Ar dziesmām līvu valoda saglabāsies visilgāk

Daudz dzirdēts par somu, igauņu, ungāru un lībiešu valodu līdzību, taču izdevība vienā reizē dzirdēt visas šīs somugru grupas valodas negadās bieži. Šāda unikāla iespēja bija kuplajam sabiedrisko darbinieku, zinātnieku, politiķu, ārvalstu diplomātu un citu interesentu pulkam, kas pirmdienas, 17. februāra, pievakarē ieradās Latvijas Kara muzejā, kur tika atklāta izstāde “Lībiešu kultūra – lībiešu ciemati Kurzemē 1902.–1927. gadu fotogrāfijās”.

Izstādi sagatavojusi Somijas vēstniecība un Somijas Muzeju pārvalde, un tā ir Somijas dāvana Latvijas Lībiešu savienībai. (Šis ir jau otrais Latvijas Kara muzeja sadarbības projekts ar Somiju – pirms pāris gadiem muzejā bija aplūkojama Somijas vēsturnieku izveidotā izstāde par Ziemas karu.) Izstādes atklāšanas svinībās pēc Somijas vēstnieces Latvijā Kirsti Eskelinenas aicinājuma ungāru, igauņu, somu un lībiešu tautu pārstāvji katrs savā valodā uzrunāja apmeklētājus ar vārdiem: “Sirsnīgi sveicam jūs šajā fotoizstādē, kas stāsta par lībiešu dzīvi”.

Ievadot izstādi, vēstniece K.Eskelinena uzsvēra, ka somu vēsturnieki un etnogrāfi ekspedīcijās uz Kurzemes piekrasti braukuši jau kopš 19. gadsimta vidus. Taču fototehnikas straujā attīstība 20. gadsimta sākumā šīm ekspedīcijām devusi jaunu saturu, ļaujot radīt unikālas laikmeta liecības, kas līdz šim glabājušās Somijas muzeju arhīvos.

Somijas Muzeju pārvaldes ģenerāldirektors Henriks Liliuss, uzrunājot klātesošos, uzsvēra unikālās ekspozīcijas veidotāju centienus paplašināt izstādes ideju, līdzās lībiešu dzīves atspoguļojumam pagājušā gadsimta sākumā akcentējot arī somu tautas centienus pētīt savas etniskās saknes. Procesu, kas turpinās arī šodien, jo somu zinātnieki tagad apmeklē Krievijas ziemeļu apgabalus, kur vēl dzīvo somugru tautu pārstāvji. Somijas Muzeju pārvaldes ģenerāldirektors arī uzsvēra somu zinātnieku atziņu, ka valoda ir tikai viena no tautas etniskās identitātes izpausmēm, bet ikvienas tautas kultūra veidojas arī no daudziem citiem elementiem. “Somu zinātnieki gadu ritējumā devuši lielu ieguldījumu lībiešu tradīciju apzināšanā,” teica H. Liliuss, pievēršoties mūsu laikmeta aktualitātei – mazo tautu un etnisko minoritāšu liktenim globalizācijas laikmetā. Viņš atgādināja, ka UNESCO jau pieņēmusi daudzus lēmumus un konvencijas par minoritāšu stāvokli, īpaši izceļot 1979. gadā pieņemto konvenciju par pasaules kultūras mantojumu un tā aizsardzību. Pašlaik tiek sagatavota parakstīšanai UNESCO konvencija par “netveramo mantojumu”, kuras aktualitāti apliecina fakts, ka ik gadu pasaulē mirst vēl kādas mazas tautas valoda. “Ceram, ka topošā konvencija palīdzēs arī lībiešu tautai saglabāt savu kultūras mantojumu,” teica Somijas Muzeju pārvaldes ģenerāldirektors.

“Es domāju, mani šeit uzaicināja runāt ne jau tāpēc, ka lībiešiem būtu kādas problēmas ar integrāciju,” savukārt atzina īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas jautājumos Nils Muižnieks. “Manā kompetencē ir arī programmas “Lībiešu krasts” un “Lībieši Latvijā”, un šā gada budžetā mēs pirmoreiz esam pieprasījuši naudu valsts programmai “Lībieši Latvijā”. Pēc ekspertu atzinuma, šeit redzamie ir paši senākie “Lībiešu krasta” fotoattēli. Tie ļauj mums labāk saprast lībiešu dzīvi 20. gadsimtā. Es ceru, ka Latvijas un Somijas sadarbība lībiešu mantojuma saglabāšanā turpināsies un ka es varēšu sekmēt šo procesu,” uzsvēra īpašu uzdevumu ministrs.

Pateicību par nozīmīgo, skaisto izstādi Somijas pusei izteica arī Lībiešu savienības priekšsēdētājs Aldis Ermanbriks, paužot domu, ka šī ekspozīcija ir nozīmīga ne vien lībiešiem, bet arī visai Latvijai. Viņš arī pavēstīja, ka ar izstādes atklāšanu Lībiešu savienība sāk savas pastāvēšanas 80 gadu jubilejas svinības, jo tieši 1923. gada 17. februārī Liepājas apgabaltiesa apstiprināja savienības statūtus. “Daudziem līvu vārds saistās ar nolemtību un šķiršanās skumjām. Bet vai gan tāpēc mēs ar tik lielu interesi skatām savu pagātni, ka nākotne neliekas cerīga?” retoriski vaicāja Lībiešu savienības priekšsēdētājs, pats arī atbildot: “Jā, bet ne tikai! Jo šādas pagātnes liecības raksturo arī šodienu.” “Laikam jau Līvu savienība ir lepna un gudra, ja interesējas par savām saknēm. Laikam jau mēs tomēr neesam mazi, ja mums ir tik liela draugu un radu saime. Es domāju, Latvija kā valsts var būt stipra arī ar katru šādu pasākumu, kurš saistīts ar līvu vārdu. Jo līvu esamība un šāda izstāde liecina arī par Latvijas kultūras bagātību. Bet tikai garīgi bagāti mēs varam būt interesanti Eiropas Savienībai,” turpināja A. Ermanbriks, paužot pārliecību, ka “līvu valoda visilgāk skanēs dziesmās”. Tādēļ kā pateicības zīmi Somijas Muzeju pārvadei Lībiešu savienības vadītājs uzdāvināja kompaktdiskus ar lībiešu dziesmu ierakstiem.

Izstādes atklāšanā bija klāt un gandarījumu par šo kultūras notikumu pauda arī Igaunijas vēstnieks Tomass Luks un Ungārijas goda konsule Latvijā Ariana Župika, kā arī Itālijas, Francijas, Nīderlandes, Polijas, Zviedrijas vēstnieki, Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Endrū Rasbašs un vairāki citi diplomātiskā korpusa locekļi.

Fotoizstādi “Lībiešu kultūra – lībiešu ciemati Kurzemē 1902.–1927. gadu fotogrāfijās” veido vairāk nekā simt pagājušā gadsimta pirmās trešdaļas fotogrāfiju, kas apkopotas gan tematiski – atsevišķas nodaļas veltot dabai, iedzīvotājiem un ēkām, zvejniecībai, dravniecībai un darbam kopumā, gan arī ģeogrāfiski – atsevišķi stendos izkārtojot Lūžņā, Miķeļtornī, Lielirbē, Jaunciemā, Sīkragā, Mazirbē, Košragā, Pitragā, Saunagā, Vaidē, Kolkā un Melnsilā tapušās laikmeta liecības. Daudzas fotogrāfijās redzamās ēkas, piemēram, Sīkraga dzelzceļa stacija, jau zudušas. Citas fotogrāfijas vairākiem izstādes atklāšanas dalībniekiem deva iespēju ieraudzīt savus senčus. Tā, Aldis Ermanbriks Vilho Seteles 1912. gada fotogrāfijā “Mazirbe. Andrejs, Kristīne un Artūrs Ermanbriki” atpazina savas dzimtas locekļus. Savukārt 7. Saeimas deputāts Ilmārs Geige tā paša autora 1912. gada fotogrāfijā atpazina savu senču vējdzirnavas Pitragā, kas līdz mūsdienām diemžēl nav saglabājušās.

Precīzi motivētā izkārtojumā somu vēsturnieku fotogrāfijas sniedz pārsteidzoši dziļu ieskatu lībiešu ikdienā Kurzemes zvejniekciemos pēc Pirmā pasaules kara. Tā Ferdinands Leinboks–Linnuss fotogrāfijā iemūžinājis faktu, ka Miķeļtornī cilvēki šajā laikā dzīvojuši arī vācu karaspēka atstātajās zemnīcās.

Plaši ilustrēta lībiešu ikdiena: Lielirbes Vecais Dambergs rijā, Mazbeltu saime stāda kartupeļus Lūžņā, Didriķis Belte pie spīļarkla Miķeļtornī, Jānis Krišjānis darvo ratu riteņus Lūžņā, Klāvs Kallmans Sīkraga Tiļļu sētā iejūdz zirgu, bet Aleksis Olmanis, Līna Šulca un Jānis Dambe Lielirbē rāda, kā izgatavojama tauva...

Cieņas un apbrīnas vērta ir pagājušā gadsimta zinātnieku fotografēšanas māka. Kurzemes piekrastes ļaudis no Vilho Seteles, Lauri Ketunena un arī citu autoru fotogrāfijām uz mums raugās ar dzīvām, vērīgām acīm.

Uz pārdomām par aizejošo un paliekošo vedina arī fotogrāfijās iemūžinātā somu profesora Lauri Ketunena un igauņu studenta Oskara Loritsa 1920. gada ekspedīcija pa vācu karaspēka būvēto šaursliežu dzelzceļu, par kuru Kurzemes piekrastes zvejniekciemos joprojām var dzirdēt jautras un arī skumjas atmiņas. Atceroties šo padomju okupācijas gados nojaukto būvi, simbolisku nozīmi iegūst Lauri Ketunena 1923. gada fotogrāfija “Somi un lībieši Sīkraga stacijā”, kurā līdzās Tiļļu Annai, Breinkopfiem un citiem Sīkraga ļaudīm redzama arī profesora Lauri Ketunena meita Marjo, Helja Ketunena un profesora ģimenes mājkalpotāja no Somijas – situācija, kas skaidri runā ne vien par somu zinātnisko interesi, bet arī par dziļi cilvēciskajiem ģimeņu kontaktiem.

Jānovēl šai unikālajai izstādei veiksmīgs ceļš pa Latviju. Somijas vēstniece Kirsti Eskelinena sarunā ar “LV” apsolīja vasarā šo ekspozīciju izstādīt arī vietā, kur tapušas unikālās lībiešu kultūras liecības, – Kolkas pagastā.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors