Par skaidriem un saprotamiem mērķiem

“Deloitte&Touche” valdes priekšsēdētājs Jānis Āboltiņš:

Foto: A.F.I.

Tālajā 1989. gadā mēs Vācijā iepazināmies ar valsts pārvaldes sistēmu. Viens no visbiežāk mūsu uzdotajiem jautājumiem bija – kā jūs piespiežat cilvēkus ievērot likumus? Atbilde – mēs pieņemam izprotamus, izdiskutētus un izskaidrotus likumus. Un to panāk ar ļoti saprotamu Bundestāga un Bundesrāta sadarbību, kuras pamatdoma ir – Bundestāgam ir pienākums pirms jebkurām likumu izmaiņām saņemt Bundesrāta piekrišanu. Bet tikai saprotamiem formulējumiem un skaidriem mērķiem tādu atbalstu var iegūt.

Mans sadarbības priekšlikums par uzņēmēju un valsts institūciju dialogu balstās uz šo pašu loģiku. Ja par saprotamiem formulējumiem jautājums diezgan skaidrs, tad ar skaidriem mērķiem ir mazliet sarežģītāk. Latvijā nav likumdošanas akta, kurā būtu noteikti tautsaimnieciskie mērķi un attiecīgi pienākums valsts un pašvaldību institūcijām veicināt to sasniegšanu.

Valstīs ar attīstītu tirgus tautsaimniecības kārtību šādi mērķi, turklāt vienlaicīgi sasniedzamie, ir: cenu stabilitāte, pastāvīga saimnieciskā izaugsme, augsta nodarbinātība un ārējās tirdzniecības līdzsvars. Vienā vārdā šo mērķu kopumu politiķi sauc pievilcīgāk – labklājība. Valstīs ar ilgāku brīvā tirgus tautsaimniecības pieredzi šo mērķu svarīgumu atceras katrs valsts lemttiesīgais, dažas pat tos iekļauj konstitūcijās un likumdošanas aktos.

Ko dod šāda mērķu formulēšana? Vienotu valdības un pašvaldības pienākumu – izvērtēt jebkuras valsts darbības (likuma, instrukcijas) atbilstību tautsaimnieciskajiem mērķiem. Ja kopējie mērķi ir noteikti, bez bažām varam izdarīt arī nākamo soli – ar likumu uzlikt valsts un pašvaldības institūcijām pirms jebkuras uzņēmējdarbību regulējošas normas ieviešanas saņemt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) apstiprinājumu, ka norma atbilst tautsaimniecības mērķiem un to var pieņemt.

Kāpēc LTRK? Tāpēc, ka tai ir zināms tehniskais un intelektuālais potenciāls, 7 reģionālās nodaļas un tā ir starptautiski saprotama un respektēta organizācija, kura var atļauties teikt to, ko nevar valdība. Oponenti iebilst, ka LTRK esot vāja un nespēšot visus dokumentus caurskatīt. Ja tā notiks, sliktāk nebūs, bet pastāv liela varbūtība, ka uzņēmēji ievēlēs citu LTRK vadību. Turklāt neviens nespiež obligāti būt par LTRK biedru, nevienas nozaru asociācijas darbība netiek kaut kā ierobežota, jo LTRK kompetencē ir visus uzņēmējus interesējoši jautājumi. Vairākās sarunās ar idejas oponentiem kā pretarguments tiek minēts arī tas, ka šāda sadarbības shēma it kā atņem valdībai un Saeimai lemšanas tiesības un LTRK iedod veto tiesības. Ja mērķi ir nodefinēti un kopēji – nekāda veto nav. Tas ir tikai mehānisms izdiskutētu lēmumu pieņemšanai. Veto tiesības paliek valdībai un Saeimai – nepieņemt nepārdomātus lēmumus.

“DIENAS BIZNESS”; pēc J. Āboltiņa raksta “Kā uzlabot valsts un uzņēmēju dialogu?”