Veicinot Latvijas, Eiropas, pasaules drošību

Par drošības jautājumiem veltīto Latvijas inteliģences konferenci

Pēdējos mēnešos un nedēļās visā pasaulē viens no politiskās diskusijas galvenajiem jautājumiem ir pieaugošais saspīlējums Irākā. Arī Latvijā diskusija par krīzi Irākā, iespējamajiem krīzes risinājumiem un nepieciešamību iesaistīties risinājumu meklēšanā kļūst jo skaļāka un aptver arvien plašākus iedzīvotāju slāņus. Kā apliecinājums jautājuma aktualitātei bija arī Latvijas inteliģences 51. konference, kurā piektdien, 14. februārī, uz kopīgu diskusiju par drošības politikas aktualitātēm bija pulcējušies Latvijas politiķi, ārpolitikas un drošības politikas eksperti, akadēmiķi un liels skaits citu interesentu. Konferences nosaukums – “NATO un 21. gadsimta drošības problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēma”.

“Ir zināms, ka lielākā daļa Latvijas tautas plašā mērogā ir noskaņota pret vardarbību, bet pasaules politiskajai elitei ir cits viedoklis,” konferenci atklājot, teica tās vadītāja filozofe Maija Kūle. Tādēļ inteliģences konferences mērķis bija uzklausīt dažādus viedokļus, uzdot jautājumus un katram pašam veidot savu pozīciju par šodienas starptautiskajām aktualitātēm.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga konferencē “Latvija ES un NATO drošības sistēmā”:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Konferences tribīnē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; pie prezidija galda: ārlietu ministre Sandra Kalniete un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Uzruna inteliģences konferencē “Latvija ES un NATO drošības sistēmā” 2003. gada 14. februārī

Godātie prezidija locekļi! Dāmas un kungi!

Vispirms vēlētos apsveikt Inteliģences apvienību ar šīs sanāksmes iniciatīvu. Tēma, kuru mēs še esam iecerējuši apspriest, – Latvijas vieta un loma Eiropas Savienības (ES) un NATO drošības sistēmā – šodien ir uzlūkojama par mūsu ārpolitikas visaugstāko prioritāti, jo mēs šobrīd atrodamies ik dienas strauji augošā starptautiskā saspīlējuma virpulī.

Līdz šim vairāku gadu garumā varējām runāt par integrāciju ES un transatlantiskajās struktūrās kā Latvijas prioritāriem ārpolitikas mērķiem gandrīz vai ar vēsu bezrūpību, jo mērķi kā tādi šķita pietiekami skaidri un pašsaprotami. Runa bija galvenokārt par to, vai un kā mums izdosies tos sasniegt. Tagad pasaulē ir radusies pieaugoša spriedze sakarā ar Irākas atbruņošanu un jautājumu, vai tā panākama, pielietojot militāro spēku.

Šādā gaisotnē ir saprotams, ka valda zināms apjukums par strauji, dienu no dienas mainošos situāciju. Ir saprotams, ka daudziem rodas bailes un bažas par to, kas notiks tuvākajā nākotnē. Šādos apstākļos debates par drošības jautājumiem nāk tieši īstajā laikā, jo ir kļuvušas par degošu aktualitāti.

Kopš mūsu neatkarības atgūšanas lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir sapratuši, ka atgūtā brīvība un neatkarība būs nodrošināta tikai par tik, cik mēs būsim gatavi to sargāt.

Mums jābūt gataviem pašiem sevi aizstāvēt, bet mēs arī pārāk labi zinām, ka ar pašu spēkiem vien mēs savu zemi nosargāt nespējam. Drošības jautājumos Latvija nevar atļauties stāvēt viena, un tamdēļ mums ir nepieciešami sabiedrotie – tādi, kas būtu gatavi un spējīgi vajadzības brīdī ar mums stāvēt plecu pie pleca. Tieši tādā kontekstā ir notikusi Latvijas vairākgadīgā virzība uz dalību NATO aliansē. Tieši tādā nolūkā ir ticis pieņemts saistošais lēmums arī Latvijas valstij pašai sniegt nopietnu ieguldījumu savas drošības vajadzībām kā materiālo, tā cilvēku resursu izpratnē.

Kopš pagājušā gada novembra un decembra lēmumiem mēs esam oficiāli uzaicināti kļūt par NATO un ES dalībvalsti. Tas nozīmē, ka arī mēs kļūstam par tās Eiropas miera, stabilitātes un drošības telpas aktīvu sastāvdaļu, kuru jau ilgāk nekā pusgadsimtu veido NATO un ES dalībvalstis.

Tas nozīmē, ka mums vairs nav jābīstas tādu draudu, kādus mums vēsturē daudzkārt nācies pārdzīvot un kuru sekas mēs vēl gadu desmitiem ilgi esam bijuši spiesti izjust. Pirmo reizi savas valsts pastāvēšanas vēsturē mēs dalīsim atbildību par mūsu valsts aizsardzību ar pastāvīgiem un uzticamiem sabiedrotajiem.

Vienlaikus mums jāsaprot, ka, iestājoties NATO, mēs ne tikai saņemam garantijas, bet arī dodam tās citiem sabiedrotajiem. Saņemot drošību, Latvija uzņemas arī atbildību palīdzēt citām alianses dalībvalstīm pret to izjustajiem draudiem un riskiem.

Dāmas un kungi, dārgie tautieši!

Šobrīd pasaules un Latvijas uzmanības degpunktā ir spriedze ap lēmumiem drošības jautājumos, kas ir gan ANO Drošības padomes, gan NATO dalībvalstu, gan ASV valdības rokās. Ne mūsējās – būsim par to skaidri. Ne mēs būsim tie, kuri šoreiz noteiks notikumu gaitu. Bet arī Latvijai ir jāizsaka sava pozīcija attiecībā uz notikumiem pasaulē. Arī Latvijai ir jāizveido un jāpauž savs viedoklis.

Šīsdienas starptautiskā situācija liecina par to, ka Irākas diktatoriskais režīms rada reālus draudus globālam mieram un stabilitātei. Šos draudus rada Sadama Huseina centieni iegūt un paturēt visai mūsu planētai bīstamus masu iznīcināšanas ieročus.

20. gadsimta 80.gados Sadams Huseins izraisīja vienu no asiņainākajiem 20.gadsimta kariem, uzbrūkot kaimiņu valstij Irānai. Viņš ir licis lietā ķīmiskos ieročus pret kurdu iedzīvotājiem viņa paša valstī. Viņa valsts ir uzbrukusi un brutāli okupējusi savu mazo kaimiņvalsti Kuveitu. Atkāpjoties piespiedu kārtā no Kuveitas, Irākas karaspēks izraisīja ekoloģisku katastrofu, tīši aizdedzinot Kuveitas naftas atradnes.

Pirms divpadsmit gadiem, kad beidzās starptautiskās sabiedrības vairākuma un ANO atbalstītais Persijas līča karš, Irākai tika izvirzīti vairāki nosacījumi. Tai bija jāiznīcina savi masu iznīcināšanas ieroči, jāatsakās no šo ieroču tālākas ražošanas un no jebkādas palīdzības dažādiem teroristu grupējumiem. Sadama Huseina režīms divpadsmit gadu gaitā nav izpildījis nevienu no šiem nosacījumiem. Huseina režīmam ir ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Tas tiecas savā varā iegūt arī kodolieročus. Tas turpina atbalstīt teroristus un, līdzīgi Staļina režīmam, terorizē savu tautu.

Mūsdienās starptautiskā sabiedrībā nav ne šaubu, ne domstarpību par to, ka Sadama Huseina diktatūras centieni paturēt masu iznīcināšanas ieročus rada nopietnus draudus pasaules drošībai. Un nav tā, ka šīs briesmas saskatītu viena vienīgā valsts pasaulē. Atcerēsimies, ka ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1441 tika pieņemta vienbalsīgi. Bet atcerēsimies arī, ka to divpadsmit gadu laikā, kas pagājuši kopš Persijas līča kara beigām, ir pieņemtas 16 ANO rezolūcijas cita pēc citas. Irāka diemžēl tās visas ir ignorējusi. Līdz ar to smagi ir ticis grauts ANO kā starptautiskās likumības, taisnības un miera uzturētājas prestižs. Šādā situācijā, it īpaši pēc 11. septembra terora akta,  ASV administrācija ir nocietinājusi savas prasības pēc ANO rezolūciju, it īpaši 1441. rezolūcijas, bezierunu izpildīšanas.

Šeit vietā ir jautājums: cik ilgi ir pieļaujama ANO rezolūciju nepildīšana? Cik ilgi jāgaida cerībā, ka Sadams Huseins varbūt beidzot varētu mainīt savu attieksmi un savu nostāju? Vai starptautiskajai sabiedrībai ir mierīgi jānoraugās uz to, kā neaprēķināma diktatūra veido masu iznīcināšanas ieroču arsenālus un draud ar globālu ekoloģisku katastrofu? Ko darīt, ja ir izsmelti visi citi politiskie, ekonomiskie un diplomātiskie ietekmēšanas līdzekļi?

Spēks neapšaubāmi ir galējs līdzeklis, un tas ir pielietojams tikai kā atbilde uz draudiem starptautiskajam mieram. Taču šādos gadījumos spēka lietošanu paredz arī ANO statūti.

Mēs, latvieši, esam pārcietuši daudz asiņainu karu. Tādēļ mūsu sabiedrības noliedzošā nostāja pret karu Irākā ir ļoti saprotama. Es pati kā bērns esmu vairāku mēnešu garumā sēdējusi pagrabos un bumbu patversmēs, no minūtes uz minūti dzīvojot nāves ēnā un katru dienu redzot nāvi sev visapkārt. Esmu piedzīvojusi bēgļa bezpajumtnieka likteni, salu, badu. Daudzi latvieši spilgti atceras, kāda ir kara cena. Bet, manuprāt, ir arī tādi gadījumi, kad neizlēmības un nerīkošanās cena var būt lielāka, nekā mēs to varam atļauties.

Atcerēsimies, kā 1938. gada martā Hitlers anektēja Austriju. Par to viņš toreiz saņēma tikai klusinātu morālo nosodījumu. Tad viņš atļāvās anektēt Čehoslovākiju, tad Klaipēdas apgabalu Lietuvā. Un katra pakļaušanās diktatora šantāžai tikai palielināja viņa varaskāri. Šī pakļaušanās un notikumi ieguva paši savu virzību. Kāda šī virzība ir bijusi Latvijai, par to mēs esam pārliecinājušies savā rūgtajā pieredzē. Tieši starptautiskās sabiedrības gļēvā nostāja darīja iespējamu Molotova-Ribetropa paktu un tam sekojošo Baltijas valstu okupāciju.

Kā jau teicu, šobrīd nav domstarpību par to, ka Irākas režīms ir jāatbruņo. Domstarpības gan ir radušās par to, kādi un cik plaši pierādījumi būtu vajadzīgi, lai radītu pilnu pārliecību, ka sistemātiska un efektīva Irākas atbruņošanās tik tiešām ir jau notikusi. Vēl nopietnākas domstarpības ANO Drošības padomes locekļu vidū pastāv par to, cik ilgu laiku vēl atļaut Sadama Huseina režīmam pierādīt to, ka tas pakļaujas skaidri, precīzi un konsekventi izteiktajām starptautiskajām prasībām. ASV viedoklis ir tāds, ka laika ir bijis atliku likām – veseli divpadsmit gadi.

Tas, kā ir pietrūcis, ir Irākas laba griba un gatavība pakļauties ANO kā starptautisko attiecību nopietnam un vērā ņemamam regulatoram. Mēs līdz ar citiem esam aicinājuši ANO Drošības padomi veikt visu nepieciešamo, lai tās rezolūcijas tiktu īstenotas. Tamdēļ arī ASV ir izteikušas pēdējo ultimātu – sadarboties vai sagaidīt bruņotu triecienu. Irākai ir jāsadarbojas un nevis šķietami, bet pa īstam. Un šīs sadarbības rezultātam ir jābūt Irākas skaidrai atbruņošanās.

Šajā nostājā ASV savu atbalstu ir izteikušas astoņas Viduseiropas un Rietumeiropas valstis. Tām ir pievienojušās visas septiņas uzaicinātās NATO kandidātvalstis un vēl trīs pārējās Viļņas grupas valstis, kas arī vēlētos pievienoties NATO. Latvija savā atbalstā ASV pozīcijai līdz ar to nebūt nav unikāla un vientuļa, bet gan solidāra ar 18 šobrīd savu pozīciju deklarējušām valstīm. Latvija ir rīkojusies principiāli, izsvērti un saskaņoti ar saviem sabiedrotajiem. Latvija jau pēdējā ANO Ģenerālajā asamblejā, kas notika pērnā gada rudenī, izteicās par to, ka ANO rezolūcijām ir jātiek respektētām.

Latvija ir reaģējusi ātri un izlēmīgi, bet nekur nav aizsteigusies notikumiem priekšā un nekur nav izlēkusi no ierindas. Latvijas amatpersonas ir rīkojušās pārdomāti un atbildīgi, atbilstoši valsts Satversmē katram paredzētajām tiesībām. 

Ļoti vēlētos uzsvērt, ka Latvija nevienam nav pieteikusi karu un paredzamā nākotnē arī netaisās to darīt. Neviens neplāno izsludināt mobilizāciju vai sūtīt jaunkareivjus uz kādu fronti. Par to vispār nav runa. Tie laiki, kad latviešu karavīri pret savu gribu tika iesaukti armijā un svešu ideoloģisku mērķu vārdā sūtīti uz citām zemēm karot, ir pagājuši. Tā vairs ir tikai mūsu skarbā vēsture. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija nekad nav nevienu pret savu gribu un pārliecību ar ieročiem rokās sūtījusi uz citām valstīm, pat ne piedaloties miera uzturēšanas misijās, par karošanu nemaz nerunājot. Un tas arī nekad nenotiks. Šajā ziņā nevienam nevar būt pamata pat vismazākajām bažām.

Šodien ir runa par miera un stabilitātes nodrošināšanu pasaulē, un Latvija te ir gatava nākt ar savu politisko atbalstu un solidaritāti.  Latvija ir arī gatava piedalīties starptautiskās akcijās gan ar saviem ļoti pieticīgajiem un ierobežotajiem profesionālu karavīru kontingentiem, kas uz ārzemēm dodas tikai kā brīvprātīgie un tikai ar katrreizēju Saeimas lēmumu un akceptu. Ar šādu savu   līdzdalību kopējās akcijās mēs nodrošinām to, ka vajadzības brīdī kāds būs gatavs arī mūs aizstāvēt, nevis pagriezt mums muguru un klusēt.

Dāmas un kungi!

Cīņa pret mūslaiku izaicinājumiem – masu iznīcināšanas ieročiem un terorismu — var būt veiksmīga vienīgi tad, ja tā paredz ikvienas valsts apņēmību un aktīvu līdzdalību. Mūsdienu globalizētajā pasaulē visas valstis ir cieši savstarpēji saistītas ar tūkstošiem saimniecisku un tirdzniecisku saišu, un tas, kas notiek vienā valstī, neizbēgami rada sekas pavisam citā pasaules malā.

Transatlantiskās sadarbības pamatā ir kopīgas vērtības – demokrātija, personas brīvība, cilvēktiesības, tiesiskums. ASV un Kanādas ieguldījums cīņā pret fašismu Otrā pasaules kara laikā, kā arī pēckara Eiropas atjaunošanā bija neatsverams Eiropas atdzimšanai no pelniem un drupām. Un, tieši atceroties šīs ciešās vēsturiskās saites, tieši balstoties šajās kopīgajās vērtībās, es ceru, ka tuvākajā laikā tiks panākta vienota visu NATO dalībvalstu nostāja Irākas jautājumā. Eiropa un ASV ir sabiedrotie un draugi, un tādiem tiem arī nākotnē ir jāpaliek.

Kā mazai valstij nosargāt sevi, tas vienmēr ir bijis vissvarīgākais Latvijas ārpolitikas jautājums. Ja lielvalstis mēdz apgalvot, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums, tad mazām valstīm ārpolitika ir “būt” vai “nebūt” jautājums. Lai arī līdz ar uzaicinājumu ES un NATO mūsu valsts starptautiskais stāvoklis ir kardināli mainījies uz labo pusi, mūsu ārpolitikas pamatmērķi ir un paliek tie paši – stiprināt suverenitāti, panākt drošību un radīt labvēlīgus ārējos apstākļus mūsu valsts sekmīgai un neatkarīgai attīstībai.