Lai valsts dienestā strādātu godīgi, kompetenti un amatam lojāli cilvēki

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar

Foto: A.F.I.

Intervija Latvijas Radio 13. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Ir pagājušas simt dienu, kopš jaunā valdība sākusi strādāt. Es aprunājos arī ar dažiem kolēģiem un jautāju, ko viņi uzskata par redzamāko darbu, ko jaunā valdība būtu darījusi, un vairāki kolēģi teica, ka redzamākais darbs šobrīd ir kadru pārbīde. Vai jūs varētu piekrist, ka tas ir redzamākais darbs?

Einars Repše: — Tas ir viens no darbiem, ja mēs runājam, piemēram, par iekšlietu sistēmu, kurā mūsu valdības laikā beidzot ir sākts par narkotiku izplatīšanu apcietināt policistus. Droši vien, šis darbs vēl arvien turpināsies, tātad ir jānodrošina, lai iekšlietu sistēmā strādātu tikai un vienīgi godīgi un savam amatam pilnībā lojāli cilvēki.

— Starp citu, runājot par iekšlietu sistēmu, iznāk, ka tur ir visvairāk šī kadru tīrīšana. Varētu teikt, ka tur varbūt ir bijušas nesakārtotas lietas salīdzinājumā ar citām vietām.

E.Repše: — No vienas puses, tā ir, no otras puses, tur ir enerģisks ministrs, un abu šo faktoru kopums arī dod acīmredzamu rezultātu, un es domāju, ka šis darbs, kas šobrīd ir tikai sākumstadijā, turpināsies. Tas turpināsies, izskaužot likumu pārkāpējus no pašu policistu rindām un arī mobilizējot policiju likumpārkāpumu atklāšanai un novēršanai citās jomās. Bet tas ir tikai viens no uzsāktajiem darbiem. Valsts civildienestā ir sāktas diezgan nopietnas pārmaiņas, to galamērķis ir nodrošināt Valsts civildienesta kvalitatīvu un sekmīgu darbu, vienkāršiem vārdiem runājot, kompetentus un godprātīgi strādājošus ierēdņus, mēs tikai rūpēsimies, lai viņiem būtu arvien labāki darba apstākļi, savukārt tie, kuri negribēs vai nepratīs strādāt, tad acīmredzot meklēs citu darbu.

— Jūsuprāt, šī ir bijusi viena no sasāpējušākajām problēmām arī līdz šim Latvijā?

E.Repše: — Es domāju, ka atsevišķos gadījumos jā, it īpaši ja runājam par neveiksmīgu vienas vai otras iestādes darbu, par korupcijas elementiem šīs iestādes darbībā vai vienkārši efektivitātes trūkumu, tad mēs varam runāt par ierēdni, kurš nav ticis galā vai apzināti nav gribējis tikt galā ar sev uzliktajiem pienākumiem. Tātad, ja mēs ierēdņiem maksājam algu no nodokļu maksātāju naudas, tad mums ir pilns pamats prasīt arī no viņiem darba rezultātus.

— Tas varētu būt, piemēram, Sončika kungs.

E.Repše: — Jā, labs piemērs: ļoti simptomātiski kļuva slims tūlīt pat, tikko viņa darbību sāka izmeklēt un izvērtēt. Man grūti noticēt šādai pēkšņai saslimšanai un slimošanai faktiski visu izmeklēšanas laiku, līdz tiek pieņemts lēmums.

Vīrs kā ozols, bija gatavs strādāt visu laiku, un, tikko kā pret viņu tika celtas kādas pretenzijas un ierosināta izmeklēšana, tā pēkšņi saslima. Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, taču ļoti uzkrītoša sakritība. Un nav jau šis vienīgais tāds piemērs, ir arī citi dienesti, vairāk vai mazāk pazīstami, kuri šobrīd nestrādā, ir arī operatīvā informācija, ka strādā apzināti negodīgi.

— Kurā kategorijā, jūsuprāt, ietilptu „Latvenergo” prezidents Miķelsona kungs?

E.Repše: — Nu, pirmām kārtām viņš nav ierēdnis, otrām kārtām — viņš ir vadītājs valsts uzņēmumā, kurā ir iecelta padome, šinī gadījumā padome uzticama un pieredzējuša vīra Viļa Ozola vadībā, un es esmu pārliecināts, ka “Latvenergo” gadījumā ar šo jautājumu tiks galā uzņēmuma padome. Tas nav civildienesta jautājums.

— Jūs tātad nejauksities nekādā veidā iekšā.

E.Repše: — Nē. Līdz šim neesmu jaucies, ja nu vienīgi tādā veidā, ka palīdzējis izveidot šo padomi, manuprāt, tādā sastāvā, kurai var uzticēties, un tālāk jau tā strādās pati.

— Šajā gadījumā, ja ministra kungs saka, ka viņš neuzticas, piemēram, uzņēmuma vadītājam, bet padome tomēr nosaka, kam būtu svarīgāks šis vārds?

E.Repše: — Es domāju, ka padomei ir jāizvērtē ministra viedoklis un arī iesniegtie argumenti jāņem vērā, bet mūsu valdības kopumā un, es domāju, arī ministra uzdevums ir radīt tādu sistēmu, kurā valsts dienesti vai atsevišķas institūcijas, šinī gadījumā — valsts uzņēmuma padomes, strādā un pilda sev uzliktos pienākumus automātiski bez valdības vai ministru iejaukšanās. Tas nu nebūtu valdības uzdevums — iejaukties atsevišķa uzņēmuma padomē vai pat atsevišķas aģentūras vai valsts iestādes darbā. Valdības uzdevums būtu noorganizēt, lai šīs iestādes strādā, lai tām ir kompetenta un rīcībspējīga vadība, godīga vadība, protams. Un mēs varam vai esam spiesti iejaukties tajos gadījumos, kur šie principi vēl nav īstenoti. Es ceru, ka mēs pamazām tiksim ar šādiem gadījumiem galā un tad jau varēsim koncentrēties tiešām uz atsevišķiem izņēmumiem, kur kārtība vēl arvien nebūs ieviesta. Šobrīd diemžēl var teikt, ka izņēmumi ir tās vietas, kur kārtība ir ieviesta, tāpēc ir tāds kā sastrēgums un mazliet grūtāk, bet domāju, ka tas ir tikai laika jautājums.

— Runājot par „Latvenergo”, jūs to atstājat Lujāna kunga un, neapšaubāmi, padomes ziņā un savu vārdu tur neteiksit?

E.Repše: — Vismaz šobrīd nav pamata iejaukties tur Ministru prezidenta līmenī. Ja būs pamats domāt, ka lietas nenotiek dabiskā ceļā un normālā attaisnojamā veidā, tad, protams, iejauksimies.

— Jūs minējāt Māri Gulbi kā vienu no enerģiskajiem ministriem, es saprotu, jūs pozitīvi vērtējat viņa darbību līdz šim, tā to varētu sacīt.

E.Repše: — Tieši tā.

— Vai jūs varētu vēl par kādu ministru sacīt, ka viņš tiešām ļoti labi tiek galā ar saviem pienākumiem?

E.Repše: — Nu kā es tā izcelšu kādu atsevišķu ministru! Es domāju, ka visi ministri ir savu darbību uzsākuši, cits varbūt straujāk, cits mazāk strauji, cits sekmīgāk, cits varbūt ne tik ļoti sekmīgi, bet no visiem ministriem tiek gaidīts darba rezultāts un, protams, kārtība viņiem padoto institūciju darbā. Ja tas netiks sasniegts, nu tad tas arī būs īstais ministra darba vērtējums.

— Par to varēs, kā jūs teicāt, spriest mazliet vēlāk.

E.Repše: — Tieši tā. Piemēram, lai arī esmu visumā ļoti iepriecināts par finanšu ministra centieniem izveidot puslīdz saprātīgu valsts budžetu un arī savest kārtībā daudzos ar nodokļu iekasēšanu saistītos jautājumus, šeit vēl ir ļoti daudz kas darāms. Finanšu ministram ir tā grūtā joma, kas skar gan muitas iestādes, gan nodokļu iekasēšanu, gan dažādu budžeta tēriņu administrēšanu. Šeit ir ļoti daudz darāmā, un līdz ar to ministra Dombrovska liktenis šinī brīdī nav sevišķi apskaužamas, viņam ir ļoti daudz darba. Taču šajās jomās, neapšaubāmi, būs vajadzīgs ļoti nopietns caurrāvums, uzlabojums gan nodokļu iekasēšanā, gan budžeta plānošanā un budžeta administrēšanā. Es tikai gribu vēlēt ministram sekmes, organizējot sev padoto iestāžu darbību tādā veidā, lai tās iestādes spētu tikt galā ar uzliktajiem pienākumiem un ministram nevajadzētu iejaukties personiski, bet viņš varētu paļauties uz padotībā un pārraudzībā esošo iestāžu sekmīgu darbu. Tas nebūs viegli, bet tas ir pilnīgi nepieciešams, un šobrīd mēs te vēl nevaram lepoties ar pārmērīgiem panākumiem.

— Budžets būs, neapšaubāmi, viens no galvenajiem rītdienas tematiem, ja nenotiks kaut kas ārkārtējs, un par to mēs noteikti runāsim. Budžeta izveidošana arī ir viena no šīs valdības prioritātēm.

E.Repše: — Pašlaik tā ir prioritāte, jo budžets tiek veidots un vēl nav pieņemts, bet vispār budžeta sastādīšana ir tāda ikgadēja rutīna. Jaunums ir tas, ka mums patiešām ir nepieciešams mainīt budžeta veidošanas principus, pārskatot visus izdevumu tēriņus, faktiski sākot no nulles un nepaļaujoties uz to, ka tēriņi, kas gadiem bijuši budžetā iekļauti, ir nekritiski un automātiski pieņemti par pilnīgi pamatotiem. Tātad šī nulles budžeta veidošanas ideoloģija prasa ļoti nopietnu darbu un liek faktiski pārskatīt visu valsts budžetu, kas, izrādās, nav izdarāms pat dažos mēnešos, jo tur ir jāsaskaņo ministriju un tām padoto iestāžu darbs. Šis arī ir process, kas patlaban tikai sācies un acīmredzot turpināsies visa gada garumā, jāturpina strādāt pie šī gada budžeta, pie izdevumu optimizācijas un ienākumu palielināšanas, tātad pie deficīta samazināšanas, un arī, protams, pie nākamā gada budžeta.

— Pagājušajā reizē jūs teicāt, ka šīs valdīšanas dažu mēnešu laikā ir bijušas arī zināmas kļūdas. Bet virziens ir pareizs, jūsuprāt, bijis?

E.Repše: — Virziens, protams, ir pareizs, un arī daudz kas tiešām ir sākts un padarīts. Nu, piemēram, atklātības princips valdības darbā, ne tikai sēdēs, bet arī valdībai padoto iestāžu darbā. Agrāk ir bijis tā, ka žurnālistam pietiktu uzrakstīt par to, ka kāda iestāde ir kavējusies dot presei informāciju, lai uzreiz no valdības tiktu nosūtīti rīkojumi ministriem — nodrošināt informācijas pieejamību. Tālāk — valsts pasūtījumu atklātība, kas beidzot ir nodrošināta ar likumu, pašvaldību komisiju sēžu atklātība, kas arī nodrošināta ar likumu.

— Vai šī informācijas atklātība nav reizēm traucējusi jūsu darbu?

E.Repše: — It nemaz, it nemaz. Protams, reizēm ar skumjām nākas vērot, kā atsevišķi masu informācijas līdzekļi paziņo vai izskaidro vienu vai otru lietu, un reizēm nākas domāt par to cilvēku atbildības vai kompetences pakāpi. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, lielākā vairumā gadījumu atklātība ir tikai palīdzējusi, un tā arī nekad nevar traucēt. Jo, ja mēs gribam sabiedrības atbalstu valsts sakārtošanā, ja mēs gribam valdību un valsts dienestus, kas strādā patiesi sabiedrības interesēs, tad kas gan mums būtu no pašas sabiedrības slēpjams.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā