Par vēlēšanos rast kopēju risinājumu

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis:

Kādas tendences ekonomiskās noziedzības apkarošanā uzrāda pagājušā gada rezultāti?

Ekonomisko noziegumu sadaļa kopējā valsts noziedzības vērtējumā joprojām ir vājākā, un tajā ir daudz satraucoša. Latvijā samazinās smagi noziegumi, sevišķi smagi noziegumi, kas ir pozitīva tendence un liecina par vispārēju noziedzības stabilitāti. Taču ekonomisko noziegumu sadaļā mums nav ar ko lepoties, izņemot atsevišķas ierosinātas krimināllietas, atsevišķas lietas, kas nonāk tiesā. Visi plusiņi ir tik mazi, ka faktiski veidojas nemainīga, pietiekami satraucoša situācija.

Kāpēc, jūsuprāt, jau gadiem ilgi situācija neuzlabojas?

Es domāju, ka Latvijas ekonomiskajā attīstībā joprojām nav beidzies kapitāla uzkrāšanas process, kas sākotnējā stadijā ir pietiekami netīrs. Valsts uz šiem procesiem reaģē vāji un bieži arī neadekvāti. Tomēr es nekādā ziņā negribu teikt, ka viss ir slikts un nekas nav iespējams. Sistēma nav tik vāja, lai neko nespētu izdarīt – mēs esam spējīgi noreaģēt uz atsevišķām lielām lietām. Bet kopumā šis ir tas lauciņš, kur vēl jākoncentrē un jākoncentrē spēki.

Protams, ka ekonomiskie noziegumi savukārt ir visvairāk saistīti ar amatpersonu korupciju. Viss ir ļoti vienkārši – tiem, kas izmeklē šīs lietas, ir jābūt godīgiem, labi atalgotiem, izgājušiem nežēlīgu konkurenci, ar labu izglītību. Taču mūsu labie darbinieki ir ne tikai labi darbinieki, bet arī entuziasti, jo nav aizgājuši no tiesībsargājošās sistēmas, lai gan privātajā biznesā varētu nopelnīt daudz vairāk. Nevar nopietnas valsts sistēmas balstīties tikai uz entuziasmu, tad nekas nesanāk. Tā ir valstiska problēma – kāpēc mums šo cilvēku ir tik maz.

Savulaik kontrabandas apkarošanas koordinēšanai tika izveidota Kontrabandas apkarošanas centra (KAC) uzraudzības padome. Vai ir domāts par tās darba turpināšanu tagad, kad KAC ir likvidēts?

Pēdējā KAC uzraudzības padomes sēdē decembrī es izteicu viedokli, ka ir jābūt kādai koordinējošai formai, kurā visas iestādes, kam ir iespējams nodarboties ar kontrabandas apkarošanu, nosēžas pie viena galda. Tomēr pirmkārt jautājumus, kas saistīti ar kontrabandu un korupciju, būtu jāizskata Noziedzības un korupcijas novēršanas padomē (NKNP), ko vada Ministru prezidents. Bet pēdējā padome sanāca pagājušā gada pavasarī vēl Andra Bērziņa valdības laikā.

Es redzu NKNP kā to valstiski politisko veidojumu, kurā valsts pasaka – šajā laika posmā mums visaktuālākais no visa aktuālā ir tas, tas un tas. Tomēr tā būtu zināma drosme sagrupēt aktuālākās lietas katrā jomā, par ko politiķi ļoti daudz runā. Piemēram, ja tie ir tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, pašvaldību amatpersonas, valsts iepirkumi, strādājam gadu, divus, bet pēc tam varam būt pārliecināti, ka šajā sistēmā neviens vairs nav negodīgs un korumpēts.

Jebkurā valstī ir daļa ēnu ekonomikas un kaut kāda kontrabanda, taču tie ir stabilizēti procesi, pret kuriem darbojas stabila sistēma. Mēs savukārt pašlaik darbojamies pēc ugunsdzēšanas principa – kaut kur kaut kas kļūst aktuāls un tad mēs metam visus spēkus uz turieni. Bet šo augoņu jau ir ļoti daudz, šādā veidā mēs spēkus izkaisām pa daudzām vietām un rezultātā esam tur, kur esam. Visa mūsu tiesību sistēma strādā bez analītiskas pieejas, bez prognozēšanas.

Es par to esmu runājis valdības sēdēs, taču jāsaprot, ka ne jau sēdes sasaukšanā būs kāda jēga, ir jārisina diskusija. Šis jautājums ir rūpīgi jāsagatavo, es pieļauju, tam vajadzētu pusgadu vai pat gadu. Tas ir nopietns analītisks darbs, bet es neredzu, ka tas būtu uzsākts.

Kuri, jūsuprāt, ir vājākie punkti ekonomisko noziegumu novēršanā?

Manuprāt, vislielākās pārdomas izraisa Finanšu policija (FP) un tas, cik tiek ierosinātas krimināllietas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Viens no valstiski visaktuālākajiem jautājumiem – cik naudas aiziet garām valsts kasei un kādas ir valsts iespējas uz to reaģēt.

Pagājušais gads ir iezīmējies ar to, ka ir ierosinātas tikai 95 krimināllietas par izvairīšanos no nodokļiem, un es ļoti apšaubu šī ierosināto krimināllietu skaita atbilstību tam, cik tad tiešām ir bijuši šādi noziegumi. Nezinu, kā to vērtē FP vadība, bet es šaubos, vai kāds vispār valstī var būt apmierināts ar šādu rezultātu.

2000. gadā tika ierosinātas 283 lietas, un tad mēs FP kritizējām, ka maz lietu nonāk prokuratūrā un tiek nosūtītas uz tiesu – tikai 39. Pērn uz tiesu nosūtītas 23 lietas visā valstī – kaut vai katrā rajonā pa vienai būtu!

Kas būtu darāms, lai uzlabotu FP darbu?

Redziet FP būtībā ir vēl tik jauna! Zādzības, slepkavības un laupīšanas jau neatšķiras no agrākajiem laikiem, bet FP kompetences lietas ir jaunas. Kādreiz taču no nodokļiem vispār nebija iespējams izvairīties, par šo noziegumu mēs runājam tikai pēdējos 12 gadus. Būtu naivi domāt, ka iestāde, kas nostrādājusi septiņus gadus, parādīs sevišķus rezultātus, jo tā ir savos pirmsākumos. Tas ir pakāpenisks process, bet tas notiktu ātrāk, ja triecieni pa vājajām vietām būtu arvien vairāk un dziļāki. FP ir jākāpina izmeklēto lietu skaits, jāmeklē nodokļu lietas, jāmeklē darbinieki tieši ar tādu attieksmi. Arī prokuratūrai ir jāuzņemas daļa vainas no bakstīšanas un uzraudzīšanas viedokļa.

Kādu situāciju rāda dati par kontrabandas apkarošanu?

Es, vērtējot kāda nozieguma apkarošanas rezultātus, redzu divus kritērijus – cik personas ir sauktas pie atbildības, cik lietas nosūtītas uz tiesu un vai tās tiešām ir lielas lietas ar nopietnām atklātām shēmām un lielu konfiscēto preču daudzumu. Pērn ierosinātas 22 kontrabandas lietas, tas ir par divām mazāk nekā iepriekšējā gadā, tikpat, cik 2000. gadā, uz tiesu nosūtītas 17 lietas – par trim vairāk nekā pirms gada.

Vērtējums līdz ar to ir divējāds – skaitliski mums nav ar ko lepoties, bet nevar noniecināt arī tās krimināllietas, kas tomēr tiek izmeklētas un nonāk tiesā. Lai kā vērtē tā dēvēto Mangaļsalas lietu, labi, ka ir tāda krimināllieta, jo tas liecina, ka ir iespējams izdarīt arī kaut ko lielu. Es esmu pārliecināts, ka šai lietai būs rezultāti. Jau tagad ir skaidrs, ka tā izvēršas par vienu no lielākajām kontrabandas lietām kopš neatkarības atjaunošanas.

Kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai mazinātu fiktīvo uzņēmumu skaitu, kas gan traucē pienācīgi iekasēt nodokļus, gan arī paver plašas iespējas noziedzīgai darbībai?

Par fiktīvajām firmām ir daudz diskutēts jautājums, bet rezultātu vēl joprojām nav. Ir vienkārši jāpieņem kāds no iespējamajiem kontroles mehānismiem, bet, kamēr šāda mehānisma nebūs un viens uz otru skatīsies, tikmēr nebūs arī rezultātu. Kontrole ir jāuzsāk, un tad mēs arī ļoti daudz pavirzītos jautājumos, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Mūsu Kontroles dienests (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas kontroles dienests) jau gan saņem informāciju par aizdomīgiem darījumiem, bet bieži fiktīvu firmu dēļ lietu izmeklēšana izziņas iestādēs apstājas. Uz tiesu pagājušajā gadā nosūtīta tikai viena lieta, 10 krimināllietas kopš dienesta izveidošanas.

Tā ir jāatzīst par nopietnu problēmu valstī, un kādam ir nopietni jāķeras pie šī darba. Man ir tiešām skumji, ka mēs daudz konstatējam problēmas, bet nekādi neizdodas atrast kopējo risinājumu.

“DIENAS BIZNESS”; pēc L. Karnītes intervijas “Jānis Maizītis: noziegumus nevar apkarot tikai ar entuziasmu”