"Austrumeiropas valstis tiecas iestāties NATO"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.22.

Deviņu kandidātvalstu

kopējā uzstāšanās

Konferencē par Eiropas drošības politiku Lietuvas galvaspilsētā Viļņā deviņas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kuras tiecas iestāties NATO, uzsvērti pauda vēlmi, lai nākamais alianses paplašināšanas raunds sāktos iespējami ātrāk. NATO ģenerālsekretārs Robertsons, kas arī apmeklēja šo pasākumu, apliecināja, ka atvērto durvju politika tiks turpināta, tomēr nenosauca ne termiņu, ne arī valstis.

Lietuvas un Slovēnijas kopīgi sarīkotajā konferencē par NATO lomu Eiropas drošības politikā piektdien Viļņā pirmo reizi deviņas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kuras pašreiz tiecas kļūt par Ziemeļatlantijas pakta dalībniecēm, kopīgi iestājās par savām interesēm. Trīs Baltijas republikas – Igauniju, Latviju un Lietuvu, — kā arī Slovākiju, Slovēniju, Bulgāriju un Rumāniju pārstāvēja ārlietu ministri; Maķedonija un Albānija bija atsūtījušas ārlietu ministru vietniekus. Kopējā deklarācijā ministri uzsvēra, ka viņi ar piedalīšanos sanāksmē ir vēlējušies paust atbalstu nedalītas un brīvas Eiropas, kā stabilitātes un drošības pamata, izveidošanai Eiropas valstu, ASV un Kanādas aliansē. Pirmā NATO paplašināšana ar Poliju, Čehiju un Ungāriju tika vērtēta kā svarīgs solis šajā ceļā, ar kuru pastiprinājās alianses politiskā piesaiste.Taču mērķi iespējams sasniegt tikai tad, ja visas valstis, kas atzīst eiroatlantiskās alianses vērtības un līdz ar to spēj uzņemties ar to saistīto atbildību, būs pilnībā integrētas. Tāpēc tās aicināja NATO nākamajā galotņu sanāksmē, kas notiks 2002. gadā, izteikt uzaicinājumu iestāties aliansē nākamajām valstīm.

Polijas piedalīšanās

Šo aicinājumu spēcīgi atbalsta Polija, ko kā vienīgo no trim jaunajām Viduseiropas NATO dalībvalstīm šajā konferencē pārstāvēja ārlietu ministrs, tādējādi paužot solidaritāti ar tām reģiona valstīm, kuras vēl nav nonākušas aiz ilgotā drošības vairoga un tāpēc baidās, ka tām arī turpmāk nāksies palikt pelēkajā zonā. Polijas ārlietu ministrs Geremeks uzsvēra: pieredze ar trim jaunajām NATO dalībvalstīm rāda, ka pirmajā gadā pēc paplašināšanās stabilitāte Eiropā ir uzlabojusies, un tāpēc argumenti uz aizspriedumu pamata nav īsta bāze diskusijām par apsvērumiem sakarā ar turpmāko alianses paplašināšanu – mājiens, kas ir domāts Krievijai. Geremeks atzinīgi novērtēja arī līdzdalības pasākumu plānu, kas kandidātiem sniedz skaidras vadlīnijas mērķa sasniegšanai.

Lietuvas parlamenta priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis pastāvēja uz to, ka lēmums par nākamo kandidātvalstu uzņemšanu NATO Briselē ir politiskas gribas jautājums. Tas, ka kandidātvalstis izpilda noteiktos kritērijus, vēl nedodot nekādas garantijas. Landsberģis domā, ka tad, ja NATO atteiksies no atvērtības principa īstenošanas, rezultāts būs milzīgs uzticības zaudējums. Viņš, netieši norādot uz Maskavu, brīdināja no modeļa jaunas valstis NATO uzņemt tikai pēc to integrēšanas ES. Ja šeit tiks izdarīta piekāpšanās Krievijai, tad de facto tikšot atzītas Maskavas pretenzijas uz ietekmes sfērām. Turklāt tas varētu pamudināt Kremli agresīvāk uzstāties Baltijā.

Neskaidrās perspektīvas

Lai gan Viduseiropas un Austrumeiropas NATO kandidātvalstu pārstāvji prasīja lielāku skaidrību par alianses paplašināšanas plāniem, NATO ģenerālsekretārs Robertsons, kas arī bija ieradies Viļņā, tam nepiešķīra lielu nozīmi. Viņš gan apstiprināja, ka atvērto durvju politika un paplašināšanas sagatavošana tiks turpināta; Viļņā parakstīto deklarāciju viņš nosauca par apsveicamu signālu. Taču tajā pašā elpas vilcienā viņš norādīja uz nepieciešamību uzlabot NATO un Krievijas attiecības. Runa šeit esot par diviem svarīgiem drošības politikas spēlētājiem, kas nedrīkst savstarpēji viens otru ignorēt. Lai gan Robertsons nevarēja kandidātvalstīm dot skaidru cerēto signālu, jau tikai viņa klātbūtne konferencē vien tika interpretēta kā zīme, kas dod iemeslu zināmam optimismam.

Tomēr Baltijas valstīs pastāv bažas, ka Brisele Kosovas krīzes dēļ vairāk raudzīsies uz Balkāniem un tās ar nervozitāti par lielo kaimiņu Austrumos varētu nedaudz tikt aizmirstas. Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Ušacks, norādot uz NATO galotņu sanāksmi 2002. gadā, runāja par pēc iespējas lielākas kandidātvalstu grupas integrāciju. NATO aprindās šo vīziju vērtē kā maz reālu.