Veicinot Latvijas, Eiropas, pasaules drošību

Par drošības jautājumiem veltīto Latvijas inteliģences konferenci

Inteliģences konferencē piektdien, 17.februārī: ārlietu ministre Sandra Kalniete, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (augšējā attēlā); Ministru prezidenta padomnieks Jānis Kažociņš, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) priekšsēdētājs, Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš (vidējā attēlā); Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš (apakšējā attēlā) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pēdējos mēnešos, nedēļās un dienās starptautiskais saspīlējums sakarā ar jautājumu, kā risināt ieilgušo krīzi Irākā, ir kļuvis tik liels, ka sācis būtiski ietekmēt arī draudzīgu un koleģiāli vienotu demokrātisko valstu savstarpējās attiecības. Arvien skaļāka kļūst arī diskusija pasaules sabiedrībā, arī Latvijā. Ar mērķi uzklausīt dažādus viedokļus un, iespējams, formulēt arī jaunus secinājumus Latvijas inteliģences apvienība tieši pirms nedēļas, 14. februārī, sasauca savu 51. konferenci. Uz kopīgo diskusiju bija pulcējušies Latvijas politiķi, ārpolitikas un drošības politikas eksperti, akadēmiķi un liels skaits citu interesentu. Konferences nosaukums – “NATO un 21. gadsimta drošības problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēmā”.

“Latvijas Vēstnesis” jau iepriekš (“LV” Nr. 26, 18.02.2003.) informēja par konferences pirmo daļu, kurā uzstājās Valsts prezidente, aizsardzības un ārlietu ministri, šoreiz — plašāk par otro daļu, kurā risinājās ļoti aktīvas diskusijas un ar referātiem uzstājās vairāki drošības jautājumu eksperti un citi speciālisti.

Konferences referenti runāja gan par Latvijas drošības koncepciju, starptautisko drošības situāciju, starptautiskā terorisma draudiem, terorisma izcelšanos un filozofiskajām saknēm, lielvalstu politiskajām kļūdām, vēsturisko kļūdu atkārtošanu, kā arī saspīlējumu, kas radies, rietumvalstu vidū nespējot vienoties par vienotu nostāju Irākas krīzes risinājumā.

Kā terorisms apdraud Latviju

Ļoti interesanta klātesošo ekspertu diskusija izvērsās pēc diskusijas vadītāja Kārļa Streipa uzdotā jautājuma: “Kā starptautiskais terorisms apdraud Latviju?” Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis pauda uzskatu: neskatoties uz to, ka šobrīd terorisms tieši neapdraud Latviju, mūsu valstij un valsts politiskajiem līderiem ir jāpauž skaidrs atbalsts cīņai pret teroristiem, lai neradītu tiem ilūziju, ka Rietumu pasaule ir bezspēcīga šāda apdraudējuma priekšā.

Ministru prezidenta padomnieks Jānis Kažociņs norādīja — lai cīnītos pret terorismu, ir jācīnās pret terorisma apmaksātājiem jeb finansiālo resursu piegādātājiem. Kā galvenos finanšu avotus viņš minēja narkobiznesu, naudas atmazgāšanu un citas pretlikumīgas darbības. Latvija ir pazīstama kā šo kriminālo parādību tranzītvalsts, un tas iespējams tikai tādēļ, ka mūsu valstī valda liela nesakārtotība un augsts korupcijas līmenis. Tādēļ arī cīņa pret korupciju Latvijā ir tieši saistīta ar cīņu pret starptautisko terorismu, uzskata J. Kažociņš.

Savukārt LATO priekšsēdētājs un Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš vērsa uzmanību uz bioloģisko ieroču iespējamu nonākšanu teroristu rokās. Bioloģiskie ieroči ir ļoti bīstami, un to darbība nav pietiekami izpētīta, tādēļ tie apdraud ikvienu, tajā skaitā arī Latvijas iedzīvotājus.

Arī Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa atzina, ka mūsdienu ekoloģiskie un dažādu slimību draudi nepazīst robežas un apdraud visu pasauli. Latvija ir apdraudēta tikpat, cik citas pasaules valstis, un doma, ka risinājums ir stāvēt malā un absolūti neiesaistīties šajā cīņā, ir lielākā naivuma izpausme, atzina Ž. Ozoliņa.

Savukārt Aizsardzības ministrija, pārstāvis NATO Jānis Sārts atgādināja to, ka terorisms grib sagraut pastāvošo sistēmu un sistēmas sagraušana nozīmē nestabilitāti, kas ir ļoti bīstama mazām valstīm, arī Latvijai. Viņš norādīja arī uz to, ka teroristu rīcībā esošie ieroči bieži ir nekontrolējami, tādēļ arī tad, ja mērķis būs cits, var tikt apdraudēta Latvija.

Kā varam palīdzēt kopīgajā cīņā

Konferences diskusijās telefoniski iesaistījās arī ASV vēstnieks NATO Nikolass Bērnss. Viņš norādīja, ka Latvija, neraugoties uz to, ka ir maza valsts un atrodas nomaļus no starptautisko teroristu galvenajiem mērķiem, var sniegt savu būtisku ieguldījumu cīņā pret šo problēmu. Kā pirmo iespēju N. Bērnss minēja diplomātisko sadarbību un politisko atbalstu kopējiem mērķiem. Vēstnieks izteica lielu pateicību par Latvijas līdzšinējo ieguldījumu šajā cīņā un atzina, ka ASV politiķi apbrīno Latvijas rīcību, atbalstot ASV pozīciju Irākas jautājumā, un šāds politiskais atbalsts ir ļoti svarīgs. Kopējā cīņā Latvija var iesaistīties arī ar savu izlūkdienestu, jo ir ļoti svarīgi atrast teroristus, pirms tie spējuši uzbrukt. Protams, atbalsts var būt arī iesaistīšanās militārās akcijās, bet militārā spēka lietošana tomēr ir galējais līdzeklis, kas lietojams tikai tad, kad pārējie līdzekļi izsmelti, uzsvēra N. Bērnss.

Atbildot uz jautājumu, kas notiks Irākā pēc tam, ja militārs iebrukums tomēr notiks, N. Bērnss pauda pārliecību, ka diktatūra ir jānomaina ar demokrātisku režīmu, jo ikviens pasaules iedzīvotājs ir pelnījis dzīvot demokrātijā.

Kā atrast labākos risinājumus

Konferences nobeigumā Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atzina, ka izskanējušie dažādie viedokļi un pārdomas parāda to, cik valdībai vai vienam tās pārstāvim ir sarežģīti šajā viedokļu daudzveidībā pieņemt stratēģiski pareizāko lēmumu. Aizsardzības ministrs pauda cerību, ka, pieņemot svarīgākos ārpolitiskos lēmumus, Latvijai būs īstie partneri, ar kuriem mūsu valsts varēs saistīt kopīgu nākotni vismaz 10 līdz 15 gadu ilgā periodā.

“Mēs nevaram cerēt uz naiviem risinājumiem, bet mums ir jābūt gataviem piedalīties un ietekmēt starptautiskos procesus arī tad, ja panāktie rezultāti nebūs simtprocentīgi ideāli. Ticēsim tam, ka mūsu partneri NATO un ANO spēs kopīgi atrast risinājumus, par kuriem mums nebūs jākaunas,” teica Ģ. V. Kristovskis.

Artis Nīgals, “LV” nozares redaktors

Ojārs Kalniņš, LATO priekšsēdētājs:

Runa Latvijas inteliģences 51. konferencē “NATO un 21. gadsimta problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēma” 2003. gada 14. februārī Rīgā

Mēs šodien runājam par terorismu un Latvijas iekšējo drošību, līdz ar to savā uzrunā es gribētu pievērst uzmanību vienam no masu iznīcināšanas ieročiem – portatīvajam datoram.

Ar šo ieroci un interneta pieslēgumu es varētu izslēgt spēkstacijas, apzagt bankas un notriekt komerclidmašīnas.

Parasti, kad domājam par terorismu, mēs iedomājamies par bumbām un spridzekļiem mašīnās un lidmašīnās, kuras triecas debesskrāpjos. Pēc tam mēs domājam par bioloģisko un ķīmisko terorismu. Pagaidām šāda veida draudi liekas maz ticami un maz iespējami Latvijā, jo mēs neuzskatām sevi par teroristu mērķi.

Bet ir vēl viens terorisma veids, kas ir tieši piemērots globalizācijas apstākļiem un kas izraisa draudus arī Latvijai ne mazāk kā ASV, Turcijai vai Lielbritānijai – datoru terorisms, tā sauktais kiberterorisms.

Šodien katrā modernā valstī, ieskaitot Latviju, infrastruktūra, ekonomika un valsts pārvalde paļaujas uz datoriem un plašiem datortīkliem. Sabiedrība paļaujas uz šīm struktūrām, un, ja vadošā datorsistēma pat uz īsu laiku sabrūk, no tā cieš sabiedrība.

Spēkstacijas, gaisa satiksmes kontroles sistēmas, ūdensvadu sistēmas, banku elektronisko norēķinu sistēmas, telekomunikāciju un daudzas citas iestādes — visas lielākā vai mazākā mērā balstās uz datorsistēmām. Policija, ugunsdzēsēji un mediķi arvien biežāk savu darbu veic ar datoru palīdzību.

Parastie hakeri jau ir pierādījuši, ka viens izglītots un uzņēmīgs cilvēks var ielauzties, apturēt vai iznīcināt milzīgas datu bāzes un operatīvās sistēmas. Pēdējo trīs gadu laikā hakeri ir ielauzušies ASV valdības datorsistēmās 250 000 reižu.

Laikraksts “Times of London” ziņo, ka starptautiski kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonus angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informējot par to banku, piedraudot ar sistēmas iznīcināšanu. Šajā situācijā bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus.

Eksperti uzskata, ka “AL Qaeda” grupai ir pieejamas visjaunākās datoru tehnoloģijas un zināšanas. Nav šaubu, ka šie teroristi izmanto šīs zināšanas, lai šantažētu, apdraudētu un izspiestu visu, ko vēlas.

Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī visas pasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Un līdz ar to mēs arvien vairāk esam saistīti ar dažādām informācijas sistēmām pasaulē. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Ja kāda Latvijas banka vai slimnīca ir iesaistīta vienotā pasaules informācijas tīklā un hakerterorists nevar ielauzties Ņujorkā, Briselē vai Stokholmā, viņš, lai ieietu šajos tīklos “no aizmugures”, var veikli izmantot Latvijas portālus.

Pieņemsim, ka kāds pret ASV noskaņots kiberterorists gatavojas ielauzties Pentagona, NATO un citās drošības sistēmās. Viņš to var realizēt no jebkura portatīvā datora, kuram ir interneta pieslēgums. Jo ilgāk viņš var darboties līdz viņa noķeršanai, jo lielāku postu viņš nodara visai sistēmai.

Zinot, ka Ņujorkā, Parīzē un Briselē ir spēcīga policija un operatīvi drošības resursi, viņš nopērk, piemēram, biļeti uz Rīgu, iekārtojas vienā no Vecrīgas viesnīcām un sāk strādāt. Cik ilgs laiks paies, pirms amerikāņi noskaidros viņa fizisko atrašanās vietu un paspēs viņu noķert? Vai mēs Latvijā esam gatavi palīdzēt? Šajā gadījumā mēs neesam teroristu mērķis, bet tikai līdzeklis. Un kā līdzeklis gribot vai negribot mēs esam iesaistīti šajā terorista noziegumā.

Šis ir plašs jautājums, par ko līdz šim ir samērā maz domāts. NATO patlaban nevar mūs aizsargāt no šāda veida terorisma izpausmes. Bet, ja NATO vēlas nopietni apkarot terorismu, tad arī šis jautājums ir jāatrisina.

Globalizētajā kiberpasaulē Latvija nevar sevi nosargāt ar mītisku neitralitāti. Kā iespējamais terorisma līdzeklis mēs esam vienlīdzīgi ar visām citām valstīm. Pat ja terorisms mums neuzbrūk, tas varētu mūs izmantot. Un tāpēc mums ir aktīvi jāatbalsta starptautiskā sabiedrība cīņā pret terorismu.

Žaneta Ozoliņa, LU profesore:

Runa Latvijas inteliģences 51. konferencē “NATO un 21. gadsimta problēmas. Latvija NATO un Eiropas Savienības drošības sistēma” 2003. gada 14. februārī

Terorisms ir kļuvis par vēstures un mūsdienu politiskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Ir grūti atrast kādu valsti pasaules kartē, kuru nebūtu skāris terorisms. Nelielā valstu daļā tas ir kļuvis par sadzīvisku parādību, un, dienai beidzoties, tiek uzskaitīti kārtējie cilvēku upuri. Vidēji gadā notiek ap 300 teroristisku uzbrukumu. Statistika par teroristisko aktu skaitu reģionos no 1996. līdz 2001. gadam ir visai daiļrunīga: Ziemeļamerikā notikuši 19 teroristu izraisīti vardarbības akti, Rietumeiropā — 353, Latīņamerikā — 831, Āzijā — 419 un Āfrikā — 184.

Pēc 2001. gada 11. septembra teroristiskajiem aktiem ASV lielākā valstu daļa, izņemot tā sauktās ļaunuma ass valstis, pieteica karu terorismam, izveidojot starptautisku pretterorisma koalīciju. Tomēr viens jautājums palicis neatbildēts – ko pretterorisma koalīcija vēlas apkarot? Vai teroristus un teroristu grupējumus? Vai terorismu kā draudu avotu? Vērojot darbību Afganistānā un strīdus par karadarbības uzsākšanu Irākā, rodas iespaids, ka cīņa ir pieteikta terorisma izpausmēm, bet ne tā saknēm. Joprojām nepietiekama uzmanība starptautiskajās diskusijās veltīta svarīgākajiem jautājumiem — kāpēc rodas terorisms un kāpēc tieši pēdējos gados saskaramies ar tā nežēlīgākajām un plašākajām izpausmēm?

Terorisma saknes ir meklējamas dažādās jomās un procesos. Mēģināšu ieskicēt tikai dažus, jo par ideoloģiskiem un reliģiskiem rakstīts ir pietiekami.

Globalizācija

Tas ir process, kuram ir gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. No vienas puses, pasaule kļūst mazāka un cilvēki viens otram tuvāki, tiek nojauktas barjeras, rodas jaunas attīstības iespējas valstīm un cilvēkiem. Bet, no otras puses, šī attīstība līdz šim ir bijusi nesamērīgi lēna un izdevīga bagātākajām valstīm, bet nabadzīgajās progress ir bijis lēns.

Lai labāk varētu iztēloties mūsdienu globalizētās pasaules būtību, zinātnieki ir izveidojuši sabiedrības modeli, nosaucot to par Globālo ciemu. Ja pieņemam, ka tajā dzīvo 100 cilvēku, tad šis ciems izskatās šādi: 57 cilvēki dzīvo Āzijā, 21 — Rietumu pasaulē, bet 8 — Āfrikā. No simt iedzīvotājiem 52 ir sievietes un 48 — vīrieši. No tiem 70 ir tumšādainie iedzīvotāji, 30 — baltie, 70 ir nekristieši un 30 — kristieši. No simt cilvēkiem tikai sešiem rīcībā būtu 59% no visas pasaules bagātībām — un visi seši būtu no ASV. 80 cilvēki dzīvo mājokļos, kuri neatbilst cilvēka cienīgiem apstākļiem, 70 neprot lasīt, 50 nepietiek pārtikas, vienam ir koledžas izglītība un vienam — dators.

Tāds nu izskatās mūsdienu pasaules modelis – nabadzīgs, sadalīts, nevienlīdzīgs un neizglītots.

Globalizācija ir saistīta ar ekonomiskiem procesiem

Bagātību vairošana 20. gadsimtā ir notikusi uz nabadzīgo valstu rēķina. Viena ceturtā daļa valstu patērē 80% no pasaules kopprodukta. Arābu valstīs, kurās ir vislielākā teroristisko grupējumu koncentrācija, neraugoties uz lielajām naftas ieguvēm, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums pēdējos 20 gados bijis zemākais pasaulē, izņemot dažus Āfrikas reģionus.

Visu 22 arābu valstu IKP ir mazāks nekā Spānijas IKP. Ienākums uz vienu iedzīvotāju dienā ir 1 ASV dolārs, kas arī ir zemākais rādītājs attīstošajās valstīs. Ar pašreizējiem esošajiem ekonomiskās attīstības tempiem būtu nepieciešami 140 gadi, lai dubultotu cilvēku ienākumus arābu valstīs. Dramatiski krities arī darba ražīgums arābu valstīs. 1960. gadā tas bija 32% no Ziemeļamerikas rādītājiem, bet 90. gados tas krities līdz 19% un jūtami ietekmē algas un dzīves līmeni kopumā.

Nabadzība ir cēlonis ekstrēmai rīcībai, tai skaitā teroristiskiem aktiem kā demonstratīvai rīcībai, protestējot pret pastāvošo netaisnību.

Jautājums, kuru bieži uzdod gan politiķi, gan eksperti, ir šāds – kādēļ arābu valstu bagātie resursi nestrādā cilvēku labā? Atbilde ir meklējama politikā.

Politiskie procesi

Lai ekonomiskie un finansiālie resursi efektīvi tiktu izmantoti sabiedrības un valsts attīstībai, ir nepieciešama atbilstoša politiskā pārvalde. Varam pieņemt, ka, nomainot vienu politisku līderi ar citu, varētu rasties cerības uz situācijas uzlabojumu. Tomēr par nozīmīgām un tiešām radikālām izmaiņām varēs runāt tikai tad, kad tiks ieviesta daudzpakāpju valsts pārvaldes sistēma. Tādēļ cerības, ka līdz ar Sadama Huseina nomaiņu varētu parādīties jaunas pārvaldes formas Irākā, ir pāragras. Lai runātu par būtiskām režīma reformām, ar vadoņa maiņu vien nepietiek.

Tehnoloģija

Tieši pagājušo simt gadu garumā norisošais progress, kam bija raksturīgi jaunatklājumi komunikāciju sistēmās, satiksmes tīklu veidošanā, jaunu ieroču radīšanā, ekonomisko sakaru attīstīšanā, finanšu sistēmas izvēršanā starptautiskā līmenī, savstarpējās atkarības pieaugšanā kā saimnieciskajā, tā arī politiskajā jomā, starptautiskās sabiedrības izveidošanā, radīja jaunas un neierobežotas iespējas cilvēku pašizpausmei. Diemžēl — arī radikāli un vardarbīgi noskaņotiem cilvēkiem un grupējumiem. Ja atskatāmies uz 11.septembra notikumiem, tad redzam, ka lidmašīnu nolaupīšana, to vadīšana, iejaukšanās gaisa kontroles sistēmā nebūtu iespējama bez mūsdienu tehnoloģijas atklājumu izmantošanas. Faktiski teroristi visai operatīvi apgūst modernās tehnoloģijas globālos mērogos un spēj tās lietot negaidītos veidos un neparedzamās vietās.

Izglītība

Izglītības augstais līmenis ir viens no nosacījumiem cilvēka spējai objektīvi izvērtēt pasauli un tajā notiekošos procesus, tai skaitā arī no ļaunā un labā atskaites punktiem. Arābu valstīs pēdējos desmit gados ir audzis izglītības līmenis, tomēr tas joprojām ir zems — 65 miljoni (43%) arābu ir analfabēti, 2/3 no tiem ir sievietes, 10 miljoni bērnu neapmeklē skolas. Neizglītoti, patstāvīgi spriest nespējīgi cilvēki kļūst viegli manipulējami un izmantojami vardarbīgu aktu īstenošanā.

Psiholoģiskie procesi

Bieži apgalvo, ka teroristi ir cilvēki ar psihiskām novirzēm. Grūti izskaidrot racionāli domājošas būtnes apbruņošanos ar sprāgstvielām un dzīvības ziedošanu abstraktu mērķu vārdā. Bet, kā liecina daudzi psihologu pētījumi, novirzes ir sastopamas vienlīdz bieži kā starp teroristiem, tā starp neteroristiem. Galvenā problēma ir tās sociālās vides īpatnības, kurā cilvēki uzturas. Teroristi savas dzīves lielāko daļu pavada noslēgtās grupās, kuras ir hierarhiskas, sociālo attiecību ziņā ļoti ierobežotas, pakļautas lielam ideoloģiskam un reliģiskam spiedienam. Noslēgtība rada ierobežotas spējas apgūt daudzveidīgu sociālo un kulturālo pieredzi, tādēļ ikviena cita ārpus savas grupas esoša sociālā vienība tiek uzskatīta par svešu un pat draudīgu.

Ņemot vērā terorisma izcelšanās daudzveidīgās saknes — ekonomiskās, politiskās, tehnoloģiskās, izglītības un psiholoģiskās —, ir skaidrs, ka tikai un vienīgi ar militāriem līdzekļiem tā ierobežošana un apkarošana nav iespējama. Pasaulei kļūstot arvien savstarpēji atkarīgākai un sarežģītākai, līdzekļi starptautisko jautājumu risināšanai arī ir meklējami daudzveidīgumā, nevis to vienkāršošanā. Un tam ir nepieciešams visas starptautiskās sabiedrības atbalsts.