Par Īrijas veiksmēm, Latvijas izredzēm

Vēl pirms divdesmit gadiem Īrija bija atpalikusi Rietumeiropas nomale, un tās vienīgais ekonomikas dzinējs bija lauksaimniecība. Ritēja dziļa ekonomikas stagnācija; par spīti masveida emigrācijai, bezdarba līmenis sasniedza 17 procentus. Maksājuma bilances deficīts veidoja 7 procentus no IKP, inflācijas līmenis pārsniedza 10 procentus, bet budžeta deficīts bija 12 procenti no IKP. Valsts ārējais parāds 1987. gadā pārsniedza 118 procentus no IKP un bija visaugstākais starp Ekonomikas attīstības un sadarbības organizācijas (OECD) dalībvalstīm. ES valstu saimē nabadzīgākas par Īriju bija tikai Portugāle un Grieķija. Par galvenajiem Īrijas ekonomikas attīstības kavēkļiem dažādos laika posmos var uzskatīt darbspējīgo iedzīvotāju emigrāciju septiņdesmitajos gados, valsts parāda krīzi astoņdesmitajos un kvalificētu kadru trūkumu deviņdesmitajos gados.

Šobrīd valsts parāds ir vismazākais starp ES valstīm un veido apmēram 10 procentus no Īrijas IKP. Kopš 1988. gada, pateicoties stingrai budžeta politikai, budžeta deficīts nav pārsniedzis Māstrihtas kritērijos noteiktos 3 procentus no IKP, bet kopš 1998. gada budžeta ieņēmumi pārsniedz budžeta izdevumus.

Šādus pozitīvus rādītājus izdevās sasniegt, pateicoties bezdarba līmeņa pazemināšanai, attiecīgi sarūkot valsts izdevumiem bezdarbnieku uzturēšanai. Samazinoties bezdarbam, pieauga Īrijas iedzīvotāju pirktspēja, kas savukārt stimulēja turpmāku ražošanas attīstību. Tāpat kļuva mazāki izdevumi valsts ārējo parādu segšanai. To stimulēja tādi pozitīvi faktori kā nacionālās valūtas kursa pieaugums attiecībā pret ārzemju valūtām un procenta likmju samazināšanās starptautiskajā kapitāla tirgū. Tomēr vislielākais efekts bija tiešo ārzemju investīciju piesaistīšanai, kas deva iespēju stimulēt ražošanas attīstību bez valsts ārējā parāda palielināšanas. Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā attīstītāko valstu kompānijas sāka investēt valstīs ar lētu darbaspēku un zemiem nodokļiem (šobrīd peļņas nodoklis Īrijā ir 12,5, bet Lielbritānijā – 30 procenti – “LV”). Īrija kļuva par magnētu ASV, Kanādas un Japānas firmām. Īrijai izdevās piesaistīt apmēram 40 procentus amerikāņu kapitāla, kas tika ieguldīts ārzemju elektronikas nozarēs (piebildīsim, ka trešdaļa Eiropā pārdoto datoru ir ražoti Īrijā). Īrija kļuva par Eiropas “Silikona ieleju”. Pirmo transnacionālo kompāniju ienākšana iekustināja lavīnu, un uz Īriju jau traucās simtiem konkurentu, kā arī uzņēmumi no saistītajām nozarēm. Kad ienāca datoru ražotājs un guva panākumus, drīz vien sekoja citi datoru ražotāji, programmētāji, reklāmas kompānijas, bankas. Tās bija galvenokārt ASV kompānijas, kuru skaits šodien pārsniedz tūkstoti. Ārzemju transnacionālās kompānijas nodarbina pusi Īrijas darbaspēka, saražo apmēram 30 procentus Īrijas IKP un 40 procentus eksporta. Kompāniju interesi izraisīja zemie nodokļi, angliski runājošs un izglītots darbaspēks, maksātspējīga Eiropas tirgus tuvums. Tāpat jāpiemin, ka ASV dzīvo apmēram 40 miljonu īru izcelsmes amerikāņu!

Nevar nepieminēt Īrijas valsts uzņēmumu privatizāciju, kas notika salīdzinoši lēni un pārdomāti, kad efektīvi strādājoši valsts uzņēmumi nodrošināja ienākumus valsts budžetā, bet neefektīvie tika pārdoti, dodot papildu ienākumus.

Zemie nodokļi piesaistīja ārzemju investoru interesi, kas ieguldīja brīvos līdzekļus uz eksportu orientētajās nozarēs, nodarbinot vietējo darbaspēku, palielinot tā pirktspēju un līdz ar to – arī kopējo pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem. Tas neradīja draudus nacionālajiem uzņēmumiem, bet deva tiem iespēju apmierināt pieprasījumu iekšējā tirgū. Brīdī, kad vietējais uzņēmējs kļūst pietiekami spēcīgs, Īrijas valdība ir gatava nodot privatizācijai stratēģiski svarīgus objektus ar domu, ka tur galvenā loma būs vietējam kapitālam. Savukārt Latvijā viss noritēja pēc “šoka terapijas” principa: šoks bija, bet terapijas nekādas. Tādējādi Latvijas uzņēmumu privatizācija tika veikta neefektīvi un neracionāli.

Latvijā palaikam izskan doma, ka mēs taču arī varētu veidot ekonomikas politiku, kas pamatprincipos būtu līdzīga Īrijas modelim. Latvijas IKP taču pieaug par pieciem līdz septiņiem procentiem gadā! Izskaidrojums Latvijas izaugsmei ir diezgan vienkāršs, mums ir divi brīvi faktori: darbaspēks un uzņēmējs. Tos apvienojot, iespējams IKP pieaugums līdz noteiktam laikam un robežām.

Kāpēc gan Latvijai nav izredžu atkārtot Īrijas fenomenu? Iemesli, tostarp etnopolitiskie, ir šādi. 1. Mums nav milzīgās Īrijas diasporas. 2. Esam apveltīti ar pavisam citu mentalitāti: Īrijas iedzīvotāji gadsimtiem cīnījās pret Lielbritānijas jūgu, savukārt mēs cītīgi strādājām gan Vāczemes, gan PSRS vadībā. 3. Mēs nepārvaldām angļu valodu tik labi, lai varētu bez problēmām strādāt ar finanšu informāciju. 4. Latvijas darbaspēkam ir tendence samazināties, un spējīgākie pamet valsti. 5. Mūsu ģeogrāfiskā stāvokļa pašreizējā loma tiek pārvērtēta: patlaban no Novgorodas uz Hamburgu vairs nav jābrauc caur Rīgu. 6. Mūsu darbaspēka kvalifikācija samazinās ar katru gadu, jo nepaaugstinās izglītības kvalitāte. 7. Ir vāji attīstīta augstāko mācību iestāžu saikne ar uzņemējdarbības vidi. 8. Augstskolas pietiekamā skaitā negatavo augsti kvalificētus inženierus, elektroniķus un matemātiķus. 9. Līdz pat šim brīdim valdībai nav skaidras un konkrētas ekonomiskās attīstības programmas turpmākajiem 5, 10, 20 gadiem. 10. Šveice pozicionē sevi kā banku zemi, Īrija kā augsto tehnoloģiju ražotāju, bet, kas būs Latvija? Varbūt – rapša zeme? 11. Latvijai ir daudz konkurentu Viduseiropas valstīs. 12. Mums nav kompāniju, kas būtu tik spēcīgas, lai varētu iziet pasaules tirgū un efektīvi konkurēt, konkurences cīņā mēs jau atpaliekam pat no tuvākajiem kaimiņiem. 13. Īrijā vēl tikai gatavojas privatizēt stratēģiski svarīgus uzņēmumus, savukārt Latvijā no tiem maz kas palicis pāri. 14. Īrijai ir pozitīva tirdzniecības bilance, bet Latvijai negatīva, līdz ar to mēs atbalstām ārzemju ražotājus.

Kā gan varētu panākt Latvijas ekonomisko attīstību, ja tiek lēsts, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju spēs sasniegt Eiropas vidējo rādītāju 40 gadu laikā? Atbildi būtu jādod valdībai, intensīvi domājot par Latvijas attīstības modeli un nosakot nozaru attīstības perspektīvo stratēģiju turpmākajiem 20 gadiem.

Pēc žurnāla “Faktors” raksta “Īrijas ekonomikas modelis”