"Aizmirstie kandidāti"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.05.17.

Par drīzu otro paplašināšanas raundu Ziemeļatlantijas alianse neko negrib zināt.

Deviņas Eiropas valstis cer uz vārdiem: "Durvis paliks atvērtas."Tas ir solījums, ko NATO palikušajiem kandidātiem teica pēc Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšanas. Kopš tā laika ir pagājis gads, un ir izrādījies, ka runa ir par pasaulē vislabāk aizsargātajām atvērtajām durvīm. Aliansē vairs nerunā par drīzu jaunu paplašināšanas raundu. NATO ārlietu ministru sanāksmē, kas nākamnedēļ notiks Florencē, šis punkts atkal nav dienas kārtībā. Ir paredzēta, piemēram, Krievijas un NATO padomes tikšanās.

"Paplašināšana nav tēma, kas pašreiz atrodas dienas kārtībā," saka arī Ārlietu ministrijā Berlīnē. Saraksta augšā atrodas virkne citu jautājumu – piemēram, attiecību uzlabošana ar Krieviju, Eiropas aizsardzības identitātes attīstīšana vai arī strīds par amerikāņu plāniem izveidot ierobežotu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Intereses trūkums par alianses paplašināšanu nav palicis nepamanīts arī kandidātvalstīs Albānijā, Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā un Maķedonijā. Galvenokārt nervozitāte pastiprinās tajās kandidātvalstīs, kurām bija labas izredzes uz drīzu uzņemšanu. "Runa nav tikdaudz par to, kurš būs klāt nākošajā alianses paplašināšanas raundā, bet gan par to, vai vispār tāds nākamais raunds būs," tā vizītes laikā Slovākijas galvaspilsētā teica Igaunijas premjerministrs Marts Lārs.

Ja jau citādi neviens par paplašināšanu nerunā, tad to vismaz vēlas darīt kandidātvalstis pašas. Lietuva ceturtdien un piektdien uz Viļņu ir uzaicinājusi politiķus no NATO un kandidātvalstīm, lai diskutētu par "NATO lomu mainīgajos Eiropas drošības apstākļos". Slovākijas ministru prezidents Mikulass Dzurinda 4. jūnijā grib kandidātvalstu valdību vadītājus sapulcināt Bratislavā uz kandidātvalstu galotņu sanāksmi.

Pēc Dzurinas domām, runa ir par to, lai Slovākiju rekomendētu kā "nākošās NATO paplašināšanas motoru". Tas ir saprātīgi, jo Slovākijai vairāku iemeslu dēļ ir jāatrodas nākošās paplašināšanas centrā. Par labu Slovākijai runā jau tikai ieskatīšanās kartē vien. Pēc Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšanas NATO Slovākija Viduseiropā ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu drošības politikas saliņai. Šī iemesla dēļ kaimiņvalstis aktīvi iestājas par Slovākijas drīzu uzņemšanu aliansē. "Bez Slovākijas otrais paplašināšanas raunds nav iespējams," saka, piemēram, Ungārijas ministru prezidents Viktors Orbans. Šādai līdzdalībai ir savi iemesli: piemēram, Ungārija ziemeļu kaimiņvalsts līdzdalībā aliansē redz drošības garantijas ungāru minoritātei Slovākijā.

Pirmajā paplašināšanas raundā svarīgs arguments pret Slovākijas uzņemšanu bija tās ministru prezidents Vladimirs Mečiars. Populista autoritārais vadības stils valsti diskvalificēja kā ES un NATO kandidāti. Mečiara izvēlēšana 1998. gadā tagad labprāt tiek minēta kā svarīgs arguments Slovākijas uzņemšanai. Taču uz to vien paļauties valdība Briselē nevar. Martā izdarītajā sabiedriskās domas aptaujā 47% izteicās pret valsts iestāšanos Rietumu aliansē un tikai 42% bija par. NATO sliktais imidžs Slovākijā ir Kosovas kara sekas, kas ir novērojamas arī citās kandidātvalstīs. Kamēr valdības atbalstīja piedalīšanos Balkānu misijā un NATO sevi rekomendēja kā uzticamus partnerus, iedzīvotāji karu pārsvarā noraidīja. Te maz ko mainīja arī NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona izteiktā pateicība tādām valstīm kā Slovēnijai, Bulgārijai un Slovākijai. Robertsons līdzīgos vārdos apsveica "drosmīgo atbalstu", taču palika parādā skaidru solījumu uzņemt šīs valstis aliansē. Taču tieši Dienvideiropā uz to cerēja visvairāk. Vēl pagājušajā gadā Bulgārijas ministru prezidents Ivans Kostovs sapņoja par uzaicinājumu iestāties NATO jau 2001. gadā. "NATO bruņotie spēki Kosovā paliks ilgāku laiku. Tiem būs vajadzīga infrastruktūru palīdzība, un to vislabāk var sniegt valsts, kas ir NATO dalībniece un atrodas tieši blakus," viņš teica kādā intervijā "Sūddeutsche Zeitung". Sapnis ir izgaisis. Rietumu galvaspilsētas NATO paplašināšanu 2002. gadā nekad nav uzskatījušas par reālu.

Īpašu nemieru par to izjūt Baltijas valstis. Tās baidās, ka varētu tikt upurētas par labu saprašanās politikai ar krieviem, kam ir jālikvidē plaisa, kura izveidojās Kosovas kara laikā. Arī Maskavas jaunā militārā doktrīna, kurā NATO paplašināšana līdz pat Krievijas robežām ir nosaukta par draudiem, izraisa Baltijā nemieru. "Šo Krievijas deklarāciju tonis atgādina auksto karu," sūdzas Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga un pat norāda uz iespējamo Krievijas uzbrukumu. Šādas satraukumu izraisošas balsis tomēr var izrādīties neproduktīvas. NATO pašreiz piedzīvo komplicētu lūzumu un nav ieinteresēta jaunos konfliktos ar Krieviju. Tam atbilst arī alianses nogaidošā izturēšanās. Tur argumentē, ka nav nekāda iemesla steigties. Galu galā kandidātvalstis varot iestājai NATO sagatavoties ar "partnerattiecību mieram" un "līdzdalības pasākumu plānu" palīdzību. Tāpēc tad, kad pienākšot īstais laiks, viss uz priekšu virzīšoties ļoti ātri.

Daniels Brēslers