizliegumu) tika atvērta parakstīšanai 1997.gada 3.decembrī un stājās spēkā 1999.gada 1.martā.35 To parakstījušas 146 un ratificējušas 131 valsts.36 Konvenciju parakstījušas visas Eiropas Savienības valstis, izņemot Somiju; visas NATO dalībvalstis, izņemot ASV un Turciju. No piecām pastāvīgajām dalībniecēm ANO Drošības padomē konvencijā nav iesaistījušās ASV, Ķīna un Krievija. Kājnieku mīnu izmantošanu aizliedz vai ierobežo Konvencijas par noteiktu konvencionālo ieroču aizliegumiem un ierobežojumiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas rada pārmērīgus ievainojumus vai kam ir neselektīva iedarbība, (1980.g. 12.dec.) 2.protokols un 2.labotais protokols (1996.g.).37

Baltijas valstu līdzšinējā pozīcija attiecībā uz starptautiskajiem līgumiem kājnieku mīnu jautājumos bijusi atšķirīga, nepamatoti atturīga un nogaidoša. Igaunija, kas nav pievienojusies minētajiem līgumiem, iespējams, Somijas ietekmē, nav atteikusies no kājnieku mīnu izmantošanas un pamato to ar rūpēm par savu drošību un nepietiekamu uzticību kaimiņvalstīm.38 Lietuva tikai 1998.gada 3.jūnijā izšķīrusies parakstīt 1980.gada 12.decembra Konvencijas 2.laboto protokolu un 1999.gada 26.februārī arī parakstījusi Otavas konvenciju, bet vēl nav to ratificējusi. Latvija jau 1993.gada 4.janvārī pievienojusies 1990.gada Konvencijas 2.protokolam, uzņemoties saistības neizmantot kājnieku mīnas, bet nav parakstījusi un negatavojas pievienoties Otavas konvencijai. Savu lēmumu Latvija pamatojot ar faktu, ka kaimiņvalstis nav pievienojušās.39 Tik tiešām — Igaunija, Krievija un Baltkrievija nav pievienojušās Otavas konvencijai. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvija jau uzņēmusies saistības kājnieku mīnas neizmantot, nekādas grūtības tai nerada arī iznīcināt tos niecīgos kājnieku mīnu krājumus, kas tai palikuši mantojumā vēl no padomju karaspēka izvešanas laikiem. Turklāt noteiktākas pozīcijas ieņemšana šajā jautājumā ļautu Latvijai savas aizsardzības vajadzībām laikus plānot efektīvākus un modernākus līdzekļus nekā kājnieku mīnas.

Secinājumi

1. Pasaulē pastāvošā tiesiskā kārtība nav ideāla, tomēr tās ignorēšana vai pārkāpšana vairo haosu un nedrošību.

Starptautiskā līgumu sistēma un starptautiskās tiesības veidojušās ilgstošā valstu sadarbībā. Pēc būtības tās atspoguļo valstu un kopumā starptautiskās sabiedrības attīstības līmeni. Izjaukt šo kārtību var ātri, un tas ir vieglāk nekā to pilnveidot. Tomēr taktiski ieguvumi šajā ziņā agri vai vēlu nesīs stratēģiskus zaudējumus.

2. Mūsdienu pasaulē drošība nav atkarīga no varas lieluma, bet gan no saprātīgas iekšējās un ārējās politikas.

Terorisms kļuvis par vienu no būtiskākajiem draudiem nacionālajai un starptautiskajai drošībai. Teroristi iemanījušies izmantot attīstīto demokrātiju vājās vietas un pavērst modernās tehnoloģijas pret tām. Terorisma apkarošana ar spēka metodēm var nest taktiskus ieguvumus, bet stratēģijai jāparedz tās cēloņu un veicinošo apstākļu novēršana, īstenojot adekvātu politiku ilgstošā laika periodā.

3. Jāpilnveido ANO Drošības padomes loma miera un drošības jautājumu risināšanā, saglabājot tai ekskluzīvas pilnvaras militāra spēka lietošanā.

ANO Drošības padome ir svarīga tādēļ, ka tā ir vienīgā institūcija pasaulē, kas pilnvarota risināt miera un drošības jautājumus starptautiskās sabiedrības vārdā, nevis atsevišķas valsts vai valstu interesēs. Tās pilnvaras šajā jomā būtu nostiprināmas. Drošības padomes sastāvs būtu papildināms ar pasaules ietekmīgākajām valstīm. Būtu arī jāpārskata lēmumu pieņemšanas kārtība, nodrošinot lielāku objektivitāti un kopīgo interešu ievērošanu.

4. Spēka draudi un tā lietošana pašaizsardzības nolūkos būtu stingrāk jāreglamentē starptautiskajās tiesībās, lai izslēgtu attiecīgo normu paplašinātu tulkošanu un pielāgošanu nacionālajām interesēm.

Pašaizsardzība ANO Statūtu 51.panta izpratnē būtu jāsaprot tikai kā atbilde uz reālu bruņotu uzbrukumu. Preventīvajai pašaizsardzībai nepieciešams objektīvs apstākļu izvērtējums, ko var veikt tikai ANO Drošības padome, kura arī pilnvarota pieņemt lēmumu par militāra spēka lietošanu.

5. Eiropas drošības un aizsardzības politikai nav skaidras attīstības stratēģijas, tādēļ rodas jautājums, vai un ciktāl šī politika var būt perspektīva un kopīga.

Pretrunas Eiropas valstu starpā, dažādas intereses ir iemesls tam, ka kopīgā drošības sistēma veidojas pretrunīgi. ES krīzes spēku veidošana sastapusies ar grūtībām, kuru risinājumu Francija un Vācija saredz Eiropas drošības un aizsardzības savienības veidošanā. Tā agri vai vēlu tad kļūs par alternatīvu NATO, kas nebūs pieņemami ASV un virknei valstu Eiropā. Iespējams, Eiropa vēl nav gatava kopīgai drošības un aizsardzības politikai.

6. Baltijas valstis savu stratēģiju starptautiskajā sistēmā izvēlējušās pamatoti, un tā atbilst teorijai par mazu valstu piesliešanos lielvalstīm un (vai) stiprām aliansēm un savienībām kā labāko drošības risinājumu.

Pretrunu saasināšanās starptautiskajā sistēmā, tajā skaitā Baltijas valstu partneru vidū, nostādījušas tās sarežģītā situācijā. Baltijas valstis nevar atrisināt šīs pretrunas, bet varētu konsekventāk apelēt pie starptautisko tiesību normām, starptautiskās tiesiskās kārtības un, ja nepieciešams, tās izmaiņām tiesiskā ceļā.

7. Konvencionālo ieroču samazināšanas un kontroles jautājums nav zaudējis savu aktualitāti, un Baltijas valstīm, kuras drīzumā kļūs par pilntiesīgām NATO un ES dalībvalstīm, jāpievienojas svarīgākajiem starptautiskajiem līgumiem šajā jomā.

Baltijas valstīm jau tagad rūpīgi jāapsver nākotnē nepieciešamais konvencionālo ieroču daudzums, ko aizstāvēt sarunās par pievienošanos Līgumam par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā. Paredzams, ka šīs sarunas būs grūtas, jo NATO šajā reģionā aizstāvēs iespējami lielākus limitus, kamēr Krievija centīsies tos samazināt. Tāpat Baltijas valstīm vajadzētu kopīgi vienoties par kājnieku mīnu aizliegumu un drīzāk pievienoties Otavas konvencijai.

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Politika un tiesības Eiropas integrācijas kontekstā” Rīgā 2003. gada 14. februārī

* Ius ad bellum – tiesības uz karu, lat. val.

1 Suverenitāte ir tā, kas rada anarhiju. Teorētiski anarhiju varētu izskaust, piemēram, iekļaujot valstis pasaules federācijā. Sk. Buzan, Barry. People, States and Fear: an Agenda for International Security Studies in the Post-Cold War Era. Second ed. New York, London, Toronto, Sydney, Tokyo, Singapore, Harvester Wheatsheaf, 1991, p. 146-153; 181-182

2 Northedge F.S. The International Political System. London, Faber&Faber, 1976, p.20; Shaw Malcolm N. International Law. Fourth ed., Cambridge University Press, 1999, p.1-10

3 Allot Philip. The Concept of International Law. European Journal of International Law. Vol.10, No 1, 1999, p.31

4 Katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un izpildāms godprātīgi. 1969.gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, 26.pants

5 Jermalavicius Tomas. The World After September 11th: Change and Continuity. — Connections, Vol.1, No 3, July 2002, p.104

6 Kak Kapil. Humanitarian Intervention and the Changing Role of the UN. — Strategic Analysis, Oct. 2000, Vol. XXIV, No 7; Cassese Antonio. Ex iniuria ius oritur. Are We Moving towards International Legitimation of Forcible Humanitarian Countermeasures in the World Community? — European Journal of International Law. Vol. 10 (1999), No 1, p.23-30

7 Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti, 2.panta 4.punkts

8 Deputy Secretary Strobe Talbott, Kenyon C. Bolton Memorial Lecture to the Clevland Council on World Affairs, Clevland, Ohio, 9 October 1998, cited from Craig R. Nation. US Policy and the Cosovo Crisis. — The International Spectator. Vol. XXXIII, No 4 (Oct.-Dec. 1998)

9 Lambourne Wendy. The Pursuit of Justice and Reconciliation: Responding to Genocide in Cambodia and Rwanda. Conference Proceedings. International Studies Association. 40th Annual Convention. Washington D.C. 16-20 Febr. 1999, cited from http://www.ciaonet.org/isa/law01

10 Sarooshi Danesh. The United Nations and the Development of Collective Security. The Delegation by the UN Security Council of its Chapter VII Powers. New York, Oxford University Press, 1999, p.285

11 Shaw. N. Malcolm. International Law. Fourth edition A.Grotius publication. Cambridge University Press, 1999, p.789

12 Turpat, 791.lpp.

13 President Delivers State of the Union Address. The United States Capitol Washington, D.C. 29 January 2002. Cited from http://www.whitehouse.gov/news/releases/2002/01/20020129-II.html

14 Simma Bruno. NATO, the UN and the Use of Force: Legal Aspets — European Journal of International Law. 1999, vol. 10, No 1, p.22

15 Terriff Terry, Croft Stuart, James Lucy, Morgan Patric M. Security Studies Today. London, Polity Press, 1999; Snyder Craig A. Contemporary Security and Strategy. London, Macmillan Press, 1999

16 Buzan Barry. People, States and Fear. An Agenda for International Security Studies in the Post-Cold War Era. Sec.ed., New York, London, Toronto, Sydney, Tokyo, Singapore, Harvester Wheatsheaf, 1991, p.2

17 Turpat, 19.lpp.

18 The Bush Doctrine. Newsweek.Issues 2003. Special edition, p.30; The National Security Strategy of the United States of America. 17 Sept. 2002, http://www.whitehouse.gov/nsc/nss.html

19 Anti-Ballistic Missile (ABM) Treaty. 1972.g. to parakstīja PSRS un ASV

20 Convention of the Prohibition of the Use, Stockpiling, Production and Transfer of Anti-Personnel Mines and on their Destruction. 18 Sept. 1997

21 ASV prezidents Bils Klintons parakstīja Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtus 2000.gada 31.decembrī tikai dažas stundas pirms noteiktā termiņa beigām. Sk. The United States and the International Criminal Court. Ed. by Morris Madeline — Law and Contemporary Problems. Winter 2001, vol. 64, No 1

22 Javer Parod de Santayana y Colona. The Building of Europe - 2001/2002 Strategic Panorama. Madrid, Spanish Institute for Strategic Studies, 2002, p.50

23 Lachowski Zdzislaw. The Military Dimension of the European Union. SIPRI Yearbook 2002. Armaments, Disarmament and International Security. Oxford University Press, 2002, p.151-173

24 Foster Edward. Sharing the Reins. Jane’s Defence Weekly. The World’s News and Analysis. Jan 2002, vol. 39, No 1, p.21

25 Walker Martin. The European Union and the European Security and Defense Initiative — NATO and Europe in 21st Century: New Roles for a Changing Partnership. Ed. by Sabina A.M. Crisen. Washington D.C., Wilson Center, 2000, p.22

26 Van Ham Peter. Europe’s New Defence Ambitions: Implications for NATO, the USA and Russia — The Marshall Center Papers, No 1, 2000, p.35

27 Delpech Therese. International Terrorism and Europe. Chaillot Papers. Dec. 2002. No 56, p.26-29.

28 Treaty on Conventional Armed Forces in Europe (CFE). 19 Nov. 1990, Paris. — http://www.osce.org/docs/english/cfee.htm

29 Agreement on Adaptation on the Treaty on Conventional Armed Forces in Europe. 19 Nov. 1990, Stambula. SIPRI Yearbook 2000. Armaments, Disarmament and International Security. Oxford University press, Oxford, 2000, pp.627-642. Vienošanās pagaidām nav stājusies spēkā, jo NATO un dažas citas valstis iebildušas pret tā ratifikāciju sakarā ar Krievijas vardarbīgo politiku Ziemeļkaukāzā (SIPRI Yearbook 2002. Armaments, Disarmament and International Security. Oxford University press, Oxford, 2002, p. 711)

30 SIPRI Yearbook 2002. Armaments, Disarmament and International Security. Oxford University press, Oxford, 2002, p. 711

31 Bolving Klaus. Adapted Treaty on Conventional Armed Forces in Europe — CFE — Considerations Concerning Baltic CFE — Membership. — Baltic Defence Review, No 4, Vol. 2000, pp. 65-66

32 Landmine/UXO Casualties and Survivor Assistance Fact Sheet — September 2002. — Landmine Monitor — www.icbl.org/lm

33 Banning Antipersonnel Mines. — Landmine Monitor report 2002 - www.icbl.org/lm

34 Turpat

35 Convention on the prohibition of the use , stockpiling, production and transfer of antipersonnel mines and their destruction. — www.minesactioncanada.org/home/thetreaty.cfm?lang=e

36 Mines Action Canada. — www.minesactioncanada.org/home/thetreaty.cfm?lang=e

37 Convention on Prohibitions or Restrictions on the Use of Certain Conventional Weapons Which May be Deemed to be Excessively Injurious or to Have Indiscriminate Effects. Protocol on Prohibitions or Restrictions on the Use of Mines, Booby-Traps and Other Devices (1980 Protocol II); Amended Protocol on Prohibitions or Restrictions on the Use of Mines, Booby-Traps and Other Devices (1996 Amended Protocol II). — Documents on the Laws of War. Third Edition. Edited by Adam Roberts, Richard Guelff. Oxford University press, Oxford, 2001, pp. 520, 528, 536

38 Landmines Monitor Report, 2000. — Mines Action Canada. — www.minesactioncanada.org/home/country.cfm?ID=All&long=e

39 Turpat