Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību

Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību pieņemta 1886.gada 9.septembrī, papildināta Parīzē 1896.gada 4.maijā, revidēta Berlīnē 1908.gada 13.novembrī, papildināta Bernē 1914.gada 20.martā, revidēta Romā 1928.gada 2.jūnijā, Briselē 1948.gada 26.jūnijā, Stokholmā 1967.gada 14.jūlijā un Parīzē 1971.gada 24.jūlijā, labota 1979.gada 28.septembrī

Savienības valstis, vienlīdz vēlēdamās iespējami efektīvi un vienveidīgi aizsargāt autoru tiesības uz viņu literatūras un mākslas darbiem,

atzīstot tā darba nozīmi, kas veikts konvencijas revīzijas konferencē Stokholmā 1967.gadā,

nolēma revidēt Stokholmas konferencē pieņemto aktu, negrozot šā akta 1.–20. un 20.–26.pantu.

Tādējādi zemāk parakstījušies pilnvarotie pārstāvji, uzrādījuši savas pilnvaras, kas tika atzītas par pienācīgi un pareizi noformētām, vienojās par sekojošo:

1.pants

Savienības dibināšana

Valstis, uz kurām attiecas šī konvencija, izveido Savienību, lai aizsargātu autoru tiesības uz viņu literatūras un mākslas darbiem.

2.pants

Aizsargājamie darbi: 1. Literatūras un mākslas darbi.

2. Iespējamā prasība pēc fiksācijas. 3. Atvasinātie darbi.

3. Oficiālie teksti. 5. Krājumi. 6. Pienākums aizsargāt: personas, kas bauda aizsardzību. 7. Lietišķās mākslas darbi un dizainparaugi.

8. Informatīvie ziņojumi

(1) Termins “literatūras un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas, kā, piemēram, grāmatas, brošūras un citus rakstveida darbus; lekcijas, runas, sprediķus un citus līdzīga rakstura darbus; dramatiskos un muzikāli dramatiskos darbus; horeogrāfiskos darbus un pantomīmas; muzikālās kompozīcijas ar tekstu vai bez teksta; kinematogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izteikti kinematogrāfijai analoģiskā veidā; zīmējumus, glezniecības, arhitektūras, tēlniecības, grafikas un litogrāfijas darbus; fotogrāfiskos darbus, kuriem pielīdzināmi darbi, kas izpildīti fotogrāfijai analoģiskā veidā; lietišķās mākslas darbus; ilustrācijas, ģeogrāfiskās kartes, plānus, skices un trīsdimensiju darbus, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju, arhitektūru vai zinātni.

(2) Tomēr Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt, ka minētie darbi vispār vai pie kādām atsevišķām kategorijām piederoši darbi netiek aizsargāti, ja tie nav fiksēti jebkādā materiālā formā.

(3) Tulkojumi un apdares, muzikāli aranžējumi un citi literatūras vai mākslas darbu pārveidojumi tiek aizsargāti tāpat kā oriģināldarbi, neaizskarot oriģināldarba autora tiesības.

(4) Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt aizsardzību likumdošanas, administratīva un juridiska rakstura oficiāliem tekstiem un šādu tekstu oficiāliem tulkojumiem.

(5) Literatūras un mākslas darbu krājumi, piemēram, enciklopēdijas un antoloģijas, kas materiālu atlases un izkārtojuma ziņā ir intelektuāla jaunrades darba rezultāti, kā tādi tiek aizsargāti, neaizskarot katra atsevišķa darba – šāda krājuma daļas – autora tiesības.

(6) Darbi, kas norādīti šajā pantā, bauda aizsardzību visās Savienības valstīs. Šī aizsardzība tiek īstenota autora un viņa tiesību pārņēmēju labā.

(7) Ievērojot šīs konvencijas 7.panta 4.punkta noteikumus, Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt, cik lielā mērā attiecīgās valsts likumi piemērojami lietišķās mākslas darbiem un dizainparaugiem, kā arī var noteikt šādu lietišķās mākslas darbu un dizainparaugu aizsardzības nosacījumus. Attiecībā uz darbiem, kas valstī, kurā tie radīti, tiek aizsargāti vienīgi kā dizainparaugi, citās Savienības valstīs var pieprasīt tikai tādu speciālo aizsardzību, kāda attiecīgajā valstī paredzēta dizainparaugiem, bet, ja attiecīgajā valstī šāda speciāla aizsardzība nav paredzēta, šādi darbi tiek aizsargāti kā mākslas darbi.

(8) Šajā konvencijā noteiktā aizsardzība nav piemērojama tādiem ziņojumiem par dienas jaunumiem vai dažādiem faktiem, kam ir vienkāršas preses informācijas raksturs.

2.bis pants

Iespējamā aizsardzības ierobežošana attiecībā uz atsevišķiem darbiem:

1. Noteikta rakstura runas. 2. Lekciju un runu izmantošana noteiktiem mērķiem. 3. Tiesības veidot šādu darbu krājumus

(1) Savienības valstu likumdošanas akti var pilnībā vai daļēji izslēgt no aizsardzības, kāda paredzēta iepriekšējā pantā, politiskas runas un runas, kas teiktas tiesas procesa laikā.

(2) Tāpat Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus, ar kādiem lekcijas, runas vai citi līdzīga rakstura publiski izpausti darbi var tikt atkārtoti presē, pārraidīti vispārējai zināšanai ēterā vai pa vadiem un būt par tādu publisku ziņojumu priekšmetu, kādi minēti šīs konvencijas 11.bis panta 1.punktā, ja šādu izmantošanu attaisno informatīvs mērķis.

(3) Tomēr autoram ir ekskluzīvas tiesības sagatavot savu iepriekšējos punktos minēto darbu krājumus.

3.pants

Aizsardzības piemērošanas kritēriji: 1. Autora pilsonība;

darba publicēšanas vieta. 2. Autora dzīvesvieta. 3. Publicētie darbi.

4. Vienlaikus publicētie darbi

(1) Šajā konvencijā paredzētā aizsardzība tiek piemērota:

(a) autoriem, kuri ir kādas Savienības valsts pilsoņi, attiecībā uz viņu darbiem – tiklab publicētajiem, kā nepublicētajiem;

(b) autoriem, kuri nav nevienas Savienības valsts pilsoņi, attiecībā uz viņu darbiem, kas pirmoreiz publicēti kādā no Savienības valstīm vai vienlaikus – pie Savienības nepiederošā valstī un kādā no Savienības valstīm.

(2) Autori, kuri nav nevienas Savienības valsts pilsoņi, bet kuriem ir pastāvīga dzīvesvieta kādā Savienības valstī, atbilstoši šīs konvencijas mērķiem tiek pielīdzināti attiecīgās Savienības valsts pilsoņiem.

(3) Ar terminu “publicēti darbi” tiek apzīmēti darbi, kas publicēti ar autoru piekrišanu, neatkarīgi no tā, kādā veidā izgatavotas kopijas, ja vien šīs kopijas ir pieejamas tādā daudzumā, kas, ņemot vērā darba raksturu, var apmierināt sabiedrības saprātīgas vajadzības. Dramatiska, muzikāli dramatiska, kinematogrāfiska vai muzikāla darba izpildīšana, literatūras darba publiska lasīšana, literatūras vai mākslas darba raidīšana pa vadiem vai ēterā, mākslas darba demonstrēšana un arhitektūras darba celtniecība nav uzskatāma par šo darbu publicēšanu.

(4) Darbs uzskatāms par vienlaikus publicētu vairākās valstīs, ja tas publicēts divās vai vairākās valstīs 30 dienu laikā pēc tā pirmpublicējuma.

4.pants

Aizsardzības piemērošanas kritēriji attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem, arhitektūras darbiem un atsevišķiem mākslas darbiem

Šajā konvencijā noteiktā aizsardzība, pat ja nav izpildīti 3.pantā paredzētie nosacījumi, tiek piemērota:

(a) tādu kinematogrāfisko darbu autoriem, kuru radītājam ir pārstāvniecība vai pastāvīga dzīvesvieta kādā Savienības valstī;

(b) kādā Savienības valstī uzceltu arhitektūras darbu autoriem vai tādu mākslas darbu autoriem, kas ir kādā Savienības valstī uzceltas ēkas vai citas būves daļa.

5.pants

Garantētās tiesības: 1. un 2. Aiz tās valsts robežām, kurā radīts darbs.

3. Valstī, kurā radīts darbs. 4. Valsts, kurā radīts darbs

(1) Saskaņā ar šo konvenciju aizsargājamo darbu autori visās Savienības valstīs, izņemot valsti, kurā radīts darbs, bauda tādas pašas tiesības, kādas attiecīgi šo valstu likumi patlaban piešķir vai turpmāk piešķirs saviem pilsoņiem, kā arī tiesības, ko piešķir īpaši šī konvencija.

(2) Šo tiesību izmantošana un īstenošana nav atkarīga no jebkādām formalitātēm, šī izmantošana un īstenošana nav atkarīga arī no tā, vai valstī, kurā radīts darbs, ir noteikta aizsardzība. Tādējādi, izņemot šajā konvencijā paredzētos noteikumus, aizsardzības apjomu, tāpat kā aizsardzības līdzekļus, kas tiek nodrošināti autoram, lai aizsargātu viņa tiesības, regulē tikai tās valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

(3) Valstī, kurā darbs radīts, aizsardzību regulē šīs valsts likumdošanas akti. Tomēr, ja autors nav tās valsts pilsonis, kurā radīts darbs, attiecībā uz kuru šajā konvencijā viņam noteikta aizsardzība, šajā valstī viņš bauda tādas pašas tiesības kā autori, kuri ir šīs valsts pilsoņi.

(4) Par valsti, kurā radīts darbs, tiek uzskatīta:

(a) attiecībā uz darbiem, kas pirmoreiz publicēti kādā Savienības valstī, – šī Savienības valsts; attiecībā uz darbiem, kas vienlaikus publicēti vairākās Savienības valstīs, kurās paredzēti dažādi aizsardzības termiņi, – tā valsts, kuras likumdošanas akti paredz visīsāko aizsardzības termiņu;

(b) attiecībā uz darbiem, kas vienlaikus publicēti pie Savienības nepiederošā valstī un kādā Savienības valstī – šī Savienības valsts;

(c) attiecībā uz darbiem, kas nav publicēti, vai darbiem, kas pirmoreiz publicēti pie Savienības nepiederošā valstī un vienlaikus nav publicēti kādā Savienības valstī, – tā Savienības valsts, kuras pilsonis ir autors, ar noteikumu, ka:

(i) attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem, kuru radītājam ir pārstāvniecība vai pastāvīga dzīvesvieta kādā Savienības valstī, šī Savienības valsts uzskatāma par valsti, kurā radīts darbs.

(ii) attiecībā uz arhitektūras darbiem, kuri uzcelti kādā Savienības valstī, vai mākslas darbiem, kuri ir kādā Savienības valstī uzceltas ēkas vai citas būves daļa, attiecīgā Savienības valsts uzskatāma par valsti, kurā radīts darbs.

6.pants

Iespējamā aizsardzības ierobežošana attiecībā uz atsevišķu pie Savienības nepiederošu valstu pilsoņu atsevišķiem darbiem:

1. Valstī, kurā darbs pirmoreiz publicēts, un citās valstīs.

2. Nav atpakaļejoša spēka. 3. Paziņojums

(1) Ja kāda pie Savienības nepiederoša valsts nenodrošina pienācīgu aizsardzību tādu autoru darbiem, kuri ir kādas Savienības valsts pilsoņi, šī Savienības valsts var ierobežot aizsardzību attiecībā uz tādu autoru darbiem, kuri dienā, kad darbs pirmoreiz publicēts, ir citas valsts pilsoņi un kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas kādā Savienības valstī. Ja valsts, kurā darbs pirmoreiz publicēts, izmanto šīs tiesības, citām Savienības valstīm nav jānodrošina darbam, kas pakļauts šādam īpašam režīmam, plašāka aizsardzība nekā tā, kas šim darbam tiek nodrošināta valstī, kurā tas pirmoreiz publicēts.

(2) Nekādi ierobežojumi, kas noteikti, pamatojoties uz iepriekšējo punktu, neskar tiesības, ko autors ieguvis attiecībā uz darbu, kurš publicēts kādā Savienības valstī, pirms šādi ierobežojumi stājušies spēkā.

(3) Tās Savienības valstis, kuras saskaņā ar šo pantu ierobežo autortiesību piešķiršanu, par to brīdina Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas ģenerāldirektoru (turpmāk – ģenerāldirektors), nosūtot rakstveida paziņojumu, kurā norādītas valstis, attiecībā uz kurām aizsardzība tiek ierobežota, un ierobežojumi, kādiem pakļautas autoru – šo valstu pilsoņu – tiesības. Ģenerāldirektors nekavējoties informē par šo paziņojumu visas Savienības valstis.

6.bis pants

Nemantiskas tiesības: 1. Pieprasīt autorības atzīšanu; iebilst pret atsevišķiem pārveidojumiem un citām darbībām,

kas aizskar autortiesības. 2. Pēc autora nāves.

3. Autortiesību aizsardzības līdzekļi

(1) Neatkarīgi no autora mantiskajām tiesībām un pat pēc šo tiesību pārejas autoram ir tiesības pieprasīt, lai viņš tiktu atzīts par darba autoru, un iebilst pret jebkādu šā darba sagrozīšanu, izkropļošanu vai citādu pārveidošanu, kā arī pret jebkādu citādu darba autora tiesību aizskaršanu, kura var kaitēt autora godam vai reputācijai.

(2) Tiesības, kas autoram piešķirtas saskaņā ar iepriekšējo punktu, paliek spēkā pēc viņa nāves vismaz līdz tam laikam, kad izbeidzas mantiskās tiesības, un šīs tiesības var izmantot personas vai institūcijas, kuras uz to pilnvarotas ar tās valsts likumdošanas aktiem, kurā aizsardzība tiek pieprasīta. Tomēr valstis, kuru likumdošanas akti brīdī, kad tās ratificē šo aktu vai tam pievienojas, neparedz visu iepriekšējā punktā norādīto tiesību aizsardzību pēc autora nāves, var noteikt, ka dažas no šīm tiesībām pēc autora nāves vairs nav spēkā.

(3) Aizsardzības līdzekļus šajā pantā noteikto tiesību nodrošināšanai regulē tās valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

7.pants

Aizsardzības termiņi: 1. Vispārīgie noteikumi.

2. Kinematogrāfiskiem darbiem. 3.Anonīmi vai ar pseidonīmu izziņotiem darbiem. 4. Fotogrāfiskiem darbiem un lietišķās mākslas darbiem.

5. Termiņa sākuma datums. 6. Ilgāki termiņi. 7. Īsāki termiņi.

8. Piemērojamie likumdošanas akti; termiņu “izlīdzināšana”

(1) Šajā konvencijā noteiktās aizsardzības termiņš ilgst visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc viņa nāves.

(2) Tomēr attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem Savienības valsts var paredzēt, ka aizsardzības termiņš izbeidzas 50 gadus pēc tam, kad darbs ar autora piekrišanu padarīts pieejams sabiedrībai, vai, ja 50 gadu laikā kopš šāda darba radīšanas tas nenotiek, – 50 gadus pēc darba radīšanas.

(3) Attiecībā uz anonīmi vai ar pseidonīmu izziņotiem darbiem šajā konvencijā noteiktās aizsardzības termiņš izbeidzas 50 gadus pēc tam, kad darbs likumīgā kārtā padarīts pieejams sabiedrībai. Tomēr, ja autora pieņemtais pseidonīms nerada šaubas par viņu personību, aizsardzības termiņš ir tāds, kāds paredzēts 1.punktā. Ja anonīmi vai ar pseidonīmu izziņota darba autors atklāj savu personību iepriekšminētā termiņa laikā, tiek piemērots 1.punktā paredzētais aizsardzības termiņš. Savienības valstīm nav jāaizsargā anonīmi vai ar pseidonīmu izziņoti darbi, attiecībā uz kuriem ir pamats uzskatīt, ka pēc to autoru nāves pagājuši 50 gadi.

(4) Savienības valstu likumdošanas akti var noteikt aizsardzības termiņu fotogrāfiskiem darbiem un lietišķās mākslas darbiem tiktāl, ciktāl tie tiek aizsargāti kā mākslas darbi, tomēr šis termiņš nevar būt īsāks par 25 gadiem kopš darba radīšanas.

(5) Pēc autora nāves paredzētās aizsardzības termiņš un termiņi, kas paredzēti 2., 3. un 4.punktā, sākas ar autora nāves dienu vai ar šajos punktos minēto notikumu, bet šie termiņi vienmēr ir aprēķināmi no tā gada 1.janvāra, kas sākas pēc nāves vai attiecīgā notikuma.

(6) Savienības valstis var noteikt aizsardzības termiņu, kas pārsniedz iepriekšējos punktos paredzēto termiņu.

(7) Savienības valstis, kurām ir saistošs šīs konvencijas Romas akts un kuras savos nacionālajos likumdošanas aktos, kas bija spēkā šā akta parakstīšanas dienā, noteikušas īsākus aizsardzības termiņus nekā tie, kuri paredzēti iepriekšējos punktos, ratificējot šo aktu vai pievienojoties tam, ir tiesīgas uzturēt spēkā agrāk noteiktos termiņus.

(8) Jebkurā gadījumā termiņu nosaka tās valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta, tomēr, ja šīs valsts likumdošanas aktos nav paredzēts citādi, termiņš nevar būt ilgāks par to termiņu, kas noteikts valstī, kurā radīts darbs.

7.bis pants

Aizsardzības termiņš līdzautoru radītiem darbiem

Iepriekšējā panta noteikumi tiek piemēroti arī līdzautoru radītiem darbiem, ievērojot noteikumu, ka termiņš, kuru aprēķina, sākot ar autora nāves dienu, tiek skaitīts no pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā, autora nāves dienas.

8.pants

Tulkošanas tiesības

Saskaņā ar šo konvenciju aizsargājamo literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības tulkot un atļaut tulkot savus darbus visu to laiku, kamēr tiek aizsargātas viņu tiesības uz oriģināldarbu.

9.pants

Reproducēšanas tiesības: 1. Vispārīgie noteikumi.

2. Iespējamie izņēmumi. 3. Skaņu un vizuālie ieraksti

(1) Saskaņā ar šo konvenciju aizsargājamo literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut reproducēt šos darbus jebkurā veidā un formā.

(2) Savienības valstu likumdošanas akti var atļaut šādu darbu reproducēšanu noteiktos īpašos gadījumos, ievērojot noteikumu, ka reproducēšana netraucēs normālu darba izmantošanu un nepamatoti neierobežos autora likumīgās tiesības.

(3) Jebkura skaņu vai vizuālā ieraksta izdarīšana atbilstoši šīs konvencijas mērķiem tiek uzskatīta par reproducēšanu.

10.pants

Atsevišķi darbu brīvas izmantošanas gadījumi: 1. Citāti.

2. Ilustrācijas mācību nolūkiem. 3. Norāde uz avotu un autoru

(1) Ir atļauts izmantot citātus no tāda darba, kas likumīgā kārtā jau padarīts pieejams sabiedrībai, arī citātus no laikrakstu un žurnālu rakstiem, ietverot tos preses apskatā, ar noteikumu, ka tas tiek darīts godīgos nolūkos un tādā apjomā, kādu attaisno šīs izmantošanas mērķis.

(2) Ar Savienības valstu likumdošanas aktiem un īpašiem savstarpējiem līgumiem, ko šīs valstis noslēgušas vai noslēgs, var atļaut izmantot literatūras vai mākslas darbus izdevumu ilustrēšanai, radio un televīzijas raidījumos un skaņu vai video ierakstu veidā mācību nolūkos tādā apjomā, kādu attaisno izvirzītais mērķis, un ar noteikumu, ka tas tiek darīts godīgos nolūkos.

(3) Ja darbi tiek izmantoti šā panta iepriekšējos punktos minētajos nolūkos, jānorāda avots un autors, ja tas uz attiecīgā darba ir atzīmēts.

10.bis pants

Papildus iespējami darbu brīvas izmantošanas gadījumi:

1. Atsevišķi raksti un ētera raidījumi. 2. Darbi, kas kļuvuši redzami

vai dzirdami aktuālo notikumu gaitā

(1) Savienības valstu likumdošanas akti var atļaut reproducēt presē un raidīt ēterā vai pa vadiem vispārējai zināšanai avīzēs vai žurnālos publicētus rakstus par aktuāliem ekonomiskiem, politiskiem vai reliģiskiem jautājumiem vai analoģiska rakstura ētera raidījumus gadījumos, kad tiesības uz šādu reproducēšanu, raidīšanu ēterā vai pa vadiem nav speciāli atrunātas. Tomēr vienmēr skaidri jānorāda avots; šā noteikuma pārkāpšanas tiesiskās sekas nosaka tās valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

(2) Tāpat Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem literatūras un mākslas darbus, kas kļuvuši redzami vai dzirdami aktuālo notikumu gaitā, var tādā apjomā, kādu attaisno informatīvi mērķi, reproducēt vai padarīt sabiedrībai pieejamus aktuālo notikumu apskatos ar fotogrāfiskiem vai kinematogrāfiskiem līdzekļiem un pārraidot vispārējai zināšanai ēterā vai pa vadiem.

11.pants

Atsevišķas tiesības attiecībā uz dramatiskiem un muzikāliem darbiem:

1. Tiesības uz publisku izpildīšanu un izpildījuma izziņošanu

vispārējai zināšanai.2. Tulkojumi

(1) Dramatisku, muzikāli dramatisku un muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

(i) savu darbu publisku izpildīšanu, ieskaitot publisku izpildīšanu ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā;

(ii) savu darbu izpildījuma izziņošanu vispārējai zināšanai jebkurā veidā.

(2) Dramatisku vai muzikāli dramatisku darbu autoriem visu to laiku, kamēr ir spēkā viņu tiesības uz oriģināldarbiem, ir tādas pašas tiesības uz šo darbu tulkojumiem.

11.bis pants

Raidīšana ēterā un ar to saistītās tiesības: 1. Raidīšana ēterā un citi bezvadu raidīšanas paņēmieni; ētera raidījuma izziņošana pa vadiem vispārējai zināšanai vai retranslācija ēterā; ētera raidījuma publiska izziņošana ar skaļruņa vai citas analoģiskas ierīces palīdzību.

2. Piespiedu licences. 3. Ieraksti; ieraksti īslaicīgai izmantošanai

(1) Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

(i) savu darbu raidīšanu ēterā vai izziņošanu vispārējai zināšanai ar jebkuru citu bezvadu raidīšanas paņēmienu zīmju, skaņu vai attēlu veidā;

(ii) savu darbu raidījumu jebkādu izziņošanu pa vadiem vispārējai zināšanai vai retranslēšanu ēterā, ja šādu pārraidi veic cita organizācija, nevis tā, kura to darījusi pirmo reizi;

(iii) savu darbu ētera raidījumu publisku izziņošanu ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, kura pārraida zīmes, skaņas vai attēlus.

(2) Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus iepriekšējā punktā minēto tiesību īstenošanai, tomēr šie noteikumi ir piemērojami vienīgi tajās valstīs, kuras tos pieņēmušas. Šie noteikumi nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot nedz autora personiskās nemantiskās tiesības, nedz arī viņa tiesības saņemt taisnīgu atalgojumu, kuru, ja nav noslēgts līgums, nosaka kompetenta institūcija.

(3) Ja nav noteikts citādi, atļauja, kas dota saskaņā ar šā panta 1.punktu, neietver atļauju ierakstīt darba ētera raidījumu ar ierīcēm vai instrumentiem, kas fiksē skaņas vai attēlus. Tomēr Savienības valstu likumdošanas akti var paredzēt noteikumus attiecībā uz tādiem ierakstiem īslaicīgai izmantošanai, kurus izdara ētera raidījumu organizācija ar saviem līdzekļiem un savu raidījumu vajadzībām. Pamatojoties uz šo ierakstu īpašo dokumentālo raksturu, attiecīgi likumdošanas akti var atļaut saglabāt tos oficiālos arhīvos.

11.ter pants

Atsevišķas tiesības attiecībā uz literatūras darbiem:

1. Tiesības uz publisku lasīšanu un lasījuma izziņošanu

vispārējai zināšanai. 2. Tulkojumi

(1) Literatūras darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

(i) savu darbu publisku lasīšanu, ieskaitot publisku lasīšanu ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā;

(ii) savu darbu lasījuma izziņošanu vispārējai zināšanai jebkurā veidā.

(2) Literatūras darbu autoriem visu to laiku, kamēr ir spēkā viņu tiesības uz oriģināldarbiem, ir tādas pašas tiesības uz šo darbu tulkojumiem.

12.pants

Tiesības uz pārveidošanu, aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu

Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu pārveidošanu, aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu.

13.pants

Iespējamā tiesību ierobežošana attiecībā uz muzikālu darbu un jebkuru ar tiem saistītu tekstu ierakstiem:1. Piespiedu licences.

2. Pārejas pasākumi. 3. Bez autora atļaujas ievesto kopiju konfiskācija

(1) Katra Savienības valsts var noteikt atrunas un nosacījumus attiecībā uz muzikāla darba autoram un teksta autoram – kurš jau atļāvis ierakstīt šo tekstu kopā ar attiecīgo muzikālo darbu – piešķirtajām ekskluzīvajām tiesībām atļaut fiksēt muzikālo darbu kopā ar tekstu – ja tāds ir skaņu ierakstā, tomēr visas šīs atrunas un nosacījumi tiek piemēroti tikai tajās valstīs, kuras tos noteikušas, un nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot minēto autoru tiesības saņemt taisnīgu atalgojumu, kuru, ja nav noslēgts līgums, nosaka kompetenta institūcija.

(2) Muzikālo darbu ierakstus, kas kādā Savienības valstī izdarīti saskaņā ar 1928.gada 2.jūnijā Romā un 1948.gada 26.jūnijā Briselē parakstīto konvenciju 13.panta 3.punktu, šajā valstī var reproducēt bez muzikālā darba autora atļaujas ne ilgāk kā divus gadus pēc dienas, kad tajā stājies spēkā šis akts.

(3) Ieraksti, kas izdarīti saskaņā ar šā panta 1. un 2.punktu un bez ieinteresēto pušu atļaujas ievesti valstī, kurā tie tiek uzskatīti par nelikumīgiem, ir pakļauti konfiskācijai.

14.pants

Kinematogrāfiski pārveidojumi un ar tiem saistītās tiesības:

1. Kinematogrāfiska pārveidošana un reproducēšana; izplatīšana; tādējādi pārveidotu vai reproducētu darbu publiska demonstrēšana un izziņošana pa vadiem vispārējai zināšanai.

2.Kinematogrāfisku atvasinājumu pārveidošana.

3. Piespiedu licenču nepiemērošana

(1) Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

(i) savu darbu kinematogrāfisku pārveidošanu un reproducēšanu, kā arī uz tādējādi pārveidotu vai reproducētu darbu izplatīšanu;

(ii) tādējādi pārveidotu vai reproducētu darbu publisku demonstrēšanu un izziņošanu pa vadiem vispārējai zināšanai.

(2) No literatūras vai mākslas darba atvasināta kinematogrāfiska darba pārveidošanai jebkurā citā mākslinieciskā formā papildus kinematogrāfiskā darba autora atļaujai nepieciešama arī oriģināldarba autora atļauja.

(3) 13.panta 1.punkta noteikumi nav piemērojami.

14.bis pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem:

1. Pielīdzināšana oriģināldarbiem. 2. Autortiesību īpašnieki; tiesību ierobežošana attiecībā uz atsevišķām personām, kas devušas ieguldījumu darba tapšanā.

3. Citas personas, kas devušas ieguldījumu darba tapšanā

(1) Neierobežojot autortiesības uz jebkuru darbu, kurš varētu būt pārveidots vai reproducēts, kinematogrāfisks darbs tiek aizsargāts tāpat kā oriģināldarbs. Persona, kurai pieder autortiesības uz kinematogrāfisko darbu, bauda tādas pašas tiesības kā oriģināldarba autors – tas attiecas arī uz tām tiesībām, kuras paredzētas iepriekšējā pantā.

(2) (a) Personas, kurām pieder autortiesības uz kinematogrāfisku darbu, nosaka tās valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

(b) Tomēr tādās Savienības valstīs, kuru likumdošanas akti attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem autortiesību īpašnieku lokā ietver arī autorus, kas devuši ieguldījumu darba tapšanā, minētie autori, ja viņi uzņēmušies saistības šādu ieguldījumu dot, nav tiesīgi iebilst pret darba reproducēšanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu, raidīšanu pa vadiem vai ēterā vispārējai zināšanai vai jebkādu citādu izziņošanu vispārējai zināšanai, kā arī pret šā darba teksta subtitrēšanu vai dublēšanu, ja vien nav paredzēti citādi vai īpaši noteikumi.

(c) Jautājumu par to, vai sakarā ar iepriekšējā, “b” apakšpunkta piemērošanu minētās saistības ir vai nav noformējamas kā rakstveida līgums vai līdzvērtīgs rakstveida akts, izšķir tās valsts likumdošanas akti, kurā kinematogrāfiskā darba radītājam ir pārstāvniecība vai pastāvīga dzīvesvieta. Tomēr tās Savienības valsts likumdošanas akti, kurā aizsardzība tiek pieprasīta, var paredzēt, ka minētās saistības ir noformējamas kā rakstveida līgums vai līdzvērtīgs rakstveida akts. Valstis, kuru likumdošanas akti paredz šādus noteikumus, ar rakstveida paziņojumu par to informē ģenerāldirektoru, kurš to nekavējoties dara zināmu visām citām Savienības valstīm.

(d) Ar terminu “citādi vai īpaši noteikumi” jāsaprot jebkuri ierobežojoši noteikumi attiecībā uz iepriekšminētajām saistībām.

(3) Ja nacionālajos likumdošanas aktos nav noteikts citādi, iepriekšējā, 2.punkta “b” apakšpunkta noteikumi, netiek piemēroti kinematogrāfiskā darba izveidošanai radīto scenāriju, dialogu un muzikālo darbu autoriem un kinematogrāfiskā darba režisoram inscenētājam. Tomēr tās Savienības valstis, kuru likumdošanas akti nesatur noteikumus, kas paredz minētā 2.punkta “b” apakšpunkta piemērošanu režisoram inscenētājam, par to ar rakstveida paziņojumu informē ģenerāldirektoru, kurš to nekavējoties dara zināmu visām citām Savienības valstīm.

14.ter pants

Daļu līdzdalības tiesības (Droit de suite) attiecībā uz mākslas darbiem un manuskriptiem:

1. Daļu līdzdalības tiesības katrā tālākpārdošanas gadījumā.

2. Piemērojamie likumdošanas akti. 3. Procedūra

(1) Attiecībā uz mākslas darbu oriģināliem un rakstnieku un komponistu manuskriptiem autoram, bet pēc viņa nāves – saskaņā ar katras valsts likumdošanas aktiem pilnvarotām personām vai institūcijām ir neatņemamas daļu līdzdalības tiesības katrā darba tālākpārdošanas gadījumā, kas seko pēc šā darba pirmās tālāknodošanas, kuru veicis autors.

(2) Iepriekšējā punktā paredzēto aizsardzību Savienības valstī var pieprasīt tikai tad, ja to atļauj tās valsts likumdošanas akti, pie kuras pieder autors, un tikai tādā apjomā, kādu pieļauj tās valsts likumdošanas akti, kurā šī aizsardzība tiek pieprasīta.

(3) Attiecīgās summas un to iekasēšanas kārtību nosaka katras valsts likumdošanas akti.

15.pants

Tiesības uz aizsargājamo tiesību īstenošanu: 1. Ja autora vārds ir norādīts vai ja pseidonīms nerada šaubas par autora personību.

2. Attiecībā uz kinematogrāfiskiem darbiem. 3. Attiecībā uz anonīmi vai ar pseidonīmu izziņotiem darbiem. 4. Attiecībā uz atsevišķiem nepublicētiem darbiem, kuru autors nav zināms

(1) Lai saskaņā ar šo konvenciju aizsargājamā literatūras vai mākslas darba autoram atzītu viņa autorību, ja nav pierādīts pretējais, un lai uz šā pamata viņš Savienības valstīs būtu tiesīgs ierosināt lietu tiesā sakarā ar autortiesību pārkāpumiem, pietiek ar to, ka autora vārds ir norādīts uz darba parastajā veidā. Šis punkts tiek piemērots pat tad, ja ir norādīts pseidonīms un ja šis autora pieņemtais pseidonīms nerada šaubas par viņa personību.

(2) Par kinematogrāfiska darba veidotāju, ja nav pierādīts pretējais, tiek uzskatīta individuāla persona vai personu kopa, kuru vārdi norādīti uz šā darba parastajā veidā.

(3) Attiecībā uz anonīmi vai ar pseidonīmu izziņotiem darbiem, izņemot šā panta 1.punktā minētos gadījumus, izdevējs, kura vārds ir norādīts uz darba, tiek atzīts par autora pārstāvi, ja nav pierādīts pretējais, un kā autora pilnvarotai personai viņam ir tiesības aizstāvēt autora tiesības un nodrošināt to īstenošanu. Šā punkta noteikumi vairs nav piemērojami, ja autors atklāj savu personību un pieprasa atzīt savu autorību uz darbu.

(4) (a) Attiecībā uz nepublicētu darbu, kura autors nav zināms, bet par kuru ir pamats uzskatīt, ka tā autors ir kādas Savienības valsts pilsonis, attiecīgās valsts likumdošanas akti var noteikt kompetentu institūciju, kura pārstāv šo autoru un ir pilnvarota aizstāvēt viņa tiesības un nodrošināt to īstenošanu Savienības valstīs.

(b) Savienības valstis, kuras saskaņā ar iepriekšminēto noteikumu pilnvaro šādu institūciju, ar rakstveida paziņojumu dara to zināmu ģenerāldirektoram, sniedzot pilnīgu informāciju par noteiktajā kārtībā pilvaroto institūciju. Ģenerāldirektors šo paziņojumu nekavējoties izziņo visām citām Savienības valstīm.

16.pants

Kontrafaktie eksemplāri: 1. Konfiskācija.

2. Konfiskācija attiecībā uz importu. 3. Piemērojamie likumi

(1) Darba kontrafaktie eksemplāri ir konfiscējami jebkurā Savienības valstī, kurā šim darbam ir nodrošināta tiesiska aizsardzība.

(2) Iepriekšējā punkta nosacījumi piemērojami arī attiecībā uz reproducētiem eksemplāriem, kas importēti no valsts, kurā attiecīgais darbs netiek aizsargāts vai kurā izbeidzies tā aizsardzības termiņš.

(3) Konfiskācija tiek īstenota saskaņā ar katras valsts likumdošanas aktiem.

17.pants

Iespējas kontrolēt darba izplatīšanu, izpildīšanu un demonstrēšanu

Šīs konvencijas noteikumi nekādā veidā neaizskar nevienas Savienības valsts valdības tiesības likumdošanas vai administratīvā kārtībā atļaut, kontrolēt vai aizliegt jebkura tāda darba vai iestudējuma izplatīšanu, izpildīšanu vai demonstrēšanu, attiecībā uz kuru kompetenta institūcija uzskata par nepieciešamu šīs tiesības īstenot.

18.pants

Līdz konvencijas spēkā stāšanās dienai radītie darbi:

1. Aizsargājamie darbi, kuru aizsardzības termiņš vēl nav izbeidzies

valstī, kurā tie radīti. 2. Neaizsargājamie darbi, kuru aizsardzības

termiņš jau izbeidzies valstī, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

3. Šo principu piemērošana. 4. Īpaši gadījumi

(1) Šī konvencija tiek piemērota attiecībā uz visiem darbiem, kuri līdz tās spēkā stāšanās dienai vēl nav kļuvuši par vispārēju īpašumu sakarā ar aizsardzības termiņa izbeigšanos valstī, kurā tie radīti.

(2) Tomēr, ja sakarā ar darbam agrāk piešķirtās aizsardzības termiņa izbeigšanos tas jau kļuvis par vispārēju īpašumu valstī, kurā aizsardzība tiek pieprasīta, šajā valstī šim darbam aizsardzība vairs netiek no jauna piešķirta.

(3) Šo principu piemērošanu regulē noteikumi, kas ietverti īpašās savstarpējās konvencijās, kuras šādā nolūkā ir noslēgušas vai noslēgs Savienības valstis. Kamēr šādu noteikumu nav, minētās valstis, ciktāl tas attiecas uz katru no tām, pašas nosaka šo principu piemērošanas nosacījumus.

(4) Iepriekšminētie noteikumi piemērojami arī tad, ja notiek jauna pievienošanās Savienībai un gadījumos, kad aizsardzība tiek paplašināta, piemērojot 7.pantu vai atsaucot atrunas.

19.pants

Plašāka aizsardzība nekā konvencijā paredzētā

Šīs konvencijas noteikumi neliedz pieprasīt plašāku aizsardzību, kuru var noteikt Savienības valsts likumdošanas akti.

20.pants

Savienības valstu noslēgtās īpašās savstarpējās vienošanas

Savienības valstu valdības patur sev tiesības noslēgt īpašas savstarpējas vienošanās tiktāl, ciktāl šīs vienošanās nodrošina autoriem plašākas tiesības nekā tās, kas paredzētas šajā konvencijā, vai ietver citus noteikumus, kas nav pretrunā ar šo konvenciju. Spēkā esošo vienošanos noteikumi, kuri atbilst šīm prasībām, arī turpmāk ir piemērojami.

21.pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz jaunattīstības valstīm:

1. Atsauce uz pielikumu. 2. Pielikums – akta daļa

(1) Īpašie noteikumi, kas attiecas uz jaunattīstības valstīm, ietverti pielikumā.

(2) Atbilstoši 28.panta 1.punkta “b” apakšpunkta noteikumiem pielikums ir šā akta neatņemama sastāvdaļa.

22.pants

Asambleja: 1. Dibināšana un sastāvs. 2. Uzdevumi. 3. Kvorums;

balsošana; novērotāji. 4. Sasaukšana. 5. Procedūras noteikumi

(1) (a) Savienībai ir Asambleja, kurā ietilpst Savienības valstis, kurām ir saistošs 22.–26.pants.

(b) Katras valsts valdību pārstāv viens delegāts, kuram var palīdzēt vietnieki, padomnieki un eksperti.

(c) Katras delegācijas izdevumus sedz tā valdība, kura sūtījusi attiecīgo delegāciju.

(2) (a) Asambleja:

(i) izskata visus jautājumus, kas attiecas uz Savienības saglabāšanu un attīstību, kā arī uz šīs konvencijas īstenošanu;

(ii) dod norādījumus Starptautiskajam intelektuālā īpašuma birojam (turpmāk – Starptautiskais birojs), kas paredzēts Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (turpmāk – Organizācija) dibināšanas konvencijā, par revīzijas konferenču sagatavošanu, veltot pienācīgu uzmanību to Savienības valstu ieteikumiem, kurām nav saistošs 22.–26.pants.

(iii) izskata un apstiprina Organizācijas ģenerāldirektora sniegtos pārskatus un viņa darbību, kas attiecas uz Savienību, kā arī dod viņam visas nepieciešamās instrukcijas jautājumos, kuri ietilpst Savienības kompetencē;

(iv) ievēlē Asamblejas Izpildkomitejas locekļus;

(v) izskata un apstiprina Izpildkomitejas pārskatus un darbību un dod instrukcijas šai komitejai;

(vi) nosaka Savienības programmu un budžetu diviem gadiem un apstiprina tās finansu pārskatus;

(vii) pieņem Savienības finansu reglamentu;

(viii) veido Savienības darbam nepieciešamās ekspertu komisijas un darba grupas;

(ix) nosaka, kuras valstis, kas nav Savienības dalībvalstis, un kuras starpvaldību un starptautiskās sabiedriskās organizācijas var piedalīties Savienības sanāksmēs kā novērotājas;

(x) pieņem grozījumus 22.–26.pantā;

(xi) veic jebkuras citas darbības, kas vērstas uz Savienības mērķu sasniegšanu;

(xii) pilda jebkuras citas funkcijas, kas izriet no šīs konvencijas;

(xiii) pēc Organizācijas dibināšanas konvencijas pieņemšanas īsteno tiesības, kādas tai paredzētas minētajā konvencijā.

(c) Jautājumos, kuros ir ieinteresētas arī citas Savienības, kas darbojas Organizācijas ietvaros, Asambleja pieņem lēmumus pēc tam, kad uzklausījusi Organizācijas Koordinācijas komitejas ieteikumus.

(3) (a) Katrai Asamblejas dalībvalstij ir viena balss.

(b) Puse Asamblejas dalībvalstu veido kvorumu.

(c) Neraugoties uz apakšpunkta “b” noteikumiem, ja kādā Asamblejas sesijā ir pārstāvētas mazāk nekā puse valstu, bet to skaits sasniedz vai pārsniedz trešo daļu no Asamblejas dalībvalstu kopskaita, Asambleja var pieņemt lēmumus, tomēr visi šie lēmumi, izņemot tos, kuri attiecas uz pašas Asamblejas procedūras jautājumiem, stājas spēkā tikai tad, ja izpildīti turpmāk norādītie nosacījumi. Starptautiskais birojs izziņo minētos lēmumus Asamblejas dalībvalstīm, kuras attiecīgajā sesijā netika pārstāvētas, un aicina tās trīs mēnešu laikā, skaitot no lēmumu izziņošanas dienas, rakstveidā paziņot, vai tās nodod savu balsi par attiecīgajiem lēmumiem vai atturas. Ja pēc noteiktā termiņa izbeigšanās to valstu skaits, kuras šādā kārtībā balsojušas “par” vai atturējušās, sasniedz skaitu, kāda pietrūka sesijā, lai tajā būtu pārstāvēts kvorums, tad attiecīgie lēmumi stājas spēkā – ar noteikumu, ka tie pieņemti ar nepieciešamo balsu vairākumu.

(d) Saskaņā ar 26.panta 2.punkta noteikumiem Asamblejas lēmumu pieņemšanai nepieciešamais balsu vairākums ir divas trešdaļas no nodoto balsu kopskaita.

(e) Atturēšanās netiek uzskatīta par nodotu balsi.

(f) Delegāts var pārstāvēt tikai vienu valsti un balsot tikai tās vārdā.

(g) Savienības valstis, kuras nav Asamblejas dalībvalstis, var piedalīties tās sanāksmēs kā novērotājas.

(4) (a) Asambleja sanāk uz kārtējo sesiju pēc ģenerāldirektora sasaukuma vienu reizi katrā otrajā kalendāra gadā un, izņemot ārkārtējus gadījumus, tajā pašā laikā un vietā kā Organizācijas Ģenerālā asambleja.

(b) Asambleja sanāk uz ārkārtas sesiju pēc ģenerāldirektora sasaukuma, pēc Izpildkomitejas pieprasījuma vai pēc ceturtās daļas Asamblejas dalībvalstu pieprasījuma.

(5) Asambleja pieņem pati savus procedūras noteikumus.

23.pants

Izpildkomiteja: 1. Dibināšana. 2. Sastāvs. 3. Locekļu skaits.

4. Ģeogrāfiskais sadalījums; īpašās vienošanās. 5. Termiņš;

ierobežojumi attiecībā uz pārvēlēšanu; vēlēšanu noteikumi.6. Uzdevumi. 7. Sasaukšana. 8. Kvorums; balsošana.

9. Novērotāji. 10. Procedūras noteikumi

(1) Asamblejai ir izpildkomiteja.

(2) (a) Izpildkomitejā ietilpst valstis, kuras ievēlē Asambleja no Asamblejas dalībvalstu vidus. Turklāt atbilstoši 25.panta 7.punkta “b” apakšpunkta noteikumiem valstij, kuras teritorijā ir Organizācijas pārstāvniecība, pēc statusa pienākas viena vieta izpildkomitejā.

(b) Katras valsts – Izpildkomitejas locekles – valdību pārstāv viens delegāts, kuram var palīdzēt vietnieki, padomnieki un eksperti.

(c) Katras delegācijas izdevumus sedz tā valdība, kura sūtījusi attiecīgo delegāciju.

(3) Valstu – Izpildkomitejas locekļu – skaits ir ceturtā daļa no Asamblejas dalībvalstu kopskaita. Nosakot vietu skaitu Izpildkomitejā, valstu skaits, kas pārsniedz skaitli, kurš dalās ar četri, netiek ņemts vērā.

(4) Ievēlot Izpildkomitejas locekļus, Asambleja pievērš pienācīgu uzmanību taisnīgam ģeogrāfiskam sadalījumam, kā arī tam, lai īpašu, attiecībā uz Savienību noslēgtu savstarpējo vienošanos dalībvalstis tiktu iekļautas to valstu skaitā, kuras veido Izpildkomiteju.

(5) (a) Katrs Izpildkomitejas loceklis pilda savas funkcijas, sākot ar tās Asamblejas sesijas slēgšanu, kurā viņš ievēlēts, un līdz nākamās kārtējās sesijas slēgšanai.

(b) Izpildkomitejas locekļus var pārvēlēt, bet ne vairāk kā divas trešdaļas no to kopskaita.

(c) Asambleja reglamentē detalizētus noteikumus attiecībā uz Izpildkomitejas locekļu ievēlēšanu vai iespējamo pārvēlēšanu.

(6) (a) Izpildkomiteja:

(h) sagatavo Asamblejas darba kārtības projektu;

(iii) iesniedz Asamblejai priekšlikumus attiecībā uz ģenerāldirektora sagatavoto programmas projektu un divu gadu budžetu;

 

(iv) izslēgts;

(v) iesniedz Asamblejai kopā ar attiecīgiem ieteikumiem ģenerāldirektora periodiskos pārskatus un ikgadējo finansu revīziju aktus;

(vi) saskaņā ar Asamblejas lēmumiem un ņemot vērā divu kārtējo Asamblejas sesiju starplaikā radušos apstākļus, veic visus nepieciešamos pasākumus, lai ģenerāldirektors varētu īstenot Savienības programmu;

(vii) pilda citas funkcijas, kas tai paredzētas šajā konvencijā.

(b) Jautājumos, kuros ir ieinteresētas arī citas Savienības, kas darbojas Organizācijas ietvaros, Izpildkomiteja pieņem lēmumus pēc tam, kad uzklausījusi Organizācijas Koordinācijas komitejas ieteikumus.

(7) Izpildkomiteja sanāk uz kārtējo sesiju pēc ģenerāldirektora sasaukuma reizi gadā un, ja iespējams, tajā pašā laikā un vietā kā Organizācijas Koordinācijas komiteja.

(c) Izpildkomiteja sanāk uz ārkārtas sesiju pēc ģenerāldirektora sasaukuma vai nu pēc viņa iniciatīvas, vai pēc Izpildkomitejas priekšsēdētāja pieprasījuma, vai arī pēc ceturtās daļas valstu – Izpildkomitejas locekļu – pieprasījuma.

(8) (a) Katrai valstij – Izpildkomitejas loceklei – ir viena balss.

(b) Puse valstu – Izpildkomitejas locekļu – veido kvorumu.

(c) Lēmumi tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu.

(d) Atturēšanās netiek uzskatīta par nodotu balsi.

(d) Delegāts var pārstāvēt tikai vienu valsti un balsot tikai tās vārdā.

(9) Savienības valstis, kuras nav Izpildkomitejas locekles, var piedalīties Izpildkomitejas sanāksmēs kā novērotājas.

(10) Izpildkomiteja pieņem pati savus procedūras noteikumus.

24.pants

Starptautiskais birojs: 1. Vispārīgie uzdevumi;ģenerāldirektors.

2. Vispārīgā informācija. 3. Žurnāls. 4. Valstu informēšana.

5. Pētījumi un pakalpojumi. 6. Piedalīšanās sanāksmēs.

7. Revīzijas konferences. 8. Citi uzdevumi

(1) (a) Savienības administratīvos uzdevumus pilda Starptautiskais birojs, kas ir tā darba turpinātājs, kuru veica Savienības birojs apvienībā ar to Savienības biroju, kurš tika nodibināts saskaņā ar Starptautisko konvenciju par dizainparaugu aizsardzību.

(b) Starptautiskais birojs galvenokārt pilda dažādu Savienības institūciju sekretariāta funkcijas.

(c) Organizācijas ģenerāldirektors ir Savienības augstākā amatpersona un pārstāv Savienību.

(2) Starptautiskais birojs apkopo un publicē informāciju par autortiesību aizsardzību. Katra Savienības valsts nekavējoties nodod Starptautiskajam birojam visus jaunos likumus un oficiālos tekstus, kas attiecas uz autortiesību aizsardzību.

(3) Starptautiskais birojs izdod ikmēneša žurnālu.

(4) Starptautiskais birojs jebkurai Savienības valstij pēc tās pieprasījuma sniedz informāciju jautājumos, kas attiecas uz autortiesību aizsardzību.

(5) Starptautiskais birojs veic pētījumus un sniedz pakalpojumus, lai veicinātu autortiesību aizsardzību.

(6) Ģenerāldirektors vai jebkurš viņa ieceltais personāla loceklis piedalās bez balsstiesībām visās Asamblejas un Izpildkomitejas sanāksmēs, kā arī jebkuras ekspertu komisijas vai darba grupas sanāksmēs. Ģenerāldirektors vai viņa ieceltais personāla loceklis pēc statusa ir šo institūciju sekretārs.

(7) (a) Starptautiskais birojs saskaņā ar Asamblejas norādījumiem un sadarbojoties ar Izpildkomiteju sagatavo konferences, kuru uzdevums ir revidēt konvencijas noteikumus, izņemot 22.–26.panta noteikumus.

(a) Starptautiskais birojs var konsultēties ar Starpvaldību un starptautiskajām sabiedriskajām organizācijām jautājumos, kas attiecas uz revīzijas konferenču sagatavošanu.

(b) Ģenerāldirektors un viņa ieceltās personas piedalās bez balsstiesībām šo konferenču darbā.

(8) Starptautiskais birojs pilda jebkurus citus tam uzliktos pienākumus.

25.pants

Finanses: 1. Budžets. 2. Koordinācija ar citām Savienībām. 3. Avoti. 4. Iemaksas; iespējamā iepriekšējā budžeta termiņa pagarināšana.

5. Maksa par pakalpojumiem. 6.Apgrozāmo līdzekļu fonds.

7. Tās valsts aizdevumi, kuras teritorijā ir Organizācijas

pārstāvniecība. 8. Finansu revīzija

(1) (a) Savienībai ir budžets.

(b) Savienības budžetā iekļauti pašas Savienības ienākumi un izdevumi, iemaksas. Savienībām kopīgo izdevumu budžetā, kā arī – attiecīgos gadījumos atskaitījumi Organizācijas konferences budžetā.

(c) Tie izdevumi, kas attiecas ne tikai uz Savienību, bet arī uz vienu vai vairākām citām Savienībām, kuras darbojas Organizācijas ietvaros, uzskatāmi par Savienību kopīgajiem izdevumiem. Savienības daļa šajos kopīgajos izdevumos ir proporcionāla Savienības ieinteresētībai tajos.

(2) Savienības budžets tiek noteikts, ievērojot prasību, ka tas ir saskaņojams ar citu Organizācijas ietvaros dorbojošos Savienību budžetiem.

(3) Savienības budžeta finansēšanas avoti ir šādi:

(i) Savienības valstu iemaksas;

(ii) maksājumi par Starptautiskā biroja sniegtajiem ar Savienību saistītajiem pakalpojumiem;

(iii) ieņēmumi, kas gūti, pārdodot Starptautiskā biroja izdotās ar Savienību saistītās publikācijas un nododot tiesības uz šādām publikācijām;

(iii) dāvinājumi, novēlējumi un subsīdijas;

(iv) rente, procenti un dažādi citi ienākumi.

(4) (a) Lai noteiktu Savienības budžetā izdarāmās iemaksas lielumu, katra Savienības valsts ieskaita noteiktā klasē un izdara savu ikgadējo iemaksu, pamatojoties uz šādi fiksētu norēķinu vienību skaitu:

I klase 25

II klase 20

III klase 15

IV klase 10

V klase 5

VI klase 3

VII klase 1

(b) Katra valsts, kura to nav izdarījusi jau agrāk, iesniedzot glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, vienlaikus norāda klasi, pie kuras tā vēlas piederēt. Jebkura valsts var mainīt savu klasi. Ja valsts izvēlas zemāku klasi, tai par to jāziņo Asamblejai kādā no kārtējām sesijām. Jebkura šāda pāreja stājas spēkā līdz ar tā kalendārā gada sākumu, kas seko pēc attiecīgās sesijas.

(c) Proporcija starp katras valsts ikgadējās iemaksas summu un kopsummu, ko Savienības budžetā iemaksā visas valstis, ir tāda pati kā proporcija starp šai valstij noteikto norēķinu vienību skaitu un visām maksājošajām valstīm noteikto norēķinu vienību kopskaitu.

(d) Iemaksai jābūt izdarītai līdz katra gada 1.janvārim.

(e) Valsts, kura nav izdarījusi minētās iemaksas, zaudē balsstiesības visās Savienības institūcijās, kuru locekle tā ir, ja tās parāda summa sasniedz vai pārsniedz summu, kas tai bija jāsamaksā par diviem pilniem iepriekšējiem gadiem. Tomēr jebkura Savienības institūcija var atļaut šādai valstij turpināt izmantot balsstiesības attiecīgajā institūcijā, ja – un kamēr – tā ir pārliecināta, ka maksājums nokavēts ārkārtēju un nenovēršamu apstākļu dēļ.

(f) Ja budžets nav pieņemts līdz nākamā finansu perioda sākumam, tad saskaņā ar finansu reglamentu tas paliek iepriekšējā gada līmenī.

(5) Maksu par pakalpojumiem, ko sniedz Starptautiskais birojs un kas saistīti ar Savienību, nosaka ģenerāldirektors, kurš to paziņo Asamblejai un Izpildkomitejai.

(6) (a) Savienībai ir apgrozāmo līdzekļu fonds, kuru veido visu Savienības valstu izdarītie vienreizējie maksājumi. Ja šis fonds kļūst nepietiekams, Asambleja lemj par tā palielināšanu.

(b) Katras valsts sākotnējais maksājums minētajā fondā vai daļa, kas iemaksājama šā fonda palielināšanai, ir proporcionāla attiecīgās valsts iemaksai par to gadu, kurā fonds izveidots vai kurā pieņemts lēmums par tā palielināšanu.

(c) Šo proporciju un samaksas termiņus nosaka Asambleja pēc ģenerāldirektora priekšlikuma un pēc tam, kad uzklausījusi Organizācijas Koordinācijas komitejas ieteikumus.

(7) (a) Līgumā par pārstāvniecību, ko noslēdz ar valsti, kuras teritorijā ir Organizācijas pārstāvniecība, tiek paredzēts, ka tad, ja apgrozāmo līdzekļu fonds būs nepietiekams, minētā valsts izsniedz aizdevumu. Šo aizdevumu apmēru un izsniegšanas nosacījumus katrā konkrētā gadījumā nosaka atsevišķas vienošanās, kas noslēgtas starp attiecīgo valsti un Organizāciju. Tik ilgi, kamēr šai valstij ir saistības izsniegt aizdevumus, tai pēc statusa pienākas vieta Izpildkomitejā.

(b) Gan valstij, kas minēta “a” apakšpunktā, gan Organizācijai ir tiesības ar rakstveida paziņojumu denonsēt saistības attiecībā uz aizdevumu izsniegšanu. Denonsācija stājas spēkā pēc trim gadiem, skaitot no tā gada beigām, kurā sniegts paziņojums.

(8) Finansu revīziju saskaņā ar finansu reglamentu noteikumiem veic viena vai vairākas Savienības valstis vai revidenti no ārpuses. Šos revidentus ar viņu piekrišanu ieceļ Asambleja.

26.pants

Grozījumi: 1. Noteikumi, kurus var grozīt Asambleja;

priekšlikumi. 2. Pieņemšana. 3. Stāšanās spēkā

(1) Priekšlikumus par grozījumiem 22., 23., 24., 25. un šajā pantā var iesniegt jebkura Asamblejas dalībvalsts, Izpildkomiteja un ģenerāldirektors. Šos priekšlikumus ģenerāldirektors izziņo Asamblejas dalībvalstīm vismaz sešus mēnešus pirms to izskatīšanas Asamblejā.

(2) Jebkurus grozījumus pantos, kas norādīti 1.punktā, pieņem Asambleja. To pieņemšanai nepieciešams trīs ceturtdaļu nodoto balsu vairākums, tomēr jebkurš grozījums 22.pantā un šajā punktā tiek pieņemts ar balsu vairākumu, kas nedrīkst būt mazāks par četrām piektdaļām nodoto balsu.

(3) Jebkurš grozījums pantos, kas norādīti 1.punktā, stājas spēkā mēnesi pēc tam, kad ģenerāldirektors no trim ceturtdaļām to valstu, kuras bija Asamblejas dalībvalstis laikā, kad tā pieņēma šo grozījumu, saņēmis rakstveida paziņojumu par tā pieņemšanu, kas notikusi saskaņā ar katras attiecīgās valsts konstitucionālo procedūru. Jebkurš tādā kārtībā pieņemtais grozījums minētajos pantos ir saistošs visām valstīm, kuras ir Asamblejas dalībvalstis laikā, kad šis grozījums stājas spēkā, vai kuras kļūst par Asamblejas dalībvalstīm pēc šā datuma, tomēr ar noteikumu, ka jebkurš grozījums, kas palielina Savienības valstu finansiālās saistības, ir saistošs tikai tām valstīm, kuras paziņojušas par attiecīgā grozījuma pieņemšanu.

27.pants

Konvencijas revīzija: 1. Mērķis. 2. Konferences.

3. Grozījumu pieņemšana

(1) Šo konvenciju var revidēt, lai izdarītu tajā grozījumus, kas nāktu par labu Savienības sistēmas pilnveidošanai.

(2) Šai nolūkā Savienības valstīs pēc kārtas tiek rīkotas minēto valstu delegātu konferences.

(3) Lai atbilstosi 26.panta noteikumiem, kas attiecas uz grozījumiem 22.–26.pantā, tiktu veikta jebkura šā akta, kā arī pielikuma revīzija, nepieciešams vienprātīgs balsojuma rezultāts.

28.pants

Akta pieņemšana un stāšanās spēkā attiecībā uz Savienības valstīm:

1. Ratificēšana, pievienošanās, iespēja izslēgt atsevišķus noteikumus;

izslēguma atsaukšana. 2. 1.–21.panta un pielikuma stāšanās spēkā.

3. 22.–38.panta stāšanās spēkā

(1) (a) Jebkura Savienības valsts, kas parakstījusi šo aktu, var to ratificēt, un jebkura Savienības valsts, kas nav to parakstījusi, var tam pievienoties. Ratifikācijas vai pievienošanās dokumenti tiek nodoti ģenerāldirektoram glabāšanā.

(b) Jebkura Savienības valsts savā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā var paziņot, ka ratifikācija vai pievienošanās neattiecas uz 1.–21.pantu un pielikumu. Gadījumā, ja šī valsts jau iepriekš sniegusi paziņojumu saskaņā ar pielikuma VI panta 1.punktu, tā minētajā dokumentā var norādīt, ka ratifikācija vai pievienošanās neattiecas uz 1.–20.pantu.

(c) Jebkura Savienības valsts, kas saskaņā ar “b” apakšpunktu ir izslēgusi tajā minētos pantus no noteikumiem, uz kuriem attiecas ratifikācija vai pievienošanās, pēc tam var jebkurā laikā paziņot, ka ratifikācija vai pievienošanās attiecas arī uz šiem pantiem. Attiecīgais paziņojums tiek nodots ģenerāldirektoram glabāšanā.

(2) (a) 1.–21.pants un pielikums stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad ir izpildīti šādi divi nosacījumi:

(i) vismaz piecas Savienības valstis ir ratificējušas šo aktu vai pievienojušās tam un nav sniegušas 1.punkta “b” apakšpunktā minēto paziņojumu.

(ii)Amerikas Savienotajām Valstīm, Francijai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Spānijai ir saistoša Vispasaules autortiesību konvencija ar grozījumiem, kas izdarīti Parīzē 1971.gada 24.jūlijā.

(b) “a” apakšpunktā minētā stāšanās spēkā attiecas uz tām Savienības valstīm, kuras vismaz trīs mēnešus pirms tam, kad 1.–21.pants un pielikums stājas spēkā, nodevušas glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus, kuri nesatur 1.punkta “b” apakšpunktā minēto paziņojumu.

(c) Attiecībā uz jebkuru tādu Savienības valsti, kurai nav piemērojams “b” apakšpunkts un kura ratificējusi šo aktu vai pievienojusies tam, turklāt nav sniegusi 1.punkta “b” apakšpunktā minēto paziņojumu, 1. – 21.pants un pielikums stājas spēkā pēc trim mēnešiem, skaitot no dienas, kad ģenerāldirektors paziņojis par attiecīgā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā, ja vien iesniegtajā dokumentā nav norādīts tālāks datums. Pēdējā gadījumā 1.–21.pants un pielikums attiecībā uz šo valsti stājas spēkā dokumentā norādītajā datumā.

(d) “a” un “c” apakšpunkta noteikumi neattiecas uz pielikuma VI panta piemērošanu.

(3) Attiecībā uz jebkuru Savienības valsti, kura ratificējusi šo aktu vai pievienojusies tam un ir vai nav sniegusi 1.punkta “b” apakšpunktā minēto paziņojumu, 22.–38.pants stājas spēkā pēc trim mēnešiem, skaitot no dienas, kad ģenerāldirektors paziņojis par attiecīgā ratifikācijas vai pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā, ja vien iesniegtajā dokumentā nav norādīts tālāks datums. Pēdējā gadījumā 22.–38.pants attiecībā uz šo valsti stājas spēkā dokumentā norādītajā datumā.

29.pants

Akta pieņemšana un stāšanās spēkā attiecībā uz valstīm, kuras nav

Savienības dalībvalstis: 1. Pievienošanās. 2. Stāšanās spēkā

(1) Jebkura pie Savienības nepiederoša valsts var pievienoties šim aktam un tādējādi kļūt par šīs konvencijas dalībvalsti un Savienības dalībvalsti. Pievienošanās dokumenti tiek nodoti ģenerāldirektoram glabāšanā.

(2) (a) Ievērojot “b” apakšpunkta noteikumus, šī konvencija attiecībā uz jebkuru pie Savienības nepiederošu valsti stājas spēkā pēc trim mēnešiem, skaitot no dienas, kad ģenerāldirektors paziņojis par attiecīgā pievienošanās dokumenta nodošanu glabāšanā, ja vien iesniegtajā dokumentā nav norādīts tālāks datums. Pēdējā gadījumā šī konvencija attiecībā uz šo valsti stājas spēkā dokumentā norādītajā datumā.

(b) Ja šī konvencija stājas spēkā saskaņā ar “a” apakšpunktu, pirms saskaņā ar 28.panta 2.punkta “a” apakšpunktu stājies spēkā 1.–21.pants un pielikums, attiecīgajai valstij šajā starplaikā būs saistošs nevis 1. – 21.pants un pielikums, bet šīs konvencijas Briseles akta 1.–20.pants.

29.bis pants

Šā akta pieņemšana WIPO konvencijas 14.panta 2.punkta mērķu

sasniegšanai un šīs pieņemšanas nozīme

Šā akta ratifikācija vai pievienošanās tam – attiecībā uz jebkuru valsti, kurai nav saistošs šīs konvencijas Stokholmas akta 22.–38.pants, – kalpo vienīgi Organizācijas dibināšanas konvencijas 14.panta 2.punkta mērķu sasniegšanai un ir līdzvērtīga ratifikācijai vai pievienošanās faktam attiecībā uz minēto Stokholmas aktu ar ierobežojumu, kas paredzēts tā 28.panta 1.punkta “b” apakšpunkta “i” iedaļā.

30.pants

Atrunas: 1. Ierobežojumi attiecībā uz iespējām paredzēt atrunas.

2. Agrāk paredzētās atrunas; atrunas attiecībā uz tulkošanas

tiesībām; atrunu atsaukšana

(1) Ievērojot izņēmumus, kas paredzēti šā panta 2.punktā, 28.panta 1.punkta “b” apakšpunktā, 33.panta 2.punktā un pielikumā, ratifikācija vai pievienošanās automātiski izraisa visu šajā konvencijā paredzēto noteikumu atzīšanu un visu priekšrocību iegūšanu.

(2) (a) Jebkura Savienības valsts, kas ratificē šo aktu vai tam pievienojas, ievērojot pielikuma V panta 2.punktu, var saglabāt tiesības, kuras tai nodrošina agrāk noformulētās atrunas, ar noteikumu, ka tā sniedz par to paziņojumu, nododot glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu.

(b) Jebkura pie Savienības nepiederoša valsts, ievērojot pielikuma V panta 2.punktu, pievienojoties šai konvencijai, var paziņot, ka tā nolēmusi aizstāt – vismaz uz laiku – šā akta 8.pantu, kas attiecas uz tulkošanas tiesībām, ar 1886.gadā pieņemtās un 1896.gadā Parīzē papildinātās Savienības konvencijas 5.panta noteikumiem, nepārprotami paskaidrojot, ka minētie noteikumi tiek piemēroti tikai attiecībā uz tulkojumiem šajā valstī vispārlietotajā valodā. Ievērojot pielikuma I panta 6.punkta “b” apakšpunktu, jebkurai Savienības valstij ir tiesības attiecībā uz tādu darbu tulkošanas tiesībām, kuri radīti valstī, kas izmanto šādu atrunu, piemērot tādu aizsardzību, kas ir ekvivalenta aizsardzībai, kādu nodrošina šī pēdējā valsts.

(c) Jebkura valsts var jebkurā laikā atsaukt šādas atrunas ar paziņojumu, kas nosūtīts ģenerāldirektoram.

31.pants

Piemērošana attiecībā uz atsevišķām teritorijām: 1. Paziņojums.

2. Paziņojuma atsaukšana. 3. Spēkāstāšanās diena.

4. Faktiskās situācijas atzīšana netiek paredzēta

(1) Jebkura valsts var paziņot savā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā vai arī jebkurā laikā pēc tam ar rakstveida paziņojumu informēt ģenerāldirektoru, ka šī konvencija tiek piemērota attiecībā uz visām vai dažām ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā vai rakstveida paziņojumā norādītajām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām šī valsts ir atbildīga.

(2) Jebkura valsts, kura ietvērusi savā ratifikācijas vai pievienošanas dokumentā šādu paziņojumu vai nosūtījusi iepriekšējā punktā minēto rakstveida paziņojumu, jebkurā laikā var paziņot ģenerāldirektoram, ka šīs konvencijas piemērošana ir apturēta attiecībā uz visām vai dažām minētajām teritorijām.

(3) (a) Jebkurš saskaņā ar 1.punktu sniegtais paziņojums stājas spēkā ar to pašu dienu, kad stājas spēkā ratifikācija vai pievienošanās, kurā tas ticis iekļauts, un jebkurš saskaņā ar to pašu punktu iesniegtais rakstveida paziņojums stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad ģenerāldirektors to izziņojis.

(b) Jebkurš paziņojums, kas iesniegts saskaņā ar 2.punktu, stājas spēkā pēc divpadsmit mēnešiem no dienas, kad to saņēmis ģenerāldirektors.

(4) Šis pants nekādā gadījumā nenozīmē to, ka kāda Savienības valsts atzītu vai klusuciešot akceptētu faktisku situāciju attiecībā uz teritoriju, kurai kāda cita Savienības valsts piemēro šo konvenciju, pamatojoties uz atbilstoši 1.punktam sniegto paziņojumu.

32.pants

Šā akta un agrāko aktu piemērošana: 1. Attiecībās starp valstīm,

kuras jau ir Savienības dalībvalstis. 2. Attiecībās starp valsti,

kura kļūst par Savienības dalībvalsti, un citām Savienības dalībvalstīm. 3. Pielikuma piemērošana atsevišķās attiecībās

(1) Šis akts attiecībās starp Savienības valstīm un tiktāl, ciktāl tas piemērots, aizstāj 1886.gada 9.septembra Bernes konvenciju un sekojošos tās revīzijas aktus. Agrāk spēkā stājušies akti tiek piemēroti pilnībā vai tiktāl, ciktāl, pamatojoties uz iepriekšējo teikumu, tos nevar aizstāt šis akts, attiecībās starp tām Savienības valstīm, kuras neratificē šo aktu vai nepievienojas tam.

(2) Pie Savienības nepiederošas valstis, kas kļūst par šā akta dalībvalstīm, ievērojot 3.punkta noteikumus, piemēro to attiecībā uz jebkuru Savienības valsti, kurai nav saistošs šis akts vai kura, lai gan tai ir saistošs šis akts, sniegusi paziņojumu, kas minēts 28.panta 1.punkta “b” apakšpunktā. Pie Savienības nepiederošā valsts, kas kļūst par šā akta dalībvalsti, atzīst, ka minētā Savienības valsts attiecībās ar to:

(i) var piemērot visvēlāk pieņemtā tai saistošā akta noteikumus;

(iii) ievērojot pielikuma 1.panta 6.punktu, ir tiesīga piemērot aizsardzību tādā līmenī, kādu nosaka šis akts.

(3) Jebkura valsts, kura ir izmantojusi kādu no pielikumā paredzētajām īpašajām tiesībām, var piemērot pielikuma noteikumus attiecībā uz īpašo tiesību vai īpašajām tiesībām, ko tā pati izmantojusi savās attiecībās ar jebkuru citu Savienības valsti, kurai nav saistošs šis akts, ar noteikumu, ka pēdējā valsts akceptē minēto noteikumu piemērošanu.

33.pants

Strīdi: 1. Starptautiskās šķīrējtiesas jurisdikcija. 2. Atruna attiecībā

uz šādu jurisdikciju. 3. Atrunas atsauksana

(1) Jebkuru divu vai vairāku Savienības valstu strīdu par šīs konvencijas skaidrojumu vai piemērošanu, kas nav atrisināts sarunu ceļā, jebkura no strīdā iesaistītajām valstīm var nodot Starptautiskajai šķīrējtiesai, iesniedzot prasību saskaņā ar minētās tiesas nolikumu, ja attiecīgās valstis nevienojas par citādu strīda izšķiršanas kārtību. Prasības iesniedzējai valstij ir jāinformē par to Starptautiskais birojs; Starptautiskais birojs to dara zināmu pārējām Savienības valstīm.

(2) Jebkura valsts, parakstot šo aktu vai nododot glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka tā neatzīst sev par saistošiem 1.punkta noteikumus. Attiecībā uz jebkādiem strīdiem starp minēto valsti un jebkuru citu Savienības valsti 1.punkta noteikumi tad netiek piemēroti.

(3) Jebkura valsts, kas sniegusi paziņojumu saskaņā ar 2.punkta noteikumiem, var jebkurā laikā atsaukt savu paziņojumu ar ģenerāldirektoram adresētu iesniegumu.

34.pants

Ierobežojumi attiecībā uz atsevišķu agrākpieņemto noteikumu

ratifikāciju vai pievienošanos tiem: 1. Attiecībā uz agrākpieņemtajiem

aktiem. 2. Attiecībā uz Stokholmas aktam pievienoto protokolu

(1) Saskaņā ar 29.bis pantu neviena valsts nevar ratificēt agrāk pieņemtos šīs konvencijas aktus vai pievienoties tiem, ja stājas spēkā 1.–21.pants un pielikums.

(2) Ja 1.–21.pants un pielikums ir stājušies spēkā, neviena valsts nevar sniegt paziņojumu, kas paredzēts Stokholmas aktam pievienotā Protokolā attiecībā uz jaunattīstības valstīm 5.pantā.

35.pants

Konvencijas termiņš; denonsācija: 1. Neierobežots termiņš.

2. Denonsēšanas iespēja. 3. Denonsācijas spēkā stāšanās diena.

4. Moratorijs attiecībā uz denonsāciju

(1) Šī konvencija ir spēkā neierobežotu laiku.

(2) Jebkura valsts var denonsēt šo aktu, iesniedzot ģenerāldirektoram adresētu paziņojumu. Šāda denonsācija nozīmē arī visu agrāk pieņemto aktu denonsāciju un attiecas vienīgi uz to valsti, kura denonsējusi šo aktu; attiecībā uz citām Savienības valstīm konvencija paliek spēkā, un tā ir jāievēro.

(3) Denonsācija stājas spēkā pēc gada, skaitot no dienas, kad ģenerāldirektors saņēmis attiecīgo paziņojumu.

(4) Neviena valsts nevar izmantot šajā pantā paredzētās tiesības uz denonsāciju agrāk kā pēc pieciem gadiem, skaitot no dienas, kad tā kļuvusi par Savienības dalībvalsti.

36.pants

Konvencijas piemērošana: 1. Pienākums veikt nepieciešamos

pasākumus. 2. Laiks, no kura pienākums ir spēkā

(1) Jebkura šīs konvencijas dalībvalsts apņemas saskaņā ar savu pamatlikumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs konvencijas piemērošanu.

(2) Tiek pieņemts, ka ar to dienu, kad valstij kļūst saistoša šī konvencija, tā būs spējīga saskaņā ar saviem iekšējiem likumdošanas aktiem pildīt šīs konvencijas noteikumus.

37.pants

Nobeiguma noteikumi: 1. Akta valoda. 2.Parakstīšana.

3. Apstiprinātās kopijas. 4. Reģistrācija. 5. Informēšana

(1) (a) Šis akts tiek parakstīts vienā eksemplārā franču un angļu valodā un saskaņā ar 2.punktu nodots glabāšanā ģenerāldirektoram.

(b) Oficiālos tekstus arābu, itāļu, portugāļu, spāņu, vācu valodā un citās Asamblejas noteiktajās valodās apstiprina ģenerāldirektors pēc konsultēšanās ar ieinteresētajām valdībām.

(c) Ja ir atšķirīgi viedokļi par dažādu tekstu skaidrojumu, noteicošais ir teksts franču valodā.

(3) Šo aktu var parakstīt līdz 1972.gada 31.janvārim. Līdz šai dienai 1.panta “a” apakšpunktā minētais eksemplārs nododams glabāšanā Francijas Republikas valdībai.

(4) Ģenerāldirektors apstiprina un nosūta šā akta parakstītā teksta divas kopijas visu Savienības valstu valdībām un pēc pieprasījuma jebkuras citas valsts valdībai.

(5) Ģenerāldirektors reģistrē šo aktu Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.

(6) Ģenerāldirektors informē visu Savienības valstu valdības par šā akta parakstīšanu, par ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu nodošanu glabāšanā, par jebkuriem paziņojumiem, kas ietverti ratifikācijas vai pievienošanās dokumentos vai sniegti saskaņā ar 28.panta 1.punkta “c” apakšpunktu, 30.panta 2.punkta “a” un “b” apakšpunktu un 33.panta 2.punktu, par jebkuru šā akta noteikumu stāšanos spēkā, par paziņojumiem attiecībā uz denonsāciju, kā arī par paziņojumiem, kas paredzēti 30.panta 2.punkta “c” apakšpunktā, 31.panta 1. un 2.punktā, 33.panta 3.punktā, 38.panta 1.punktā un pielikumā.

38.pants

Pārejas noteikumi: 1. Piecu gadu privilēģijas izmantošana.

2. Savienības birojs; biroja direktors. 3. Savienības biroja tiesību pāreja

(1) Savienības valstis, kuras nav ratificējušas šo aktu vai nav tam pievienojušās un kurām nav saistošs šīs konvencijas Stokholmas akta 22.–26.pants, var, ja vēlas, līdz 1975.gada 26.aprīlim izmantot minētajos pantos paredzētās tiesības, tāpat kā tad, ja tām šie panti būtu saistoši. Jebkurai valstij, kas vēlas izmantot šīs tiesības, jāiesniedz par to rakstveida paziņojums ģenerāldirektoram; šis paziņojums stājas spēkā ar tā saņemšanas dienu. Šādas valstis tiek uzskatītas par Asamblejas dalībvalstīm līdz iepriekšminētajam datumam.

(2) Tik ilgi, kamēr visas Savienības valstis nav kļuvušas par Organizācijas dalībvalstīm Organizācijas Starptautiskais birojs pilda arī Savienības biroja funkcijas un ģenerāldirektors pilda Savienības biroja direktora pienākumus.

(3) Pēc tam, kad visas Savienības valstis ir kļuvušas par Organizācijas dalībvalstīm, Savienības biroja tiesības, pienākumus un īpašumu pārņem Organizācijas Starptautiskais Birojs.

 

Pielikums

I pants

Jaunattīstības valstīm pieejamās īpašās tiesības: 1. Atsevišķu īpašu

tiesību iespējamība; paziņojums. 2. Paziņojuma darbības termiņš.

3. Jaunattīstības valsts statusa izbeigšanās.

4. Kopiju krājumi. 5. Paziņojumi attiecībā uz atsevišķām teritorijām.

6. Ierobežojumi attiecībā uz ekvivalentu aizsardzību

(1) Jebkura valsts, kura saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas pieņemto praksi tiek atzīta par jaunattīstības valsti un kura ratificē šo aktu vai pievienojas šim aktam, kura neatņemama sastāvdaļa ir šis pielikums, ja tā, ņemot vērā savu ekonomisko stāvokli, kā arī sociālās un kultūras vajadzības, neuzskata, ka tuvākajā laikā spēs nodrošināt visu šajā aktā paredzēto tiesību aizsardzību, var, vai nu iesniedzot paziņojumu, kas tiek nodots glabāšanā ģenerāldirektoram vienlaikus ar ratifikācijas vai pievienošanās dokumentu, vai arī, ievērojot V panta 1.punkta “c” apakšpunkta noteikumus, jebkurā laikā pēc tam paziņot, ka tā izmantos II pantā paredzētās īpašās tiesības vai III pantā paredzētās īpašās tiesības, vai arī abas minētās īpašās tiesības. Šī valsts arī var tā vietā, lai izmantotu II pantā paredzētās īpašās tiesības, sniegt paziņojumu saskaņā ar V panta 1.punkta “a” apakšpunktu.

(2) (a) Jebkurš 1.punktā minētais paziņojums, kas sniegts, kamēr vēl nav pagājuši desmit gadi kopš dienas, kad stājas spēkā 1.–21.pants un šis pielikums, saskaņā ar 28.panta 2.punktu ir spēkā desmit gadus. Jebkuru šādu paziņojumu var pilnībā vai daļēji atjaunot katrā turpmākajā desmit gadu periodā, ja attiecīgs iesniegums tiek nodots glabāšanā ģenerāldirektoram ne agrāk kā piecpadsmit mēnešus un ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms kārtējā desmit gadu perioda izbeigšanās.

(b) Jebkurš 1.punktā minētais paziņojums, kas sniegts pēc tam, kad pagājuši desmit gadi kopš dienas, kad stājies spēkā 1.–21.pants un šis pielikums, saskaņā ar 28.panta 2.punktu ir spēkā līdz kārtējā desmit gadu perioda beigām. Jebkurš šāds paziņojums var tikt atjaunots, kā to paredz “a” apakšpunkta otrais teikums.

(3) Jebkura Savienības valsts, kura vairs netiek atzīta par piederošu pie 1.punktā minētajām jaunattīstības valstīm, nav tiesīga atjaunot savu paziņojumu, kā tas paredzēts 2.punktā, un neatkarīgi no tā, vai šī valsts oficiāli atsauc vai neatsauc paziņojumu, tai vairs nav atļauts izmantot 1.punktā minētās īpašās tiesības pēc kārtējā desmit gadu perioda izbeigšanās vai arī pēc tam, kad pagājuši trīs gadi, kopš šī valsts vairs netiek atzīta par jaunattīstības valsti, – piemērojams ir tas laika periods, kurš izbeidzas vēlāk.

(4) Ja tajā laikā, kad izbeidzas saskaņā ar 1. un 2.punktu sniegtā paziņojuma spēks, vēl ir krājumā kopijas, kas izgatavotas, pamatojoties uz atbilstoši šim pielikumam izsniegtu licenci, šo kopiju izplatīšanu var turpināt, līdz to krājumi ir izsīkuši.

(5) Jebkura valsts, kurai ir saistoši šā akta noteikumi un kura saskaņā ar 31.panta 1.punktu ir nodevusi glabāšanā ratifikācijas vai pievienošanās dokumentā ietvertu paziņojumu vai atsevišķu rakstveida paziņojumu par šā akta piemērošanu attiecībā uz atsevišķu teritoriju, kuras stāvokli var atzīt par analoģisku 1.punktā minēto valstu stāvoklim, var attiecībā uz šo teritoriju sniegt 1.punktā minēto paziņojumu vai iesniegt 2.punktā minēto iesniegumu par paziņojuma atjaunošanu. Kamēr šāds paziņojums vai iesniegums ir spēkā, šā pielikuma noteikumi tiek piemēroti attiecībā uz paziņojumā vai iesniegumā norādīto teritoriju.

(6) (a) Fakts, ka kāda valsts izmanto jebkuru no 1.punktā minētajām īpašām tiesībām, nenozīmē to, ka šajā valstī radītajiem darbiem cita valsts drīkstētu piešķirt mazāka apjoma aizsardzību nekā tā aizsardzība, kas jāpiešķir saskaņā ar 1.–21.pantu.

(b) 30.panta 2.punkta “b” apakšpunkta otrajā teikumā paredzētās tiesības piemērot ekvivalentu aizsardzību darbiem, kas radīti valstī, kura sniegusi paziņojumu saskaņā ar V panta 1.punkta “a” apakšpunktu, nevar tikt izmantotas agrāk par to dienu, kad izbeidzas I panta 3.punktā noteiktais īpašo tiesību piemērošanas termiņš.

II pants

Tulkošanas tiesību ierobežojumi: 1. Kompetentas institūcijas izsniegtās

licences. 2. – 4. Licenču izsniegšanas nosacījumi.

5. Licenču izsniegšanas mērķi. 6. Licences spēka izbeigšanās.

7. Darbi, kas sastāv galvenokārt no ilustrācijām.

8. No apgrozības izņemtie darbi.

9. Licences attiecībā uz ētera raidījumu organizācijām

(1) Jebkura valsts, kas paziņojusi, ka tā izmantos šajā pantā paredzētās īpašās tiesības, var attiecībā uz iespiestiem vai citādā analoģiskā reproducēšanas formā publicētiem darbiem aizstāt 8.pantā paredzētās ekskluzīvās tiesības uz tulkošanu ar tādu vienkāršo un tālāk nenododamo licenču sistēmu, kuras ar turpmāk minētajiem nosacījumiem, un ievērojot IV panta noteikumus, izsniedz kompetenta institūcija.

(2) (a) Ja trīs gadu laikā vai jebkurā citā minētās valsts nacionālajos likumdošanas aktos noteiktā ilgākā termiņā, ko skaita no darba pirmpublicējuma dienas, darba tulkošanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas nepublicē darba tulkojumu šajā valstī vispārlietotajā valodā, tad jebkurš šīs valsts pilsonis var iegūt licenci uz šā darba tulkošanu minētajā valodā un tulkojuma publicēšanu iespiedu vai analoģiskā reproducēšanas formā, ņemot vērā 3.punkta noteikumus.

(b) Ar šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem licenci var izsniegt arī tad, ja visi attiecīgajā valodā publicētā tulkojuma laidieni ir pilnībā izpārdoti.

(3) (a) Gadījumā, kad tulkojumi ir tādā valodā, kas nav vispārlietotā valoda vienā vai vairākās attīstītajās valstīs, kuras ir Savienības dalībvalstis, 2.punkta “a” apakšpunktā paredzēto trīs gadu termiņš tiek aizstāts ar gadu ilgu termiņu.

(b) Jebkura 1.punktā minētā valsts, uz vienprātības pamatiem vienojoties ar attīstītajām valstīm, kuras ir Savienības dalībvalstis un kurās viena un tā pati valoda ir vispārlietotā valoda, attiecībā uz tulkojumiem šajā valodā var aizstāt 2.punkta “a” apakšpunktā paredzēto trīs gadu termiņu ar īsāku termiņu, ko nosaka minētā vienošanās, bet kas nevar būt īsāks par gadu. Tomēr iepriekšējā teikuma noteikumi nav attiecināmi uz angļu, franču un spāņu valodu. Par katru tādu vienošanos valdības, kuras to noslēgušas, paziņo ģenerāldirektoram.

(4) (a) Saskaņā ar šo pantu nevienu pēc trīs gadu termiņa iegūstamo licenci nevar izsniegt, pirms izbeidzies papildtermiņš – seši mēneši – un nevienu pēc gadu ilgā termiņa iegūstamo licenci nevar izsniegt, pirms izbeidzas papildtermiņš – deviņi mēneši, skaitot no dienas, kad:

(i) pieteikuma iesniedzējs izpildījis IV panta 1.punkta prasības vai

(ii) pieteikuma iesniedzējs, kā paredzēts IV panta 2.punktā, nosūta sava pieteikuma kopijas institūcijai, kuras kompetencē ir licenču izsniegšana, – tas attiecas uz gadījumiem, kad tulkošanas tiesību īpašnieka personība vai viņa adrese nav zināma.

(c) Ja minētajā sešu vai deviņu mēnešu laikā tulkošanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas publicē tulkojumu tajā valodā, uz kuru attiecas pieteikums, šajā pantā paredzētā licence netiek izsniegta.

(5) Ikviena licence saskaņā ar šā panta noteikumiem tiek izsniegta vienīgi mācību, izglītības vai pētniecības mērķiem.

(6) Ja darba tulkojumu publicē tulkošanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas par tādu cenu, kas atbilst valstī parasti nosakāmajai cenai par analoģisku darbu, jebkura saskaņā ar šo pantu izsniegtā licence vairs nav spēkā, ja minētais tulkojums ir tajā pašā valodā un būtībā tāda paša satura kā tulkojums, kas publicēts, pamatojoties uz licenci. Jebkurus eksemplārus, kas jau izgatavoti pirms tam, kad izbeidzas licences spēks, var turpināt izplatīt, līdz to krājumi ir izsīkuši.

(7) Attiecībā uz tādiem darbiem, kuri sastāv galvenokārt no ilustrācijām, licenci uz teksta tulkošanu un tulkojuma publicēšanu un ilustrāciju reproducēšanu un publicēšanu var izsniegt tikai tad, ja tiek izpildīti arī III pantā paredzētie nosacījumi.

(8) Saskaņā ar šo pantu licenci nevar izsniegt, ja autors ir izņēmis no apgrozības visus sava darba eksemplārus.

(9) (a) Licenci uz iespiesta vai analoģiskā reproducēšanas formā publicēta darba tulkošanu var izsniegt arī jebkurai ētera raidījumu organizācijai, kurai ir pārstāvniecība 1.punktā minētajā valstī, ja attiecīgā organizācija iesniedz pieteikumu šīs valsts kompetentai institūcijai un ja tiek izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

(i) tulkosana tiek veikta no eksemplāra, kas izgatavots un iegūts saskaņā ar minētās valsts likumiem;

(ii) tulkojums tiek izmantots vienīgi tādās pārraidēs, kas īpaši paredzētas mācību nolūkiem vai arī lai izplatītu specializētu tehnisko vai zinātnisko pētījumu rezultātus noteiktu profesiju lietpratēju vidū;

(iii) tulkojums tiek izmantots vienīgi “ii” iedaļā norādītajiem mērķiem un likumīgi īstenotās pārraidēs, kas paredzētas klausītājiem un skatītājiem minētās valsts teritorijā, arī tādās pārraidēs, kurās tiek izmantoti skaņu un vizuālie ieraksti, kas izdarīti likumā noteiktajā kārtībā un domāti vienīgi šādām pārraidēm;

(iv) nevienā tulkojumā izmantošanas gadījumā nav komerciāla mērķa.

(b) Skaņu vai vizuālos ierakstus attiecībā uz tulkojumu, ko sagatavojusi ētera raidījumu organizācija, pamatojoties uz licenci, kas izsniegta atbilstoši šim punktam, ar šīs organizācijas piekrišanu “a” apakšpunktā paredzētajiem mērķiem un ievērojot tajā pašā apakšpunktā minētos nosacījumus var izmantot arī kāda cita ētera raidījumu organizācija, kam ir pārstāvniecība valstī, kuras kompetenta institūcija izsniegusi attiecīgo licenci.

(c) Ar noteikumu, ka visi “a” apakšpunktā izklāstītie kritēriji un nosacījumi tiek izpildīti, ētera raidījumu organizācijai var izsniegt licenci uz jebkura audiovizuālā fiksācijā iekļauta teksta tulkošanu, ja savukārt arī attiecīgā fiksācija tiek sagatavota un izziņota ar vienīgo mērķi izmantot to sistemātisku apmācību pasākumiem.

(d) Ievērojot “a”, “b” un “c” apakšpunkta noteikumus, iepriekšminēto punktu noteikumi tiek piemēroti attiecībā uz jebkuras saskaņā ar šo punktu piešķirtās licences izsniegšanu un izmantošanu.

III pants

Reproducēšanas tiesību ierobežojumi: 1. Kompetentas institūcijas

izsniegtās licences. 2.– 5. Licenču izsniegšanas nosacījumi.

6. Licences spēka izbeigšanās. 7. Darbi, uz kuriem attiecināms sis pants

(1) Jebkura valsts, kas paziņojusi, ka tā izmantos šajā pantā paredzētās īpašās tiesības, var aizstāt 9.panta paredzētās ekskluzīvās tiesības uz reproducēšanu ar tādu vienkāršo un tālāk nenododamo licenču sistēmu, kuras ar turpmākminētajiem nosacījumiem un ievērojot IV panta noteikumus izsniedz kompetenta institūcija.

(2) (a) Ja attiecībā uz darbu, kuram šo pantu piemēro, ievērojot 7.punkta noteikumus, pēc tam, kad izbeidzies:

(i) attiecīgais 3.punktā noteiktais termiņš, ko skaita no šā darba konkrētā izdevuma pirmpublicējuma dienas, vai

(ii) jebkurš ilgāks termiņš, ko nosaka 1.punktā minētās valsts nacionālie likumdošanas akti un ko skaita no tā pašas dienas,

reproducēšanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas nav izplatījušas šā darba izdevuma eksemplārus sabiedrībā vai sakarā ar sistemātisku apmācību pasākumiem par tādu cenu, kas atbilst valstī parasti nosakāmajai cenai par analoģisku darbu, tad jebkurš šīs valsts pilsonis var iegūt licenci uz šāda izdevuma reproducēšanu un publicēšanu par tādu pašu vai zemāku cenu, lai tas tiktu izmantots sakarā ar sistemātisku apmācību pasākumiem.

(c) Licenci uz tāda izdevuma reproducēšanu un publicēšanu, kas ticis izplatīts saskaņā ar “a” apakšpunktu, var izsniegt arī ar šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem, ja sešu mēnešu laikā pēc licences derīguma termiņa izbeigšanās neviens šā izdevuma atļautais eksemplārs attiecīgajā valstī nav bijis brīvā pārdošanā vai izmantots sakarā ar sistemātisku apmācību pasākumiem par tādu cenu, kas atbilst valstī parasti nosakāmajai cenai par analoģisku darbu.

(3) 2.punkta “a” apakšpunkta “i” iedaļā norādītais termiņš ir pieci gadi, izņemot to, ka:

(i) attiecībā uz darbiem dabas un eksakto zinātņu jomā, ieskaitot matemātiku, un darbiem tehnoloģijas jomā šis termiņš ir trīs gadi;

(ii) attiecībā uz daiļliteratūras, dzejas, dramatiskajiem un muzikālajiem darbiem, kā arī mākslas grāmatām šis termiņš ir septiņi gadi.

(4) (a) Saskaņā ar šo pantu nevienu pēc trīs gadu termiņa iegūstamo licenci nevar izsniegt agrāk kā pēc sešiem mēnešiem, skaitot no dienas, kad:

(i) pieteikuma iesniedzējs izpildījis IV panta 1.punkta prasības vai

(ii) pieteikuma iesniedzējs, kā paredzēts IV panta 2.punktā, nosūtījis sava pieteikuma kopijas institūcijai, kuras kompetencē ir licenču izsniegšana, – tas attiecas uz gadījumiem, kad reproducēšanas tiesību īpašnieka personība vai viņa adrese nav zināma.

(b) Ja licences ir iegūstamas pēc citiem termiņiem un ir piemērojams IV panta 2.punkts, nevienu licenci nevar izsniegt agrāk kā pēc trim mēnešiem, skaitot no dienas, kad nosūtītas iesnieguma kopijas.

(c) Ja “a” un “b” apakšpunktos norādīto sešu vai trīs mēnešu laikā ir notikusi 2.punkta “a” apakšpunktā minētā izplatīšana, šajā pantā paredzētā licence netiek izsniegta.

(d) Licence netiek izsniegta, ja autors ir izņēmis no apgrozības visus tā izdevuma eksemplārus, kura reproducēšanai un publicēšanai attiecīgā licence pieprasīta.

(5) Saskaņā ar šo pantu licence uz darba tulkojuma reproducēšanu un publicēšanu netiek izsniegta šādos gadījumos:

(i) ja tulkojumu nav publicējis tulkošanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas, vai

(ii) ja tulkojums nav tādā valodā, kas ir vispārlietotā valoda valstī, kurā licence tiek pieprasīta.

(6) Ja reproducēšanas tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu citas personas 1.punktā minētajā valstī izplata darba izdevuma eksemplārus sabiedrībā vai sakarā ar sistemātisku apmācību pasākumiem par tādu cenu, kas atbilst valstī parasti nosakāmajai cenai par analoģisku darbu, jebkura saskaņā ar šo pantu izsniegtā licence vairs nav spēkā, ja šis izdevums ir tajā pašā valodā un būtībā tāda paša satura kā izdevums, kas publicēts, pamatojoties uz minēto licenci. Jebkurus eksemplārus, kas jau izgatavoti pirms tam, kad izbeidzas licences derīguma termiņš, var turpināt izplatīt līdz to krājumi ir izsīkuši.

(7) (a) Ņemot vērā “b” apakšpunktu, šis pants attiecas tikai uz tādiem darbiem, kas publicēti iespiedu vai analoģiskā reproducēšanas formā.

(b) Šis pants ir attiecināms arī uz likumīgā kārtā izdarītu audiovizuālo fiksāciju reproducēšanu audiovizuālā formā, arī uz jebkuru šajās fiksācijās ietverto aizsargājamo darbu reproducēšanu audiovizuālā formā, un uz jebkura ietvertā teksta tulkošanu tādā valodā, kas ir vispārlietotā valoda valstī, kurā licence tiek pieprasīta, ar noteikumu, ka attiecīgās audiovizuālās fiksācijas vienmēr tiek sagatavotas un izziņotas ar vienīgo mērķi izmantot tās sistemātisku apmācību pasākumiem.

IV pants

3. Kopīgie noteikumi attiecībā uz licencēm, kas tiek izsniegtas

saskaņā ar II un III pantu: 1. un 2. Procedūra.

3. Autora un darba nosaukuma uzrādīšana. 4. Eksemplāru eksports.

5.Informācija. 6. Kompensācija

(1) II vai III pantā minēto licenci var izsniegt tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar attiecīgajā valstī noteikto kārtību pierāda, ka viņš vai nu ir lūdzis atļauju un saņēmis atteikumu no personas, kam pieder tiesības uz tulkojuma sagatavošanu un publicēšanu vai – attiecīgi – uz izdevuma reproducēšanu un publicēšanu, vai arī viņš nav varējis atrast minēto tiesību īpašnieku, kaut gan ir veicis visus nepieciešamos pasākumus. Vienlaikus ar pieteikuma iesniegšanu licences pieprasītājam ir jāinformē par to jebkurš 2.punktā norādītais nacionālais vai starptautiskais informācijas centrs.

(2) Ja minēto tiesību īpašnieks nav atrodams, licences pieteicējam kopijas no pieteikuma, kas iesniegts institūcijai, kuras kompetencē ir licenču izsniegšana, ar ierakstītu aviovēstuli jānosūta izdevējam, kura vārds norādīts uz darba, un jebkuram nacionālajam vai starptautiskajam informācijas centram, kuru šādā nolūkā var būt norādījusi ģenerāldirektoram glabāšanā nodotajā paziņojumā tās valsts valdība, kurā, domājams, atrodas izdevēja galvenā uzņēmējdarbības vieta.

(3) Autora vārds jānorāda uz visiem tulkojuma vai reproducētā izdevuma eksemplāriem, kas publicēti, pamatojoties uz licenci, kura izsniegta saskaņā ar II vai III pantu. Darba nosaukums jānorāda uz visiem šādiem eksemplāriem. Attiecībā uz tulkojumu – darba nosaukums oriģinālvalodā noteikti jānorāda uz visiem minētajiem eksemplāriem.

(4) (a) Neviena II vai III pantā minētā licence nav attiecināma uz darba eksemplāru eksportu, jebkura šāda licence dod tiesības uz tulkojuma publicēšanu vai – attiecīgi – reproducēšanu tikai tās valsts teritorijā, kurā licence pieprasīta.

(b) “a” apakšpunkta izpratnē jēdziens “eksports” ietver eksemplāru nosūtīšanu no jebkuras teritorijas uz to valsti, kura attiecībā uz šo teritoriju sniegusi paziņojumu saskaņā ar I panta 5.punktu.

(c) Ja tādas valsts, kura atbilstoši II pantam izsniegusi licenci uz darba tulkošanu jebkurā valodā, izņemot angļu, franču vai spāņu valodu, valdības vai sabiedriskā organizācija nosūta saskaņā ar šo licenci publicēta tulkojuma eksemplārus uz citu valsti, šāda eksemplāru nosūtīšana “a” apakšpunkta izpratnē nav uzskatāma par eksportu, ja tiek izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

(i) saņēmēji ir fiziskās personas – tās valsts pilsoņi, kuras kompetenta institūcija izsniegusi licenci, vai arī organizācijas, kuras apvieno šādas fiziskās personas;

(ii) eksemplāri tiek izmantoti tikai apmācību, izglītības vai pētniecības mērķiem;

(iii) eksemplāru nosūtīšana un sekojoša to izplatīšana saņēmējiem netiek veikta komerciālos nolūkos; un

(vi) valsts, uz kuru eksemplāri tiek nosūtīti, ir vienojusies ar valsti, kuras kompetenta institūcija izsniegusi licenci par to, ka tiek atļauta eksemplāru saņemšana, izplatīšana vai arī gan saņemšana, gan izplatīšana, un tās valsts valdība, kurā izsniegta licence, par šo vienošanos ir informējusi ģenerāldirektoru.

(5)Uz visiem eksemplāriem, kas publicēti, pamatojoties uz II vai III pantā minēto licenci, jābūt norādei attiecīgajā valodā par to, ka eksemplāri ir izplatāmi tikai tajā valstī vai teritorijā, uz kuru attiecas minētā licence.

(6) (a) Valsts līmenī ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu:

(i) to, ka licence paredz tulkosanas vai – attiecīgi – reproducēšanas tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst tādām honorāru normām, kādas attiecībā uz licencēm parasti tiek noteiktas uz divu attiecīgo valstu personu brīvas vienošanās pamata, un

(ii) kompensācijas izmaksu un konversiju: ja attiecībā uz valūtu ir spēkā īpaši vietējie noteikumi, kompetentai institūcijai jādara viss iespējamais, lai ar starptautiska mehānisma palīdzību nodrošinātu kompensācijas pārvēršanu starptautiski konvertējamā valūtā vai tās ekvivalentā.

(c) Nacionālajos likumdošanas aktos ir jāparedz nepieciešamie noteikumi, lai nodrošinātu darba pareizu tulkojumu vai – attiecīgi – noteikta izdevuma precīzu reproducēšanu.

V pants

Alternatīva iespēja tulkošanas tiesību ierobežošanai:

1. 1886. un 1896.gada aktos paredzētā procedūra.

2. Neiespējamība mainīt procedūru attiecībā uz II pantu.

3. Alternatīvas iespējas izvēles termiņš

(1) (a) Jebkura valsts, kurai ir tiesības sniegt paziņojumu, ka tā izmantos II pantā paredzētās īpašās tiesības, tā vietā, lai sniegtu minēto paziņojumu, var ratificēt šo aktu vai pievienoties tam:

(i) ja tā ir valsts, uz kuru attiecas 30.panta 2.punkta “a” apakšpunkts, – sniegt paziņojumu saskaņā ar minētā apakšpunkta noteikumiem attiecībā uz tulkošanas tiesībām;

(ii) ja tā ir valsts, uz kuru neattiecas 30.panta 2.punkta “a” apakšpunkts, un pat ja tā nav pie Savienības nepiederoša valsts – sniegt paziņojumu, kā tas paredzēts 30.panta 2.punkta “b” apakšpunkta pirmajā teikumā.

(b) Attiecībā uz valsti, kura vairs netiek atzīta par piederošu pie I panta 1.punktā minētajām jaunattīstības valstīm, saskaņā ar šo punktu sniegtais paziņojums ir spēkā līdz dienai, kad izbeidzas atbilstoši I panta 3.punktam piemērojamais laika periods.

(c) Neviena valsts, kas sniegusi paziņojumu saskaņā ar šo punktu, nevar pēc tam izmantot II pantā paredzētās īpašās tiesības pat tad, ja tā atsauc minēto paziņojumu.

(2) Ņemot vērā 3.punkta noteikumus, neviena valsts, kas izmantojusi II pantā paredzētās īpašās tiesības, nevar pēc tam sniegt paziņojumu saskaņā ar 1.punktu.

(3) Jebkura valsts, kas vairs netiek atzīta par piederošu pie I panta 1.punktā minētajām jaunattīstības valstīm, ne vēlāk kā divus gadus pirms tam, kad izbeidzas saskaņā ar I panta 3.punktu piemērojamais laika periods, var sniegt paziņojumu, kā tas paredzēts 30.panta 2.punkta “b” apakšpunkta pirmajā teikumā, neraugoties uz to, ka tā nav pie Savienības nepiederoša valsts. Šāds paziņojums stājas spēkā ar dienu, kad izbeidzas saskaņā ar I panta 3.punktu piemērojamais laika periods.

VI pants

Iespējas piemērot vai atļaut piemērot atsevišķus pielikuma noteikumus

līdz tam laikam, kad valstīm šis pielikums kļūst saistošs: 1. Paziņojums. 2. Paziņojuma nodošana glabāšanā un spēkā stāšanās diena

(1) (a) Jebkura Savienības valsts ar šā akta datumu vai jebkurā laikā līdz tam, kad tai kļūst saistošs 1.–21.pants un šis pielikums, var paziņot:

(i) ja tā ir valsts, kura, ja tai būtu saistošs 1.–21.pants un šis pielikums, būtu tiesīga izmantot I panta 1.punktā minētās īpašās tiesības,– ka tā piemēros vai nu II panta, vai III panta noteikumus, vai arī abu minēto pantu noteikumus attiecībā uz darbiem, kas radīti valstī, kura saskaņā ar turpmākminēto “ii” iedaļu akceptē minēto pantu piemērošanu šādiem darbiem vai kurai ir saistošs 1.–21.pants un šis pielikums; šādā paziņojumā var atsaukties nevis uz II pantu, bet uz V pantu;

(ii) ka attiecībā uz darbiem, kas radīti šajā valstī, tā atļauj piemērot šā pielikuma noteikumus tām valstīm, kuras sniegušas iepriekšējā, “i” iedaļā minēto paziņojumu vai paziņojumu saskaņā ar I pantu.

(2) Jebkurš saskaņā ar 1.punktu sniegtais paziņojums ir noformējams rakstveidā un nododams ģenerāldirektoram glabāšanā. Paziņojums stājas spēkā ar dienu, kad tas nodots glabāšanā.