Ar parakstiem un stāju drupinot okupācijas varu

Vīta Krusta Virsnieka ordenis, Lietuvas apbalvojums, Intam Calītim

Janvārī Viļņā svinīgi atzīmēja 20.gadadienu kopš tās vēsturiskās dienas, kad Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Par pamatu šai rezolūcijai, kurā veselu desmitgadi pirms Gorbačova atklātības un pārbūves laiku sākšanās apliecināts atbalsts triju Baltijas valstu neatkarības centieniem, kļuva 45 Lietuvas, Latvijas un Igaunijas disidentu parakstītais memorands. Tas tika sagatavots 1979.gada vasarā, lai pievērstu pasaules uzmanību Molotova un Ribentropa noziedzīgās vienošanās četrdesmitajai gadadienai un Baltijas okupacijai. Tālab arī starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kas 12.janvārī notika Viļņā, abi šie dokumenti tika aplūkoti kopsakarā un to ievadīja memoranda parakstītāju godināšana. Ar Vīta Krusta Virsnieka ordeni pie krūtīm no svinībām atgriezies Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Ints Cālītis. Viņš labprāt piekrita pastāstīt par šo Lietuvas valsts apbalvojumu un dalīties konferencē gūtajos iespaidos un pārdomās.

— Šo apbalvojumu piešķir par nopelniem brīvības cīņās. Līdzīgi kā tas bija ar mūsu Lāčplēša Kara ordeni. Lietuvas pilsoņiem piedevām nāk klāt arī zeme – veselas deviņas desetīnas jeb apmēram desmit hektāri. Pilsonis neesmu un savu zemi tur nekāroju, bet Lietuvu kopā ar dzīvesbiedri Ināru esam izbraukājuši un izstaigājuši krustu šķērsu. Protu arī lietuviešu valodu. To iemācījos septiņpadsmit gadu vecumā Kolimā, un tā bija pirmā, bet ne pēdējā svešvaloda, ko esmu apguvis nometnēs. Mans skolotājs bija lietuviešu puisis Jozus, ar kuru sadraudzējāmies jau ceļā, kad mūs pa etapu 1949. gadā veda tālu prom uz austrumiem. Viņu neesmu aizmirsis līdz šai dienai, jo valodas zināšana man darījusi Lietuvu divtik tuvu. Turklāt esmu kļuvis arī par dzimtas tradīciju turpinātāju. Savā laikā mans vectēvs Eduards Cālītis, kurš bija rakstnieks un tulkotājs, saņēmis Lietuvas valsts apbalvojumu par nopelniem lietuviešu un latviešu tautu tuvināšanā. Šķiet, tas bijis Ģedimina ordenis, bet es to neesmu redzējis. Kara beigās vectēvs mīklainos apstākļos pazuda. Kad no Kurzemes atgriezos Rīgā, vectēva dzīvoklī Vilandes ielā dzīvoja jau sveši cilvēki un es tur vairs neatradu ne viņa bibliotēku, ne citas mantas.

— Tiešām jābrīnās par padomiskās pāraudzināšanas metožu mazspēju. Jums aiz muguras bija nometnes un “mūža nometinājums” Magadanas apgabalā, ko gan laimīgā kārtā pārtrauca 1956.gada amnestija, un tikai 1964.gadā bijāt atgriezies mājās pēc sešiem ieslodzījuma gadiem Mordvijas nometnēs, bet jau 1979.gadā jūs kopā ar domubiedriem esat parakstījis šo visnotaļ bīstamo memorandu.

— Jā, bīstams šis dokuments bija. Bīstams režīmam, jo pievērsa pasaules uzmanību Molotova un Ribentropa vienošanās slepenajiem protokoliem un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas protesta balsij. Un mums bija bīstami to parakstīt, jo ikvienam bija jārēķinās ar represijām. Kad 1983.gadā atkal tiku apcietināts un tiesāts, šis paraksts bija viens no apsūdzības punktiem. Bet nometnes ļoti satuvināja dažādu tautību disidentus. Jau 1977.gadā izveidojām Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālo kustību galveno komiteju, kas apvienoja pastāvošās grupas un atsevišķos aktīvistus, lai turpinātu cīņu par atdalīšanos no PSRS. Mordvijā iepazinos arī ar Juri Ziemeli, kam šis pats ordenis tagad piešķirts pēc nāves. Jura dzimtene ir Bārbele Zemgales novadā, un jau 16 gadu vecumā viņš izveidoja jauniešu pagrīdes organizāciju, kas izplatīja proklamācijas pret zemnieku dzīšanu kolhozos. Jauneklis vairākas reizes tika arestēts, un 1961.gadā viņam par “pretpadomju aģitāciju un terora aktu organizēšanu” tika piespriesti 15 gadi. Tā Juris no likteņa atvēlētajiem 47 mūža gadiem gandrīz trešdaļu pavadīja Mordvijā. Viņš rosīgi piedalījās nometnes sabiedriskajā dzīvē. Jauniešu mums bija daudz, cits notiesāts par karogiem, cits par proklamācijām vai kādas grupas organizēšanu. Arī pēc nometnes mūsu dzīves ritēja līdzās, soli solī. Pēc mana aresta 1983.gadā viņš un vēl Gunārs Astra bija vieni no nedaudzajiem, kas nebaidījās apmeklēt mūsu ģimeni un būt Inārai līdzās, kad vajadzēja padomu un morālu atbalstu. Juris bija ļoti izpalīdzīgs, labsirdīgs un nosvērts cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Viņam bija drosme rīkoties, kas aktīvi izpaudās nacionālās kustības “Helsinki-86” veidošanas un darbības laikā. Arī Juri Mordvija nebija “izlabojusi”, un viņš nešaubīdamies piekrita parakstīt lietuviešu izstrādāto un latviešu un igauņu disidentu atbalstīto dokumentu. Par memorandu tas nosaukts tagad. Šāds termins tika lietots konferencē un ir arī grāmatā, ko par godu Eiropas Parlamenta rezolūcijas gadadienai laiduši klajā Lietuvas Republikas parlaments un Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības pētniecības centrs. Tai ir tāds pats nosaukums kā konferencei – “Brīvību Baltijai. Eiropas pienākums”. Toreiz, kad šo memorandu gatavojām un parakstījām, tas tika saukts par 45 parakstu dokumentu vai par Baltijas hartu – pēc Vāclava Havela rosinātās čehu Hartas-77 parauga.

— Spriežot pēc plašās pasākumu programmas, šo nozīmīgo notikumu gadadiena atzīmēta tiešām vērienīgi. Te redzams, ka Lietuvas Seima svinīgajā sēdē 13.janvārī uzstājies arī Ints Cālītis. Varbūt varam piedāvāt lasītājiem jūsu runas tekstu?

— To, ko gribēju teikt, tiešām esmu uzrakstījis. Tikai lietuviešu valodā, jo tā arī runāju. Es uzsvēru, ka jau sešdesmitajos gados, kad visā Austrumeiropā izvērsās nevardarbīga pretestības cīņa par cilvēktiesībām, disidentu kustība mūsu trijās Baltijas valstīs atšķīrās ar to, ka mēs cīnījāmies arī par mūsu tautu pašnoteikšanās tiesību respektēšanu un valstiskuma atjaunošanu. Pievērsu uzmanību dažādo pagrīdes grupu dzimšanai visā Baltijā, arī daudzo jauniešu pagrīdes grupu darbībai, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālo kustību galvenās komitejas izveidošanai 1977.gadā, Lietuvas “Helsinku grupai” un citām aktivitātēm. Tas viss veda pretim šim vēsturiskajam protesta dokumentam, kas tapa 1979.gadā un tika adresēts PSRS un abu Vācijas valstu valdībām, Atlantijas hartu parakstījušo valsu valdībām un Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram un izvirzīja prasību atzīt par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža Molotova un Ribentropa vienošanos un tai pievienotos slepenos protokolus un likvidēt to sekas. Varētu jautāt, kāpēc šo memorandu parakstīja tik neliela disidentu grupiņa. Te jāatceras tā laika apstākļi. Paraksti bija jāsavāc ātri, lai VDK nepaspētu likt šķēršļus dokumenta publicēšanai. Protams, tas bija arī liels risks. Visi zināja, kādas represijas tika vērstas pret Lietuvas “Helsinku grupas” un Lietuvas Ticīgo tiesību aizstāvju komitejas biedriem, kas pirmie bija uzdrīkstējušies iznākt no pagrīdes, lai turpinātu savu darbību atklātībā. Tāds pats liktenis varēja piemeklēt ikvienu, kas parakstīja memorandu.

Sacīju arī, ka es kā viens no memoranda parakstītājiem nevaru vērtēt tā nozīmi, šis vērtējums lai paliek vēstures ziņā. Par zināmu vērtējumu jāuzskata šīs starptautiskās konferences sarīkošana. Un savu vērtējumu izteica arī Eiropas Parlaments, pieņemot mūsu brīvības centieniem tik svarīgo rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kaut arī tas notika tikai pēc četriem gadiem – 1983.gadā.

Par to, cik sarežģīts ceļš bija jānoiet līdz šai Eiropas Parlamenta rezolūcijai, konferencē runāja trimdā izveidotās Lietuvas atbrīvošanas galvenās komitejas pēdējais vadītājs, tagad Lietuvas Seima deputāts Dr.Kazis Bobelis. Viņš īpaši uzsvēra toreizējā Eiropas Parlamenta locekļa Dr. Oto fon Habsburga neatlaidīgos pūliņus. Par atbalstu mūsu memorandam un Eiropas Parlamenta vēsturiskās rezolūcijas pieņemšanas veicināšanu viņš tika apbalvots ar Ģedimina ordeni.

— Jūs atzīmējāt citvalstu vēsturnieku, diplomātu un politiķu rosīgo līdzdalību konferencē un ar to saistītajos pasākumos. Kādi tie bija?

— Svinīgi tika atvērta jau minētā grāmata, ko sastādījuši Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības pētniecības centra pētnieks un departamenta direktors Dr. Arvīds Anušausks un šī centra arhīva vadītāja Birute Burauskaite. To ievada vēsturnieku pētījumi “Pilsoņu pretošanās un protesta gadi” un “Pilsoņu protests un VDK terors”. Publicēti dokumenti un citas autentiskas liecības par to, kādos apstākļos tapa 45 Baltijas disidentu parakstītais memorands, ko Maskavā pirms nosūtīšanas publicēšanai Rietumos parakstīja arī Andrejs Saharovs, Helēna Bonnere un vēl deviņi Krievijas disidenti, gan ar piebildi, ka par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu būtu jārīko referendums. Tas parāda šī dokumenta sarežģīto ceļu līdz Eiropas Parlamenta rezolūcijai par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kuras pirmajā punktā pievērsta uzmanība šim memorandam. Nesaīsināti tiek publicēts gan memoranda, gan rezolūcijas teksts, kā arī sniegtas īsas memoranda parakstītāju biogrāfijas. Tika atklātas īpaši šim notikumam veltītas dokumentālas ekspozīcijas un mākslas izstādes, notika koncerti, ekskursijas un izbraukumi — lietuvieši bija parūpējušies, lai ciemiņi no Francijas, Krievijas, Polijas, Vācijas un citām valstīm iepazītu viņu zemi un kultūru. Viņu ceļi veda arī uz 1991.gada 13. janvāra upuru piemiņas memoriālu, VDK muzeju un citām piemiņas vietām, kas var palīdzēt labāk saprast ne vien Lietuvas, bet arī visas Baltijas vēsturi un šodienu. Atšķirībā no lietuviešiem, latviešiem, liekas, nerūp okupācijas laika pretestības vēstures liecību saglabāšana. Represēto organizāciju izlikšana no telpām, kaislības ap Okupācijas muzeju un tagad vēl nodoms pārdot “stūra māju” likvidēs pēdējās autentiskās liecības par čekas represijām. Jau ir iznīcinātas čekas cietumu kameras Merķeļa ielā un iepretim Lielajai ģildei.

Domājot vairāk tieši par savas tautas rītdienu, Seimā, Eiropas informācijas centrā, bija sarīkota televīzijas konference par Lietuvas nākotni Eiropas Savienībā un tika atklāta Eiropas integrācijas tēmai veltīta literatūras izstāde.

— Pērnā gada nogalē jūs kopā ar citiem aktīvistiem no bijušās Latvijas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu kluba devāties uz Biržiem, lai tiktos ar lietuviešu kolēģiem un pārrunātu sadarbības iespējas. Kā veicās?

— Jau agrāk bijām sazinājušies ar līdzīgajiem deputātu klubiem Lietuvā un Igaunijā un domājuši par ciešāku sadarbību. Kopš 1999. gada mūsu klubu pārstāvji nebija tikušies. Šoreiz igauņi savus delegātus nebija varējuši atsūtīt, bet nākotnē noteikti būsim kopā.

Domu apmaiņa Biržos noritēja ļoti produktīvi. Pārliecinājāmies, ka dažās lietās labāk veicas lietuviešiem, citās — savukārt mums. Viņiem, piemēram, ir atvēlētas plašas telpas Seima namā, kur viņi paspējuši iekārtot arī nopietnu bibliotēku, ir izveidota Neatkarības deklarāciju parakstījušo deputātu fotogalerija, un varbūt vēl kādā ziņā lietuvieši tikuši tālāk. Mēs savukārt vairāk esam parūpējušies par Neatkarības deklarāciju balsojušo deputātu sociālajām garantijām un varējām savus lietuviešu kolēģus iepazīstināt ar mūsu likumu par deputātu pensijām. Tāpat dalījāmies pieredzē, kā cenšamies palīdzēt mūsu skolotājiem Latvijas jaunāko laiku vēstures mācīšanā. Lietuvieši ierosināja jau tuvā nākotnē sarīkot latviešu, igauņu un lietuviešu deputātu klubu konferenci, kurā piedalītos ne tikai delegāti, bet visi kluba biedri.

— Jūsu bibliotēkā ir arī lietuviešu autoru darbi. Kuri rakstnieki jums tuvāki?

— Man ļoti patīk lietuviešu valoda, bet no daiļliteratūras neesmu lasījis pārāk daudz. Mani vairāk interesē vēsture, dokumentālā proza, pētnieku darbi. Tuvs autors man ir Viktors Petkus, pazīstams vēsturnieks, savulaik Lietuvas “Helsinku grupas” vadītājs. Tikko izlasīju viņa grāmatu par katoļu bīskapijas vēsturi. Ar lietuviešiem jūtu ciešu garīgu tuvību. Abas taču esam baltu tautas.

Aija Rudzinska — “Latvijas Vēstnesim”