Par mūsu nacionālajām interesēm

Dr.sc.pol. assoc.prof. Artis Pabriks:

Sens sakāmvārds māca: ja gribi mieru, gatavojies karam. Tas ir tikai viens no teicieniem, kas nāk prātā, klausoties kaismīgās diskusijas par un pret Irākas jautājuma risinājumu militāriem līdzekļiem. Nespēju stāvēt malā mūsu valstij tik svarīgas diskusijas laikā, redzot iežūžojoša pacifisma un politiskā ideālisma pārsvaru pār valstiskām interesēm. Tādēļ mēģināšu īsi aplūkot argumentus par un pret Latvijas atbalstam iespējamai ASV karadarbībai pret Irāku.

Kāpēc esam nonākuši tur, kur esam? Tāpēc, ka Līča kara laikā, kad ASV un sabiedroto spēki ieguva ANO mandātu Kuveitas atbrīvošanai no Irākas okupācijas, tas pats ANO mandāts atļāva atbrīvošanu, bet nedeva tiesības gāzt autoritāro režīmu Irākā. Turklāt arī tā laikā ASV prezidents Bušs seniors un viņa sabiedrotie Eiropā nebija gatavi to darīt, nezinot, kas notiks dienu pēc Huseina gāšanas. Huseins izmantoja šo ANO un Rietumu spēku tūļāšanos, asiņaini apspieda sporādiskās sacelšanās savas valsts ziemeļos un dienvidos un tādējādi samērā ātri atguvās no sakāves Kuveitā. Starptautiskā sabiedrība ar ANO priekšgalā pieņēma lēmumu īstenot dažāda veida sankcijas pret Irāku. Pie kā tad ir novedušas šis 12 gadu ilgās sankcijas? Pirmkārt, Irāka ir starptautiski izolēta. Otrkārt, galvenie cietēji no sankcijām ir Irākas pilsoņi. Mēs zinām no savas, kā arī no citu autoritāru režīmu vēstures – diktatori nekrīt sankciju dēļ. Badā mirst tauta, nevis vadoņi. Ir pagājuši 12 gadi, bet starptautiskās organizācijas, pirmām kārtām ANO, nav spējušas mainīt ne kripatas Irākas politikā. Vēl vairāk – pēc tam, kad jau divus gadus pasauli pārņēmušas terorisma briesmas, Irāka ir starp potenciālajām valstīm, kas varētu apgādāt teroristus ar ķīmiskajiem, bakterioloģiskajiem un, iespējams, pat atomieročiem, kas var sprāgt arī tur, kur kādā jaukā dienā atradīsies arī latviešu pilsoņi.

Karš nepatīk nevienam, kur nu vēl mums, latviešiem, kas XX gadsimtā ir malti kara dzirnās, un statistika rāda, ka joprojām mūsu ir mazāk nekā 1939.gadā. Tomēr ir situācijas, kad, lai saglabātu mieru, ir jākaro. Pēc ilgām pārdomām esmu pārliecināts, ka šis ir tas gadījums. Pagājušie 12 gadi attiecībās ar Irāku parādījuši, ka starptautiskā sabiedrība ir izsmēlusi visas iespējas iespaidot Irāku. Vienīgais veids, kā panākt, lai Irākas militāristi un autoritārais režīms neturpina eksistējošos terorisma apstākļos radīt draudus pasaulei, ir mainīt šo režīmu. Diemžēl pasaules politisko režīmu pieredze liecina, ka diktatori labprātīgi neatkāpjas. Tieši otrādi – parasti tie cenšas paraut līdzi pēc iespējas lielāku skaitu nevainīgu cilvēku. Arī Sadams Huseins ir šis gadījums. Diemžēl tikai karš vai reāli kara draudi var piespiest viņu padoties. Diplomātija sevi ir izsmēlusi.

Ja ASV piekāpsies oponentu viedoklim, mēs neiegūsim stiprāku ANO, bet iegūsim vājāku NATO un grūti pārvarāmas Eiropas lielvaru un ASV pretrunas, kas nāks par ļaunu Latvijai, jo mazinās ASV iespaidu Eiropā. Mēs paliksim bez reāla atbalsta pieaugošās Krievijas ietekmē. Šī iemesla dēļ Latvijas atbalsts ASV ir mūsu nacionālajās interesēs. Ne Francija, ne Vācija, ne ANO un pat ne Eiropas Padome mums nepalīdzēja pret padomju sistēmu. Vēl pirms gada šīs valstis bija pat pret mūsu līdzdalību NATO. Ne Francija, ne Vācija nespēj aizstāt ASV pozitīvo devumu mūsu nacionālajām interesēm. To nespēj arī ANO.

Mēs dzīvojam reālā, nevis iedomātā pasaulē, tādēļ risinājumiem ir jābūt reāliem, nevis iedomātiem. Vēl vairāk – tiem jābūt saskaņā ar Latvijas nacionālajām interesēm. Nostājoties Francijas un Vācijas pusē, mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri – ASV. Nostājoties ASV pusē, mēs nostiprināsim savu ietekmi NATO un iegūsim patiesu ASV atbalstu nebaltā dienā.

“DIENA”; Pēc A. Pabrika raksta “Ja gribam mieru…”