Par darbu Lielajā Eiropā, bez robežām

Vēl tikai pagājušā gada nogalē Latvija tika uzaicināta kļūt par ES dalībvalsti, bet jau tagad piecas no ES valstīm – Īrija, Lielbritānija, Nīderlande, Dānija un Zviedrija – paziņojušas, ka brīvā darbaspēka kustībai ar jaunajiem kaimiņiem tām nav vajadzīgs nekāds pārejas laiks, stāsta Eiropas integrācijas biroja sektorpolitiku departamenta vecākā referente Inese Šulce. Viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc šīs valstis ir tik vēlīgas pret jaunajiem kaimiņiem, ir ekonomistu skaidrojums, ka Centrālās un Austrumeiropas tirgu saplūdināšana varētu radīt jaunas darba vietas abās pusēs. Kad Spānija un Portugāle kļuva par ES dalībvalstīm, tajās iebrauca vidēji piecas reizes vairāk cilvēku nekā izbrauca. Uzlabojās šo valstu ekonomiskais stāvoklis, un daudzi to iedzīvotāji, kuri iepriekš bija nelegāli strādājuši vecajā Eiropā, pēc paplašināšanas atgriezās strādāt dzimtenē.

Vairāki ES kandidātvalstu pētījumi liecina, ka par iebraucēju pieplūdumu ir iemesls uztraukties tikai tajās zemēs, kas robežojas ar topošajām ES dalībvalstīm. Taču ekonomiski plaukstošo valstu iedzīvotāji, un par tādiem tiek uzskatīti arī Latvijas iedzīvotāji, zaudē motivāciju doties tālos klejojumos, darbu meklējot. Eiropas Komisijas pētījums liecina, ka tūlīt pēc robežu atvēršanas no Austrumeiropas uz pašreizējām ES dalībvalstīm varētu pārceļot ne vairāk par 335 000 cilvēku, kas dotos uz Vāciju un Austriju.

Zinot, ka vairums no ES valstīm tomēr piesargājas no imigrantu pieplūduma, jauno dalībvalstu pilsoņiem jārēķinās ar pārejas periodu brīvai darbaspēka kustībai.

Pēc I.Šulces skaidrotā, pārejas periods ir pieci gadi, kad darba meklētājiem no Latvijas kā līdz šim jālūdz uzturēšanās un darba atļaujas, lai varētu strādāt vecajā Eiropā. Turklāt tā dēvēto reglamentēto profesiju – transporta, izglītības, medicīnas, jurisprudences, veterinārmedicīnas – speciālistiem var uzlikt par pienākumu kārtot kvalifikācijas eksāmenu. Tādējādi viņiem jāpierāda, ka viņu zināšanas un spējas ir līdzvērtīgas vecās Eiropas pedagogu, mediķu, juristu un veterinārārstu varēšanai.

Kad no pārejas perioda termiņa būs aizritējuši divi gadi, katrai no dalībvalstīm būs jāizlemj, vai tās ir gatavas savas robežas iebraucējiem no jaunajām dalībvalstīm atvērt uzreiz, negaidot termiņa beigas, turpina skaidrot I.Šulce.

Zinot, ka ES paplašinās 2004.gadā, var paredzēt, ka kāda no tās dalībvalstīm darba meklētājiem robežas atvērs jau 2006.gadā. Ir iespējams ierobežojumus brīvai darbaspēka kustībai noturēt visus piecus gadus, taču, kad tie pagājuši, tad gan darba tirgū vairs nedrīkst būt atšķirību, vai darbā pieņemams Lielbritānijas vai Latvijas pilsonis. Tikai tad, ja dalībvalstī radušās kādas ļoti sarežģītas problēmas, kuru risināšanā darbaspēka pieplūdums varētu traucēt, dalībvalsts var lūgt Eiropas Komisiju pagarināt pārejas periodu vēl par diviem gadiem. «Septiņus gadus pēc ES paplašināšanas darbaspēka kustībai starp visām ES valstīm jābūt absolūti brīvai,» uzsver I.Šulce.

Pagaidām gan speciālistiem nav iemesla domāt, ka vecā Eiropa baidītos no Baltijas valstu darbaspēka pieplūduma tik ļoti, lai robežas turētu slēgtas septiņus gadus. «Cik esmu dzirdējusi, bažas ir tikai par pārāk lielu imigrantu plūsmu no Čehijas, Polijas, Ungārijas. Baltijas valstis ir pārāk mazas, lai darba meklētājiem par to vajadzētu uztraukties,» uzskata Labklājības ministrijas Darba departamenta direktore Ineta Tāre. Pēc “Eurostat” aplēsēm, Latvija visu ES kandidātvalstu vidū vienmēr izcēlusies ar vismazāko emigrantu skaitu. Visvairāk iebraucēju bijis no Polijas, Ungārijas un Rumānijas, pēdējā no kurām Eiropas Komisijai nosaukta kā valsts, kurai būtu jāparūpējas, lai tās iedzīvotāji, kuri pašlaik nelegāli uzturas ES, atgrieztos mājās. Savulaik veikts arī pētījums par kandidātvalstu iedzīvotāju mentalitāti, kurā konstatēts, ka uz klejojumiem darba meklējumos viskārākie ir poļi, bet latvieši un bulgāri pārējo tautu vidū izceļas ar to, ka nelabprāt maina dzīvesvietu.

Tiklīdz Latvija kļūs par ES dalībvalsti un tās iedzīvotājiem būs iespēja jebkurā no Eiropas valstīm strādāt legāli, vairs nebūs jāuztraucas, ka mūsu strādājošie tiek izmantoti kā lētais darbaspēks, ir pārliecināta I.Tāre. Vecajā Eiropā esot pieņemts slēgt līgumus starp uzņēmējiem un arodbiedrībām, strādājošo algošanā nodrošinoties pret dempinga cenām. Līdz ar to nekaunīgi zemu darba samaksu var piedāvāt tikai nelegālajiem strādniekiem, taču ne jauno ES dalībvalstu pilsoņiem. Vēl vairāk – I.Tāre ir pārliecināta, ka Latvijas augsti kvalificēti speciālisti, jo īpaši profesionāļi informācijas tehnoloģijās, vecajā Eiropā varētu ļoti ātri sameklēt sev darbu un viņu atalgojumam nevajadzētu būt zemākam par britu, vācu, franču speciālistu darba samaksu.

Visi ierobežojumi brīvā darbaspēka kustībai attiecas tikai uz darbiniekiem, kas strādā uz darba līguma pamata, pašnodarbinātajiem nekādu ierobežojumu nav. Līdz ar to Latvijas uzņēmējiem, kuri citās dalībvalstīs grib sākt komercdarbību vai atvērt savu uzņēmumu filiāles, pēc 2004.gada rokas būs brīvas. Citādi esot tikai Vācijā un Austrijā, kas nolēmušas pārejas perioda laikā dažās nozarēs vienādi nopietni ierobežot gan līgumstrādniekus, gan pašnodarbinātos.

Tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ES paplašināšanas brīdī jau legāli dzīvos kādā no vecajām ES dalībvalstīm, tiks ieviests labvēlības režīms. Tas nozīmē, ja Latvijas pilsonis un Kanādas pilsonis tīkos pēc vienas un tās pašas darbavietas, darba devējam priekšroka būs jādod jaunās dalībvalsts iedzīvotājam.

“DIENA”; pēc G. Nagles raksta “Gatavojoties robežu atvēršanai”

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.