Par Rīgu arī nākamajām paaudzēm

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs arhitekts Juris Dambis:

Kāpēc tieši tagad, kad plāno naftas termināļa būvniecību, lūdzat Komētforta dambi iekļaut pastāvīgo kultūras pieminekļu sarakstā?

Konkrētās teritorijas Daugavas grīvā statuss pašlaik ir dabas pamatne, neliela daļa – sabiedrisko iestāžu teritorija. Šādi piemineklis varēja eksistēt un valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss nebūtu nepieciešams – fortifikācijas (militārās) būves dabas ainavā var pastāvēt, laika zobs tās nedaudz sagrauzīs, taču tās netiks iznīcinātas. Taču, kad ir vēlēšanās mainīt zemes lietošanas statusu, pieminekļa statuss ir jāizvērtē. Inspekcija nekādā gadījumā nerisina jautājumu – var būvēt naftas termināli vai nē. Pasakām, vai konkrētam objektam ir kultūrvēsturiskā vērtība vai nav. Kultūras pieminekļa statuss jau nenozīmē, ka īpašniekiem tiktu atņemta zeme un uz tās nekas nedrīkst notikt. To var izmantot kultūras tūrismam, citiem mērķiem.

Bet ne naftas termināļa būvniecībai?

Naftas terminālis šajā teritorijā neiznāk. Mūsu skatījumā šeit ir divi kultūras pieminekļi: Daugavas grīvas krasta fortifikācijas būvju komplekss kreisajā krastā, kuram piešķirams valsts nozīmes statuss, un Komētforta dambis, kuram vajag piešķirt vietējas nozīmes statusu.

Kāds ir jūsu vērtējums par pašreizējo Triangula bastiona izskatu?

Kad parādījās ideja par būvi šajā vietā, inspekcija apturēja būvniecību. Tur bija paredzēts izvietot autostāvvietas un vēsturiskā izskatā atjaunot bastionu. Uzskatījām, ka tas nebūtu pareizi un lielā mērā iznīcinātu oriģinālo bastionu. Aktīvi protestējām, bet, jūtot, ka inspekcijā neieklausās, pats piedāvāju konkrētu risinājumu, kas manā skatījumā būtu bijis labs, lai turpinātu diskusijas un apzinātos, ka optimālais variants vēl nav atrasts. Ierosināju vispirms vietu atstāt neapbūvētu līdz Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstīšanas projekta izstrādei. Ja tas nav iespējams, tad celt viegla rakstura būvi sabiedriskām vajadzībām. Ierosināju arī izmantot pazemi krastmalā, ierīkojot sabiedriskā transporta pieturvietas. Tajā laikā pilsēta padomos neieklausījās. Man ir žēl par rezultātu Triangula bastionā. Tas ir ļoti slikts. Šī būve neiekļaujas Vecrīgas panorāmā.

Uz ko jums kā inspekcijas vadītājam un arhitektam vēl ir sāpīgi skatīties Rīgas vēsturiskajā centrā?

Ir daudz objektu, kas pārveido pilsētvidi un arhitektoniskajā kvalitātē varēja būt daudz labāki. Kaut vai autostāvvietas Basteja bulvārī. Neesmu pret autostāvvietām konkrētajā vietā, bet veids, kā tām jāiekļaujas konkrētajā vidē, varēja būt daudz labāks.

Bija liela cīņa par topošo objektu stacijas laukumā. Apturējām vienas augstceltnes būvniecību un stacijas laukuma aizbūvēšanu. Panācām, ka tur nebūs kaut kas līdzīgs vēl vienai viesnīcai “Latvija”. Šobrīd tur apbūve būs puslīdz ciešama – tāda, kas neduras acīs un nedegradēs konkrēto vidi, bet protams, tas nebūs ideālais risinājums. Tālāk – tirdzniecības centrs “Stockman”, kurš būs uzsēdināts virsū kanālam. Arī tur panācām, lai kanāls tiek kaut daļēji respektēts un ēkas augstums – samazināts. Taču nav pārdomāts jautājums, vai šajā vietā vispār vajadzēja būt kādai būvei. Ja tā, to vajadzēja kompleksi risināt un skatīties kopainu ar tiltu, apkārtējo apbūvi. Tas ir izpalicis. Joprojām neatrisināts ir krastmalas jautājums. Tas, ka mēs nerisinām lielās sakarības Rīgas vēsturiskajā centrā, bet risinām detaļas atrauti vienu no otras un līdz ar to jaucam kopēju sistēmu, ir visu problēmu saknē.

Ar ko saistīta haotiskā plosīšanās pa Rīgas vēsturisko centru?

1995. gadā izstrādātais pilsētas attīstības plāns ir ļoti labs. Tajā ir ielikta sistēma, plāns paredzēja virkni detālplānojumu, taču tie netika radīti. Problēma ir tā, ka šis plāns netiek pildīts. Ja to pildītu, tad arī Daugavgrīvā netiktu paredzēts naftas terminālis.

Bet tas, kas ir noticis Rātslaukumā, tiešām ir ārprāts. Nevienam ārvalstu kolēģim to nevaru rādīt, viņi smejas. Rātsnams nav ne vecs ne jauns, jaunās formas neiet kopā ar vecajām. Kad draudēja šā projekta pieņemšana Rīgas domē, inspekcija organizēja diskusiju ar Latvijas arhitektiem, kuri savas idejas iesniedza par brīvu, lai kaut kā glābtu un labotu situāciju. Tur bija arī ļoti labas idejas – Modrim Ģelzim, Gunāram Birkertam, Ausmai Skujiņai. Taču pilsētai tās nebija vajadzīgas. Tagad mēs redzam, kā Rātslaukumā notiek būvēšana, parādījās idejas par Okupācijas muzeja nojaukšanu – visa ārdīšanās ir tāpēc, ka netiek saprastas kopsakarības. Jau 1998. gadā nojautām, kas notiks. Ārvalstu eksperti teica: domājiet par plānojumu. Tāpēc aicinājām visu ieinteresēto institūciju pārstāvjus un pieņēmām programmu, kas un kādā secībā būtu darāms Rīgas vēsturiskajā centrā. Paredzējām, ka darbs pie plāna jāpabeidz līdz 2001. gada septembrim. Eiropas Padome (EP) solīja ekspertu palīdzību, lai šis plāns taptu kā paraugprojekts visai Austrumeiropai. EP smadzeņu palīdzību deva, bet nesekoja konkrētais darbs.

Kur redzat risinājumu?

Tikai plānojumā. Ne velti vairāk nekā pirms gada ierosinājām speciāla likuma pieņemšanu Rīgas vēsturiskajam centram, nosakot daudz stingrākus rāmjus rīcībai šajā unikālajā teritorijā. Pagājušā Saeima likumu pieņēma pirmajā lasījumā, šī Saeima turpina ar to strādāt. Gandrīz ik nedēļu dodos uz Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju un esmu tur sastapis atsaucību. Likums varētu ieraudzīt dienasgaismu jau šā gada pirmajā pusē.

Esmu pārliecināts, ka pēc gadiem mums būs arī nauda. Vajadzēs augstas kvalitātes sabiedriskas būves, koncertzāles utt. Kur tad mēs būvēsim, ja viss jau būs aizbūvēts? Visās vietās būs iesēdināts kaut kas tāds, uz ko negribas pat skatīties. Vieta, kur top Ķīpsalas Saules akmens, ir viena no izcilākajām Rīgā ar brīnišķīgu Vecrīgas panorāmas skatu. Tur varēja būt eleganta koncertzāle, kaut vai laba viesnīca. Bet tagad tur sēdēs klerki. Neuzskatu, ka šajā vietā nevarētu būt augstceltne, bet tikai kāda un vai dokumenti nokārtoti atbilstoši likumu prasībām.

Bet kādēļ izveidojas situācija, ka VKPAI var apiet, ka jums nav tās visstingrākās dūres, lai pateiktu nē Rīgas panorāmas bojāšanai?

1989. gadā, kad izveidojām VKPAI, vēl nedaudz maldījāmies, bijām nepieredzējuši. Bet tad, kad Rīgas vēsturisko centru iekļāva UNESCO mantojuma sarakstā, jau skaidri zinājām, kā jārīkojas. Man ir daudz kolēģu Eiropas Padomē, kas ir saistīti ar kultūras lietām, pazīstu to virtuvi. Panācām, ka tajā laikā Latvija saņēma vislielāko starptautisko palīdzību tieši smadzeņu ziņā. EP, izvērtējot ekspertu palīdzību, secināja, ka Latvija no visa kopējā palīdzības apjoma bija saņēmusi 18 procentus. Salīdzinājumam – Lietuva un Igaunija saņēma katra pa procentam, Krievija – sešus, Itālija – trīs procentus. Ir skaidri zināms, kas jādara, taču tas netiek pildīts.

Ar EP starpniecību pērn uz konferenci Latvijā uzaicināju Andrea Bruno – vienu no pasaules labākajiem arhitektiem, kurš strādā kultūrvēsturiskā vidē. Viņš pateica ļoti skaidri: dažkārt labs materiāls restaurācijai ir dinamīts. Un mums tas būs jālieto – pēc trijiem, pieciem vai piecpadsmit gadiem. Kaut vai tie paši lielveikali – lieli, lēti, zemas arhitektoniskas kvalitātes angāri. Esmu pārliecināts, ka vēsturiskajā centrā tiem nav vietas. Tāpat ir ar autostāvvietām, lielai daļai jābūt ārpus vēsturiskā centra.

Pēc “NEATKARĪGĀS  RĪTA AVĪZES” intervijas